GADS, KAD DEGA ROBEŽA

40 Dobeles rajona Vītiņu muitas robežas caurlaides punktam lielā ātrumā tuvojās mikroautobuss Latvija, strauji nobremzēja, no tā izlēca kādi desmit bruņoti vīri plankumainos formastērpos, bruņuvestēs un melnās beretēs un metās iekšā muitas vagoniņā. Atskanēja kliedzieni: "Ruki vverh, sukini sini!" *, no vagoniņa tika izdzīti Latvijas muitas darbinieki. Uzbrucēji viņus piekāva un piespieda uzrakstīt ziņojumu LPSR prokuroram, ka viņi atņemot iestādēm un iedzīvotājiem mantas. Pēc tam vagoniņš tika izdemolēts un aizdedzināts. Uzbrucēji pagaidīja, kamēr vagoniņš kārtīgi aizdegas, un tad tikpat ātri kā atbraukuši brauca prom. Tajā pašā naktī un rītā līdzīgi notikumi risinājās muitas punktos Bauskas rajona Skaistkalnē un Grenctālē, kā arī Krāslavas rajona Pāterniekos un Daugavpils rajona Medumos. "Pēc ieilguša klusuma perioda Latvijā atsāktas vardarbīgas akcijas," 1991.gada 25.maijā rakstīja Diena, nosaukdama arī uzbrucējus - milicijas īpašu uzdevumu vienību jeb OMON. Par uzbrucējiem nosauktie sākumā neatzinās, apgalvojot, ka ar šiem "bandītiskajiem uzbrukumiem" viņiem neesot nekāda sakara. 1991.gada vasarā līdz pat augusta vidum omonieši 23 reizes nopostīja Latvijas muitas iestādes dažādās Latvijas vietās. Tas pats notika arī Lietuvā. Vienā ziņā Latvijai laimējās - te šajos nakts uzbrukumos ne reizes nebija cilvēku upuru. DIVAS MUITAS Muitas departaments atjaunotajā Latvijā tika izveidots drīz pēc 1990.gada 4.maija deklarācijas - tā paša gada 3.jūlijā. Muitas galvenie uzdevumi bija iekšējā tirgus aizsargāšana, nelegālās preču plūsmas atklāšana un novēršana. Tolaik cenu starpības dēļ no Latvijas nekontrolētos apjomos bija sākusies visdažādāko preču izvešana - vispirms jau uz Poliju, kuras tirgos tolaik varēja izdevīgi pārdot gandrīz visu, sākot ar Straumes kafijas dzirnaviņām un citramona tabletēm un beidzot ar mēbelēm un autoriepām. Cenu starpība, tātad arī tirgotāju peļņa bija tik liela, ka Latvijā šo preču sāka trūkt (padomju deficīta apstākļos arī pirms robežu atvēršanas daudzas no tām veikalos nopērkamas tikpat kā nebija, taču pēc Polijas tirgus atvēršanās visdažādāko preču izvešanas apjomi strauji pieauga tiktāl, ka sāka pietrūkt arī pirmās nepieciešamības preces). Padomju Savienībā gandrīz visā tās pastāvēšanas laikā ārējā tirdzniecība bija valsts monopols, ar to drīkstēja nodarboties tikai tie ārējās tirdzniecības uzņēmumi, kas PSRS Ārējās tirdzniecības ministrijā bija saņēmuši licences. Muitas iestādēm šādos apstākļos bija tikai kontroles un uzraudzības funkcijas, jo visa veida ārējie ekonomiskie sakari bez atļaujām bija kontrabanda, par ko pienācās sods. 80.gadu beigās šim valsts monopolam pienāca gals. Pēc 1990.gada 4.maija arī Latvijai vajadzēja veidot savu ārējo ekonomisko politiku un muitu. Par pirmo Latvijas Muitas departamenta direktoru apstiprināja Aivaru Saliņu, ilggadēju PSRS muitas darbinieku. Sākotnēji Latvijas muitai vajadzēja apzināt preču plūsmas intensitāti, kā arī ierobežot vai vismaz kontrolēt preču plūsmu. Pirmās Latvijas muitas iestādes 1990.gada vasarā darbu sāka Rīgas lidostā un Centrālajā dzelzceļa stacijā, kā arī Rīgas, Liepājas un Ventspils ostās - tur tika izveidoti pirmie muitas punkti. To darbība notika paralēli PSRS muitas iestāžu darbībai. PSRS muitas iestādes turpināja nodrošināt preču un pasažieru kustības muitas uzraudzību un kontroli attiecībās ar ārvalstīm, bet Latvijas muitas iestādes īstenoja preču un pasažieru muitas uzraudzību un kontroli attiecībās starp Latviju un pārējām PSRS republikām. 1990.gada nogalē un 1991.gada sākumā darbu sāka arī Latvijas sauszemes muitas robežas caurlaides punkti, kuros muitnieki kopā ar Valsts autoinspekcijas darbiniekiem kontrolēja preču izvešanu no Latvijas un apkopoja ziņas par preču kravu plūsmu. Tie bija vienīgie toreizējo muitnieku uzdevumi. Kādi cilvēki tajos gados aizgāja strādāt muitā? Rīgas Tehniskās universitātes Starptautisko Ekonomisko sakaru un muitas institūta docents Aivars Gulbis, kurš 1990.gada nogalē un 1991.gadā strādāja Latvijas muitā, šos cilvēkus iedala trīs grupās. Pirmie bija patriotiski noskaņoti entuziasti, kuru vienīgā vēlme bija palīdzēt Latvijai, viņiem vēlākajos notikumos nebija bail pat no bruņota pārspēka. Otri - laimes meklētāji, kuru viena daļa pameta muitu pēc pirmajiem omoniešu uzbrukumiem, bet palikušie vēlāk veicināja korupcijas iedīgļus muitā. Trešā grupa - jaunieši, kas muitā nonāca kā alternatīvā militārā dienesta veicēji. "Domāju, lielākā daļa to cilvēku, kuri iesaistījās muitas darbā tās pirmsākumos, to darīja lielā eiforijā - nu mums ir sava valsts, nu esam saimnieki savā zemē," saka A.Gulbis. Iespējamās briesmas viņi apzinājās, jo 1991.gada janvāra notikumi jau bija garām, taču nebūt ne visi domāja, ka briesmas skārs viņus. "Kamēr briesmas nav pienākušas klāt, par tām nedomā. Kad tās ir, tad atkal nav laika domāt, un tad, kad tās pagājušas, tad ir par vēlu baidīties," spriež viens no tālaika Bauskas muitniekiem, kurš nevēlas minēt savu vārdu. Starp citu, daļa to ļaužu, kas strādāja muitas posteņos šajā smagajā laikā, atsakās komentēt tālaika notikumus, daži piebilst, ka īstie varoņi tikuši nepelnīti aizmirsti. "Nespēju sev piedot, ka neesmu saglabājis nevienu no maiņas grafikiem. Informācija par tālaika muitniekiem ir saglabājusies minimāli, tāpēc arī daudzus no tiem, kas pliki un neaizsargāti stāvēja uz robežas, valsts tagad ir aizmirsusi," saka A.Gulbis. NOGULDĪJA ĢENERĀĻUS Pirmie uzbrukumi muitas punktiem 23.maijā nāca kā sniegs no skaidrām debesīm, atceras A.Gulbis: "Nekādu atklātu draudu pirms tam nebija." Tomēr PSRS represīvo institūciju un to atbalstošo sabiedriski politisko organizāciju pretdarbību Latvijas muita izjuta jau no 1991.gada sākuma. Tā sauktā Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja tūlīt pēc Viļņas asinspirts 1991.gada 15.janvārī deklarēja, ka Latvijā tiek pārtraukta visu to institūciju darbība, kas izveidotas, ignorējot PSRS un Latvijas PSR likumus. Reāla darbība sekoja pēc dažiem mēnešiem. A.Gulbis pieļauj, ka OMON aktivitātes varēja veicināt tas, ka Padomju armijas izvešanas laikā Latvijas muita sāka ierobežot armijnieku pārvietošanos lidlaukos un kontrolēt preču izvešanu un ievešanu. Ģenerāļiem nepatika, ka viņus kontrolē. Meitenes robežpunktā reiz muitnieki pēc nepakļaušanās prasībām izsēdinājuši no mašīnas divus padomju ģenerāļus un piespieduši viņus gulties zemē, atceras A.Gulbis: "Šie ģenerāļi neveda neko, tikai brauca pāri robežai melnā volgā. Muitnieki palūdza viņus atvērt automašīnas bagāžnieku. Šoferis būtu bijis ar mieru to darīt, bet krievu ģenerāļi uzskatīja, ka pakļauties Latvijas muitniekiem ir zem viņu goda; pateica, ka viņi neko neved, un aizliedza šoferim izkāpt." Tad ģenerālis pats izkāpis, vicinot kādus dokumentus, un mēģinājis atvērt robežas šķērsbaļķi. Tajā brīdī milicis ar ieroci noguldījis ģenerāli uz asfalta... Toreiz sekoja sūdzība uz Baltijas kara apgabalu un vēstule uz Muitas departamentu, taču muita bija rīkojusies saskaņā ar tālaika prasībām, tāpēc oficiāli pret to vērsties nevarēja. Nācās darboties tumsā... MILIČI VAI BANDĪTI? Visi pirmie uzbrukumi Latvijas muitas robežas caurlaides punktiem naktī uz 1991.gada 23.maiju risinājās pēc viena scenārija. Vairākās vietās kopā ar uzbrucējiem bija arī impēriski noskaņotais Ļeņingradas TV žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs ar videokameru, uzņemdams filmā "separātistu" apkarošanu. Divu varu sadursme uz robežām bija sākusies. Padomju Savienība Latvijas atjaunoto valstiskumu neatzina, tātad pirmais, kas jālikvidē, bija robežu aizsardzība. Maijā sācies, muitas punktu demolēšanas vilnis uz brīdi pierima, bet tad atsākās un 1991.gada vasarā turpinājās tik bieži, ka muitnieki ar to jau sāka aprast. Pa dienu omonieši ar savu mikroautobusu Latvija un volgu braukāja cauri muitas punktiem, demonstrējot spēku - izbāzuši stobrus pa automašīnas logiem, lēnām brauca, izsakot aizskarošas piezīmes. Ja omonieši vienā dienā kādu robežpunktu šķērsoja vairākas reizes, muitnieki jau prognozēja, ka tuvākajās naktīs atkal gaidāms uzbrukums. Aizturētās preces vakaros tika aizvestas no posteņa. PSRS amatpersonas sākumā liedzās atzīt, ka muitas punktus demolē OMON. Atbildot uz Latvijas vadības protesta vēstulēm, laikrakstā Izvestija PSRS iekšlietu ministrs Boriss Pugo paziņoja, ka viņa rīcībā nav materiālu, kas apstiprinātu Rīgas OMON saistību ar notikušo, un visas apsūdzības ir tendenciozas un nepamatotas. Vēlāk gan viņš bija spiests atzīt Rīgas OMON saistību ar notikušo, tomēr vienīgais pārkāpums, ko viņš saskatīja omoniešu darbībā, bija varas un dienesta pilnvaru pārsniegšana. Ar Maskavu saistītais Latvijas PSR prokurors Valentīns Daukšis un viņa vietnieks Andris Reinieks, atsaucoties uz PSRS 1990.gada 23.oktobra likumu Par kriminālatbildību transporta komunikāciju bloķēšanā, maija beigās Latvijas žurnālistiem klāstīja, ka Latvijas muitas darbība ir nelikumīga un krimināli sodāma un ka OMON vienība pilda savu pienākumu, sagraujot ēkas, ko nelikumīgi uzcēlis Muitas departaments. Jūnija sākumā PSRS Transporta prokuratūras Baltijas nodaļas priekšnieks Oļģerts Dzirlanks brīdināja Latvijas Muitas departamentu par sekām, kas radīsies, ja turpināsies PSRS likumu ignorēšana. Piebalsoja arī LR AP deputātu frakcijas Līdztiesība vadītājs Sergejs Dīmanis, teikdams, ka ir saņemtas "neskaitāmas iedzīvotāju sūdzības" par Latvijas muitnieku patvaļu, kas bieži notiekot alkohola reibumā. Šādā aizsegā omonieši varēja turpināt sirojumus, nu tie skāra arī iekšzemes muitas punktus Rīgas lidostā un Centrālajā dzelzceļa stacijā. Vienlaikus tika izdemolēti un sagrauti arī Lietuvas pusē esošie muitas punkti. Latvijas puses nostāja šajā cīņā bija nepadoties un izturēt. Pēc notikušajiem uzbrukumiem muitas darbs vienmēr pāris dienu laikā tika atjaunots - nodedzinātā vagoniņa gruvešus nošķūrēja nost un lika vietā nākošo, deklarējot: "Lai viņi dedzina, mums vagoniņu pietiks!" A.Gulbis šādu deklarēšanu sauc par aizskarošu: "Par cilvēkiem neviens tajā brīdī nedomāja. Svarīgākais bija parādīt, ka muita strādā." Tai pašā laikā viņš neuzskata, ka būtu bijis jāmēģina neitralizēt OMON, jo padomju vara to varētu traktēt kā aktīvu pretošanos un sākt militāru konfrontāciju. MĻIŅŅIKA BAŽAS Tomēr omonieši ieradās tikai tur, kur zināja, ka viņus negaida bruņota pretošanās. Piemēram, uz Balvu rajona Vientuļiem omonieši nav braukuši ne reizi, jo tur vietējais muitas priekšnieks saziņā ar rajona milicijas priekšnieku bija devis rīkojumu mīnēt muitas punktu. Valkā OMON reiz sagaidīja mednieki. Omonieši bija piebraukuši 50 metru attālumā, labu brīdi abas puses lamājušās, bet bisēm virsū OMON nelīda. "Valkas konflikts nebija organizēts no augšas, tas bija spontāns vietējo izgājiens, un omonieši tam nebija gatavi," atceras A.Gulbis. Igauņu pusē tika izpostīts tikai viens muitas punkts Iklā, 14.jūnijā, kad omonieši izpostīja muitas punktu arī Ainažos, igauņu zemessargi pārņēma savu muitas punktu bruņotu apsardzi. Pēdējais omoniešu uzbrukums Latvijas muitai notika 1991.gada 12.augustā Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā. A.Gulbis labi atceras pēdējo uzbrukumu muitas punktam Grenctālē 28.jūlijā. Toreiz vagoniņos tika samestas granātas, bet muitnieku automašīnām izsisti logi un sadurtas riepas. Kad viens no muitniekiem centās aizsargāt savu automašīnu, viņu piekāva tik smagi, ka nācās izsaukt ātro palīdzību. Nākamajā dienā, kad A.Gulbis atradās Grenctālē, viņam izdevās nobalsot no Lietuvas Bauskas virzienā braucošo omoniešu mikroautobusu ar lūgumu aizvest viņu līdz Bauskai. Savstarpējās sarunās pa ceļam uz Bausku A.Gulbim izdevās iegūt OMON komandiera Česlava Mļiņņika telefona numuru štābā Rīgā. Sazvanīts Mļiņņiks piekrita tikties Rīgas centrā. "Viņš ieradās ar pistoli pie sāniem un teica: "Eto ti tot tamožeņņik? A ti ņe boišsa?"* Kad atbildēju, ka man jau nav pistoles, bet viņam gan ir, tātad varbūt viņš pats baidās, nosmējāmies un teicu viņam: "Tev uzdots postīt, bet man atjaunot. Abi esam izpildītāji. Dari, ko tev liek, bet neaiztiec cilvēkus! Kur tev ir garantija, ka tas muitnieks, kas tagad slimnīcā, kad iznāks ārā, neizdomā kaut ko līdzīgu izdarīt ar taviem vecākiem, kas, starp citu, dzīvo Bauskā?" Šādu notikumu pavērsienu omoniešu komandieris acīmredzot nebija gaidījis. Ātrumā tikai noteica, ka tad visus tur gabalos saraustīs. "Pateicu - labi, bet tas būs pēc tam un ko tu ar to būsi panācis? Un šķīrāmies," atceras A.Gulbis. Pēc šīs sarunas omonieši Bauskas pusē vairs nav rādījušies. Tas ļauj domāt, ka omonieši tiešām varēja rīkoties tikai tur, kur bija droši par savu pārākumu. Jūlija beigās omoniešu uzbrukumi muitas punktiem mitējās visā Latvijā - augusta sākumā tikai divas reizes tika izdemolēts muitas punkts Centrālajā dzelzceļa stacijā Rīgā. Toties 31.jūlijā Lietuvā, Medininku muitas punktā uz Lietuvas un Balkrievijas robežas, Viļņas omonieši nošāva septiņus lietuviešu muitniekus un policistus. Tātad arī Latvijas muitnieki strādāja nāves draudu ēnā. Tāpēc augusta puča laikā muitas punktu vadītājiem tika dots rīkojums ievērot maksimālu piesardzību un nepieciešamības gadījumā pārtraukt darbu un pamest darba vietas, ja rodas draudi cilvēku dzīvībai. Tomēr puča laikā, kad Rīgā trīs dienas faktiski nedarbojās nekas, uz robežas darbs netika pārtraukts. Tātad var teikt, ka Rīgā no OMON nobijās vairāk nekā uz robežas. BERMONTIEŠI"91 Pēc 1991.gada augusta puča izgāšanās Rīgas OMON vienība pameta Latviju. Latvijas Muitas departamenta pirmais direktors A.Saliņš omoniešus salīdzina ar bermontiešiem 1919.gadā un nesaprot, kāpēc viņiem ļauts teju vai ar dziesmām pamest Latviju pēc visa, ko viņi šeit bija paveikuši, sākot no 1991.gada janvāra. Epizodes par omoniešu uzbrukumiem Latvijas muitas punktiem gan ir izmeklētas krimināllietās pret 74 Rīgas omoniešiem un viņu komandiera vietnieku Sergeju Parfjonovu, kā arī Latvijas kompartijas bijušo līderu Alfrēda Rubika un Ojāra Potreki krimināllietā, taču A.Saliņš to sauc par aisberga redzamo pusi. Kas vadīja OMON darbību? A.Saliņš šodien muitas punktu graušanu sliecas saukt par pašiniciatīvā balstītu bandītismu. Tā domāt viņam liek regulārās tikšanās un apspriedes Maskavā, kā arī fakts, ka tolaik Latvijas muitas darbību noteica vairāki starpvaldību līgumi. PSRS muitas vadības nostāja tolaik bijusi ļoti labvēlīga attiecībā uz Latvijas centieniem sargāt savu iekšējo tirgu. Tomēr ticamāk šķiet, ka omoniešu vadošās institūcijas PSRS iekšlietu sistēmā nerēķinājās ar cita resora viedokli. Patiesību varētu atklāt tā laika dokumenti, taču tie atrodas Krievijā un pagaidām nav pieejami. Rokas augšā, kuces dēli! - krievu val. Tu esi tas muitnieks? Vai tu nebaidies? - krievu val.