Laima Līvena (9.VI 1943 - 22.X 2006)

Mēs tevi mīlējām - par tavu labo sirdi un taisno prātu, kas nepazina locīšanos pa vējam. Tu ienāci dzejā ar bērnišķīgu svaigumu un Dieva dāvātu talantu. Mazā debijas grāmatiņa Caur ziemas dienām (1967) vēl joprojām glabā to svaigumu un mīļumu, to atvērtību, kādu tu ienesi bargajā un nelietīgajā padomju ikdienībā. Ikdiena tevi nesaudzēja ne vecajos, ne jaunajos laikos. Tavu romantisko ideālistes dvēseli sāpināja atgūtās neatkarības kailais aprēķins un pašlabuma meklēšana. Savu pēdējo grāmatu tu nosauci Bezlaicīte (2005). It kā tas ir vārds kādai no tavām nebeidzamajām puķēm, it kā vārds tev pašai. Un tomēr tavs kurzemnieces spīts spēja pareģot caur tavām dienišķām mocībām: klusītēm ieaugt zemē lai asaras vēji sijā kā sīks maija lietus caur zariem kā dzeltenas vizbuļu vijas kā zāle zīžaini mēma ik gadu uzdīgst no jauna tā es savā dzimtajā pusē ziedu no jauna no jauna Tagad ziedi, Laimiņ, - lai dzimtā zeme tev ir laba un viegla! Mums paliks atmiņā tavs uzticīgo acu skats caur lielajām pūces brillēm un tavas uzšķiltās dzejas uguntiņas. Tavu spalvasmāsu un brāļu vārdā - Knuts Skujenieks Dzejnieces izvadīšana piektdien, 27. oktobrī, plkst.13 no Krematorijas Lielās zāles