Ebreju liktenis Katiņas traģēdijā

) Izmeklēšanas slēgšana bijusi nepieciešama, lai Krievija varētu iesniegt poļu pusei vairākus desmitus sējumu Katiņas lietas dokumentu. Kvasņevskis teicās saņēmis Putina solījumu, ka šiem dokumentiem tiks noņemts slepenības grifs un aktis nonāks brīvā Polijas Nacionālās piemiņas institūta rīcībā. Polijas prezidents arī atzīmēja, ka viņi kopā ar Krievijas prezidentu nolēmuši ievērot principu par Katiņas lietas nodošanu Polijas Nacionālās piemiņas institūta un Krievijas prokuratūras rokās, jo tikai abas šīs institūcijas sadarbojoties var radīt nepieciešamos apstākļus lietas tālākai izmeklēšanai. Nedēļu vēlāk, oktobra sākumā, par Katiņas lietas dokumentālā materiāla un vēsturiskā zīmīguma apjēgsmes nepieciešamību plašā sabiedriskajā apziņā uzstājās dižais poļu kinorežisors Andžejs Vajda, kurš bija ieradies Pēterburgā uz prēmijas Baltijas zvaigzne pasniegšanas ceremoniju. Nākamgad Andžejs Vajda sāks uzņemt vēsturisku filmu par to, kā tika slēpta un kā tomēr atklājās šausmīgā patiesība par padomju gūstā kritušo poļu virsnieku likteni. Vajda uzsver, ka lielum liela daļa no šiem virsniekiem bija Polijas intelektuālās elites pārstāvji - ārsti, profesori, inženieri, garīdznieki, literāti... Vajdas jaunā vēsturiskā filma noteikti būs ar autobiogrāfisku pieskaņu, jo Katiņā ir noslepkavots arī slavenā kinorežisora tēvs. Katiņas traģēdijas konsekventa vēsturiska izpēte un tās atainojums mākslā un literatūrā neapšaubāmi nesīs sev līdzi daudzus maz zināmus biogrāfiskus un dažādu tautu likteņu saikņu atklājumus, prasīs atbildes uz agrāk neatbildētiem jautājumiem, pievērsīs uzmanību apietām, zināmos aspektos pat apzināti par tabu padarītām tēmām. Piemēram, vai vēsturiskajā apziņā ir radis atbilstošu vietu un korektu izvērtējumu fakts par simtiem Polijas ebreju virsnieku noslepkavošanu NKVD karagūstekņu nometņu sistēmā? *** Tēma par 1940.gada aprīlī Katiņā kopā ar citiem Polijas armijas virsniekiem noslepkavotajiem ebreju izcelsmes virsniekiem Rietumu historiogrāfijā pirmoreiz (gan tikai neizvērstu pieminējumu un fakta konstatāciju līmenī) ir iezīmējusies jau pirms gadiem piecdesmit. Aktīvas šīs tēmas izpētes sākums saistās ar pagājušā gadsimta 80.gadu beigām - 90.gadu pirmo pusi, kad Katiņas nozieguma īsto vaininieku noskaidrošanas gaitā vēsturniekiem Krievijā un Polijā pavērās nebijušas iespējas piekļūt autentiskiem, agrāk nepieejamiem PSRS augstākās vadības arhīvu dokumentiem un izprast traģēdijas patieso ainu. 1988.gadā Ņujorkā un Londonā Jozefa Pilsudska institūta izdotajā gadagrāmatā Niepodleglosc (Neatkarība) tika publicēts vēsturnieka Simona Šoheta par identifikācijas mēģinājumu nodēvētais pētījums Ebreju izcelsmes poļu virsnieki - Katiņas gūstekņi. Drīz pēc tam papildināta šā darba versija nāca klajā Ņujorkā, Ješivas universitātes Holokausta studiju programmas publikāciju ailē. Šohets norāda, ka padomju sagūstītie Polijas virsnieki tika nogalināti bez to sociālās izcelsmes, tautības, reliģiskās piederības un militārā dienesta rakstura izšķirības. Viņu likteni faktiski izšķīra tikai viņu uniforma, virsnieka statuss un tas, ka viņi, pildot pilsoņa un karavīra pienākumu, kalpoja savai dzimtenei - Polijai. Absolūtais vairākums no viņiem atbilstoši virspavēlniecības pavēlei neizrādīja pretestību sarkanarmijai ar ieročiem rokās. Ebreju traģēdijai - tai, kas risinājās arī padomju režīmā Otrā pasaules kara un pēckara posmā, - īpašu sabiedrības uzmanību pievērsa Arno Lustigera (bijušā Osvencimas un Buhenvaldes koncentrācijas nometņu ieslodzītā, mūsdienu Eiropā labi pazīstamā publicista un vēsturnieka) 1998.gadā Berlīnē izdotā fundamentālā Sarkanā grāmata: Staļins un ebreji. Pašreizējo Frankfurtes universitātes viesprofesoru Arno Lustigeru Rietumeiropas vēsturnieku aprindās pamatoti uzskata par citu pētnieku palaikam novārtā atstātu vai nepamanītu vēstures faktu un informācijas glābēju. Sarkanajā grāmatā Lustigeram ir nodaļa Polijas ebreju virsnieku noslepkavošana Katiņā. Balstoties uz dokumentāciju un upuru sarakstiem, ko Krievijas pārstāvji 1992.gada oktobrī iesniedza Polijas valdībai, viņš konstatē, ka Katiņā un citās vietās padomju dienesti ir nogalinājuši 700 līdz 800 poļu armijas ebreju izcelsmes virsnieku. Viņu vidū bija arī Polijas armijas augstākais karalauka rabīns majors Baruhs Šteinbergs un vairāki izcili Pirmā pasaules kara laika poļu leģionu veterāni - pulkveži Fabians Landaus, Vladislavs Nelkens un citi. 1940.gada oktobrī un novembrī padomju puse apmaiņas kārtībā nodeva savu pretpoļu sabiedroto - nacistu rokās vairāk nekā 42 000 poļu karagūstekņu, kuru agrākā dzīvesvieta bija saskaņotās agresijas rezultātā Hitlera režīma varā nonākusī Polijas rietumu daļa. Veltīgi bija to ebreju izcelsmes gūstekņu, kuri skaidri apzinājās sava likteņa nolemtību pie nacistiem, lūgumi ļaut viņiem palikt padomju kontrolētajās teritorijās. Izņēmumi netika pieļauti arī attiecībā pret tiem, kas centās pierādīt, ka viņi ir komunisti. Kad NKVD Karagūstekņu lietu pārvaldes priekšnieks N.Sopruņenko un politdaļas priekšnieks pulka komisārs Ņehoroševs ziņoja personīgi Lavrentijam Berijam par daudzajiem izmisīgajiem atteikšanās gadījumiem padevīgi atgriezties nacistu sagrābtajā Polijas daļā, sekoja ātra un nepārprotama iekšlietu tautas komisāra pavēle: vāciešiem nodot visus. Šodien, kad mūsu rīcībā ir akadēmiķa Aleksandra Jakovļeva vadītās redakcijas kolēģijas sastādītais materiālu krājums Katiņa. Nepieteiktā kara gūstekņi. Maskava,1999, kā arī poļu vēsturnieku veidotie dokumentu krājumi un monogrāfijas, var visai būtiski precizēt agrāko pētījumu atziņas un datus. Atskaite par 1939.gada oktobrī apmaiņas kārtībā vāciešiem nododamo ierindas un zemāko pakāpju komandieru nacionālo sastāvu liecina, ka viņu vidū bija vismaz 320 ebreju. 1940.gada februāra atskaitē par Starobeļskas un Kozeļskas virsnieku nometnēm ir norādīts, ka tobrīd tajās atradušies vismaz 160 ebreju tautības ieslodzītie. Savukārt t.s. rūpniecības un celtniecības nometnēs, kurp nosūtīja vairākumu ierindas karagūstekņu, ebreju bija 641. Pavisam Katiņas nometņu sistēmā (kā nosacīti mēdz apzīmēt poļu karagūstekņu nometņu kopumu) bijis 1121 ebreju izcelsmes ieslodzītais. Kā zināms, saskaņā ar VK(b)P CK politbiroja 1940.gada 5.marta lēmumu nāvessods nošaujot tika nolemts arī 11 000 Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā cietumos ieslodzīto poļu pilsoņu. Viņi arī tiek uzskatīti par Katiņas traģēdijas upuriem, jo uz viņiem, tāpat kā uz gūstā esošajiem virsniekiem, attiecās tas pats politbiroja 5.marta nāves sprieduma lēmums. NKVD cietumos atradās galvenokārt uzņēmēji, inteliģences pārstāvji, bijušie virsnieki, valsts iestāžu darbinieki. Precīzu ziņu par šīs nāvei nolemto kategorijas nacionālo sastāvu nav. Tomēr ASV, Kanādā un Krievijā pazīstamais vēsturnieks Vilens Ļuļečņiks uzskata par pietiekami pamatotu pieņēmumu, ka minēto 11 000 t.s. kontrrevolucionāru skaitā ebreju īpatsvars ir bijis līdzīgs kā virsnieku gūstekņu nometnēs, pēc viņa aprēķiniem - ne mazāk par 1000 cilvēkiem. Pavisam kopā no 26 000 politbiroja lēmumā nošaušanai nolemtajiem ne mazāk par 2000 bijuši Polijas ebreji... Līdz ar to arī V.Ļuļečņiks atkārtoti konstatē faktu, ka pirmā ebreju masveida noslepkavošana PSRS teritorijā Otrā pasaules kara laikā notika 1940.gada aprīlī, un to veica NKVD darbinieki. Visi vai gandrīz visi ebreji, kas atradās Kozeļskas, Starobeļskas un Ostaškovas nometnēs, kā otra lielākā grupa virsnieku nacionālajā sastāvā līdzās poļiem aizgāja bojā NKVD veiktās noziedzīgās iznīcināšanas akcijas rezultātā, kas notika, balstoties uz Josifa Staļina un citu VK(b)P CK politbiroja locekļu parakstīto lēmumu. Diemžēl vēl līdz šai dienai nav precīzi noskaidroti daudzu Katiņas traģēdijas upuru uzvārdi un citi identitātes dati, jo viņu personīgās lietas padomju represīvo iestāžu arhīvos masveidā iznīcinātas 1959.gadā. Poļu pētnieki, arhīvisti, bojā gājušo tuvinieki visvairāk ir darījuši, lai atsauktu no nebūtības pilnīgi visu traģēdijas upuru piemiņu. Šis cildenais darbs vēl nav pabeigts. Nesodītiem noziegumiem mēdz būt ilgs turpinājums. Vai varam apgalvot, ka pa pasauli vēl šodien, taisnīga tautu soda neskarts (un īstenībā no tā pat nebaidīdamies), nestaigā neviens no Katiņas slepkavām?