Gribam mēs to vai ne, bet sports jau sen kļuvis par izklaides industriju, kuras organizētājiem nereti augstvērtīgi sasniegumi ir mazāk nozīmīgi par peļņu un pašu reputācijas spodrināšanu. Jau kādus 15 gadus šajā kontekstā regulāri tiek piesaukti «arābu šeihi», kuri nopērk Eiropas (un ne tikai) futbola klubus, mainot to senās tradīcijas un identitāti – Manchester City un Paris Saint-Germain ir spilgtākie, taču ne vienīgie piemēri. Ar naftu un dabasgāzi bagātās Persijas līča valstis gan uzņemas sacensību sponsorēšanu, gan bez liekas kautrības naturalizē ārzemju atlētus.
Klasisks piemērs ir 2015. gadā Katarā notikušais pasaules čempionāts handbolā, kurā šīs valsts izlase, kuras maksimums pirms tam bija vieta labāko divdesmitnieka beigās, pēkšņi izcīnīja sudraba medaļas. Vācu laikraksts Frank- furter Allgemeine šo fenomenu izskaidroja pavisam vienkārši, uzsverot, ka tikai četri no komandas 17 spēlētājiem bija katarieši (kuriem bija otršķirīga loma), bet visi pārējie – naturalizēti jeb, saucot lietas īstajos vārdos, pārpirkti spēlētāji no dažādām pasaules malām. Gan serbi un slovēņi, gan spāņi un brazīlieši, kuriem dažādu iemeslu dēļ nebija atradusies vieta savu valstu nacionālajās izlasēs.
Vērienīgi sporta pasākumi, kuros ieguldīts daudz naudas, tādās valstīs kā Katara, Bahreina, Kuveita, Apvienotie Arābu Emirāti (AAE) un Saūda Arābija tika rīkoti aizvien biežāk, taču pašlaik šis process ir iepauzēts, jo nav nekādas skaidrības, ko nākamajā dienā vai pēcpusdienā izdomās ASV prezidents Donalds Tramps. Ja karš turpināsies, apdraudēti būs šo līča valstu infrastruktūras objekti, arī lidostas nestrādās pēc ierastā grafika un tādēļ arī sacensību normāla norise nav droši prognozējama.
Rezumējot – pašlaik profesionālās sportiskās aktivitātes šajā reģionā faktiski apstājušās.
PALIKT VAI ATGRIEZTIES?
Pirmā ar jauno realitāti saskārās Irānas sieviešu futbola izlase, kas 2. martā Austrālijā sāka dalību Āzijas kausa izcīņā, atgādina ESPN. Pirms spēles pret Dienvidkorejas komandu daļa irāniešu atturējās no savas valsts himnas dziedāšanas, kam uzreiz pievērsa uzmanību visdažādāko valstu plašsaziņas līdzekļi. Oficiālas informācijas no izlases nebija, tādēļ tika izvirzīti visvisādi minējumi – sākot ar to, ka Irānas futbolistes šādā veidā paudušas protestu pret dzimtenē valdošo radikālo islāmistu režīmu un beidzot ar to, ka himna nav dziedāta tādēļ, ka viņas sērojušas par Irānas garīgā līdera ājatollas Alī Hāmeneī nāvi. Atkarībā no politiskajām simpātijām gan mediji, gan eksperti, gan amatpersonas šo notikumu centās pasniegt «savā mērcē».
Pēc zaudējumiem arī nākamajās divās spēlēs Irānas futbolistes turnīru turpināt vairs nevarēja, bija jāatgriežas mājās. Taču izrādījās, ka ne visas to vēlas. Uz to reaģēja Austrālijas iekšlietu ministrs Tonijs Bērks un viņa pakļautībā esošās valsts iestādes, kas visai komandai piedāvāja tā dēvētās humanitārās vīzas, kas ļauj bez ierobežojumiem uzturēties, strādāt vai studēt Austrālijā, vēsta CNN. Interesanti, ka šo situāciju, par ko jau vēstīja plašsaziņas līdzekļi, nekavējās izmantot pret migrāciju noskaņotais ASV prezidents Donalds Tramps, paziņojot – ja nu Austrālija nepiešķirs šāda veida vīzas, ASV to noteikti darīšot.
Sākotnēji par lēmumu palikt Austrālijā paziņoja piecas, pēc tam vēl divas Irānas izlases pārstāves, neierodoties uz avioreisu, kam valstsvienība bija jānogādā Teherānā. Nebūs liela pārsteiguma, ja pēc kādiem gadiem par šo notikumu uzņems filmu vai seriālu, kura «sižets balstīts uz patiesiem notikumiem». Padomju laikus piedzīvojušie sportisti ne reizi vien stāstījuši, ka izbraukumos uz ārzemēm delegāciju sastāvā allaž bija Valsts drošības komitejas pārstāvji, kuru uzdevums bija kontrolēt atlētus, novērst nevēlamus kontaktus ar ārzemniekiem, kā arī nodrošināt, ka pēc sacensībām visa komanda, slavinot valdošo komunistisko partiju un tās kārtējo ģenerālsekretāru, atgriežas dzimtenē. Irānā pašlaik ir diezgan līdzīga kārtība, jāatgādina arī, ka šajā islāma valstī sieviešu tiesības tiek ierobežotas.
BBC vēsta, ka izlases kuratoriem izdevies noskaidrot vietu, kur uzturas spēlētājas, kuras nolēmušas neatgriezties dzimtenē, tādēļ pēc Austrālijas varasiestāžu rīkojuma viņas tikušas pārvietotas uz citu drošo patvērumu. Kaislības uzkurināja arī irāņu diaspora Austrālijā, kas piketos un demonstrācijās izgāja ar šaha (valdnieka) laika Irānas karogiem. Tikmēr Irānas režīmam lojālajos medijos tās, kuras nolēma palikt Austrālijā, sauca par nodevējām, bet pārējo komandu, neraugoties uz vājo sniegumu, solīja «sagaidīt kā princeses».
Vienlaikus Irānas varasiestādes esot izdarījušas pamatīgu spiedienu uz futbolistēm, draudot ar represijām pret viņu tuviniekiem, kas palikuši Irānā (savulaik šis paņēmiens bija arī padomju varas arsenālā). Galu galā piecas no Irānas pārstāvēm, kuras sākotnēji vēlējās palikt Austrālijā, tomēr devās uz dzimteni. Tikai divas spēlētājas – 22 gadus vecā Fatemeha Pasandideha un 33 gadus vecā Atefeha Ramezanisasedha – tomēr nolēma riskēt un mesties nezināmajā. Pašlaik abas trenējas kopā ar Austrālijas sieviešu futbola augstākās līgas klubu Brisbane Roar, kura vadība gan nekādus līgumus vēl nav piedāvājusi, taču uzņēmusies rūpes par spēlētāju izmitināšanu un elementāru sadzīves problēmu risināšanu. Par to, kas noticis ar viņu tuviniekiem Irānā, apstiprinātu ziņu nav.
CITAS FUTBOLA NEDIENAS
27. martā Kataras galvaspilsētā Dohā bija jānotiek spēlei starp Eiropas un Dienvidamerikas čempioniem futbolā, proti Spānijas un Argentīnas izlasēm. Šis mačs, saukts par Finalissima, bija plaši izreklamēts, taču jau marta pirmajā pusē kļuva skaidrs, ka uz bīstamo reģionu nevēlas doties nedz viena, nedz otra komanda. To, ka nedrīkst augsti atalgotos sportistus sūtīt uz vietu, kur jebkurā brīdī var nokrist kāda Irānas raidīta raķete, apzinājās arī abu kontinentu futbola federācijas – UEFA un CONMEBOL.
Labu laiku starp abām pusēm notika sarunas par spēles iespējamo pārcelšanu uz leģendāro Madrides stadionu Santiago Bernabéu, tad tika izvirzīta ideja, ka šogad Finalissima varētu notikt divu spēļu formātā (viena Madridē, otra Buenosairesā), pēcāk parādījās priekšlikums, ka spēle varētu risināties kādā neitrālā stadionā vienā no Rietumeiropas valstīm, baumotājiem nereti piesaucot Wembley arēnu Londonā. Galu galā šīs diskusijas beidzās bez rezultāta un spēle tika atcelta. UEFA notikušajā sliecas vainot dienvidamerikāņus, konkrēti – Argentīnas futbola federāciju, kas neesot piekritusi nevienam kompromisa piedāvājumam, raksta ESPN. Tomēr jāņem vērā, ka šajā situācijā ļoti aktīva bija arī trešā iesaistītā puse, proti, Kataras sporta funkcionāri, kuri jau bija noslēguši līgumus ar sponsoriem un neparko nevēlējās šo naudiņu zaudēt, atdodot spēles organizēšanas tiesības kādai citai valstij. Vai un kad tad šī spēle tagad varētu notikt, skaidrības nav.
Ļoti nepatīkamā situācijā nonāca arī Irākas futbola izlase. 1. aprīlī tai bija ieplānota izšķirošā spēle par iekļūšanu Pasaules kausa finālturnīrā, turklāt ne jau kādā kaimiņzemē, bet gan tālajā Meksikā, raksta BBC. Tā kā regulārie avioreisi lidostu apdraudējuma dēļ bija atcelti, irākieši vērsās pie Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) amatpersonām, rosinot šo spēli pārcelt uz vēlāku laiku. Nelaime tik tāda, ka laika vairs īsti nebija (Pasaules kausa izcīņa sāksies jau 11. jūnijā), turklāt nebija arī nekādas garantijas, ka pēc kādām pāris nedēļām ierastie reisi no Bagdādes lidostas tiktu atjaunoti. Pateicoties sporta ministrijas finansiālam atbalstam, tika noorganizēts līgumreiss, komanda nokļuva Meksikā un izšķirošajā spēlē pieveica Bolīvijas izlasi.
48 VAI 47?
Šogad pirmo reizi vēsturē futbola Pasaules kausa finālturnīrā piedalīsies 48 valstu izlases, turklāt cīņas par titulu notiks trijās valstīs – ASV, Kanādā un Meksikā. Šim turnīram kvalificējusies arī Irānas valstsvienība, taču tās dalība joprojām ir zem lielas jautājuma zīmes.
Marta nogalē Irānas Sporta un jaunatnes ministrija paziņoja, ka nacionālo un klubu komandu klātbūtne valstīs, kas tiek uzskatītas par naidīgām un nespēj nodrošināt Irānas sportistu un komandu locekļu drošību, tiek aizliegta līdz turpmākam paziņojumam, vēstīja šīs valsts oficiālā ziņu aģentūra ISNA. Šis paziņojums bija skaidrojums, kādēļ viens no klubiem nav devies uz Saūda Arābiju, lai piedalītos ieplānotajā Āzijas futbola konfederācijas Čempionu līgas spēlē pret AAE klubu.
Bet, ja jau Saūda Arābiju un AAE, kuri pašreizējā militārajā konfliktā iesaistīti tikai pastarpināti, Irāna uzskata par naidīgām valstīm, kā būs ar ASV? Ziņu aģentūra Reuters atgādina, ka Pasaules kausa apakšgrupas spēles Irānai paredzētas pret Jaunzēlandes un Beļģijas izlasēm Losandželosā, kā arī pret Ēģiptes izlasi Sietlā. Tramps līdz šim deklarējis, ka irāņu futbolistiem tiks nodrošināta līdzdalība sacensībās, taču jāatminas arī par ASV prezidenta reputāciju – no rīta viņš saka vienu, pusdienlaikā ko citu, bet vakarā atkal var savas domas mainīt. Un jāatzīst, ka diezgan dīvaini būtu, ja valsts izlase dotos uz sacensībām pret to karadarbību izvērsušā valstī.
Irānas futbola funkcionāri bija aicinājuši FIFA pārskatīt apakšgrupu sastāvu, lai irāņiem būtu iespēja šīs spēles aizvadīt Meksikā, taču priekšlikums noraidīts lielākoties loģistisku apsvērumu dēļ. Vairums izlašu, kas jau agrāk nodrošinājušas dalību finālturnīrā, ir saplānojušas, kad un kur tām jāierodas, arī biļetes uz spēlēm ir pārdotas. Vārdu sakot, FIFA rīcībā nav rezerves plāna, bet šīs organizācijas prezidents Džanni Infantīno dara visu iespējamo, lai Irānas futbola izlase tomēr dotos uz ASV. Aprīļa sākumā viņš pat bija devies uz Antalju Turcijā, kur Irānas izlase pārbaudes spēlē ar 5-0 sagrāva Kostariku. Pēcāk Infantīno paziņoja, ka esot runājis gan ar Irānas futbola federācijas amatpersonām, gan komandas treneri un spēlētājiem – visi apliecinājuši gatavību spēlēt Pasaules kausā.
Taču ne jau viņi būs tie, kuri izlems – kā valsts vadība liks, tā arī tiks darīts. Krievijas avīzē Sport-Express vienubrīd tika uzjundītas cerības, ka, gadījumā ja Irāna atteiksies no dalības Pasaules kausā, tās vietā varētu uzaicināt Krieviju. Tomēr, neraugoties uz Infantīno simpātijām pret agresorvalsti, šāds scenārijs šķiet neticams – sliktākajā gadījumā vienā no apakšgrupām būs tikai trīs komandas.
Jāpiebilst, ka attiecībā uz Irānas izlasi jāpiemin vēl viens skandāls – no tās sastāva izslēgts viens no labākajiem spēlētājiem Sardārs Azmūns. AAE klubu Shabab Al-Ahli pārstāvošais spēlētājs nokaitināja Teherānas varasiestādes ar interneta sociālajos tīklos publiskotajiem attēliem, kuros viņš redzams kopā ar Persijas līča arābu valstu valdniekiem. Neoficiāla informācija liecina, ka pēc šī demarša konfiscēti arī visi Azmūna īpašumi Irānā.
APKLUST MOTORI
Ļoti savlaicīgi uz notikumiem Tuvajos Austrumos reaģēja Pirmās formulas sacīkšu rīkotāji, jau marta vidū paziņojot, ka Bahreinas (tur sacensībām bija jānotiek no 10. līdz 12. aprīlim) un nedēļu vēlāk plānotās Saūda Arābijas Grand Prix sacensības ir atceltas. Līdz ar to sezonā palikuši vien 22 posmi no sākotnēji ieplānotajiem 24, bet komandām ir gandrīz mēnesis laika uzlabot savu automašīnu konkurētspēju, līdz sacīkstes maija sākumā atsāksies Maiami.
Šajā gadījumā lēmums šķiet ļoti loģisks un pārdomāts – vienkāršākos sporta veidos startējošie atlēti kaut kā vēl var izmanīties iekļūt reisos, kas reizi pa reizei dodas uz nereti slēgtajām lidostām, taču Pirmās formulas automašīnu un visu citu tehnisko ierīču transportēšanai ar kādu nelielu līgumreisa lidmašīnu nepietiek. Zīmīgi, ka pret šādu Starptautiskās Automobiļu federācijas lēmumu neiebilda neviena no F1 pārstāvētajām 11 komandām un arī sacīkšu organizētāji atzina, ka nespēj garantēt nedz sportistu un viņu tehnikas nokļūšanu līdz sacensību vietai, nedz drošību sacīkšu laikā.
Mazliet cita pieeja bijusi šosejas motociklu sacīkšu sērijas MotoGP rīkotājiem. No 10. līdz 12. aprīlim Dohā ieplānotais posms netika pilnībā atcelts, bet pārlikts uz novembra sākumu. Kāda tad būs situācija, kas lai to zina, taču vismaz formāli tas sacensību kalendārā ir iekļauts.
BASKETBOLS UN CITI
Jau tajā pašā dienā, kad notika pirmie gaisa triecieni pa Irānu, tika pārtraukts Eirolīgas jauniešu basketbola komandu turnīrs NextGen EuroLeague, kas bija sācies Abū Dabī. Tiem, kuri skolā mācījušies ģeogrāfiju, protams, liksies nesaprotami, kāda šai Arābijas pussalā esošajai pilsētai ir saistība ar Eiropu, taču mūsdienās viss notiek tur, kur ir liela nauda, un Persijas līča arābu valstīs tā ir. Ne jau velti arī mūsu tautieša Dāvja Bertāna pārstāvētā Dubai spēlē ne tikai Adrijas līgas čempionātā, bet arī Eirolīgā. Kopš marta sākuma tā gan savas mājas spēles aizvada Sarajevā, jo attiecībā uz Dubaijas lidostu nav nekādu garantiju, ka lidmašīna tur nosēdīsies vai no tās pacelsies paredzētajā laikā.
Rezumējot dažādos sporta veidos notiekošo saistībā ar spriedzi Tuvajos Austrumos, var secināt, ka skaidri apstiprinātu vadlīniju nav nevienai no sporta federācijām un katra rīkojas pēc saviem ieskatiem. Piemēram, Pasaules kausa posms sporta vingrošanā Dohā tika atcelts, taču tajā pašā laikā Dubaijā notika prestižas jātnieku sporta sacensības, vēsta ESPN. Joprojām nav skaidrs, vai Kataras galvaspilsēta ir gatava uzņemt 8. maijā ieplānoto vieglatlētikas Dimanta līgas pirmo posmu. Labās ziņas gan ir tās, ka visi sportisti (lielākoties tas attiecas uz tenisistiem), kuri militārā konflikta dēļ bija iestrēguši Tuvajos Austrumos, nu jau tikuši prom no šī reģiona.