Šis ir jaunas ēras sākums cilvēku veiktā kosmosa izpētē – pēc apkalpes (amerikāņu astronauti Rīds Vaizmens, Viktors Glovers un Kristīna Kuka, kā arī kanādietis Džeremijs Hansens) atgriešanās uz dzimtās planētas paziņoja NASA. Space.com norāda, ka pārvaldes speciālisti tagad pat ne nedēļām, bet mēnešiem ilgi apstrādās savākto informāciju. Taču jau šodien var droši sacīt, ka misija ir izdevusies un gandrīz desmit diennakšu lidojuma laikā radušās tikai sīkas tehniskas ķibeles, kas ātri vien novērstas.
Sabiedrības vairākums, protams, lielāko uzmanību pievērsis faktam, ka kosmosa kuģis Orion vienubrīd no Zemes atradies 406 778 kilometru attālumā. Tik tālu no mūsu planētas cilvēki nekad nav bijuši – līdzšinējais rekords bija 1970. gada Apollo 13 misijas laikā sasniegtais 400 171 kilometru lielais attālums. Nav noslēpums, ka mūsdienu pasaulē daudzi cilvēki nespēj uztvert pat salīdzinoši neliela apjoma rakstītu tekstu jēgu, priekšroku dodot vizualizācijai. Kā sacīts senā teicienā – labāk vienreiz redzēt nekā desmit reižu dzirdēt. Un NASA par to parūpējusies, publiskojot gan krāšņas fotogrāfijas, kas uzņemtas misijas laikā, gan grafikus, kas attēlo lidojuma norisi, līdz ar to piesaistot daudzu cilvēku interesi, vēsta CNN.
Nebija jau gluži tā kā 1961. gadā (kad Jurijs Gagarins kļuva par pirmo cilvēku, kurš kosmosa kuģī aplidojis apkārt pasaulei) vai 1969. gadā (kad Nīls Ārmstrongs un Edvins jeb Bazs Oldrins pirmie spēra kāju uz Mēness virsmas), kad, kā vēstīja tālaika plašsaziņas līdzekļi, «visa pasaule ar aizturētu elpu» vēroja, ar ko šie pārdrošie pasākumi beigsies. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados attiecībā uz kosmiskajiem lidojumiem valdīja romantisms un nepamatots optimisms («un uz Marsa ziedēs ābeles», kā mēdza teikt Padomju Savienībā, turklāt bez jebkādas ironijas). Mūsdienās pieeja ir krietni pragmatiskāka, raksta LiveScience.com. Līdz Marsam cilvēces pārstāvji tā arī nav nokļuvuši, bet Artemis programmas ietvaros ierīkotā bāze uz Mēness varētu kļūt par nozīmīgu soli šī mērķa sasniegšanai. Būtisks gan paliek jautājums – vai šādām programmām un misijām ir kāds ekonomisks vai vismaz militārs pamatojums, jebšu tā atkal ir kārtējā pasaules lielvalstu (un kosmosa lidojumu jomā ASV un Krievijai uz papēžiem min Ķīna un Indija) «mērīšanās ar krāniņiem».
MĒRĶI MAINĀS
Pirmie Artemis programmas iedīgļi radās jau 2012. gadā, bet oficiāli tās realizēšanu apstiprināja un nepieciešamo finansējumu piešķīra 2017. gadā, kad ASV prezidenta amatā pirmo reizi bija Donalds Tramps, vēsta BBC. Iemeslu, kādēļ misijai tika piešķirts sengrieķu dievības Artemīdas (viņa bijusi mednieku, šķīstības un auglības dieviete, taču par Mēnesi tajos laikos «atbildīga» bijusi Selēne) vārds, LiveSience.com skaidro pavisam vienkārši. Seno grieķu izpratnē Artemīda bija Apollona dvīņumāsa, un tā ir tieša atsauce uz pagājušā gadsimta sešdesmito gadu nogalē un septiņdesmito gadu sākumā NASA veiktajām Apollo misijām, kuru laikā 12 cilvēki izbaudīja pastaigas pa Mēness virsmu, bet vēl tikpat daudzi varēja vērot mūsu planētas dabisko pavadoni no diezgan neliela attāluma, kad viņu kosmosa kuģi atradās tā orbītā.
Kopš 2017. gada pasaulē daudz kas mainījies, un tas attiecas arī uz Artemis programmu, norāda NBC. Pirmkārt jau runa par finansējumu – savulaik tika lēsts, ka misijas līdz 2026. gadam izmaksās aptuveni 100 miljardus dolāru, bet nu jau šis skaitlis pieaudzis līdz vairākiem simtiem miljardu. Jāņem vērā arī tas, ka pašā šī gadsimta sākumā par vienu no galvenajiem Mēness atkārtotas «iekarošanas» un kolonizācijas mērķiem tika sludināta vēlme iegūt izejvielas (galvenokārt hēliju-3), ko varētu izmantot perspektīvajos kodolsintēzes reaktoros. To ierīkošana tolaik, pēc optimistu sacītā, bija «tikai dažu gadu jautājums». Taču tādu pasaulē joprojām nav, un bukmeikeri droši var likt likmes, ko uzbūvēs pirmo – kodolsintēzes reaktoru vai Rail Baltica savā pirmajā versijā…
Vēl viens aspekts ir starptautiskās sadarbības mazināšanās. Lai nu ko sacītu par Trampa un Krievijas diktatora Vladimira Putina savstarpējām labajām attiecībām, kopīgi kosmosa apgūšanas projekti diez vai tuvākajā laikā ir iespējami – teju vai vienīgais jautājums, kurā abu valstu vēlmes saskan, ir pēc iespējas ilgāk noturēt gaisā vairāk nekā 400 kilometrus virs Zemes lidojošo Starptautisko kosmosa staciju (SKS). Pavisam nesen pavīdējušas ziņas, ka tās ekspluatācijas termiņš atkal mazliet pagarināts – no 2030. uz 2032. gadu –, taču principiāli tas maz ko maina – amerikāņi joprojām grasās nogremdēt savus moduļus jeb segmentus Klusā okeāna dienvidos, bet krievi uz savu moduļu bāzes gatavi būvēt jaunu un modernāku orbitālo staciju.
Līdz ar to Artemis programmā nācies veikt korekcijas. Pašlaik jau vairs netiek runāts par Mēness orbitālās stacijas būvēšanu vai kādu izejvielu transportēšanu uz Zemi, nerunājot nemaz par plašu koloniju izveidošanu. Zemes dabiskais pavadonis tiek uzskatīts par labu placdarmu lidojumam uz Marsu vai citām tuvākajām planētām, taču šajā gadījumā atkal kļūst aktuāls pesimistu uzdotais jautājums – ko cilvēce cer tur iegūt tādu, kas uzlabos mūsu planētas iedzīvotāju labklājību?
TRAMPS KĀ JAU TRAMPS
Misijai risinoties veiksmīgi, Baltā nama saimnieks, protams, bijis savā elementā, pašam piederošajā interneta sociālajā tīklā Truth Social publiskojot vienu jūsmīgu ierakstu pēc otra un liekot noprast: ja viņš 2016. gada novembrī nebūtu ticis ievēlēts par ASV prezidentu, nekādas Artemis programmas nebūtu, vēsta Deutsche Welle. Cik nu tas atbilst patiesībai, ir cits jautājums – galu galā doma par atgriešanos uz Mēness NASA ietvaros tikusi kultivēta gadu desmitiem ilgi, arī Džo Baidena administrācija šai programmai nekādus šķēršļus nelika.
Taču tagad iespēja likt sev uz galvas lauru vainagu ir tieši Trampam, kurš dižojas ar «Amerikas lielo panākumu» un jau uzaicinājis Artemis II apkalpi vizītē uz Balto namu, kur uzņemšot viņus Ovālajā kabinetā. «Es lūgšu jūsu autogrāfus. Kaut gan es parasti nelūdzu autogrāfus, jūs to esat pelnījuši,» it kā pieticīgi, taču tajā pašā laikā ar pārākuma sajūtu pret misijas dalībniekiem, kuri tolaik vēl atradās ceļā no Mēness uz Zemi, paziņojis Tramps. Interesanti gan, ka šajā uzaicinājumā viņš pieminējis vien NASA astronautus, it kā netīšām piemirstot par kanādieti – BBC atgādina, ka vairāk nekā pirms pusgada Tramps bija pārņemts ar ideju, ka Kanādai jākļūst par ASV sastāvdaļu, taču pašlaik attiecībā uz šo jautājumu ir daudzmaz nomierinājies. Ņemot vērā viņa impulsīvo raksturu, tas gan, protams, nenozīmē, ka jau drīzumā šādas pretenzijas atkal nevarētu tikt izvirzītas.
Taču, līksmojot par astronautu «perfekto nolaišanos», Tramps cenšas izvairīties no neērtiem jautājumiem, piemēram, kādēļ viņa otrās prezidentūras laikā tika apcirpts Artemis programmas budžets, vai kādēļ viņš tik ilgi (līdz pagājušā gada decembrim) vilcinājās ar jaunā NASA direktora Džereda Aizekmena iecelšanu amatā. Pašlaik Tramps var sevi pozicionēt kā uzvarētāju un lielīties, ka «atkal padarījis Ameriku diženu», taču, kad programmas nākamo posmu izmaksas pieaugs (un, ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju, tas neizbēgami notiks), kas lai to zina, vai ASV budžetā pietiks naudas nākamo misiju finansēšanai.
GATAVOJĀS TRĪS GADUS
Artemis I bija bezpilota kosmosa kuģa lidojums apkārt Mēnesim 2022. gada novembrī un decembrī. Tas beidzās veiksmīgi, un NASA, kā arī tās nolīgtās privātās kosmosa apgūšanas un aviācijas kompānijas turpināja darbu, lai varētu šādā tālā ceļojumā sūtīt arī cilvēkus. Tikko notikušajā misijā tika izmantotas gan vecas, sevi jau apliecinājušas tehnoloģijas, gan arī pavisam jauni izgudrojumi, raksta LiveScience.com.
Piemēram, galvenie nesējraķetes dzinēji RS-25 ir mantojums vēl no «šatlu» jeb atspoles tipa kosmosa kuģu laikiem. Aptuveni 2600 tonnu smagās un 98 metrus garās nesējraķetes Space Launch System (SLS) izgatavošana pēc NASA pasūtījuma bija vairāku uzņēmumu kopdarbs. Boeing projektēja un būvēja raķetes centrālo un augšējo pakāpi, Northrop Grumman pienākums bija nodrošināt divus cietās degvielas paātrinātājus, kas piestiprināti raķetes sānos, bet Aerojet Rocketdyne piegādāja jau pieminētos dzinējus. Savukārt kompānija Lockheed Martin parūpējās par galvenās kapsulas, kurā atradās astronauti (to nosauca par Integrity), būvi, bet Eiropas Kosmosa aģentūras nolīgtais uzņēmums Airbus izstrādāja apkalpes moduli, kas nodrošināja gaisu, elektrību un dzinējspēku kapsulai gandrīz visa lidojuma laikā.
Apkalpes sastāvs tika paziņots gandrīz trīs gadus pirms lidojuma – 2023. gada 3. aprīlī, raksta Space.com. Protams, katram astronautam bija arī pa dublierim, kuram vajadzēja trenēties tāpat kā pamata ekipāžai, lai nepieciešamības gadījumā kādu no viņiem aizstātu. Taču viss sakrita tik veiksmīgi, ka tas nebija vajadzīgs.
«Sagatavošanās posms nebija vienkāršs, taču tagad varu godīgi atzīties, ka visus šos trīs gadus domāju, kādas būs izjūtas, kad kosmosa kuģis trauksies cauri Zemes atmosfērai un beidzot sasniegs planētu,» jau pēc atgriešanās sacījis Glovers.
AR LIELU PIEREDZI
BBC norāda, ka NASA šai misijai izvēlējusies teju vai labākos no labākajiem. 47 gadus vecais Vaizmens ir gaisa kara spēku pilots, kurš veicis vairākus lidmašīnu izmēģinājumu lidojumus. NASA redzeslokā viņš ir kopš 2009. gada. 2014. gadā SKS misijā viņš kosmosā pavadījis 165 dienas. Līdz 2022. gadam viņš bija NASA Astronautu biroja vadītājs.
Viņa vienaudzis Hansens arī bijis pilots, kuru Kanādas Kosmosa aģentūra 2009. gadā izvēlējās astronautu apmācībai. Viņš ir viens no četriem aktīvajiem Kanādas astronautiem un pirmais kanādietis, kurš iecelts NASA jauno astronautu klases vadītāja amatā. Hansens, starp citu, ir arī pirmais kanādietis, kurš devies kosmosā.
Glovers ir gadu jaunāks par iepriekš minētajiem kolēģiem, taču viņa kontā ir gan Space X kosmosa kuģa Crew Dragon pilotēšana 2021. gadā, gan teju seši SKS pavadīti mēneši. Tomēr šajā nozarē pati pieredzējušākā droši vien ir Kuka, kura vairākās SKS misijās kopumā orbītā pavadījusi 328 dienas un sešas reizes pabijusi atklātā kosmosā – tātad ārpus stacijas. Kā nu šis četrinieks pienākumus sadalīja un sadzīvoja vien deviņus kubikmetrus šaurajā telpā, to droši vien uzzināsim tikai pēc pirmo memuāru publicēšanas.
KĀ PA SVIESTU
NASA jau atzinusi, ka lielākās misijas problēmas radušās vēl tepat uz Zemes. Sākotnēji bija iecerēts, ka Orion startēs 2025. gada pirmajā pusē, taču tehnisku iemeslu dēļ astronautu ceļojums tika pārlikts uz aizvien vēlāku un vēlāku laiku, raksta BBC. Februāra sākumā jau dota zaļā gaisma, taču atkal konstatēts, ka īsti labi nedarbojas sistēma, kas ārkārtas gadījumos iznīcina raķeti, vienlaicīgi astronautus katapultējot uz drošu vietu. Šie kavējumi misijas dalībniekiem, protams, esot likuši nervozēt, jo viņi ar nepacietību gaidījuši mirkli, kad beidzot varēs piepildīt savu sapni.
Un šis brīdis pienāca 1. aprīlī, kad pievakarē (pēc ASV austrumkrasta laika) no Kanaverala zemesraga startēja raķete, kas aiznesa četrus drosminiekus tālāk nekā viņu iedvesmotājus un priekštečus. Nokļuvis Zemes orbītā, kosmosa kuģis, kas jau bija atbrīvojies no vairs nevajadzīgajām nesējraķetēm, veica pāris manevrus un tad devās tiešā ceļā uz Mēness orbītu. Uz kādu laiku samaitātā tualetes telpa astronautus neesot īpaši satraukusi. Visvairāk viņiem atmiņā palikuši mirkļi, kad uz 40 minūtēm, atrodoties aiz Mēness, zuduši jebkādi sakari ar lidojumu vadības centru Hjūstonā (tā gan jau bija plānots, un tas nebija nekāds pārsteigums), novērotais pilnais Saules aptumsums un vairāku līdz šim nezināmu krāteru pamanīšana Mēness tālajā pusē. Ar pirmatklājēju tiesībām vienu no tiem rosināts nosaukt par Kerolas krāteri (par godu Vaizmena sievai, kura pirms vairākiem gadiem mira onkoloģiskas slimības dēļ), bet otru par Integrity.
Veiksmīgās misijas fināls, neraugoties uz bažām, noslēdzās ar laimīgām beigām. Kapsula ar astronautiem (servisa nodalījumu gan nācās ziedot Zemes atmosfērai) nolaidās vien nepilnus trīs kilometrus no vietas, kur to gaidīja ASV karakuģis John P Murtha un uz tā klāja izvietotie helikopteri. Neraugoties uz milzīgo ātrumu, ieejot Zemes atmosfērā (ap 38 400 kilometriem stundā) un berzes ietekmē radušos lidaparāta sakaršanu (teorētiski līdz 2000 grādiem pēc Celsija skalas), termoizolācija darbojās nevainojami, raksta Reuters.
Kas notiks tālāk? Pašlaik ieplānots, ka nākamās Artemis misijas laikā 2027. gadā tiks izmēģināti privātu kompāniju (vai nu Īlona Maska Space X, vai arī Džefa Beizosa Blue Origin) nolaišanās aparāti, kas spētu nosēsties uz Mēness. Nākamgad vēl bezpilota versijā, taču gadu vēlāk esot cerības, ka uz Mēness atgriezīsies arī Zemes ļaudis. Vai tās piepildīsies – kas lai to pašlaik zina?