Iecere par nesmēķētāju paaudzi (angļu valodā – Tobacco-Free Generation, kas bieži tiek apzīmēta vienkārši ar abreviatūru TFG) nav kāda pēkšņi radusies politiķu ideja, bet gan ilgi un rūpīgi gatavota sabiedrības veselības koncepcija. Cits izplatīts šīs iniciatīvas apzīmējums ir Paaudžu izslēgšanas politika jeb burtiski – Paaudžu beigu spēle (Generational Endgame, GEG), un abi šie nosaukumi vai, precīzāk, idejas, kas slēpjas aiz šīm abreviatūrām, ir globālo sabiedrības veselības ekspertu viena no iecienītākajām un modernākajām tēmām.
JAUTĀJUMA PRIEKŠVĒSTURE
Pirmā nopietnā publiskā diskusija par šādu modeli sākās 2010. gadā, kad grupa Singapūras ārstu publicēja plašu rakstu medicīnas žurnālā Tobacco Control, kurā ierosināja spert tādu soli kā «paaudžu aizliegums». Tas viņu izpratnē nozīmēja: uz visiem laikiem aizliegt jebkādu tabakas izstrādājumu pārdošanu ikvienam, kas dzimis pēc 2000. gada. Saprotot, ka cīņa ar esošajiem smēķētājiem ir dārga un neefektīva, šādā veidā tika aicināts novērst jaunu smēķētāju parādīšanos.
Par juridisko pamatojumu šāda lēmuma iespējamībai parūpējās jau Melburnas Universitātes Austrālijā profesors, jurists un sabiedrības veselības pētnieks Džonatans Libermens. Austrālija, jāpiebilst, bija pirmā valsts pasaulē, kura pieņēma likumu par vienveidīgajiem tabakas iepakojumiem un kura pēc tam spēja aizstāvēt šo likumu tiesās pret tabakas ražotāju pretenzijām. Galvenais arguments šajā cīņā bija, ka tabaka nav parasta, bet gan veselībai bīstama prece un ka valstij ir konstitucionāla līmeņa pienākums aizsargāt sabiedrības veselību. Konkrēti šajā gadījumā tas gan tika nedaudz pārveidots – uzsverot, ka valstij ir konstitucionāla līmeņa pienākums aizsargāt arī savus nākotnes pilsoņus no industrijas, kura rada viņiem atkarību. Uzreiz vairākas Libermena un viņa domubiedru publikācijas, kā arī ar tām saistītās diskusijas vienlaikus piesaistīja šim jautājumam plašu uzmanību un arī pacēla tabakas «izņemšanu no apgrozības paaudžu griezumā» (kā to definēja Libermens) no stāvokļa «vai mēs to izdarīsim» uz «kā mēs to izdarīsim».
Šeit jāpiebilst: fakts, ka viss minētais notika tieši Austrālijā, nav nekas neparasts, jo Austrālijai piemīt savā ziņā vēsturiski noteikta nosliece uz stingru valsts kontroli un dažādiem sociālajiem eksperimentiem. Sākotnēji Austrālija, jāatgādina, bija vieta, uz kuru Britu impērija izsūtīja noziedzniekus, un šā iemesla dēļ disciplīna un stingra valsts kontrole bieži bija izdzīvošanas jautājums. Tas arī ir pamatā plaši izplatītajam priekšstatam, ka valsts ir drošības garants un, vienkāršoti izsakoties, bieži vien labāk par pašu pilsoni zina, kas viņam nepieciešams. Šī iemesla dēļ austrālieši tradicionāli ir gan it kā iecietīgi pret dažādiem, tajā skaitā stingriem, ierobežojumiem, gan ļoti bieži kļūst par pionieriem šādu ierobežojumu ieviešanā. Un jāpiebilst, ka šajā ziņā Austrālija ir pilnīgs pretstats ASV, kur vēsturiskais vērtību mērs ir brīvība no valsts un tās neiejaukšanās pilsoņu dzīvē.
Vēl viens svarīgs aspekts ir tas, ka Austrālija uztur ļoti dārgu veselības aprūpes sistēmu, un šā iemesla dēļ pat netiek īpaši slēpts, ka varasiestādes uzskata sevi par tiesīgām regulēt pilsoņu dzīvesveidu, lai samazinātu šīs sistēmas izmaksas, tostarp ilgtermiņa perspektīvā. Kopumā Austrālija ir pietiekami liela un bagāta, lai tās lēmumiem būtu svars ja arī ne globālā mērogā, tad reģionāli un anglosakšu pasaulē, kā arī pietiekami izolēta no pārējās pasaules, lai tā varētu atļauties sociālos eksperimentus, pamatojot tos ar sabiedrības kopējo labumu, interesēm, drošību utt.
Ņemot vērā šādu fonu, nav pārsteigums, ka pirmā vieta pasaulē, kur ideja par nesmēķētāju paaudzi nonāca līdz parlamenta balsojumam, bija Austrālijas štats Tasmanija. Jau 2012. gadā Tasmanijas parlamenta augšpalāta vienbalsīgi atbalstīja ierosinājumu aizliegt tabakas pārdošanu ikvienam, kurš dzimis pēc 2000. gada. Tomēr galīgā likuma pieņemšana toreiz apstājās, jo valdība baidījās no tiesvedībām un melnā tirgus uzplaukšanas.
Rezultātā par pirmo valsti, kura minēto iniciatīvu pārvērta reālā likumā, kļuva Jaunzēlande. Šī valsts gana bieži konkurē ar Austrāliju par dažādu jaunu iniciatīvu pionieres godu, un šajā gadījumā Jaunzēlandes parlaments 2022. gada decembrī pieņēma likumu, kurā noteikts, ka ikvienam valsts iedzīvotājam, kurš dzimis pēc 2008. gada, tiek liegtas tiesības jebkad mūžā legāli iegādāties tabaku un tās izstrādājumus, kā arī elektroniskās cigaretes. Paralēli tika apstiprināti arī plāni samazināt nikotīna daudzumu tabakas izstrādājumos līdz līmenim, kas neizraisa atkarību, kā arī samazināt tabakas tirdzniecības vietu skaitu valstī no aptuveni 6000 līdz tikai 600. Mērķis bija panākt, lai līdz 2025. gadam valstī smēķētu mazāk nekā 5% iedzīvotāju.
Tomēr viss negāja gludi. Minēto likumu izstrādāja un tā apstiprināšanu nodrošināja kreisā valdība ar vietējiem leiboristiem priekšgalā, kuri sabiedrības veselību bija izvirzījuši par vienu no savām galvenajām prioritātēm. 2023. gadā pie varas nāca jau labējo un nacionālistu koalīcija, kuras prioritāte savukārt bija ekonomiskā efektivitāte un individuālās brīvības. Tika atklāti paziņots, ka nodokļu no tabakas tirdzniecības dramatisks kritums liedz jaunajai valdībai pildīt būtisku tās solījumu – samazināt nodokļus vidusslānim – un ka šī iemesla dēļ iepriekšējais likums tiek atcelts. Papildus tika norādīts arī uz individuālo brīvību ierobežošanu un ka iepriekšējās valdības pieņemtā likuma dēļ valstī pieaug kontrabanda un noziedzība.
Kārtējās parlamenta vēlēšanas Jaunzēlandē, jāpiebilst, gaidāmas šā gada novembra sākumā, un, ja pie varas atgriezīsies kreisie, tad acīmredzami tiks atjaunoti arī iepriekšējie liegumi.
Vēl viena valsts, kura nopietni gatavojās pieņemt līdzīgu likumu, turklāt ideju pārņemot tieši no Jaunzēlandes, bija Malaizija. Tās toreizējais veselības ministrs Hairi Džamaludins 2022. gadā Pasaules Veselības asamblejā Ženēvā paziņoja, ka Malaizija būs nākamā, kas ieviesīs GEG. Tiesa, šis paziņojums tā arī palika tikai solījuma līmenī. Jau nepilnu gadu vēlāk Malaizijas valdība izsvītroja šo ideju no jaunā tabakas aprites ierobežošanas likuma. Vietējie konstitucionālo tiesību juristi atzina to par nerealizējamu, secinot – aizliegt vienalga ko, šajā gadījumā tabakas iegādi, vienam pilngadīgam pilsonim, bet atļaut citam tikai tāpēc, ka viņi ir dažāda vecuma, ir kliedzošs valsts pamatlikuma pārkāpums. Kriminālās jomas eksperti arī norādīja uz faktu, ka Malaizijā nelegāli tirgotu cigarešu un tabakas daļa jau tāpat ir iespaidīga, bet gadījumā, ja tiks ieviesti vēl jauni liegumi, tā palielināsies vēl vairāk. Tāpat sava loma bija arī Malaizijā ietekmīgajam elektronisko cigarešu ražotāju lobijam. Rezultātā, lai arī tika pieņemts smēķētājus ierobežojošs likums, GEG iniciatīva iekļauta tajā netika.
BRITU VIENPRĀTĪBA
Arī Lielbritānijā ideju par nesmēķētāju paaudzi aizguva no Jaunzēlandes, turklāt zināms paradokss slēpjas faktā, ka to izdarīja britu konservatīvie. Pirmoreiz šo ieceri 2023. gada oktobrī Konservatīvās partijas konferencē pieteica toreizējais premjerministrs Rišī Sunaks. Uzreiz pēc šīs uzrunas Veselības un sociālās aprūpes departaments (Department of Health and Social Care, DHSC, kas ir tiešs ekvivalents mūsu Veselības ministrijai, taču ar būtiski plašākām pilnvarām, jo departamenta pārraudzībā ir arī sociālā aprūpe) izdeva oficiālu politikas dokumentu, kurā tika detalizēti izklāstīta arī iespējamā stratēģija.
Galvenie punkti dokumentā bija likumīgā vecuma tabakas un elektronisko cigarešu iegādei paaugstināšana par vienu gadu katru gadu, stingra cīņa pret elektroniskajām cigaretēm jauniešu vidū un papildu finansējuma piešķiršana smēķēšanas atmešanas programmām.
Pat vēl būtiskāk par visu iepriekšminēto ir tas, ka 2023. gada novembrī šis solījums tika iekļauts arī tā saucamajā Karaļa runā jeb The King’s Speech – vienā no valsts svarīgākajiem dokumentiem. Šādi tiek dēvēta tradīcija, kad valdošais monarhs pirms katras parlamenta sesijas nolasa valdības plānoto likumdošanas iniciatīvu sarakstu. Protams, ne visu iniciatīvu, bet nozīmīgāko. Jebkuras no likumdošanas iniciatīvām iekļaušana Karaļa runā nozīmē, ka valdība un arī monarhs šai iniciatīvai piešķir augstāko prioritāti.
Sunaka valdība un konservatīvie gan pieņemt atbilstošu likumprojektu tā arī nepaspēja. 2024. gadā notika vēlēšanas, kurās šī partija piedzīvoja vienkārši graujošu sakāvi un pie varas nāca leiboristi. Tie ar ļoti retiem izņēmumiem solīja radikāli mainīt konservatīvo īstenotās iniciatīvas, un viens no šādiem izņēmumiem bija smēķēšanas aizliegums. Savā priekšvēlēšanu programmā (Lielbritānijā tādas tiek dēvētas par manifestiem) leiboristi solīja šo aizliegumu ne tikai saglabāt, bet arī pastiprināt. Dokumentā bija skaidri teikts, ka leiboristi pabeigs šo likumdošanas procesu, lai «atslogotu Nacionālo veselības dienestu un uzlabotu nācijas veselību».
Šobrīd par Stārmera un viņa valdības (abos gadījumos ārkārtīgi nepopulāru vēlētāju vidū) galveno prioritāti šī likumdošanas iniciatīva tiek dēvēta gan visu iepriekšminēto, gan vēl vairāku citu iemeslu dēļ. Nozīmīgākais no tiem ir veselības aprūpes sistēmas krīze. Līdzekļu trūkums ir vienkārši katastrofāls, un sistēmas reformas šobrīd ir centrālais iekšpolitiskais jautājums. Preventīva medicīna (šajā gadījumā – smēķēšanas izskaušana) tiek pasniegta kā gandrīz vai vienīgais veids, kā ilgtermiņā izvairīties no sistēmas bankrota.
Iekšpolitiski nozīmīgs ir arī sabiedrības atbalsts – aptaujas rāda, ka lielākā daļa britu (pat starp smēķētājiem) atbalsta nesmēķējošas paaudzes radīšanu. Un vēl būtisks ir tāds faktors kā starptautiskā līderība. Britu politiķi vēlas parādīt, ka valsts var būt globāla līdere vai pioniere sabiedrības veselības jomā pēc tam, kad Jaunzēlande minētās ieceres tomēr atcēla.
Kā norāda aģentūra Reuters, likumprojekts neaizliedz smēķēšanu uzreiz, bet katru gadu paaugstina likumīgo vecumu tabakas iegādei par vienu gadu. Tas nozīmē, ka šodienas bērniem Lielbritānijā tabaka nekad netiks pārdota legāli, tādējādi radot pirmo nesmēķējošo paaudzi mūsdienu vēsturē. Likumprojekts paredz arī ievērojami stingrākus ierobežojumus elektroniskajām cigaretēm, lai padarītu tās mazāk pievilcīgas jauniešu vidū, – ierobežojumus ne tikai garšām, bet arī iepakojumam un veidam, kā tie tiek izstādīti veikalos. Paralēli īpaši tiek uzsvērts, ka smēķēšana ir lielākais novēršamais nāves cēlonis Lielbritānijā, prasot aptuveni 80 tūkstošus dzīvību gadā un radot milzīgu slogu valsts veselības dienestam. Attiecīgi tiek uzskatīts, ka iecere ilgtermiņā glābs tūkstošiem dzīvību un miljardiem mārciņu veselības aprūpes budžetā.
Tagad likumprojekts ir nosūtīts izskatīšanai Lordu palātā. Ja tur tas tiks pieņemts, Apvienotā Karaliste kļūs par pirmo lielo ekonomiku, kas ievieš šādu radikālu ilgtermiņa aizliegumu.
GALVENIE ARGUMENTI
Kamdēļ iecerei tieši par tabakas aizliegšanu ir plašs atbalsts ne tikai britu politiķu, bet arī iedzīvotāju vidū? Britu medijos kā galvenie tiek minēti trīs apsvērumi. Proti, ka tabakas industrija vairs nav ienākumu avots, bet gan slogs valsts budžetam un veselības aprūpes sistēmai; ka tabakas industriju Lielbritānijā ir lielā mērā aizstājusi elektronisko cigarešu industrija; ka sabiedrībā ir radikāli mainījies priekšstats tieši par tabakas smēķēšanu – tā ir kļuvusi izteikti nemoderna.
Kā norāda, piemēram, The Guardian, atsaucoties uz valdības datiem, «smēķēšana Apvienotās Karalistes ekonomikai un sabiedrībai izmaksā aptuveni 17 miljardus mārciņu gadā, kas ievērojami pārsniedz 10 miljardus mārciņu, ko valsts saņem nodokļu ieņēmumos no tabakas». Citās publikācijās tikmēr tiek uzsvērts, ka Lielbritānija ir viena no progresīvākajām valstīm pasaulē elektronisko cigarešu kā smēķēšanas atmešanas iespēju veicināšanā, kas politiski ir pavēris ceļu tabakas aizliegšanai. The Times raksta: «Lielbritānijas pieeja ir unikāla. Kamēr citas valstis e-cigaretes aizliedz, mēs tās esam padarījuši par centrālo asi mūsu Smoke-Free stratēģijā. Tas ļauj valdībai rīkoties radikāli pret tradicionālo tabaku, zinot, ka nikotīna tirgus nekur nepazudīs, tas vienkārši mainīs formu.» Tāpat medijos tiek uzsvērts, ka uz elektronisko cigarešu industriju ir pārgājušas arī lielās tabakas kompānijas, kuras saprot, ka to nākotne ir šajā tirgū, un attiecīgi vairs necīnās pret tabakas aizliegumiem tik aktīvi kā vēl pirms pāris gadu desmitiem.
To visu vainago, piemēram, The Telegraph viedokļraksts (redakcijas komentārs), kurā teikts: «Mēs esam nonākuši punktā, kad smēķēšana vairs netiek uzskatīta par pieauguša cilvēka brīvu izvēli, bet gan par sistēmisku kļūdu. Politiskā drosme ieviest paaudžu aizliegumu izriet no fakta, ka smēķētāji ir kļuvuši par marginālu grupu, kuras tiesības vairs netiek uztvertas kā prioritāte salīdzinājumā ar kolektīvo sabiedrības veselību.»
Kopumā atbalsts tabakas aizliegumam Lielbritānijā pārsniedz 70%, kas nozīmē, ka brīvības arguments zaudē atbildības argumentu priekšā. Jeb, kā secina BBC, «smēķētājs sabiedrības acīs vairs nav dumpinieks, viņš ir veselības aprūpes dienesta rindu pagarinātājs».
Protams, ir arī skeptiķi un ieceres noliedzēji – libertieši un daļa konservatīvo, kuri šo aizliegumu saista ar koncepciju, kura tiek dēvēta par Aukles valsti (Nanny State) un ir ļoti nepopulāra šādu politiķu un viņu atbalstītāju vidū. Viens no viņu argumentiem skan, ka, ja valsts var aizliegt smēķēšanu, jo tas ir dārgi veselības aprūpes sistēmai, tad nākamais solis būs aizliegums lietot cukuru, sāli vai alkoholu. (Citiem vārdiem – galvenais arguments pret nav par pašu tabaku, bet gan par precedenta radīšanu.) Radikālāk noskaņotie Aukles valsts kritiķi tostarp mēdz citēt arī Džordžu Orvelu, uzskatot, ka valsts ar šādiem aizliegumiem nostājas uz viņa antiutopijās aprakstītā ceļa.
SLIDENS CEĻŠ?
Raugoties plašāk, vismaz Lielbritānijā un anglosakšu valstīs, kur dominē precedenta tiesības, tabakas aizliegšana tiešām var kļūt par pamatu virknei citu aizliegumu. Tostarp kritiķi norāda, ka nākamie loģiskie soļi pēc tabakas aizliegšanas ir tā dēvētās ultrapstrādātās pārtikas (UPF, būtībā ķīmiski produkti, sastāvoši no vielām, kuras parastā virtuvē neviens un nekad izmanto) un sarkanās gaļas aizliegšana, jo aptaukošanās un diabēts britu veselības aprūpes sistēmai izmaksā pat vairāk nekā smēķēšana. Šie abi ir jautājumi, kuri jau atrodas darbakārtībā un kuriem nešaubīgi sekos arī citi aizliegumi.
Savukārt aiziešana pa šādu ceļu jau nozīmē pilnīgi jaunu sociālo līgumu – valsts nodrošina bezmaksas vai lētu veselības aprūpi, taču pretī pieprasa pilsonim atteikties no tiesībām uz pašiznīcinošu uzvedību –, kā arī attieksmes maiņu pret pilsoņiem kopumā. Līdz ar šādu likumu to brīvība un tiesības uz brīvu izvēli daudzās jomās vairāk netiek uzskatītas par pašsaprotamām vērtībām, bet gan par kļūdām, kuras valstij ir pienākums izlabot. Situācijas dramatisms ir tajā, ka šādi ierobežojumi un kontrole no loģiski pamatotas un saprotamas (tabakas lietošana ir kaitīgs ieradums, vai UPF ir maz saistības ar klasisko pārtiku jebkurā gadījumā) viegli var kļūt neloģiska un ielauzties arī citās jomās.
Savukārt, kas attiecas tieši uz nesmēķētāju paaudzes radīšanu, tad tādas ceļā globālā mērogā ir uzreiz vairāki būtiski šķēršļi. Pirmais no tiem, runājot par Malaiziju, ir jau pieminētās konstitucionālās tiesības. Tās neparedz iespēju vienam pilsonim kaut ko aizliegt, bet citam atļaut tikai tāpēc, ka viņi nākuši pasaulē dažādos gados. Otrs būtisks faktors ir jautājums par to, kas maksā par veselības aprūpi. Ja valsts nodrošina tikai minimumu, bet lielāko daļu nozīmīgāko izdevumu sedz paši iedzīvotāji, tad nav arī pamatojuma totāliem aizliegumiem.
Visbeidzot, lai nodrošinātu aizliegumu reālu izpildi, ir nepieciešama vienlaikus gan pārtikusi valsts, gan iespēja reāli (šajā gadījumā ne tik daudz fiziski, cik digitāli) kontrolēt iedzīvotājus. Savukārt pret to cilvēkiem vienmēr ir bijušas ļoti nopietnas pretenzijas, un, kā savienot drošību (vai kontroli) ar privātuma neaizskaramību, joprojām nav skaidrs.
Ņemot vērā visu iepriekšminēto, Eiropas Savienībai, tajā skaitā Latvijai, līdzīgs aizliegums pārskatāmā nākotnē acīmredzami nedraud, taču tas nenozīmē, ka apvienotās Eiropas mērogā netiks īstenoti pasākumi tabakas un arī citu nikotīnu saturošu produktu izspiešanai no iedzīvotāju ikdienas. Ja ne vairāk, tad padarot tos aizvien dārgākus, nepievilcīgākus un grūtāk pieejamus.