Mēģinājumi izveidot starptautiskas institūcijas, kas palīdzētu novērst karus un iedibināt zināmu kārtību (starptautiskos likumus), datējami ar laiku pēc Napoleona kariem, kad XIX gadsimta pirmajās desmitgadēs tika būtiski pārzīmētas Eiropas un ne tikai Eiropas kartes, raksta All About History. Tomēr daudzi no 1814. un 1815. gada Vīnes kongresā pieņemtajiem lēmumiem tā arī palika vien uz papīra jeb labu nodomu līmenī. Gadsimta otrajā pusē notikušais militārais konflikts starp Franciju un Prūsiju kļuva tikai par prelūdiju daudz nopietnākai domstarpību virknei, kas savu kulmināciju sasniedza akurāt vēl pēc simt gadiem, sākoties Pirmajam pasaules karam.
Pēc Pirmā pasaules kara tika nodibināta ANO priekštece – Tautu savienība jeb Nāciju līga, atgādina History.com. Taču tai jau šūpulī bija ielikts kāds ļoti būtisks defekts. Proti, ASV, kas tolaik jau pārliecinoši pretendēja uz pasaules vadošās lielvalsts titulu, nolēma šajā organizācijā neiesaistīties, jo tā, lūk, esot «eiropiešu darīšana». Mūsdienās reizēm tiek maldīgi uzskatīts, ka izolacionisma politikas jeb tā sauktās Monro doktrīnas piekritējs bija arī ASV 28. prezidents Vudro Vilsons. Patiesībā gan viņš bija aktīvs Tautu savienības izveidošanas piekritējs un gandrīz pusgadu pavadīja Parīzē, kur tika spriests par Pirmo pasaules karu noslēdzošā Versaļas miera līguma nosacījumiem, taču iekšpolitisku iemeslu dēļ nespēja savām iniciatīvām panākt ASV Kongresa atbalstu.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 16. - 22. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!