Dārzs mežonīgā mežā un smiltīs

Es izvēlējos dabas dziedinātavu. Vislabākais atjaunošanās veids ir fiziskais darbs.» Protams, bez patikšanas un intereses nekas nebūtu sanācis. Un arī bez zināšanām ne. Tas viss nāca palēnām. «Agrāk varēju smiedamies rakņāties dārzā visās brīvdienās, svētku dienās, atvaļinājumā. Paskaitīju, ka sanāk apmēram trešā daļa no visa laika. Tas ir ārkārtīgi daudz. Tās ir apmēram simt dienas gadā, ko mēs varam izlietot lietderīgi. Taču bieži vien noguļam jūrmalā, lustīgā kompānijā noloderējam.» Kāpēc gan viņš nav izvēlējies iekopt ražojošu dārzu, kur augtu bumbieres, augļi? Te - ziedoši rododendri, egles, kadiķi... «Latvijā jau ar augļu kokiem nodarbojas ļoti daudzi. Gan puķes, gan augļi, gan tomāti un gurķi, gan vēl viskautkas. Tas ir tīrais materiālisms, un tāpēc nav patiesi. Burkānu, kāpostu - to visu tūlīt var apēst. Vērtības, kas ir manā dārzā, ir daudz lielākas, lai gan process ir daudz lēnāks. Lai apmežotu šīs trūcīgās smiltis, ir vajadzīga pacietība un laiks.» Kāpu mežs šajā vietā ir neparasts. Tradicionālajā sūnu klājienā, baltajās smiltīs zem priežu mastiem visspilgtākais akcents ir ziedošie rododendri - dzelteni, violeti, rozā... Staltās baltegles un dažādie ložņājošie skujkoki un vīteņi dārzu pārvērš par mežonīgiem džungļiem. Tikai speciālists saskatīs vērtības. Garāmgājējam, kas te ieklīst, sajūsmā ieplešas acis un bieži tā vien nagi niez, lai kaut ko plēstu, rautu, šķītu. Tāpēc Igors Mednis kategoriski negrib, ka avīzē minētu dārza atrašanās vietu. «Kas zina, tas atradīs, bet lieka interese man sagādā tikai problēmas.» Lai vai kā, bet, pat mežā dzīvojot, ir vajadzīga nauda. Igors Mednis to nenoliedz. Padomju laikā viņš ieņēmis normālus amatus un ar algu varējis iztikt. Taču tos laikus viņš neslavē. Tagad? «Cīņa par eksistenci citam liek kļūt mežonīgam. Laiks izaicina. Ar darbu es varētu normāli nopelnīt, bet manos gados tas paliek jau par smagu.» I.Mednis ir pensionārs. Dzīvā dabā nav vientulības Visus darbus viņš dara viens. Ir bērni, mazbērni un radu bērni, taču viņi atbrauc, lai atpūstos. «Palīdzēšana ir minimāla. Tad man vairāk jānoņemas ar organizēšanu, un tas man vairs absolūti nepatīk. Talcinieki? Tā jau nav grāvju rakšana vai ielu slaucīšana. Katrs koks ir jāpaņem rokā, jāapčubina un jāatrod tam vislabākā vieta.» Vai vientuļa dzīve mežā nav bēgšana no sabiedrības? «Absolūti ne. Visu mūžu esmu bijis sabiedrībā un organizējis, man vienreiz vajag mieru,» atbild Igors Mednis. «Man taču apkārt ir dzīva radība. Katram stādam eju garām un redzu, vai viņam ir labi vai slikti. Arī vietējā ciemata dzīvē ir jāprot iekļauties. Ar pietāti un cieņu. Ne visus jaunatnācējus viņi pieņem.» Vai veidot plikā kāpā oāzi nav fanātisms? Igors Mednis mazliet pabrīnās par šādu jautājumu un atbild: «Tā ir mana iekšēja vēlēšanās, un tas ir laimīgs gadījums, ka es to esmu atradis. Strādāšana taču ir katra cilvēka normāls stāvoklis. Tas nav nekas sevišķs. Es atrodu, ka tas ir arī citiem derīgs. Nestrādā tikai priekš sevis. Man jau ir 65 gadi, bet es vēl joprojām kaut ko iesēju. Koks izaugs, es to vairs neredzēšu. Mani bērni neinteresējas par šito lietu. Kādam taču tas tomēr derēs?» Rajona vides pārvaldē priecājās, ka viena entuziasta spēkos ir bijis sakopt mežu un izveidot tur dendrāriju. Pagastā varētu pieņemt lēmumu par vietējās nozīmes aizsargājamo teritoriju. Pagasta priekšnieks, kas amatā stājies nesen, nav meža dārzā vēl bijis. Kā viņš saka, rododendri aug tepat pie kultūras nama. Dendrārija teritorija esot kāpu joslā, kur aizliegta saimnieciskā darbība. Un pats saimnieks nekādu palīdzību jau nemaz nav prasījis. Dabai jāpalīdz atjaunoties «Latvija nav bagāta ar augiem. Ir tikai četri skujkoku un 83 lapu koku veidi, bet varētu augt divi tūkstoši lapu koku un vismaz pāri par diviem simtiem skujkoku sugu, nemaz nerunājot par šķirnēm,» - tā uzskata I.Mednis. Viņš neatlaidīgi ir centies papildināt savu mežu, ko tikpat labi var nosaukt par dārzu, ar jaunām koku un augu sugām. I.Mednis uzreiz gan paskaidro, ka tas nav viņa personīgais īpašums, jo astoņu hektāru teritorija, kuru viņš apsaimnieko, pieder valsts mežu fondam. Agrāk attiecības tika noteiktas ar līgumu. Tagad iesāktais darbs turpinās tāpat. Ne viņš kādam traucē, ne par viņu kāds liekas zinis. Taču tā tomēr nav. Redzot ziedošos rododendrus, neparastākus skujkokus meža vidū, teritorijā, kam apkārt nav žoga, tiek arī postīts uz nebēdu. Jo diemžēl tikai tautasdziesmā dzied - «ne zariņa nenolauzu». Zogot arī tādēļ, lai pārdotu. «Neesam morāli tik stipri, lai būtu normāli cilvēki,» uzskata Igors Mednis. «Personīgās eksistences saglabāšanas instinkti ir pāri visam. Naudas nav, bet ēst gribas.» I.Medņa kategorisms liek pajautāt, ko tad viņš dara, ja pieķer zagli. «Nu ko, aprunājos. Es visiem saku, lai nāk un es iedošu stādus, bet ne tā - paklusām, zagšus,» atbild dārznieks. «Ja nozog un iestāda, tad jau arī ir labi. Bet biežāk jau ir tā, ka pamet kaut kur, lai kalst. Manī nav ļaunuma pret viņiem. Bet, ja kolekcija tiek izpostīta, tad pārņem bezspēcība. Man jāzina, ka izaudzētie stādi būs pie laba cilvēka, kas to kops. Tas ir arī mans mērķis - introdukcija - Latvijas floras papildināšana.» Celtnieks par dārznieku? Igors Mednis ir tehnisks cilvēks, celtnieks, bet pēc būtības un arī sūtības - dārznieks. Taču ne vienkāršākajā šī vārda izpratnē. Viņš dārzu ir iekopis mežā, kāpu zonā, kur liekas, ka nekas cits nevarētu augt kā tikai sūnas un priedes. «Ko priedes? Paskatieties, kā viņas nīkst,» - tā ar plašu žestu uz priežu galotnēm norāda I.Mednis. Pēc viņa domām, vismaz 30 procentu piejūras priežu ir slimas. Speciālisti saka, ka viņam ir «zaļie īkšķi» (t.i., viss, ko viņš iestāda, aug). I.Mednis pamazām īsteno savu dzīves uzdevumu - palīdzēt dabai atjaunoties. Dendrārija platība ir astoņi hektāri, bet intensīvi tiek aprūpēta apmēram puse. Jūras tuvumā ir labi klimatiskie apstākļi, nav izteiktas rudens un pavasara salnas. Nelielā zemes gabalā ir ļoti liela augu dažādība. Dārzā ir savākts pēc iespējas vairāk augu un tiek pētīts, kas aug, kas iznīkst, ko sēt šajos apstākļos - plikajā jūrmalas kāpā. No visām malām ir vestas un sētas tūkstošiem sēklu. Koku stādus Igors Mednis ir gādājis arī no Tālajiem Austrumiem. Pa savienību viņš braucis darba darīšanās un brīvajos brīžos gājis klejot un meklējis kaut ko savam dārzam. Stādi bijuši maziņi, lai varētu ielikt mugursomā vai čemodānā. Igoram Mednim sirdij tuvākie esot tie, kas dārzā iestādīti pirmie vai arī kas viņa dārzā ir Latvijā vienīgie un nu jau krietni vien izauguši. Kādreiz kolekcijā bija pāri par 700 augu. Nākamgad dendrārijam būs četrdesmit gadu, tā pirmsākumu speciālisti dēvē par rododendru ēras sākumu Latvijā.