Uz nākamā Apvienotās Nāciju organizācijas (ANO) ģenerālsekretāra amatu ir četri pretendenti: Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (IAEA) ģenerāldirektors Argentīnas diplomāts Rafaels Marjano Grossi, iepriekš Čīles prezidentes un ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos amatus ieņēmusī Mičela Bačeleta, bijusī Iberoamerikas apvienības ģenerālsekretāre, šobrīd ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) vadītāja ebreju izcelsmes Kostarikas politiķe Rebeka Grinspena, kā arī bijušais Āfrikas valsts Senegālas prezidents Maki Sals.
Pēdējā izredzes ieņemt augsto amatu jau sākotnēji ir tuvas nullei. Saskaņā ar ANO neoficiāli pieņemto kārtību ģenerālsekretāra amats ik pēc diviem termiņiem rotācijas kārtībā tiek nodots no vienas pasaules daļas citai, un šobrīd ir pienākusi kārta šo amatu ieņemt Latīņamerikas pārstāvim. Pārkāpt šo nerakstīto likumu neviens negrasās, un šā iemesla dēļ Senegālas eksprezidenta centieniem nav nedz viņa dzimtās Senegālas (kurā Sals ne bez iemesla tiek uzskatīts par ievērojamu politiķi reformatoru), nedz arī pārējo Āfrikas valstu atbalsta. (Kā kandidātu uz ANO ģenerālsekretāra amatu Salu nominēja nelielā Burundi.) Tiek arī uzskatīts, ka Sals, visticamāk, gatavojas pretendēt uz kādu citu augstu posteni starptautiskajās struktūrās, bet iespēju izvirzīt savu kandidatūru uz ANO ģenerālsekretāra posteni vairāk izmanto atpazīstamības un nākotnes izredžu palielināšanai.
REĀLI KANDIDĀTI DIVI
Tāpat kā ļoti pieticīgas tiek vērtētas Mičelas Bačeletas izredzes, un tas jau saistīts ar viņas darbu kā ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos. Kādēļ? Te jāatceras ANO ģenerālsekretāra vēlēšanu procedūra, kas, ja vienkāršoti, ir šāda.
Vispirms aizklātu balsojumu sērijā (tā gaidāma šā gada jūlijā) ANO tiek atsijāti tie pretendenti, pret kuriem nav iebildumu nevienai no ANO Drošības padomes (DP) pastāvīgajām dalībvalstīm. Pēc tam DP jau atklāti balso par to, kuru no pretendentiem (DP izraugās tikai vienu kandidātu) ieteikt ANO Ģenerālajai asamblejai. Un tā tad arī atbalsta (vai noraida, kas līdz šim gan nekad nav noticis) nākamo organizācijas vadītāju. Taču pietiek ar jebkuras vienas no DP pastāvīgajām dalībvalstīm veto, lai augstā amata ieņemšana nebūtu iespējama. Turklāt tas attiecas arī uz esošo ģenerālsekretāru pārvēlēšanu. Piemēram, 1996. gadā ASV veto dēļ uz otro termiņu netika pārvēlēts ēģiptietis Butross Butross-Gali.
Kandidātu atlases sistēma tiek dēvēta par indikatīvajām aptaujām (straw polls), tās notiek DP iekšienē un kalpo kā galvenais filtrs pirms oficiālā lēmuma. Balsojumi ir slepeni, notiek vairākās kārtās, un to laikā katrai no 15 DP dalībvalstīm par katru kandidātu ir jāizvēlas viena no trim atbildēm: «atbalstām», «neatbalstām» vai «nav viedokļa». Interesanta nianse, ka šajos balsojumos tiek izmantoti īpaši krāsu kodi. Sākotnēji visām valstīm ir vienādas vēlēšanu zīmes, taču izšķirošajās kārtās DP pastāvīgajām dalībvalstīm izsniedz citas krāsas zīmes. Un, ja kādā no šādām zīmēm par kādu no kandidātiem parādās atzīme «neatbalstām», tas ir nepārprotams signāls, ka viena no DP pastāvīgajām dalībvalstīm izmantos savas veto tiesības oficiālajā balsojumā. Tradicionāli kandidāti, uzzinot par šīm atzīmēm, paši atsakās no turpmākas cīņas.
Kā liecina medijos nonākušie diplomātu izteikumi, noteikt veto Bačeletas kandidatūrai varētu pat ne viena, bet uzreiz trīs lielvalstis: Ķīna, Krievija un ASV. Pekina atceras viņas vadībā publiskoto ziņojumu par uiguru apspiešanu Ķīnā, Maskava – apsūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā (un pati pārmet Bačeletai pārkāpumu ignorēšanu pret etniskajiem krieviem ārvalstīs), savukārt jau iepriekšējā ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija bija sašutusi par viņas pārmetumiem Izraēlai par cilvēktiesību pārkāpumiem Gazas joslā.
Rezultātā par reāliem pretendentiem tiek uzskatīti tikai divi no kandidātiem – Rebeka Grinspena un Rafaels Grossi. Abiem ir pieredze ļoti nozīmīgos starptautiskos amatos, neitrālu starptautisko politiķu reputācija un nav vismaz atklātu domstarpību ar DP nerietumu valstīm – Ķīnu un Krieviju. Atšķirībā no Bačeletas Grinspena un Grossi arī salīdzinoši nesen ir apmeklējuši Pekinu un Maskavu, formāli, protams, saistībā ar viņu vadīto organizāciju darbu, taču, ja raugās pēc būtības, tad savu priekšvēlēšanu kampaņu ietvaros. Abu minēto valstu amatpersonas pēc šīm vizītēm arī izteicās, ka nekādu iebildumu pret Grinspenas vai Grossi nonākšanu Apvienoto Nāciju priekšgalā tām nav. Tieši tāpat nekādi iebildumi nav izskanējuši arī no kādas no trim pārējām DP pastāvīgajām dalībvalstīm.
GRINSPENA PRET GROSSI
Kurš no abiem minētajiem politiķiem uzskatāms par favorītu cīņā par galveno krēslu ANO, patlaban pateikt ir ļoti grūti, tostarp tādēļ, ka starptautiskajā politikā vēl ir iespējami negaidīti pavērsieni, kuri var būtiski ietekmēt kandidātu izredzes.
Grinspena pamatā tiek uzskatīta par sava veida «drošo» kandidāti. Viņa ir ekonomiste, kura vēl pirms nonākšanas UNCTAD vadītājas amatā bija fokusējusies uz starptautisko ekonomisko sadarbību un attīstību. Pats par sevi tas ir virziens ar daudz mazākām domstarpību un konfliktu iespējām nekā, piemēram, drošība vai cilvēktiesības, un tas arī ir viens no iemesliem, kamdēļ nevienai no DP dalībvalstīm pret Grinspenu nav būtisku pretenziju.
Grinspenai, jāpiebilst, bija izšķiroša loma sarunās par Melnās jūras graudu iniciatīvu, un šīs sarunas viņa sekmīgi risināja gan ar Krieviju, gan Ukrainu, parādot, ka kā politiķe spēj panākt praktiskus rezultātus arī ļoti sarežģītās situācijās. Ne mazāk svarīgi, ka ANO vēsturē nekad nav bijis sievietes ģenerālsekretāres. Spiediens beidzot iecelt sievieti šajā amatā ir milzīgs, un Grinspena šobrīd ir faktiski vienīgā reālā kandidāte no Latīņamerikas. Bačeletas izredzes panākt izvirzīšanu, kā jau minēts, ir būtībā nekādas.
Plašsaziņas līdzekļos gan bieži uzsver, ka viņa ir ļoti augsta līmeņa tehnokrāte un sarunu vedēja, taču nav harismātiska politiķe un līdere. Virkne ekspertu tikmēr uzsver: ja vēl salīdzinoši nesenā pagātnē neizteiksmīgs politiķis ANO priekšgalā bija norma, tad tagad, kad organizācija ir ieslīgusi dziļākajā krīzē savas pastāvēšanas laikā, vismaz daļa dalībvalstu vēlas redzēt ANO priekšgalā nevis tehnokrātisku izpildītāju, bet gan spilgtu un harismātisku līderi. Un tāds savukārt ir Rafaels Grossi.
Atšķirībā no Grinspenas, kuras popularitāte ārpus Latīņamerikas un ANO sistēmas ir pieticīga, Grossi bieži tiek dēvēts par atpazīstamāko starptautiskas organizācijas vadītāju. Grossi kā IAEA līderis ir apmeklējis visus šā brīža pasaules karstos punktus – no Zaporižjas AES Ukrainā līdz Irānas kodolprogrammas objektiem, tostarp parādot gan personīgu drosmi, gan spēju runāt ar naidīgām pusēm abpus frontes līnijām. Papildus tam Grossi piemīt izcilas komunikācijas prasmes – spēja gan piesaistīt uzmanību problēmām, gan «pārdot» konkrētas tēmas žurnālistiem. Tas viņu ir padarījis par populāru un iecienītu personu mediju vidū, attiecīgi nodrošinot arī ievērojamu atpazīstamību.
Cits jautājums, vai tieši tas, ka Grossi ir pārāk pamanāms un pārāk neatkarīgs, nevar noskaņot pret viņu tās ANO dalībvalstis, kuras uzskata, ka organizācijas priekšgalā ir jāatrodas administratoram, nevis savos spriedumos lielā mērā neatkarīgam un acīmredzami izlēmīgam politiķim. Vēl viena būtiska nianse – Grossi gadījumā vienmēr pastāv iespēja, ka jebkura viņa kļūda vai pat kādi izteikumi, piemēram, par Ukrainu, Irānu vai Izraēlu, var saniknot kādu no DP pastāvīgajām dalībvalstīm, pirmkārt, protams, Krieviju vai Ķīnu, kas attiecīgi var novest pie veto viņa kandidatūrai. Tiesa, līdz šim viņš vienmēr spējis atrast gan pareizo līdzsvaru, gan vārdus, kamdēļ iespēja, ka tik pieredzējis politiķis kā Grossi varētu pieļaut liktenīgu kļūdu būtībā finiša taisnē cīņā par ANO ģenerālsekretāra posteni, tiek vērtēta kā ļoti maz ticama.
BALSOJUMS PAR RĪCĪBSPĒJU
Arī abu galveno favorītu redzējums par ANO turpmāko darbību un prioritātēm atbilst viņu līdzšinējai darbībai un publiskajam tēlam.
Grinspena uzsver, ka lielākās daļas mūsdienu karu un konfliktu pamatā ir nabadzība un netaisnīga resursu sadale starp valstīm un ka šā iemesla dēļ ANO prioritātēm jābūt nabadzības mazināšanai un attīstībai. Viņas nostāja ir, ka ANO ģenerālsekretāram jābūt galvenajam sarunvedējam nevis par robežām vai tīri politiskiem jautājumiem, bet gan ekonomiku un to, kā nodrošināt labklājību visiem. Politiķe vairākkārt uzsvērusi, ka tic – savstarpēja ekonomiskā atkarība un tirdzniecība ir labākais veids, kā novērst konfliktus, un sola reformēt starptautisko finanšu arhitektūru (tostarp Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu), palielinot tajā nerietumu valstu lomu un ietekmi. Atsevišķi jāpiebilst, ka savā uzrunā Grinspena arī uzsvērusi: pēc viņas domām, sievietes nonākšana ANO vadībā nav tikai dzimumu paritātes jautājums, bet gan arī veids, kā nodrošināt pragmatisku un mazāk egoistisku politiku.
Grossi tikmēr uzskata, ka par ANO prioritāti jākļūst tādiem jautājumiem kā kodoldrošība, klimata pārmaiņas un mākslīgais intelekts, jo tie ir objektīvi apdraudējumi, par kuriem lielvarām ir vieglāk vienoties nekā par ekonomiskām vai politiskām domstarpībām. Balstoties uz savu pieredzi IAEA, viņš uzskata, ka ANO jābūt galvenajam dzinējspēkam pārejā uz bezoglekļa enerģētiku (ieskaitot kodolenerģiju), sasaistot to ar globālo drošību. Tāpat tiek solīts, ka viņa vadībā ANO darbinieki un novērotāji pastāvīgi atradīsies visu konfliktu norises vietās, lai fiksētu faktus un censtos šos konfliktus risināt, nevis gaidītu ziņojumus Ņujorkā un pēc tam nodarbotos ar bezgalīgu to apspriešanu un izvērtēšanu.
Vēl otrs būtisks Grossi solījums ir DP reformēšana – viņš uzskata, ka pastāvīgās vietas tajā jāpiešķir arī tādām valstīm kā Indija, Brazīlija un kādai no Āfrikas nācijām, lai DP atbilstu šā brīža, nevis astoņus gadu desmitus senai politiskajai realitātei.
Izvēle starp vienu vai otru no šiem kandidātiem jebkurā gadījumā nebūs viegla. Kā atzīst britu The Economist: «Cīņa par Guterreša mantojumu nav tikai cīņa starp diviem Latīņamerikas diplomātiem, tā ir cīņa par pašu ANO definīciju. Kamēr Grinspena piedāvā kluso diplomātiju un mieru caur labklājību, uzskatot, ka nabadzība ir visu konfliktu sakne, Grossi personificē muskuļotu neitralitāti. Pasaulei būs jāizšķiras – vai mēs meklējam ekonomistu, kurš mēģinās salāpīt globālās tirdzniecības plaisas, vai krīzes menedžeri, kurš nebaidās personīgi stāties pretī kodoldraudiem.»
Financial Times savukārt secina: «Diplomāti Ņujorkas gaiteņos atzīst, ka šis balsojums būs referendums par ANO rīcībspēju. Grinspenas pusē ir institucionālā stabilitāte un atbilstība Globālo dienvidu ekonomiskajām interesēm. Tajā pašā laikā Grossi pieaugošā popularitāte liecina par bailēm, ka bez enerģiska krīzes menedžera, kurš spēj runāt lielvaru valodā, ANO var galīgi zaudēt savas pastāvēšanas jēgu laikmetā, kurā atomieroču žvadzināšana atkal kļuvusi par ikdienu.»
SLIKTĀKĀ SITUĀCIJA VĒSTURĒ
Tai pašā laikā – lai kurš no pretendentiem nākamā gada 1. janvārī arī nekļūs par ANO ģenerālsekretāru, viņš, kā jau minēts, nonāks tādas organizācijas priekšgalā, kura šobrīd atrodas dziļākajā krīzē visas savas pastāvēšanas vēsturē. ANO tika izveidota kā organizācija, kura atspoguļoja globālo spēku samēru pēc II pasaules kara beigām un kur šā kara uzvarētājvalstis sev paredzēja virkni privilēģiju un kontroles mehānismu. Mūsdienu ģeopolitiskā situācija jau ir pavisam cita. Tādas valstis kā Indija, Brazīlija, Japāna vai Vācija ir kļuvušas par globāliem un reģionāli nozīmīgiem spēlētājiem, taču tām nav pastāvīgas vietas pie ANO galvenā galda, nav veto tiesību u. c.
Turklāt tas ir tikai viens pretrunu aspekts. Ne mazāk būtiski, ka nerietumu vadošās valstis ar Ķīnu priekšgalā uzskata, ka rietumvalstis ir izmantojušas īso vienpolāro brīdi pēc aukstā kara beigām, lai padarītu ANO no ģeopolitiski neitrālas par prorietumniecisku organizāciju, kura īstenojusi Rietumu interesēm atbilstošu darbakārtību visdažādākajās jomās. Šobrīd vienpolārais moments de facto beidzis pastāvēt, taču ANO jaunajai situācijai nav spējusi pielāgoties. Iepriekšminētā rezultāts būtībā ir ANO DP paralīze jeb veto tiesību strupceļš. Rietumvalstīm un Ķīnas / Krievijas partnerī-
bai nemitīgi rodas nesaskaņas par visplašāko jautājumu loku, bet kompromisus atrast ir ļoti grūti. Un, tā kā visa ANO arhitektūra ir balstīta uz piecu pastāvīgo locekļu vienprātību, visbiežāk netiek pieņemti vispār nekādi lēmumi.
Vēl cita ļoti būtiska veto tiesību radīta problēma ir, ja kāda no šīm valstīm pati ir agresors vai tieši iesaistīta konfliktā, kā tas vērojams arī šobrīd, tā izmanto veto tiesības, lai bloķētu jebkādu rīcību pret sevi. Rezultātā DP šobrīd nespēj pieņemt saistošus lēmumus, piemēram, par karu Ukrainā vai situāciju Tuvajos Austrumos, padarot visu ANO vairāk par pasīvu vērotāju vai debašu klubu, kur tiek nolasīti paziņojumi bez saistošām sekām.
Tāpat organizācija saskaras ar nopietnām finanšu problēmām, jo ASV, kas sedz 22% ANO tēriņu, pārstājušas iemaksāt līdzekļus tās budžetā. Līdz 2026. gada sākumam Vašingtonas kopējais parāds organizācijai pārsniedza 4,5 miljardus dolāru, un Antoniu Guterrešs janvāra beigās pat izsūtīja dalībvalstīm trauksmainu vēstuli, kurā ziņoja par organizācijas «neizbēgama finansiāla sabrukuma» riskiem. Turklāt ANO kļuvusi arī birokrātiski ļoti smagnēja un apaugusi ar tik lielu skaitu dažādu struktūru, ekspertu u. c., ka lielākā daļa tās budžeta tēriņu ir pašas ANO uzturēšana.
Šie visi faktori noveduši pie tā, ka ANO lielākajā daļā pasaules vairs netiek uztverta kā organizācija, kas spētu garantēt mieru un drošību jaunajos ģeopolitiskajos apstākļos, un tādēļ daudzas funkcijas pārceļo pie reģionālām organizācijām vai ģeopolitiskām aliansēm (NATO, BRICS u. c.) vai arī tiek balstītas divpusējos līgumos, jo starptautiskās tiesības, kuras ANO it kā sargā, lielvarām vairs nešķiet saistošas. Kritiķi pat mēdz vilkt paralēles starp ANO un Tautu savienību 30. gados, tomēr organizācijai ir arī aizstāvji, kuri norāda uz diviem citiem svarīgiem aspektiem: uz ANO humāno lomu un uz ANO kā komunikāciju platformu. Tostarp tiek uzsvērts, ka ANO aģentūras, neraugoties uz organizācijas politisko paralīzi, joprojām ir vienīgās pasaulē, kas spēj nodrošināt palīdzību miljoniem cilvēku. Tāpat ANO joprojām ir vienīgā, kur naidīgās puses var satikties un apsēsties pie viena galda pat vislielākajos saspīlējuma brīžos. Vai precīzāk – vismaz teorētiski var to darīt.
IESPĒJAMĀS ALTERNATĪVAS
Visa iepriekšminētā rezultātā viedoklis, ka ANO varētu beigt pastāvēt, ja netiks radikāli reformēta, vairs nav tikai kāda akadēmiska teorija vai varbūtība, bet gan ticama un reāla iespēja. Tā dēļ arī starptautisko ekspertu un politiķu vidū tiek apspriesti vairāki modeļi, kas atspoguļo dažādus skatījumus par iespējamajiem risinājumiem, kas nodrošinātu minimāli nepieciešamo globālo pārvaldību jaunajos ģeopolitiskajos apstākļos.
Tostarp plaši izplatīts ir viedoklis, ka G20 (lielāko ekonomiku grupa) jau šobrīd ir efektīvāka par ANO un ka tā jāpārveido par pastāvīgu institūciju ar savu sekretariātu. Tā kā G20 pārstāv ap 80% no pasaules iekšzemes kopprodukta un iedzīvotājiem, tai būtu dabiska leģitimitāte pieņemt ekonomiskus un ekoloģiskus lēmumus. Galvenais trūkums šajā idejā gan ir tas, ka G20 nav militāra mandāta miera uzturēšanai, karu novēršanai u. c.
Kā vēl viens risinājums bieži tiek minēta arī ANO sadalīšanās specializētu aģentūru tīklā, kurām vairs nav politiskas jumta organizācijas, bet kuras katra atsevišķi nodarbojas ar dažādu globāli būtisku jautājumu (klimats, kodoldrošība u. c.) risināšanu.
Trešā par pieņemamu uzskatītā alternatīva ir reģionālo bloku modelis. Saskaņā ar šo koncepciju ANO vietā vai uz ANO bāzes ir jārada tāda globālā organizācija, kura sastāv nevis no 193 valstīm, bet gan no 7–10 lielvarām un lieliem blokiem (ES, Āfrikas Savienība, Arābu līga, Latīņamerikas bloks u. c.). Šajā modelī katram blokam ir sava iekšējā kārtība, bet globālā līmenī tie tiekas, tikai lai risinātu pasaules mēroga problēmas un starpbloku konfliktus.
Vai kāds no minētajiem vai vēl kāds cits modelis nomainīs ANO, vai tomēr organizācija spēs pielāgoties jaunajiem ģeopolitiskajiem apstākļiem, tostarp lielā mērā būs atkarīgs arī no tā, kas kļūs par nākamo ANO ģenerālsekretāru.