Slepkava atriebjas valstij, padarot to par slepkavu, – šāds bija izcēlums Valdas Ģēgeres rakstā par nāvessoda problēmu Vai nāvesspriedums ir sods? 1996. gada 8. jūnija SestDienā. Tolaik nāvessods Latvijā vēl eksistēja, 1996. gada 26. janvārī izpildītais nāvessods bija arī pēdējais, kas Latvijā izpildīts. 1999. gadā Latvija ratificēja Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. protokolu, oficiāli atceļot nāvessodu miera laikā, bet pilnībā izslēgts no Latvijas krimināltiesību sistēmas nāvessods tika 2012. gadā, ratificējot 13. protokolu, kas aizliedz nāvessodu jebkuros apstākļos. Beidzamajos piecos gados pirms raksta tapšanas Latvijā bija izdarītas gandrīz 1600 slepkavības, no tām ap 700 nebija atklātas.
1993. gada jūlijā Ritas Aksenokas vadībā sāka darboties apžēlošanas dienests pie Valsts prezidenta kancelejas, bet 1995. gada 29. septembrī Valsts prezidents izveidoja Apžēlošanas padomi, kuras sastāvā bija 10 dažādu profesiju pārstāvji un kura nodarbojās ar apžēlošanas lūgumu izskatīšanu sevišķi sarežģītās lietās. "Lietas par nāvessodiem izskata arī tad, ja notiesātais vai viņa advokāts un tuvinieki to neprasa. Prezidenta Gunta Ulmaņa laikā tiesas nāvessodu piespriedušas sešiem slepkavām, piecas no šīm lietām izskatītas Apžēlošanas padomes darbības laikā, trim cilvēkiem apžēlošanas lūgums ir noraidīts. Prezidents uzklausa katra padomes locekļa viedokli – gan par slepkavības izdarīšanas motīviem, gan par sabiedrības uzskatiem, gan redzējumu no garīgā un reliģiskā skatpunkta. Lēmumu pieņem prezidents vienpersonīgi. Par diviem – Vladimiru Ivanovu un Viktoru Pirožņikovu – prezidents savu vārdu vēl teiks. Pēc izmaiņām Latvijas Kriminālkodeksā nāvessodu drīkst nomainīt tikai ar mūža ieslodzījumu."
6. Saeimas deputāts Andrejs Panteļējevs SestDienai stāstīja, ka, strādājot Eiropas Padomē, par kuras dalībvalsti Latvija kļuva 1995. gada 10. februārī, var redzēt, ka nāvessoda problemātika ir viens no jautājumiem, kas atšķir Rietumeiropas valstis no pārējās pasaules: "Daļa Austrumeiropas valstu nāvessodu saglabā kriminālkodeksā, bet faktiski tā izpildīšana nenotiek." Interesants fakts tika minēts par Lielbritāniju, tur nāvessods bija paredzēts divos gadījumos: par valsts apvērsuma organizēšanu un par stāšanos mīlas sakaros ar karalieni.
Rakstā tika minēti nāvessoda pretinieku un piekritēju argumenti. Sāksim ar pretiniekiem: tā ir cilvēktiesību pārkāpšana; nav izslēgta tiesas kļūda; nereti nāvessodu izmanto kā politisko represiju līdzekli; nav pierādīts, ka nāvessodi samazinātu noziedzības līmeni; nāvessoda institūts neatbilst mūsdienu juridiskajiem jēdzieniem; tiek noliegts sodīšanas princips, kura galvenais saturs ir labošanās; nav izslēgta kļūda, atzīstot noziedznieku par pieskaitāmu; liekot gaidīt nāvessoda izpildi, notiesātais tiek psihiski spīdzināts; nāvessoda izpilde sagādā ciešanas amatpersonām, kas veic šīs funkcijas. Nāvessoda piekritēju argumenti: nāvessodam ir vispreventīvākais efekts cīņā ar noziedzību; nāvessoda izpilde novērš iespēju atkārtoti izdarīt noziegumus; nāvessods ir sociālās aizsardzības piespiedu pasākums; nāvessods kā krimināltiesību norma vispilnīgāk pauž vainas izpirkšanas, t. i., retribūcijas, principu; kā soda veidu nāvessodu atbalsta sabiedriskā doma; mūža ieslodzījums vieninieka kamerā ir nežēlīgāks sods nekā dzīvības atņemšana. Ritas Aksenokas viedoklis: "Mēdz uzskatīt, ka slepkavu vajag nošaut, tad pakārt tirgus laukumā par iebiedēšanu un noziedzība mazināsies. Nebūt nē! Nemazināsies. Savulaik es esmu pratinājusi bandītus, slepkavas, un viņi man ir teikuši: tajā brīdī neviens nedomā, ka noķers. Ja katra slepkavība tiktu atklāta, tad gan noziedzība mazinātos."
Latvijas Ev. lut. baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags SestDienai toreiz cita starpā teica: "Virkne teologu atrod pamatojumu tam, ka nāvessods ir veids, kā gādāt par kārtību sabiedrībā un atjaunot taisnīgumu. Bet virkne citu teologu kristīgās ētikas vārdā neatzīst nāvessoda izpildīšanu, jo to grūti savienot ar tādiem kristīgās ticības pamatjēdzieniem kā žēlsirdība, piedošana, mīlestība. Kristus ir teicis: mīliet savu ienaidnieku un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā. Nākas konstatēt, ka teologu starpā nav vienprātības."