Lai arī ASV un Ķīnas divpusējo attiecību pasliktināšanās līdz līmenim, kas jau tiek dēvēts par tirdzniecības vai ekonomisko karu, ģeopolitisko konfrontāciju, pat jaunu auksto karo un vēl citos, līdzīgos apzīmējumos, parasti tiek saistīta tieši ar prezidenta Donalda Trampa vārdu, jāatzīmē, ka Tramps nebūt nebija tas, kurš sāka pārskatīt Vašingtonas un Pekinas attiecības. To intensīva pārvērtēšana sākās jau Baraka Obamas prezidentūras laikā, un tam bija uzreiz vairāki un, raugoties no ASV puses, pamatoti iemesli.
OBAMAS MANTOJUMS
Jau gadsimta pirmās desmitgades beigās Vašingtonā kļuva aizvien skaidrāks, ka iepriekšējā ASV stratēģija attiecībā uz Ķīnu ir cietusi neveiksmi. Desmitgadēm ilgi – kopš prezidenta Ričarda Niksona vēsturiskā brauciena uz Pekinu, bet jo īpaši pēc Ķīnas uzņemšanas Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) 2001. gadā – ASV ārpolitikas pamatā bija pārliecība, ka abpusējā ekonomiskā integrācija un Ķīnas integrācija globālajā tirgū, kā arī kapitālisma elementu ieviešana Āzijas lielvalstī novedīs pie Ķīnas politiskās liberalizācijas un tās pārtapšanas par «atbildīgu globālo spēlētāju» ASV un rietumvalstu izpratnē. Baraka Obamas prezidentūras laikā (īpaši pēc Sji Dzjiņpina nākšanas pie varas 2012. gadā) kļuva skaidrs, ka noticis pilnīgi pretējais – Ķīna bija veiksmīgi izmantojusi globalizācijas priekšrocības, lai nostiprinātu komunistisko režīmu, un tās ekonomiskā varenība netika konvertēta demokrātijā, bet gan ģeopolitiskajās ambīcijās. Tostarp tika atklāti pieteikta vēlme līdz 2049. gadam (komunistiskās Ķīnas simtgadei) nomainīt ASV pasaules dominējošās lielvaras lomā.
Raugoties no ASV skatpunkta, būtiska loma bija arī ekonomiskajiem zaudējumiem un tam, ka ASV daudz ko uzskatīja par negodīgu konkurenci. Tieši Obamas administrācijas laikā ASV biznesa un politiskajās aprindās sūdzības par Pekinas sistemātiskajiem pārkāpumiem intelektuālā īpašuma tiesību jomā (ASV uzņēmumi, kas vēlējās darboties milzīgajā Ķīnas tirgū, tika spiesti nodot tehnoloģijas vietējiem partneriem), Pekinas masīvajām subsīdijām saviem valsts uzņēmumiem un apzinātu juaņas kursa pazemināšanu, kas ļāva Ķīnas precēm pārplūdināt ASV tirgu, iznīcinot veselas ražošanas nozares Amerikas vidienē (tā dēvētajā Rūsas joslā), sasniedza kritisko masu. Tāpat tika ziņots par masveidīgiem rūpnieciskās, militārās un kiberspiegošanas gadījumiem.
Trešais nozīmīgais faktors bija situācijas pārmaiņas drošības un militārajā jomā Āzijā un Indijas un Klusā okeāna reģionā (bet tieši Kluso okeānu ASV tradicionāli uzskata par savu prioritāro interešu zonu, lai gan Eiropā ir pieņemts domāt, ka Vašingtonas prioritāte ir Atlantijas okeāns). Obama un viņa valsts sekretāre Hilarija Klintone bija spiesti atzīt, ka Pekina sāk atklāti apstrīdēt ASV militāro dominanci, kas tostarp izpaudās kā mākslīgo salu būvniecība un militarizācija Dienvidķīnas jūrā, ignorējot starptautiskās tiesības un kaimiņvalstu suverenitāti, kā arī īstenojot aizvien pieaugošu spiedienu uz Taivānu, kas Ķīnā tiek uzskatīta par vēsturisku un neatņemamu tās sastāvdaļu.
Visu šo iemeslu dēļ Obamas administrācija 2011. gadā izsludināja savu slaveno, šobrīd acīmredzami piemirsto un nereti arī noklusēto ģeopolitisko pagriezienu uz Āziju (Pivot to Asia). Tā bija apzināta ASV ārpolitiskā fokusa pārcelšana no Tuvajiem Austrumiem un arī Eiropas uz Indijas un Klusā okeāna reģionu (vai pie mums ierastajā terminoloģijā vienkārši – Klusā okeāna reģionu) ar neslēptu mērķi ierobežot Ķīnas strauji augošo ekonomisko ietekmi. Šīs stratēģijas ekonomiskais stūrakmens bija Klusā okeāna reģiona partnerības tirdzniecības līgums, kura nolūks bija izveidot milzīgu ekonomisku bloku ap Ķīnu, ierobežojot tās ekonomiskās iespējas un piespiežot Pekinu spēlēt pēc Rietumu noteikumiem.
Tādējādi Donalds Tramps, 2017. gadā pirmo reizi ienākot Baltajā namā, nepiedāvāja nekādu radikāli jaunu kursu ASV attiecībās ar Ķīnu, bet gan pārņēma jau sen briestošu un abpusēji – gan demokrātu, gan republikāņu partijās – saskaņotu Vašingtonas elites konsensu, ka Ķīna vairs nav partneris, bet gan sistēmisks konkurents un eksistenciāls drauds Amerikas globālajai līderībai.
Atšķirība gan bija metodēs. Obama mēģināja darboties caur diplomātiju, daudzpusējiem līgumiem un starptautiskajām institūcijām, toties Tramps izvēlējās agresīvu tirdzniecības karu taktiku, pie viena pārvēršot Vašingtonas un Pekinas konfrontāciju par vienu no savas publiskās politikas būtiskiem elementiem un attiecīgi piesaistot tai milzīgu ievērību. Jeb, ja citiem vārdiem, tad attiecībā uz Ķīnu Trampa administrāciju stratēģiskie mērķi sakrīt ar Obamas vai Džo Baidena administrāciju mērķiem, taču metodes ir dažādas un ievērojami atšķirīgas.
ASIMETRISKA STRATĒĢIJA
Cits jautājums, protams, ir, ka nedz viena (demokrātu), nedz otra (Trampa un viņa atbalstītāju) stratēģija tā arī nav izrādījušās pietiekami efektīvas, lai jūtami ierobežotu Ķīnas iespējas, bet būtisks papildu faktors ir arī nežēlīgās iekšpolitiskās cīņas pašās ASV, kā arī ievērojama Vašingtonas starptautiskās autoritātes mazināšanās. Turklāt, kas attiecas uz pēdējo, tad ievērojams «ieguldījums» tajā ir abiem ASV galvenajiem politiskajiem spēkiem. Demokrāti antipātijas pret ASV raisa sava radikālā vērtību eksporta dēļ, kamēr Trampa atbalstītāji – agresīvās un ultimatīvās politikas, kā arī atklātas nerēķināšanās ar sabiedrotajiem dēļ, bieži uzskatot viņus tikai par ASV gribas izpildītājiem.
Pekinai pēdējos gados ir izdevies veiksmīgi izmantot šo Vašingtonas iekšējo šķelšanos un stratēģisko nekonsekvenci. Kamēr ASV politiskā elite ir aizņemta ar savstarpējiem apvainojumiem, Ķīna pacietīgi un mērķtiecīgi būvē savu alternatīvo globālo arhitektūru. Vašingtonas mēģinājumi izolēt Ķīnu arvien biežāk atduras pret realitāti, kurā liela daļa pasaules – tā dēvētie Globālie dienvidi – vienkārši atsakās izvēlēties vienu vai otru pusi lielvaru sāncensībā. Daudzas Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstis Pekinas piedāvāto pragmatisko, uz infrastruktūras investīcijām balstīto sadarbību uzskata par pievilcīgāku nekā Rietumu morāles lekcijas vai Vašingtonas ultimatīvos pieprasījumus pārtraukt sakarus ar tās galveno ģeopolitisko konkurentu.
Arī pašu ASV sabiedroto nometnē, īpaši Eiropā un daļā Āzijas, valda pieaugošas bažas par Amerikas uzticamību ilgtermiņā. Trampa pirmās prezidentūras laikā aizsāktā pieeja, sabiedrotos uztverot drīzāk kā finansiālus parādniekus, nevis stratēģiskus partnerus, ir atstājusi savas pēdas. Pat ja tai sekojošā Baidena administrācija centās atjaunot (lai arī bez īpašiem panākumiem) tradicionālās alianses, ASV iekšpolitiskais svārsts, kas ik pēc četriem gadiem var radikāli mainīt Vašingtonas ārpolitikas kursu, liek pat tuvākajiem partneriem meklēt veidus, kā mazināt riskus. Tostarp Eiropas Savienības (ES) centieni definēt savu stratēģisko autonomiju un nevēlēšanās pilnībā saraut ekonomiskās saites ar Ķīnu ir tiešas šīs ASV iekšējo svārstību un nestabilitātes sekas.
Šo un arī vēl virknes citu faktoru kopums (tajā skaitā arī Ķīnas iespaidīgais ekonomiskais potenciāls un tās kontrole pār atsevišķām, ASV nozīmīgām industrijām, zināmākā un stratēģiski svarīgākā no kurām ir retzemju metālu ieguve) savukārt noveda pie tā, ka pēc atgriešanās Baltajā namā Trampa izdarītie mēģinājumi ar vērienīgu tarifu starpniecību beidzot panākt Ķīnas vismaz daļēju piekāpšanos radīja lielākas problēmas pašām ASV, nevis Ķīnai. Rezultātā pērnā gada oktobrī, Trampa un Sji Dzjiņpina tikšanās laikā Pusanā Dienvidkorejā, tika panākta vienošanās par sava veida ekonomisko un tirdzniecības pamieru. Trampa valsts vizītei Ķīnā, kas sākotnēji bija iecerēta šā gada martā vai aprīļa sākumā, savukārt vajadzēja jau konkretizēt jauno attiecību aprises, bet Sji Dzjiņpina valsts vizītei ASV šā gada nogalē (pirms ASV Kongresa starpvēlēšanām) bija jākļūst jau par tikšanos, kuras gaitā tiek noslēgtas galīgas vienošanās (protams, izdevīgas Vašingtonai) par ASV un Ķīnas attiecībām vismaz vidēja termiņa perspektīvā.
Turklāt Trampa administrācija, nespējot panākt Pekinas piekāpšanos ar tarifu un sankciju politiku, acīmredzami cerēja sasniegt savus mērķus ar ģeopolitiskiem instrumentiem. Par vienu no tādiem kļuva Venecuēlas prezidenta Nikolasa Maduro demonstratīvā apcietināšana, kas noveda pie kursa maiņas šajā valstī, kura iepriekš tika uzskatīta par Ķīnas interešu bastionu Dienvidamerikā. Savukārt par galveno iespēju izdarīt uz Pekinu ievērojamu spiedienu, visticamāk, kļuva ofensīva pret Irānu. Pēdējā ir ļoti nozīmīga Pekinas partnere Tuvajos Austrumos, kura piegādā Ķīnai lielus apjomus naftas un spēlē būtisku lomu Pekinas tirdzniecības ceļu tīklā. Varas maiņa Irānā ar sekojošu Teherānas atteikšanos no sadarbības ar Ķīnu būtu ievērojams trieciens Pekinai un nodrošinātu ASV būtiskas priekšrocības gaidāmajās sarunās. Cerībā panākt ASV labvēlīgu iznākumu Irānā Trampa vizīte Pekinā arī tika atlikta pat par pusotru mēnesi – līdz maija vidum.
NEPIEPILDĪTĀS CERĪBAS
Tomēr tieši šī pusotra mēneša nobīde un sekojošie notikumi (pirmām kārtām, protams, ASV nespēja panākt Irānas kapitulāciju) skaidri parādīja, ka Trampa administrācijas stratēģiskie aprēķini nespēj attaisnot uz tiem liktās cerības. Savā ziņā par to parūpējās arī ASV Augstākā tiesa, atzīstot par nelikumīgu un neatbilstīgu valsts pamatlikumam Trampa īstenoto tarifu politiku pret trešajām valstīm, kā arī, protams, iekšpolitiskie konkurenti demokrāti, vēršoties pret ASV iesaisti konfliktā Irānā. Lai kopaina būtu pilnīga – sašutuši par šo rīcību ir arī ievērojama daļa paša Trampa atbalstītāju (viens no galvenajiem Trampa priekšvēlēšanu solījumiem bija turpmāk nepieļaut ASV dalību jebkādos karos tālu aiz valsts robežām). Tas viss kopā nostādīja ASV tikai vēl neizdevīgākā situācijā pirms Trampa valsts vizītes Pekinā.
Savā ziņā kompensēt šīs neveiksmes tika mēģināts, vedot uz Ķīnu pašas dārgākās uzņēmēju delegācijas vēsturē nosaukumu ieguvušu ASV lielāko kompāniju vadītāju grupu (delegācijā pārstāvēto uzņēmumu kopējā tirgus kapitalizācija, pēc dažādām aplēsēm, bija 11,5 triljoni vai 12,2 triljoni ASV dolāru) un cerot uz vērienīgiem ekonomiskajiem līgumiem, kurus pēc tam varētu pasniegt kā ievērojamus ieguvumus saviem vēlētājiem. Tostarp tika vēstīts par plāniem pārdot Ķīnai vismaz 500 Boeing pasažieru lidmašīnas, noslēgt vērienīgas vienošanās par ASV lauksaimniecības preču piegādēm u. c. Un būtiski, ka ASV prezidentam šādas vienošanās bija vajadzīgas tūdaļ – pirms starpvēlēšanām.
Ķīna atšķirībā no ASV prezidenta tikmēr varēja atļauties nogaidīt, un būtībā tas arī tika izdarīts. Pati vizīte tīri tehniski, protams, izcēlās ar grandiozitāti un vērienu, tomēr nekādi radikāli lēmumi vai izrāvieni tās gaitā netika piedzīvoti, un, kā atklāti atzina ietekmīgais izdevums The Atlantic, Trampa vizīte Pekinā bija «Amerikas varas norieta simbols». Kā norādīts publikācijā, Ķīnas līderis ASV prezidentu vienkārši izklaidēja, nepiedāvājot nekādas reālas piekāpšanās, un rezultātā Sji un Trampa tikšanās nav devušas nekādus ievērojamus politiskus vai ekonomiskus ieguvumus Vašingtonai. Tostarp Ķīnas līderis nodemonstrēja nepiekāpību Taivānas jautājumā un nepiedāvāja nekādu konkrētu plānu karadarbības Irānā izbeigšanā. Pat cerēto vērienīgo tirdzniecības līgumu vietā tika parakstīti tikai nodomu protokoli, un arī tad par ievērojami mazākiem apmēriem, nekā cerēja ASV.
Visu minēto vēl acīmredzami aizēno fakts, uz kuru norāda virkne specializēto izdevumu, – dažādos oficiālos, ar vizīti saistītos paziņojumos dominē nevis ASV, bet gan tieši Ķīnas un tās līdera piedāvātā terminoloģija, kas diplomātijā ir ļoti nozīmīgi un skaidri apliecina, ka spēka samērs Pekinas sarunu zālēs ir neatgriezeniski mainījies. Baltā nama retoriku par «brīvu un atvērtu reģionu» un «godīgu tirdzniecību» oficiālajos komunikē nomainīja Pekinas iecienītās frāzes par «kopīgu nākotni», «savstarpēju cieņu pret pušu pamata interesēm» un «jauna tipa lielvalstu attiecībām». Starptautiskajā diplomātijā šāda piekāpšanās valodas un definīciju līmenī nekad nav nejaušība – tā ir skaidra zīme, ka vizītes darba kārtību un tās ideoloģisko ietvaru ir diktējis Sji Dzjiņpins, kamēr Tramps bijis spiests pielāgoties, lai mājup neaizbrauktu pilnīgi tukšām rokām.
Īpaši uzskatāmi tas izpaudās tehnoloģiju un drošības jomā. Kamēr ASV delegācija centās panākt kaut vai formālu solījumu par mākslīgā intelekta un mikroshēmu eksporta ierobežojumu mīkstināšanu no Ķīnas puses, Pekinas parakstītie dokumenti drīzāk garantēja pašas Ķīnas pieeju ASV tirgiem. Pat solītais Boeing lidmašīnu nodomu protokols par 200 gaisakuģiem (sākotnēji cerēto 500 vietā) izrādījās juridiski nesaistošs un lielā mērā sastāvēja no jau iepriekš saskaņotiem, vecākiem iepirkumu līgumiem, kas vienkārši tika pārsaiņoti kā vizītes panākums.
Šāds iznākums ir radījis smagu politisko rezonansi Savienotajās Valstīs. Demokrāti Kongresā jau ir pasteigušies nosaukt Trampa braucienu par diplomātisku kapitulāciju, kas vājinājusi ASV pozīcijas Āzijā un nodevusi tādus reģionālos sabiedrotos kā Taivāna un Japāna. Arī Volstrītas un lielo korporāciju vadītāji, kuri devās uz Pekinu, neslēpj vilšanos – reālu, ilgtermiņa tirgus garantiju vietā viņi saņēma tikai kārtējos Sji Dzjiņpina solījumus par «pakāpenisku ekonomikas atvēršanu», kas praksē var ilgt gadiem vai pat nepienākt vispār nekad.
Ņemot vērā iepriekšminēto, šā gada nogalē paredzētā Sji Dzjiņpina valsts vizīte Vašingtonā iegūst patiešām ārkārtīgi interesantas aprises. Tostarp pastāv ļoti ticama iespēja, ka abas šīs vizītes (gan Trampa brauciens uz Ķīnu, gan Sji atbildes vizīte) ieies vēstures grāmatās kā punkts, kurā ASV un Ķīnas attiecības ir pārgājušas no globālās vienas valsts superlīderības un hegemonijas fāzes uz strukturētu un neformāli regulāru divu līdzvērtīgu lielvaru konfrontāciju. Tā kā Trampa administrācijai nav izdevies panākt ne Irānas salaušanu, ne Ķīnas piekāpšanos, Vašingtona šobrīd ir zaudējusi savu līdz šim galveno trumpi – spēju diktēt noteikumus no absolūta pārākuma pozīcijām. Tagad abām pusēm būs jāiemācās sadzīvot jaunā, daudz nestabilākā pasaulē, kurā tiesības nosaka nevis starptautiskie līgumi, bet gan reālais militārais un ekonomiskais svars konkrētajā reģionā.
Būtiska nianse, protams, ir vēl arī tāda, ka situācija pēc apmēram šāda scenārija ar ļoti augstu ticamības pakāpi attīstītos arī tad, ja ASV pie varas atrastos Trampa oponenti. Šajā gadījumā pāreja droši vien būtu lēnāka un raisītu mazāk politiskās ažiotāžas, taču pati tendence paliktu nemainīga neatkarīgi no tā, kas atrodas pie varas Vašingtonā. Sava veida paradokss, ka Ķīnas kļūšanu par jauno globālo lielvaru perspektīvā acīmredzami ierobežos vairs ne tik daudz ASV, cik jau citas Globālo dienvidu valstis, kuras izteikti nevēlas atteikties no ASV dominēšanas tikai tādēļ, lai vietā iegūtu Pekinu. Tomēr tas jau ir cits stāsts.