Vai Tev lika uzrādīt soctīklu kontus? Ko jautāja? – ziņas birst cita pēc citas, kad sociālajos tīklos pavēstu, ka esmu ielidojusi Amerikas Savienotajās Valstīs. Nē, soctīklu kontus uzrādīt neliek, jautā tikai par apmeklējuma mērķiem un atpakaļceļa datumu. Šī ir mana aptuveni divdesmitā viesošanās reize ASV, tāpēc tik ātra pārbaude nepārsteidz.
Esmu Čikāgā otrdienas vakarā, ir pieci grādi pēc Celsija un speciālajā Uber sagaidīšanas zonā pie lidostas drebinos vējā līdzās citiem pasažieriem – kāds iešļūcenēs un šortos acīmredzami atgriezies no kādas siltākas valsts, jo šobrīd ASV ir pavasara brīvlaika nedēļa, citi dūnu jakās un cepurēs. Tādu pašu kontrastu vērošu arī Čikāgas ielās turpmākajās dienās, jo pavasaris te ir mānīgs – sākumā solītie 20 grādi pārvēršas par 14, tad tikai par 6, visbeidzot jau 3 un pievienojas lietus. Pēc tādas prognozes var kļūt tikai labāk!
Šajā nepilno trīs miljonu (vai deviņu, ja skaita piepilsētas) pilsētā esmu pirmoreiz. Tā kā nedēļas nogale starp konferenci un turpmāko komandējuma daļu Ņūdžersijā ir tikai viena, par labu Čikāgas apskatei esmu upurējusi kārtējo ciemošanos Ņujorkā, un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, – to pilnīgi noteikti nenākas nožēlot!
Jau pirmajās ceļojuma dienās viss apkārt nepārprotami atgādina par to, ka esmu ASV. Pie brokastu maltītes bez prasīšanas tiek atnesta ūdens glāze (protams, ar ledu), rēķins parādās, kad esmu vien pie kāda piektā kumosa (ar komentāru no rush! – bez steigas), un tajā vienmēr ir neiztrūkstošā vieta dzeramnaudai. Daudz kur pilsētā maksājot jau automātiski parādās izvēlne, cik lielu dzeramnaudu atstāsi, bieži, sākot ar 18%. Nezinātājiem šajā rēķinā slēpjas arī kāds cits pārsteigums – ASV cenas norāda bez nodokļa un atkarībā no štata var nākt klāt vēl vidēji 6 līdz 9%. Liekot preces groziņā veikalā un skaitot līdzi, ja ir precīza nauda, pie kases tad nāksies no kaut kā atteikties. Savukārt, kad restorānā esi ierakstījis dzeramnaudas ailītē vēlamo, maksājuma karte jāievieto atpakaļ mapītē, kurā atnesa rēķinu, viesmīlis to aiznes prom un atgriežas jau ar kases čeku.
LIELISKĀ JŪDZE
Mana viesnīca atrodas tieši blakus izslavētajai Čikāgas iepirkšanās ielai – Magnificent Mile. Slavenais Bloomingdale’s, kura priekšpusē jau kastēs tiek stādītas puķes, tam blakus Louis Vuitton, bet pretī – Vacheron Constantin pulksteņu veikals, kuram uz nakti smalkos laikrāžus no vitrīnas izņem. Daudzi man jautā – vai Čikāgā ir droši? Kā jau pierasts ASV, atkarīgs no apkaimes. Taču pirmais izbrauciens ar metro liecina, ka te izskatās tīrāks un mierīgāks nekā Ņujorkā. Ne ar vienu no manām trim bankas kartēm gan biļešu automāts negrib draudzēties, tāpat arī bezkontakta vārti nelasa ne mūsu kartes, ne Google Wallet lietotni. Pēc pāris piegājieniem nolemju netērēt laiku un samaksāju skaidrā. Arī bezskaidras naudas norēķinu pasaulē pa brīdim tomēr kāda banknote noder, bet, nav mazsvarīgi, – precīza nauda, jo atlikumu aparāts neizdod. Vismaz viens labi – par pieciem dolāriem iegūtā metro kartīte ļauj braukt 24 stundas neierobežotu skaitu reižu.
MĀKSLAS INSTITŪTS
Esmu izpētījusi, ka Čikāgas Mākslas institūts, kas tiek uzskatīts par vienu no labākajiem mākslas muzejiem pasaulē, ceturtdienu vakaros ir vaļā ilgāk, par ko priecājos, zinot, ka «džetlags» vakarā piezagsies nemanot. Jākaļ karsts, kamēr nenāk miegs un ir adrenalīns no jaunas pilsētas iepazīšanas!
Ejot no viesnīcas uz metro un tad no metro uz muzeju, grozu galvu uz visām pusēm, iesūcot iespaidus. Liekas, esmu tādā kā nedaudz citādā Ņujorkā. Augstas ēkas, lielas izkārtnes, virszemes metro līnija jeb L, daudz metāla detaļu ēku apdarē. Kad nonāku pie muzeja, gandrīz sev jāiekniebj, vai neesmu pie Metropolitēna māsas vai vismaz Ņujorkas sabiedriskās bibliotēkas brālēna, jo iespaids ir stipri līdzīgs. Aiz muzeja plešas parks, kurā kuru katru brīdi uzziedēs sakuras.
Muzejs noteikti nav vienā dienā vai pat vienā nedēļā apskatāms, cauri daudzām zālēm izeju zigzagā, pievēršot uzmanību mākslinieku darbiem, kas iekrituši sirdī no citām izstādēm, un iemetot arī aci Google, lai atrastu, ar kuriem darbiem tad šis muzejs ir īpaši izslavēts. Tā vien liekas, ka te ir visi mākslinieki, ko vien varu iedomāties. Pirmajā stāvā jau esmu aplūkojusi Anrī Matisa speciālizstādi, apciemojusi Monē, van Goga, Sezāna, Serā, Pikaso darbus. Īpaši pakavējos pie Rakiba Šava monumentālās Zaudētās paradīzes, kas aizņem teju pusi vienas halles sienas. Liekas, ka darbā tādi kā Dalī elementi, Indijas sajūtas (mākslinieks ir dzimis Kolkatā, dzīvojis Kašmirā, Deli un tad pārcēlies uz Londonu), sajaucoties pilnīgā fantāzijas lidojumā. Apskatu japāņu drukāto darbu galeriju, kurā kāds Odas Kadzumas darbs krāsu salikuma dēļ atgādina van Goga Zvaigžņoto nakti (kas apskatāma Ņujorkas MoMA), korejiešu mākslas telpu un vēl speciāli aizeju līdz amerikāņu mākslas galerijai, kurā atrodas viens no nācijas slavenākajiem darbiem Grānta Vuda Amerikāņu gotika. Tajā attēlots nopietns vīrietis apaļās brillēs turam rokās lauksaimniecības dakšas, un viņam blakus kāda sieviete, par kuru tiek diskutēts, vai tā ir sieva vai meita. Glezna esot domāta kā satīra par mazpilsētu dzīvi.
PUPIŅA JEB MĀKOŅA VĀRTI
Kad mākslas mērs vienai dienai piepildīts, dodos uz blakus esošo Tūkstošgades parku, kurā atrodas Čikāgas atpazīstamākā skulptūra Cloud Gate jeb Bean, latviski – Mākoņa vārti jeb Pupiņa.
Pa ceļam vēroju pilsētas spoguļattēlu peļķēs trotuāra vidū. Saule tikko norietējusi, un debesis krāsojas viegli zilganas, izceļot gan spīdīgos debesskrāpjus, gan pilsētas košās gaismas. Vējš nemitīgi pūš no kājām, bet debesīs skrien mākoņi. L pagriezienos labi dzirdama riteņu šņirkstoņa pa sliedēm, pa brīdim atskan kāda īpaši griezīga ātrās palīdzības auto sirēna, un no parka kokiem skan pavasarīgas putnu balsis. Pārliecinos, ka dziedonis krūmā ir īsts un saskatāms, nav nekāda skanda ar ierakstītu mūziku. Mani vienmēr pārsteidz, cik daudz putnu redzu ASV.
Stiprais vējš liek pielikt soli, un jau drīz esmu sasniegusi izslavētos Mākoņa vārtus, ap kuriem stāv, šķiet, tuvu 90% parka apmeklētāju. Skulptūru radījis britu tēlnieks Anišs Kapūrs, iedvesmojoties no šķidrā dzīvsudraba. Viņa mērķis bija radīt objektu, kas pazūd un spoguļojas apkārtējā vidē. Pēc tikko vērotajiem spoguļu skatiem liekas – atbilstoši. Autoram sākotnēji neesot patikusi skulptūras iesauka Pupiņa, taču pēdīgi viņš to pieņēmis.
Jāizlemj, ko darīt tālāk. Parka dobēs pa kādam krokusam un mazliet vientuļai narcisei. Tulpes jau izdīgušas, bet nezied. Atsevišķu koku zari aizvējā jau plaukst, pēc pumpuriem redzams, ka kuru katru mirkli būs ziedošais sprādziens, kad visa pilsēta būs ietīta baltu ziedlapiņu virpulī. Cik žēl, ka neesmu te kādu nedēļu vai divas vēlāk!
Ieskatos Google Maps un pamanu, ka te apkārt ir arī manām interesēm un maciņam atbilstošākas bodes – tādas kā Tj Maxx (šie un vairāki citi pazīstami kā tā sauktie pagājušā gada kolekciju veikali, kuros iespējams iegādāties apģērbu krietni lētāk, tajā skaitā zināmu zīmolu apģērbus, bieži pat vienlaicīgi ar to, kad tie ir pieejami smalkākās vietās). Pāris kvartāli gan jāpačāpo, taču nolemju iegriezties vispirms tur un tad domāt par ēšanu. Veikalā siltumā mani noķer nogurums. Latvijā jau tuvojas rīta puse, bet te vēl pat neesmu pavakariņojusi. Kusli pārskatu pāris plauktus un saprotu, ka šis būs jāatstāj citai reizei, kad nekrītu nost no kājām. Tagad jāpaēd. Izejot no metro, pirmo ieraugu McDonald’s, kur pieejams ēdiens tikai līdzņemšanai. Kamēr gaidu savu porciju, vēroju, kā dāma pirms manis paņem saldējumu sev un arī pup cup jeb mazu trauciņu saldējuma sunītim. Drīz arī mans pasūtījums ir gatavs. Viesnīcā apēdu pusi burgera un saprotu, ka nekāda dižā ēšana nebūs, jo ēdiens garšo citādi, nekā pierasts Latvijā. Vēl pirms eju pie miera, paskatos, kas gan tur tā grabinās aiz loga – izrādās, lietus. Ir sācis gāzt. Man paveicās!
ŪDENS KĀ TROPOS
Nākamajā rītā pēc sātīgām brokastīm mani sagaida nomākušās debesis, 10 grādu dzestrums un nebeidzamais vējš. Čikāga atrodas pie Mičiganas ezera, no kura tiešām pa brīdim pūš ne pa jokam, taču ne tādēļ tā iesaukta par vēju pilsētu – tas politiķu «vējaino» runu dēļ.
Pa ceļam uz metro ievēroju uzlīmi uz kāda stikla – F***k ICE – no human is illegal jeb pied***t ICE, neviens cilvēks nav nelegāls. Pēdējos gados ir īpaši saasinājušās demonstrācijas pret ICE jeb Imigrācijas un muitas dienesta darbiniekiem, kas deportē cilvēkus. Ceļojuma laikā vairākas reizes saņemu brīdinājuma vēstules no kādas automātiskās drošības sistēmas, kurā ir reģistrēts mans brauciens. Tās ziņo, lai piesargos lidostās, tāpēc ka tur šobrīd drošības kontroles darbinieku trūkuma dēļ iespējamas demonstrācijas pret ICE, jo viņi piesaistīti palīdzēt kontrolēt situāciju. Nekādas ar to saistītas aktivitātes gan ne pilsētā, ne arī vēlāk lidostā nemanu. Nav arī nekādu rindu uz drošības kontroli, par ko brīdināja ziņās. Vienīgā atsauce uz šiem notikumiem manā ceļojumā ir šī mazā uzlīmīte kāda slēgta veikala skatlogā.
Kad izkāpju vajadzīgajā pieturā, smidzina, bet, kamēr čāpoju līdz akvārijam, kas atrodas ezera krastā, laikapstākļi strauji uzlabojas un debesis jau atkal skaidrojas. Ezerā mani pārsteidz neparasti zilā ūdens krāsa – tas izskatās kā tropiskās zemēs. Un, protams, pārsteidzošs ir arī milzīgais ezera izmērs – ūdenim viļņojoties, liekas, ka esi jūras krastā. Tādu iespaidu atstāj visi līdz šim redzētie Lielie ezeri. Vasarā šeit ir kuģīšu piestātne, bet pagaidām promenādi izmanto riteņbraucēji un pa kādam skrējējam. Celiņus gan daudz kur klāj dziļas peļķes un pat saskalota zeme – pa nakti lijis pamatīgi.
AKVĀRIJS
Pie Šeda akvārija mazliet pabrīnos, ka visi uzreiz dodas iekšā, nevis uz biļešu kasēm, kas ir pilnīgi tukšas. Izrādās, biļetes izpārdotas līdz pat pulksten trijiem! Tomēr darbiniecei kaut kā izdodas atrast man vienu brīvu vietiņu – viņa saka, gadās, ka kāds atsakās. Pieņemu, ka viņa vienkārši apžēlojas par mani kā par tūristi, kas atnākusi viena pati. Vainīga, apskatījos tikai darba laiku, pieņemot, ka ir vēl nesezona un pārāk lielam pieprasījumam nevajadzētu būt. Vasarā gan šeit, gan mākslas muzejā noteikti biļetes jāpērk laikus!
Sāku ar jakas nolikšanu mantu glabātuvē. Garderobes te nav, ir vien skapīši, kas maksā sešus dolārus, par laimi, tos var atvērt vairākas reizes, jo pirmajā reizē man skapītis aizcērtas ciet nejauši. Tālāk izprašņāju darbinieku, kam rokās liela Ask me! (pajautā man!) zīme, kam vērts pievērst uzmanību. Esot jāsāk ar kādu no šoviem, tieši plkst. 10 viens sākšoties. 20 minūtes pirms šova sākuma daļa tribīņu jau ir aizņemtas un drīz aizpildās pilnībā. Aptuveni 10 minūtes garajā šovā tiek stāstīts par Klusā okeāna baltsānu delfīniem, kuri dažas reizes arī palecas gaisā, tiek uzdoti pāris jautājumi skatītājiem un pastāstīts par dabas aizsardzību.
Pēc tam vēl aplūkoju belugu ekspozīciju, jūraszvaigznes, medūzas, uzzinu, kā akvārijs rūpējas par sugu daudzveidības saglabāšanu un kāds pētnieciskais darbs te notiek. Daudzās valstīs kādreiz populāro akvāriju uzturēšana kļuvusi par nopietnu problēmu, ja tie ir tikai izklaidei – sliktas vadības dēļ dzīvnieki tiek atstāti novārtā, parki tiek slēgti un aktīvistu grupas filmē ārtelpās esošos akvārijus no droniem, lai novērtētu situāciju. Bieži šo akvāriju iemītnieki ir ķerti savvaļā, citviet – izglābti no tirgiem kā, piemēram, Džordžijas akvārija vaļhaizivis, kas izglābtas Taivānā (vaļhaizivju medības valstī tika aizliegtas 2008. gadā, un kopš 2020. gada šie dzīvnieki ir oficiāli aizsargājami).
Ar katru te pavadīto minūti cilvēku sanāk arvien vairāk, un drīz jau šķiet, ka cenšos spraukties pa pārpildītu dzelzceļa staciju. Par 55 dolāriem un skapīti jakai esmu šo to uzzinājusi par dažādu ūdens dzīvnieku paradumiem, pāris no tiem arī redzējusi un jūtos diezgan pārgurusi. Šeit cilvēku ir daudz, un izskatās, ka pārsvarā amerikāņi no citām pilsētām.
Tikmēr ārā solītais mazliet mākoņainais laiks ir pārvērties pilnīgi zilās debesīs ar fantastiskiem skatiem no akvārija puses uz debesskrāpjiem. Pastaigas solī aizeju līdz Adlera planetārijam un, lai gan laiks ir pārāk saulains, lai paliktu iekštelpās, pirms došanās tālāk nolemju ātri iekost planetārija kafejnīcā, kas izslavēta ar skatiem uz pilsētu un garšīgo ēdienu. Pēc pāris minūšu gaidīšanas saņemu savu picu ar dažām teju caurspīdīgām peperoni šķēlēm un, liekas, kādu puskilogramu rīvēta siera un saprotu, ka tā nebūs īstā vieta man. Šoreiz izteikti jūtu grūtības atrast ēdienu, kas nav junk food kategorijā. Nedaudz pārsteidz arī alkoholisko kokteiļu piedāvājums skārdenēs muzeja kafejnīcā, bet, iespējams, šovu dēļ tas daudz vairāk kalpo kā izklaides vieta patiešām jebkura vecuma cilvēkiem, ne tikai jaunākām grupām.
ARHITEKTŪRA UPĒ
Pēc pāris minūtēm man pakaļ ir Uber, jo gribu pagūt uz vēl vienu Čikāgas top aktivitāti. Auto mani izlaiž tieši pie kāpnēm, kas ved uz biļešu kasi, un jau pēc dažām minūtēm man rokās ir 57 dolārus vērta biļete 90 minūšu arhitektūras ekskursijai pa Čikāgas upi. Pretējā krastā plīvo Lietuvas karogs. Vai man tā tikai izskatās? Nē, patiesi! Tur atrodas Lietuvas konsulāts.
Pa upi kursē kuģīši, un redzams, ka vasaras sezonā te noteikti pilnā sparā kūsā dzīvība un darbojas kafejnīcas – ne velti šo vietu sauc par Čikāgas Riverwalk jeb promenādi. Atgādina Sandjego redzēto ar tādu pašu nosaukumu. Kā vēlāk uzzinu ekskursijā, tieši Sandjego arī esot bijis iedvesmas avots šādas vietas izveidei Čikāgā.
Kuģīša ekskursija patiešām jāiekļauj obligāto aktivitāšu sarakstā! To vada brīvprātīgais gids, arhitektūras eksperts, kurš pievērš uzmanību ne tikai slavenākajām ēkām un to detaļām, bet arī atklāj dažādus ar pilsētas vēsturi saistītus faktus. Viņš stāsta par konfliktu ar Mičiganas štatu, kad Čikāgas upes plūšanas virziens pavērsts uz pretējo un visi pilsētas mēsli aizplūduši ezerā, par pilsētas izaugsmi un savulaik lielāko ASV iepirkšanās kataloga galveno mītni, kas atradās tieši te.
Divas trešdaļas ekskursijas pavadu uz klāja, brīžiem saulē jūtoties tīri omulīgi, līdz kuģītis pagriežas braukšanai pretējā virzienā pa kādu upes atzaru, lai atgrieztos piestātnē, un liekas, ka vējš iet cauri kauliem. Pāris minūtes padrebinos, līdz saprotu, ka tāpat braucam atpakaļ pa to pašu ceļu, visu esmu redzējusi un tagad galvenais ir klausīties stāstījumu. Pieceļos un dodos uz iestikloto zonu. Liekas, ka pusei klāja mana piecelšanās kājās ir kā signāls, ka tā ir pieņemami darīt, un arī viņi sākt celties un doties lejā.
DINOZAURA SMAIDS
Nākamais rīts atkal sagaida ar lietu un vēju – šoreiz līst tik stipri, ka nolemju nekur neiet kājām un doties uz dabas un vēstures muzeju – Fīlda muzeju. Ņemot vērā iepriekšējās dienas pūļus akvārijā un lietu, paredzu, ka tur būs milzīga rinda, bet nē, tieši uz atvēršanas laiku cilvēku nemaz nav daudz. Kasē samaksāju 30 dolārus, par skapīti šoreiz septiņus, un dodos muzeja dzīlēs, pie izejas satiekot bariņu bērnu, kas, izskatās, piedalījušies kādā īpašā programmā ar nakšņošanu muzejā.
Turpmākajās divās ar pusi stundās pagūstu apskatīt tikai pusi viena stāva, bet, ja var ticēt kartei, te tādu ir trīs!
Foajē nav iespējas paiet garām 37 metru garajam Patagotitan mayorum dinozaura skeletam. Liekas neticami, ka šī dinozaura pirmo skeleta fragmentu atrada vien 2010. gadā Argentīnā. Tas ir lielākais dzīvnieks, kas jebkad staigājis pa Zemes virsu, un tas svēra aptuveni tikpat, cik desmit Āfrikas ziloņi jeb 70 tonnas. Otrajā stāvā var apskatīt tā galvaskausu. Liekas, ka dinozaurs smaida.
Paeju garām stiklotai laboratorijai, uz kuras logiem rakstīts «neklauvēt, fosiliju sagatavotāji strādā!», un sāku no paša sākuma, dzīvības izcelšanās ekspozīcijā. Esmu gatava uzsūkt maksimāli daudz un šajā zālē ne tikai paeju garām vai pakavējos pie stendiem, bet arī daudz rūpīgāk izlasu pie tiem atrodamo informāciju. No eikariotiem un vizualizācijai par Hallucigenia, kas izskatās pēc adataina tārpa ar septiņiem pāriem kāju un dzelkšņu un kas izsenis pastaigājies pa okeāna dibenu, līdz milzīgajiem dinozauriem. Šī muzeja galvenais eksponāts ir pilnīgākais jebkad atrastais tiranozaura skelets, iesaukts par Sjū, par godu amerikāņu paleontoloģei Sjū Hendriksonei, kura to atrada. Aizvien nav zināms, kāda dzimuma bija dinozaurs, taču tieši ar Sjū attēlu ir lielākā daļa krekliņu un cepurīšu muzeja suvenīru veikalā.
Te atrodams arī skaitītājs, cik sugas gājušas bojā kopš šā rīta pulksten astoņiem. Tobrīd tas rāda jau 13,82 sugas. Normāls rādītājs būtu viena suga reizi četros gados. Ekspozīcijā tālāk var uzzināt par masu izmiršanas periodiem Zemes vēsturē. Ir skaidrs, ka šobrīd tāds notiek un pie vainas ir cilvēks.
Izeju cauri arī Ķīnas ekspozīcijai, apskatu milzīgo augu ekspozīciju ar ļoti kvalitatīviem visdažādāko augu modeļiem, kas rāda to radniecību, izstaigāju meteorītu ekspozīciju un aplūkoju kolumbiešu zelta rotaslietu cilvēciņus, līdz nonāku dārgakmeņu, pusdārgkameņu un minerālu zālē. Te manu uzmanību piesaista opalizēts dinozaura mugurkaula skriemelis – mugurkauls ir fosilizējies un izveidojis veidni, kas aizpildījusies ar silikātiem bagātu gelu, kurš vēlāk kļuvis par opālu.
Kādā vitrīnā pamanu arī Latvijas vārdu – blakus dzintara krellēm, piekariņam un atsevišķiem dzintara gabaliņiem, vienā no kuriem ir paslēpies 30 miljonus gadus vecs kukainis. Aprakstā minētais liek kasīt pakausi: «Lietuvā, Latvijā un Ziemeļeiropas piekrastes pilsētās Baltijas dzintars šodien tiek vākts tāpat kā pirms gadsimtiem – cilvēki stāv krastā ar garu šķēpu vienā rokā un tīklu otrā, lai izkustinātu un notvertu dzintara gabalus.» Kādam tūristam pēc šī izlasīšanas varētu būt liels pārsteigums nesatikt cilvēkus ar šķēpiem mūsu pludmalēs…
TĒJA AR SKATU UZ UPI
Pēc muzeja apskates ar skubu dodos pašā pilsētas sirdī – uz viesnīcu The Langham, kur man rezervēta pēcpusdienas tēja. Tā skaitoties labākā pilsētā un izmaksā stipri sālīti – kopā ar obligāto dzeramnaudu 20% apmērā un nodokli sanāk gandrīz 178 dolāri vienam cilvēkam, kas ir krietni vairāk nekā solītie 130, kad spied pogu «rezervēt». Bet apmeklēt ārzemēs pēcpusdienas tējas vietas jau kļuvusi par manu tradīciju, un Čikāga nav izņēmums.
Raiti atrodu viesnīcas reģistratūru, kur jau man parāda ceļu uz turpat blakus esošo The Pavilion zāli. Telpā izvietoti dekoratīvi elementi, kas nedaudz kustas gaisa svārstību dēļ. Spīdīgā materiāla dēļ tie atgādina daudzus mazus Mākoņa vārtus. Pie ieejas liels ziedu pušķis un vairākas nelielas figūras, no kurām viena rāda pēcpusi. Telpu malā krāšņā, dzeltenā skatuves tērpā arfiste spēlē dažādas populāras melodijas. Pie pārējiem galdiņiem pārsvarā sēž ģimenes ar mazām meitām, un uz brīdi sajūtos kā Penija, Bernadete un Eimija seriālā Lielā sprādziena teorija, kad viņas dodas uz šādu tēju.
Ēdienkarte šādās vietās ir fiksēta, jāizvēlas vien tēja (es paņemu ulunu) un dzirkstošais dzēriens (bezalkoholiskais šampanietis pēc viesmīles ieteikuma). Ārā aizvien līņā, un es jau grasos sākt lasīt līdzpaņemto Gadu Provansā, kad sākas mans kulinārais ceļojums. Brī siera maizīte ar cukīni un sinepju sēklām, pumperniķelis ar olu un sparģeļiem, neiztrūkstošā gurķmaizīte un burkānu «laša» maizīte. Tad man atnes svečturi ar vienu sveci – kūciņu –, jo tējas piedāvājums ir iedvesmots no Skaistules un briesmoņa, kūciņa tiek aizdedzināta (kā man uzreiz piemetina – deglis ir paredzēts lietošanai ēdienā, tad parādās skones, kuras jāēd ar pieejamo Devonšīras krēmu, ievārījumu vai medus sviestu. Devonšīras krēms tas pats clotted cream vien esot, medus sviests gan man ir kas jauns. Tas izrādās viegli iesāļš sviests, kas sakults ar medu. Pēc pāris kumosiņiem secinu, ka man šī saldsāļā kombinācija tomēr pie sirds neiet. Vēlāk atnes arī citas kūciņas, tās gan palūdzu iesaiņot līdzņemšanai, jo no salduma daudzuma gandrīz vai metas šķērmi.
Jautāju viesmīlei, kā viņa spēj atcerēties visu ēdienkarti tādās detaļās? Viņa stāsta, ka tējas piedāvājums mainās vidēji reizi ceturksnī un viņus tai rūpīgi gatavo. Izklausās, ka ir gandrīz vai jākārto eksāmens!
Kopumā iespaids par pieredzi ir pozitīvs, taču atmiņā paliek arī pamatīgā cena. Ja salīdzina ar piedāvājumu Hamburgā, kur līdz šim esmu baudījusi savu iecienītāko tēju un par daudz draudzīgāku cenu, tomēr likās, ka tur visa kā bija par kripatiņu vairāk un par dažādiem sīkumiem piedomāts rūpīgāk.
LATVIEŠI ČIKĀGĀ
Kamēr apskatu muzeju un tējoju, saņemu ziņu no kādas latvietes Čikāgā, kas ir pamanījusi manus ierakstus soctīklos un aicina satikties. Tā drīz vien pēc tējas pieredzes pošos uz viesnīcu, pa ceļam nopērkot vēl vienu lielo čemodānu, kurā ielikt visus sapirktos un iepriekš internetā pasūtītos labumus. Pēc pāris stundām satiekos ar Jūliju un Valentīnu, kuru ģimene darba dēļ dzīvo Čikāgā jau gandrīz divus gadus, bet drīzumā pošas atpakaļ uz mājām Latvijā. Viņi ir braukuši vairāk nekā stundu man pakaļ, lai pēc tam mēs pusotru stundu atkal brauktu pretējā virzienā un nokļūtu Starved Rock štata parkā. Jūtos neērti, ka manis dēļ tiek mērots tāds ceļš un man šoreiz nav līdzi nekādi gardumi no Latvijas, taču garais ceļš līdz dabas takām paiet raiti sarunās par dzīvi ASV, galvenajām atšķirībām un iespaidiem. Izrunājam visu no medicīnas aprūpes līdz darba kultūrai, labo, slikto un visu pa vidu.
Kad esam pie dabas parka, protams, ir tradicionāli nomācies, un esmu tādā puspilsētas tērpā – pilsētas zābaki, lietusmētelis un divi džemperi zem tā, lai nenosaltu, taču, kāpjot pa daudzajām kāpnēm, nekāda nosalšana nedraud. Viens no galvenajiem parka taku zariem ir slēgts rekonstrukcijai, tāpēc uz svarīgāko apskates vietu – ūdenskritumu – ejam pa garāku ceļu. Tur nav neviena cilvēka, bet mūs sagaida divas Kanādas zosis. Iedomājos, cik te ir krāšņi saulainā dienā un kad saplauks lapas!
Izstaigājam takas un iegriežamies turpat ēstuvē, kas ir tipiskā amerikāņu stilā – pie sienām ekrāni, kuros rāda sporta pārraidi, bāra lete un krēsli ir ar koka elementiem, un ēdienkartē pamanu lēni sutinātu liellopu gaļu, kas man visvairāk asociējas ar šādām vietām. Jūtos patiesi izlutināta no uzmanības, jo bez auto līdz dabas parkam pati noteikti nebūtu tikusi. Turklāt esmu patīkami pārsteigta, cik daudz kopīga var būt ar iepriekš nesatiktiem cilvēkiem, tāpēc esmu ļoti apmierināta ar to, kā izvērsusies diena.
SKATS NO AUGŠAS
Build it and they will come jeb «uzceliet un viņi nāks», kāds savulaik ir teicis, un tās ir gluži manas domas par visiem iespējamajiem skatu torņiem un laukumiem. Es neesmu izņēmums, un pēdējā dienā pirms došanās tālāk uz Ņūdžersiju uzreiz pēc brokastīm dodos uz kaimiņos esošo 360 Chicago skatu laukumu, kas atrodas debesskrāpja 94. stāvā.
Tā ir 314 m augsta ēka, un man ļoti paveicas – no ezera atkal pūš pareizie vēji un, lai arī tie atkal patiešām pūš, ir atpūtuši saulainu laiku, un no torņa paveras lielisks skats uz apkārtni. Tagad, kad pilsēta vismaz nedaudz iepazīta un galvā ir kaut aptuvena tās karte un skaidrība, kurā virzienā kas atrodas, ir īstais laiks to vērot no augšas. Saulainajā dienā ezera ūdens atkal ir neticami zils, ar smilšu pludmalēm tam apkārt, un turpat blakus debesskrāpji, kas nezinātājam varētu likties esam Ņujorka. Protams, nebeidzamais salīdzinājums ar Lielo ābolu, pilsētu, kas nekad neguļ, bet tā šķiet vistuvākā no citām, kurās ir būts ASV. Varbūt vēl varētu piesaukt vienīgi netālu (kādu četru stundu brauciena attālumā) esošo Detroitu un tās ēkas no pilsētas spozmes perioda. Bet Čikāgas centrā nav ne miņas no Detroitas tukšuma un spocīguma.
Vizīte tornī ir īsa, lai gan par to tāpat nākas atvadīties no 35 dolāriem, un drīz jau esmu atpakaļ ielās. Paejot garām zilsniedzīšu laukam nelielā parciņā, tālāk dodos uz pludmali.
Brīnumainā kārtā promenādē vējš tik ļoti kā ielās neieskrienas un nebūt neliekas vēsi. Ir svētdienas rīts, Lieldienas, un skaidrs, ka pīķa sezona pludmalei vēl ir priekšā – visas bodītes pagaidām ciet, un 90% pārējo apmeklētāju izmanto celiņu sporta nodarbēm, skrien vai brauc ar velosipēdu. Aizeju gandrīz līdz nākamajam molam, bet tad gan ir laiks doties atpakaļ uz viesnīcu, sakravāt somas. Pretējā virzienā patiešām pūš nedaudz spēcīgāk, bet arī saulīte jau silda vairāk un īso brītiņu, kamēr izdodas tikt līdz pazemes tunelim, prom no promenādes, izturu. Te jau kokiem plaukst lapiņas un zāliens izskatās spirgti zaļš. Ne velti tajā ir norāde to neizmantot suņu pastaigām.
Drīz vien jau somas ir saliktas, vēl pēdējā sildošā tēja viesnīcas numuriņā un varu doties uz lidostu. Izbraucu laikus, taču, neskatoties uz navigācijas sistēmas optimistisko prognozi, tā gluži nesanāk, un man bail domāt, kas te notiek īstās sastrēguma stundās, bet tāpat ar lielu laika rezervi nokļūstu lidostā. Viss mierīgi. Nekādu rindu, nekādu lieku jautājumu. Lidojums ASV iekšienē uz nākamo galamērķi, Ņūdžersiju.
Milzum daudz jaunu iespaidu, nodarbināts prāts un kājas, vēl viena ASV metropole, ar ko turpmāk salīdzināt citas pilsētas. Ja vēl es te būtu kādu nedēļu vēlāk, pilnos ziedos, vai kādu mēnesi – lai vējš nevelk cauri visām drēbēm! Šai pilsētai ir patiešām daudz, ko piedāvāt ceļotājam, un varu iedomāties, cik plašs ir apskates vietu loks, ja nomā auto un apceļo arī tuvāko apkaimi.
Autores blogs: www.sapnumedniece.lv