Pirms nedēļas jau pieminējām Latvijas kārtējo mēģinājumu draudzēties ar krokodilu, 1996. gada 8. februārī Baltijas valstu ārlietu ministriem balsojot par Krievijas uzņemšanu Eiropas Padomē, lai gan apzinoties, ka Krievija šo dalību var izmantot, lai uzmestos EP par neformālu līderi bijušajām PSRS «republikām» un nevis ievērotu cilvēktiesības pašu mājās, bet mēģinātu diktēt, kā tās būs ievērot baltiešiem, īpaši Latvijai un Igaunijai (Lietuva savā bijušās lielvalsts apziņas draivā bija pasteigusies pieņemt pilsonības nulles variantu, daudz nebēdājot, vai šis lēmums nesarežģīs dzīvi abām pārējām Baltijas valstīm, XXI gadsimta likteņbiedrēm, kam PSRS kolonistu procents ir daudz lielāks).
Nevar teikt, ka uz Krievijas aktivitātēm būtu bijis ilgi jāgaida, tieši otrādi – jau dienu pirms, 7. februārī, Dienas vēstuļu rubrikā tika publicēts "aicinājums Valsts prezidentam G. Ulmanim" ar pārmetumiem par minoritāšu tiesību ievērošanu. Aicinājumā bija runa par "satraukumu par tendencēm, kas arvien jūtamāk iezīmējas LR politikā attieksmē pret nacionālajām minoritātēm", kuras kopš paša atmodas sākuma kopā ar latviešiem piedalījušās cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu. "Nacionālās minoritātes izprata latviešu tautas sāpi un ticēja, ka pārlieku sakāpinātas emocijas nav nekas vairāk kā pārejoša parādība un līdz ar LR neatkarības nostiprināšanos tās izzudīs." Taču situācija tikai pasliktinoties, konstatēja aicinātāji, minot arī objektīvus birokrātiskas neizdarības piemērus, piemēram, neizveidoto Minoritāšu konsultatīvo padomi pie parlamenta un problēmas ar latviešu valodas mācīšanu "nelatviešu skolās". Taču jau ap aicinājuma vidu visa sāpe sāka grozīties ap krievu valodu. "Ir likvidēta iespēja iegūt augstāko izglītību krievu valodā"; "jaunajos likumprojektos paredzētā vidusskolu ar krievu mācībvalodu likvidācija būs vienkārši traģēdija, īpaši nelatviskajai inteliģencei"; "faktiski mums tiek piedāvāta vai nu asimilācija, vai analfabētisms". Aicinājumā tika piesaukta Starptautiskā minoritāšu konvencija un socioloģisko aptauju dati, ka absolūtais vairākums minoritāšu iestājas par izglītības iegūšanu dzimtajā (lasi – krievu) valodā. Tika minēts pat slavenais arguments par nodokļu maksāšanu, kas paredzot tiesības uz savu interešu aizstāvību (lasi – veikalos un ārstniecības iestādēs iztikt pat bez "labdien", kā to Rīgā bieži vērojam vēl šogad). Sekojošajos aicinājuma aicinājumos panākt dažādas pārmaiņas krievu valoda vairs pieminēta netika. Taču tur netika arī teikts, ka par nacionālo minoritāti nebūtu uzskatāmi tie, kas padomju okupācijas laikā no PSRS ieradās Latvijā aiz krievu tankiem.
Parakstītāju vairākums bija Latvijā labi zināmas un cienītas personas: dzejnieks un žurnālists Viktors Avotiņš, pianists Rafi Haradžanjans, rakstnieki Roalds Dobrovenskis, Vladlens Dozorcevs un Marina Kosteņecka, Latvijas Mediju fonda prezidents Ābrams Kļockins, dzejnieki Leons Briedis, Uldis Bērziņš un Ojāra Vācieša atraitne Ludmila Azarova… Mēdz teikt: ja ģēnijs ļaujas vēlmju domāšanai un šauj garām, tad pamatīgi, nevis tikai drusciņ šķībi.
Jau nākamajā dienā pēc aicinājuma publicēšanas Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas priekšsēdētājs Dzintars Ābiķis un izglītības un zinātnes ministrs Māris Grīnblats Dienai noliedza tajā pausto apgalvojumu, ka netiek respektētas minoritāšu tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā. V. Dozorcevs Dienai atzinās, ka aicinājumu pieņemt mudinājusi likumprojektos likvidētā iespēja iegūt profesionālo izglītību krievu valodā. Sociologs Ilmārs Mežs 8. februāra Dienas komentārā rakstīja, ka aicinājums pirmajā brīdī šķitis gandrīz pārpratums. "Eiropā nevar minēt nevienu citu valsti, kas līdzīgi Latvijai būtu atvērusi valsts apmaksātas skolas vismaz septiņās minoritāšu valodās. Slēpjoties aiz nacionālo minoritāšu izkārtnes, tiek aizstāvēta krievu valodas statusa saglabāšana," aicinājuma impērisko āža kāju skaidri un gaiši saredzēja I. Mežs: "Šāda politika galu galā novedīs latviešus pie īru likteņa, kuriem ir gan sava valsts un tauta, bet īru valoda kļūst par skaistu dekorāciju angliskajai ikdienai." Skan aktuāli, vai ne, angļojošamies 2026. gada Rīgas ģimnāzisti?