Vēl 90.gadu sākumā par miljonāru viņš droši vien nebūtu varējis kļūt, bet visnotaļ turīgs cilvēks gan būtu bijis, ja no katra sava paziņas aizņemtos pa latam. Jo Andri Bergmani tad labāk vai sliktāk pazina gandrīz katrs tā saukto radošo un ne tikai radošo profesiju pārstāvis Latvijā, un viņš pats pazina vēl vairāk. Kad pirms nepilna mēneša mēs Dienā ar viņu runājām par Aivaru Neibartu, Bergmanis bez lielīšanās noteica, ka pazīst visas latviešu dzejnieku paaudzes, sākot ar Griguli un Sudrabkalnu. Viņa pagaidām vēl nepublicētais pēdējos gados tapušais apcerējums par padomjlaiku bohēmu Bohēma bija mūsu dzīvesveids sākas ar turpat lappusi garu to personu uzskaitījumu, kam apcerējums tiek veltīts, turklāt tajā minēti tikai mirušie Bergmaņa draugi, nedraugi un paziņas. "Dīvaini, ka viņš nosala uz ielas, jo ar Andri uz ielas nekad nevarēja palikt, viņš vienmēr jebkurā Latvijas vietā atrada kādus, kam varēja lūgt naktsmājas," uzzinājusi par dzejnieka nāvi naktī pēc
60.gadu otrajā pusē un 70.gadu sākumā Bergmanis nebija pats slavenākais Rīgas bohēmists, taču izrādījās ja ne konsekventākais un oriģinālākais, tad viens no izturīgākajiem gan. Pēdējos gados viņa paziņu loks strauji ruka, tātad ruka arī naktsmāju un pārējo sociālo labumu gūšanas iespējas. Iemesli bija divi. Pirmkārt, vairākums to, kas 60.gadu beigu idejisko vai citu strāvojumu ietekmē izvēlējās līdzīgu "planckas" dzīvesveidu, jau ir miruši. Otrkārt, palikušie paziņas no viņa palaikam mēdza vairīties, jo satikt Bergmani nozīmēja tikai aizdot viņam latu simt gramiem, bet ne vairs ēverģēlības vai kultūrvēsturiski interesantas sarunas, ar kurām jaunībā vismaz uz daiļajām mākslām tendētu meiteņu aprindās viņš skaitījās gandrīz neatvairāms — tik neatvairāms, ka ap gadsimtu miju savu pieredzi izmantoja erotiskās literatūras un žurnālistikas lauciņā. Tikmēr pats ap to laiku dažā intervijā atzina, ka viņam nepieder nekādas mantas, nav dzīvokļa un arī pases nav.
Pirmajā miera gadā dzimušā Andra Bergmaņa organisms bija apbrīnojami stiprs. Diemžēl viņa aiziešana 19.decembrī apliecināja sen zināmo patiesību, ka Latvijas klimats ir par skarbu konsekventiem mietpilsoniska dzīvesveida pretiniekiem. Strauji uznākušais lielais sals ne tikai pārdūra globālās sasilšanas burbuli Eiropā, bet arī pārsteidza līdz šim no dažnedažādām situācijām sveikā izkļuvušo Bergmani. Mīnus 15 grādu aukstumā ap trijiem naktī Rīgas centrā var arī neatrasties neviena garāmgājēja, kas pieceltu pakritušu dzīves svinētāju. Bet varbūt Bergmanim vairs nebija, kurp iet?
PLANCKA — TAS IR PAGODINĀJUMS
Savulaik Māra Čaklā mudināts fiksēt savus bohēmista piedzīvojumus, Bergmanis sāka ar savas bohēmas izpratnes formulēšanu: tā ir ne jau tikai dzeršana un nemitīga mīlēšanās. "Ne jau tikai, bet arī... Var būt, ka tā — ja nodibinātu Latvijas bohēmiešu cunfti, tad iespējamie noteikumi, lai kļūtu par tās īstenu locekli, varētu būt apmēram tādi:
1. Cunftes īstenajam loceklim jābūt ar labu humora izjūtu.
2. Viņam jāprot pasmiet ne tikai par citiem, bet arī par sevi.
3. Ja kāds vai kādi viņu asprātīgi izzobo, iznes cauri, bohēmcunftietis par to nedrīkst apvainoties.
4. Bohēmieši viens otram palīdz gan materiāli, gan garīgi. It sevišķi kopiskos paģiru rītos (bohēmietis bohēmietim rads, draugs un brālis).
5. Cunftes biedru tautiskā, reliģiozā, seksuālā orientācija, vecums un dzimumpiederība nav būtiska.
6. Bohēmieša mantiskais stāvoklis nav vērā ņemams.
7. Nav svarīga bohēmieša profesija un ieņemamais amats. Cunftē var tikt uzņemts gan zeltvedis, gan ministrs un pat valsts prezidents (-te).
8. utt., utt...."
70.gadu sākumā tolaik latvju kultūrai būtiskajā viesnīcas Rīga bārā Skapis kaut kas līdzīgs bohēmiešu jeb plancku biedrībai ticis neoficiāli nodibināts. "Mūsu starpā vārds "plancka" bija pagodinājums, nevis lamuvārds," raksta Bergmanis. Bijusi pat armijiska plancku hierarhija. Rakstot savu bohēmas vēsturi, Bergmanis ar lielu prieku konstatēja, ka 1969.gadā Rīgā izdotajā svešvārdu vārdnīcā bohēma skaidrota atbilstoši viņa izpratnei: "bohēma (fr. boheme "čigānu dzīve") — buržuāziskajā sabiedrībā — materiāli nenodrošināti ļaudis, galvenokārt no tā sauktajām brīvajām profesijām (aktieri, mūziķi, gleznotāji, dzejnieki), kas dzīvo vieglprātīgu, izlaidīgu dzīvi."
Latvju bohēmas vēsturi Bergmanis aizrautīgi apguva 60.gadu beigās slavenajā Vaļņu ielas kafejnīcā Kaza (nosaukums cēlies no te uzstādītā kafijas automāta Casino), kuras lasītāju pulciņam gleznotājs Andrejs Ģērmanis izsniedzis iesietu avīzēs publicētu Anšlava Eglīša romānu Homo novus par Latvijas brīvvalsts laika bohēmu — katrs to drīkstējis lasīt trīs dienas. Iesākumā Bergmanis nemaz tik liels dzīrotājs neesot bijis, atceras dzejniece Ināra Eglīte. Kazā gan iegriezies, bet pret kazistu izpausmēm izturējies diezgan skeptiski. Taču 70.gadu sākumā, kad Kazu slēdza, viņš jau bija kļuvis par vienu no tās kustīgākajām mēbelēm.
Tolaik Bergmanis bija populārs dzejnieks. 1970.gadā bija iznākusi viņa pirmā dzejoļu grāmata, no kuras literatūras vēsturē un laikabiedru atmiņās ir palicis nosaukums — Uzdāvini man tīru sniegu (patiesībā tā bija rinda no cenzūras izsvītrota dzejoļa, un pēc Māra Čaklā ieteikuma ņemt to par grāmatas nosaukumu Bergmanim nācās sacerēt citu dzejoli, kurā būtu šāda rinda). Viņa otrajā, 1989.gadā iznākušajā grāmatā Patvērums ir labāki dzejoļi, taču 19 gadu pauze bija par ilgu, lai spētu noturēt publikas uzmanību. Lai gan pēc grāmatas iznākšanas Bergmanis bija aktīvs dažādu literatūras propagandas biroja rīkoto dzejas pasākumu dalībnieks, šajos 19 gados viņš daudz rūpīgāk nekā savu dzejas stilu izkopa planckas dzīvesveidu.
Tas bija viņa dabiskais dzīvesveids, tagad saka dzejniece Amanda Aizpuriete, ar kuru Bergmanis dzīvoja kopā pēdējos gadus: "Viņš bija tik skaisti vieglprātīgs, ka viņam ne prātā nenāca, ka varētu dzīvot arī savādāk." Sadzīves problēmas, kas citus dzen izmisumā, Bergmanim patiešām nebija svarīgas. Un ne tikai sadzīves problēmas. Kad pēc Andra nāves Amanda Aizpuriete savā dienasgrāmatā draugiem.lv ievietoja dažus viņa dzejoļus, viņa saņēma atsauksmes: nevar būt, ka Bergmanis mācējis rakstīt arī tik labi. "Viņš vienkārši nelikās ne zinis par to, kas notiek ar viņa uzrakstīto," Amanda saka — tagad daudz ko no viņa rakstītā būs grūti sameklēt. Labā ziņa ir tā, ka pēdējos gados viņš tomēr paguva pierakstīt diezgan daudz savu atmiņu. Tajās parādās tas, ka Bergmanis visus mīl un nevienu nenosoda. Daudzas lietas, par kurām citi teiktu "kāds vājprāts!", viņam patika.
ZALDĀTIŅŠ DZEJNIECIŅŠ
Neko jau daudz tajā dzejā neesmu izdarījis, — Bergmanis atmiņās paškritiski vērtējis savu veikumu. Dzejoļus viņš sāka rakstīt 1963. gadā, mācīdamies 41. vidusskolā, kurā bija nokļuvis pēc tam, kad, kā pats raksta, par kaušanos un vīna dzeršanu bija izlidināts no 1.vidusskolas. Vēstures skolotāja Lūcija Stroda (pazīstamā vēsturnieka Heinriha Stroda dzīvesbiedre) skolniekus cītīgi iepazīstināja ar tālaika programmās neiekļauto latviešu dzejnieku darbiem, bet viesošanās Strodu mājā ļāva nojaust, ka bez komunālo virtuvju ēdiena smirdoņas eksistē vēl cita pasaule. Šajā pasaulē bija daudz grāmatu, kuras skolniekiem bija ļauts ņemt līdzi lasīšanai. Strodai Bergmanis savus dzejoļus sūtīja arī pēc skolas beigšanas, jau armijā būdams. "Tajos bija gan manis pieredzētā sādža, kur bezpasu un bezcilvēktiesību ļaudis iet bojā, pārdzērušies kandžu, gan mana pirmā mīlestība, gan dzejolis par Piekarpatu pilsēteli, kas pārslāņota ar semušku sēklu čaulām…"
Pirmā dzejoļa publicēšanas datumu Bergmanis atcerējās labi: 1964.gada 26.augusts. Armijā dienēdams, viņš turpināja sūtīt dzejoļus redakcijām un par nopublicētajiem saņēma honorāru sūtījumus, kas raisīja cieņu priekšniekos, jo sūtītājs bija LPSR Ministru padomes preses komiteja. Armijā viņš arī iestājās kompartijā. Iesūtījis dzejoļus jauno autoru semināram, saņēma uzaicinājumu piedalīties un guva iespēju pabūt dzimtenē.
Iegājis Rakstnieku savienības telpās Benjamiņa nama kamīnzālē, pirmo Bergmanis ieraudzīja Zigmundu Skujiņu ar baltu neļķi krūškabatā. Prasījis viņam, kur var pieteikties pie dzejniekiem. Skujiņš atbildējis, ka par dzejnieku nekur nevar pieteikties, bet semināra dalībniekus reģistrējot, lūk, šī biedrene. Taču viņa Bergmaņa uzvārdu sarakstā nav atradusi un bļāvusi: "Ei, Mirdza, te tāds Bergmanis atnācis, bet iegrāmatots viņš nav!" Tad pie Bergmaņa pienākusi Mirdza Ķempe, kuras vārdā pēc viņas nāves vairākus gadus sauks Jauno autoru semināru, un, pārprasījusi viņa vārdu un uzvārdu, atplaukusi: "Tas taču mūsu zaldātiņš! Šajā seminārā mums tikai divi tādi ir — Bergmanis un Zirnītis. Viņi ir citā sarakstā. Nāc nu, zaldātiņ, iekšā. Viss būs kārtībā. Tevi recenzēs Imants Lasmanis un Ojārs Vācietis. Turies! Bet kā tad iet mūsu diženajā padomju armijā?"
Kad Ojārs Vācietis Bergmaņa mēģinājumus dzejā bija novērtējis atzinīgi, teikdams, ka pats viņa vecumā rakstījis sliktāk, jaunais ģēnijs juties kā septītajās debesīs. Vēl pacilātāku viņu darīja triju citu ģēniju atzinība: pie Bergmaņa pienākuši jau atzītie poēti Uldis Leinerts, Viktors Līvzemnieks un Aivars Neibarts un izrādījuši lielu godu, vaicādami, vai viņš negrib ar šiem kaut ko iedzert. Protams, Bergmanis gribēja. Līvzemnieks reaģēja ātri: "Bet mums nekādu timpu nevaid." Tad Bergmanis visus aicinājis uz savu Kalnciemielas dzīvokli, kur viņa tēvam, mierlaika aptieķniekam, esot visādi liķierīši. Protams, aicinājums tika pieņemts, un sākās Bergmaņa pirmā īstā bohēma. Viņa vecāki par dzejniekiem priecājās, māte pēc katras liķierīša markas mainījusi glāzes, lai var izgaršot, bet Neibarts savukārt stāstīja, ka kādā poļu žurnālā lasījis, kā pareizi jādegustē liķieri — tie esot jādzer divas glāzes uzreiz. Degustēšana savijās ar aizrautīgu dzejoļu lasīšanu, kamēr ticis dots vārds arī Bergmanim. Kad viņš, cīnīdamies ar liķiera izraisītajiem daiļrunas traucējumiem, nolasījis savus pantus, Leinerts noteicis: "Nekā jau no tevis nav…" Šajā naktī Bergmanis no Neibarta iemācījās vārdu "trimpelēt".
GAIŠI VIEGLPRĀTĪGS
Atgriezies no armijas, Bergmanis kādu laiku strādāja Lauksaimnieku arodbiedrības republikāniskajā komitejā par instruktoru kultūras nodaļā. Viņa popularitāte literārajās un pieliterārajās aprindās auga, bet
Krievs man mīļais gadījies,
Koļa viņu sauc.
Dzimis pašā Maskavā,
Traktorā viņš brauc.
Dzejoļa turpinājumā meitenes nacionālistiski noskaņotā māmiņa savu lolojumu brīdina, ka krievu gan nevajag precēt, taču traktoristu Koļu mīlošā latviešu zeltene lepni atbild savai māmuļai: "Bērni būs, tie runās mums/Abās valodās!" Kāda no kazistēm reiz bija izsaukta uz stūra māju, kur viņai cita starpā vaicāts, vai dzirdējusi, kā Bergmanis skaita pretvalstisku dzejoli, un parādījuši kāda stukača atreferētu tekstu. Tā kā meitene zinājusi, kas ir oriģināla autors, viņa čekā, kur parasti cilvēkiem smiekli nenāca, apsmējusies ne pa jokam un literāri izglītojusi pratinātājus.
Lelde Stumbre 60./70.gadu mijas Bergmani atceras kā interesantu, daudz lasījušu sarunu biedru un cilvēku, uz kuru varēja paļauties dažnedažādās stopošanās, laivu un velobraucienos — kaut kur doties Bergmanis bija gatavs kaut nakts vidū, viņš varēja, piemēram, Rīgā nejauši saticis kādu paziņu un uzzinājis, ka tas brauc uz Liepāju, uzreiz doties tam līdzi.
Bergmaņa panākumi pie sievietēm ne vienam vien spalvasbrālim ir likuši minēt, kur slēpjas ārēji it kā necilā dzērājdzejnieka pievilcības spēks. Acīmredzot visupirms viņa runasspējās, kurās savijās romantisks naivums, vieglprātība un tiešums. "Viņa mīlestības bija vienkārši skaistas, arī tiem, kas tās redzēja no malas," saka Lelde Stumbre, piebilzdama: ja ar Bergmani nestājās ilgstošākās vīrieša un sievietes attiecībās, viss bija lieliski. Dzejniece Inese Zandere kā skaistāko Bergmaņa izpausmi atceras skatu, ko redzēja reiz vasarā lietus laikā, iedama pie kāda ciemos uz Ķīšezeru: "Ieraudzīju, ka krastā stāv māksliniece Anita Kreituse un Andris Bergmanis, mīlīgi apķērušies, un skatās uz Ķīšezeru. Lietus tik lija un lija, un viņi tik stāvēja un skatījās. Man bija licies, ka tā notiek tikai kino, ne dzīvē."
Vēl pirms šīs reizes Zandere ar Bergmaņa popularitātes fenomenu saskārās 1975.gadā, kad pēc 10.klases bija uzaicināta tolaik komjaunatnes centrālkomitejas rīkotā radošās jaunatnes nometnē: "Gados jaunie korifeji pret jaunām dzejniecītēm izturējās diezgan ironiski. Viens no pirmajiem jautājumiem, ko man viens no šādiem korifejiem nometnē uzdeva, bija: "Vai tu arī esi viena no tām jūsmotājām par Andri Bergmani?" Šausmīgi apmulsu, jo man bija pirmā dzirdēšana, ka ir tāds Bergmanis un ka par viņu būtu jājūsmo."
Romantiķis, un tādi sievietēm patīk, saka Lelde Stumbre. Amanda Aizpuriete Bergmani par romantiķi nesauc, viņš esot bijis cinisma un gaišas vieglprātības savienojums: "Pēdējos gados viņš strauji novecoja, bet pirms tam man ilgi bija sajūta, ka viņš ir jaunāks par mani. Naivāks, neviltoti bērnišķīgāks. Varbūt tieši to bērnišķīgumu (kura man pašai nekad nav bijis) es viņā mīlēju."
NEŽĒLĪGAIS RĪTS
Līdz pat pēdējam gadam vasaras Bergmanis pavadīja ārpus Rīgas: senāk arheoloģiskajos izrakumos, pēdējā laikā Tērvetē grāmatnieku muzejā Ķipi vai Straupes mācītājmājā pie paziņas. Tur viņš labi jutās, tikpat kā nedzēra (jo bija pilnīgi bez naudas) un daudz rakstīja. Amandai pa telefonu ziņoja: zini, jau sesto nedēļu nedzeru, jo nav ko dzert. Ķipu muzeja vadītāja Aija Štosa, vaicāta par Bergmani, saka: "Mans sunītis ir indikators: kā viņš priecājās vienmēr, kad Andris atbrauca!" Bergmanis nekad neesot strīdējies ar cilvēkiem un nav runājis sliktu par spalvasbrāļiem, kas tajās aprindās nemaz nav raksturīgi. Uz Ķipiem viņš nekad nebrauca ar autobusu, jo viņam nekad nebija naudas — tikai stopoja, mierinādams Štosu, ka viņam ir trīsdesmit gadu ilga stopošanas pieredze. "Viņu, to balto tētiņu, kāds viņš mūža galā bija, ņēma mašīnās. Es reiz arī pamēģināju pastopot, bet man nekas nesanāca," stāsta Ķipu muzeja saimniece.
Šovasar Bergmanim vairs neesot bijis enerģijas braukt ārā no Rīgas. Tas jau liecināja, ka dzejnieks jūtami noveco. Pēc viņa aiziešanas Bergmaņa sena paziņa, ārste Lilija Sukure stāstīja, ka pēdējā tikšanās reizē viņš runājis par nāvi. Tik fatāli, kā tas izskanēja presē, tomēr neesot teikts, saka Sukure: "Tas, ka viņš dzēra un ka no viņa pēdējos gados citi vairījās, ir visiem zināms. Taču pēc pēdējā apciemojuma man palika ļoti labs iespaids par viņu. Runājāmies kā senos laikos, viņš atkal bija tas labais stāstnieks, kas senāk, — tas Bergmanis, kas varēja caurām naktīm staigāt pa Rīgas parkiem, lasīt dzejoļus un runāt par dzīvi. Sarunājām atkal satikties, iet uz kapiņiem — kapsētas viņam patika." Jā, kādā intervijā Bergmanis to pats apliecinājis, piebilzdams, ka pēcnāves dzīvei netic: "Kapsētā es apsēžos, aizsmēķēju un padomāju gan par dzīvajiem, gan mirušajiem — ko esmu viņiem sliktu darījis. Un, to sapratis, es taču vairs tā nedarīšu, vai ne?"
1974.gadā Bergmanis uzrakstīja programmatisku dzejoli Planckīgā nakts, kurā ir šādas rindas: "Es ticu — no šās bezrūpīgo bandas/pēc gadu desmitiem kāds būs vēl dzīvs." Dzejoļa beigas šo ticību neapstiprina: "Šī nakts ir piesmakušās dienās ielāps,/bet nežēlīgs kā nāve nāk jau rīts." Starp poētisko paredzējumu un tā iestāšanos pagāja 35 gadi. Aivars Neibarts jeb Ņurbulis, kurš Bergmanim bija devis iesauku Ņukucītis, bija arī precīzi paredzējis viņa likteni:
ņukucītim
leducītī
sasalst
sirsnucītis pipucītis
tinkš tinkš tankš