Pasaules Kodolasociācija (World Nuclear Association) savā nesenajā ziņojumā norādījusi, ka pašlaik pasaulē darbojas pāri par 440 kodolreaktoriem, kas nodrošina vairāk nekā 9% no mūsu planētas elektroenerģijas vajadzībām. Projektēšanas vai būvniecības stadijā ir vēl 75 reaktori, bet par citu (vairāk nekā 120) celtniecību vēl tiekot domāts. LiveScience.com uzsver, ka būtiski ir nejaukt jēdzienus – AES un kodolreaktors nav viens un tas pats, jo parasti atomelektrostacijām ir vairāki reaktori, kas būvēti ar domu, ka nepieciešamības gadījumā to skaitu varēs palielināt. Tāpat jāņem vērā, ka pretēji daudzu domām kodolspēkstacijas nav mūžīgas – ar laiku tās nolietojas un reaktorus nākas slēgt. Beidzamajos 20 gados slēgti 111 novecojuši reaktori, bet darboties sācis 101.
Kopš 1954. gada, kad Obņinskā (Kalugas apgabalā PSRS, tikai aptuveni 100 kilometru attālumā no Maskavas) tika uzbūvēta pasaulē pirmā AES, kas elektroenerģiju piegādāja centralizētajam elektropārvades tīklam, starp pasaules vadošajām valstīm sākās sacensība par to, kas šo resursu izmantos efektīvāk. Arī tagad, vairāk nekā pēc 70 gadiem, «lielo spēlētāju» kompānija būtiski nav mainījusies, ja atskaita Dienvidkorejas straujo ielaušanos tirgū. CNN atgādina, ka tikai 31 no 193 Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dalībvalstīm ir savas kodolspēkstacijas. Līderes šajā ziņā ir ASV, Ķīna (Pekinas plāni par jaunu reaktoru būvi ir grandiozi) un Krievija.
Attiecībā uz Eiropas Savienību (ES) ārpus konkurences ir Francija, kuras AES nodrošina ap 60 līdz 70 procentiem valstij nepieciešamās elektrības. Arī Spānijā, Zviedrijā un Somijā atomenerģētika dod diezgan lielu ieguldījumu šo valstu energoneatkarībai.
Tikmēr daudzas valstis finansiālu vai citu apsvērumu dēļ par kodolreaktoru būvi pat nav aizdomājušās. Piemēram, ar naftu un dabasgāzi bagātajās Persijas līča karalistēs ir tikai viena AES, kas atrodas Abū Dabī pievārtē un darbību sāka 2023. gadā. Par nodomu attīstīt kodolenerģētiku paziņojusi arī Saūda Arābija, taču šīs valsts pirmā AES varētu sākt ražot elektrību labākajā gadījumā 2040. gadā.
Eiropā ir arī valstis, kas kategoriski atteikušās no AES izmantošanas (Austrija, Īrija, Portugāle), un ir Vācija, kas 2023. gadā slēdza savus pēdējos AES reaktorus un tagad kož pirkstos, atzīstot pieļauto kļūdu. Euronews atgādina, ka no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm kodolenerģija tiek ražota tikai 12 valstīs. Visticamāk, pārredzamā nākotnē tām pievienosies arī Polija.
Runājot par Baltijas valstīm, vadošo lomu uzņēmusies Igaunija, kuras parlamentā jau tiek skatīti likumprojekti par kodolreaktoru būvēšanu. Mazām valstīm lielas AES nav nepieciešamas, tādēļ tiek apspriesta mazo modulāro reaktoru (SMR) celtniecība. Taču ir vairākas būtiskas ķibeles. Pirmām kārtām, neraugoties uz optimistiskajiem paziņojumiem, kas izskanēja jau pirms gadiem 15, pagaidām rietumvalstu komerciālo SMR projekts joprojām ir vien uz papīra vai datoros – neviens šāda tipa reaktors uzbūvēts vēl nav. CNN vēsta, ka straujākais progress novērojams Kanādā, taču arī šajā valstī piesardzīgi tiek atzīts, ka agrāk par 2030. gadu reaktors Dārlingtonā (Ontārio provincē) darboties nesāks. Baltijas kontekstā jāatgādina, ka visas trīs valstis (kura vairāk, kura mazāk) jau finansiāli ieberzušās ar Rail Baltica projektu un to budžetos atrast pāris liekus miljardus eiro reaktora būvei būs pagrūti. Un arī bez finanšu jautājuma ir visdažādākās nianses, kas var apdraudēt šāda projekta realizēšanu.
KUR BŪVĒT IGAUNIJĀ?
Par to spilgti liecina Igaunijā jau vairākus gadus notiekošās asās diskusijas, vai valstij nepieciešami kodolreaktori, vēsta Igaunijas sabiedriskais medijs ERR. Ar dažām korekcijām gan jau līdzīgi argumenti izskanēs arī Latvijā vai Lietuvā, ja līdz šī jautājuma apspriešanai nonāks. Demokrātiskās valstīs tiek ņemts vērā sabiedrības viedoklis, un Reformu partijai, kas uzstāj uz nepieciešamību attīstīt kodolenerģētiku, rokā kā trumpis ir šā gada sākumā veiktā Kantar Emor socioloģiskā aptauja, kuras rezultāti liecināja, ka 71% Igaunijas iedzīvotāju vairāk atbalsta nekā neatbalsta jaunās paaudzes (tas būtu SMR) kodolreaktoru būvi.
Taču grūti nepiekrist valdošās partijas oponentiem (galvenokārt opozīcijā pārgājušajiem sociāldemokrātiem), ka vai nu pati aptauja veikta nekorekti, vai nekorekti interpretēti tās rezultāti. Proti, ja Igaunijas iedzīvotājiem uzdotu nevis abstraktu jautājumu, vai viņi vēlas kodolreaktoru būvi valstī, bet vai viņi ir gatavi, ka šāds objekts tiks celts netālu no viņu dzīvesvietām, aptaujas rezultāti būtu pavisam citādi. Mazliet trivializējot: igauņiem nebūtu iebildumu, ja reaktoru būvētu uz kādas no neapdzīvotajām Baltijas jūras salām, bet ne jau viņu pagalmā. Taču šāds risinājums visu ideju padarītu ekonomiskā ziņā bezjēdzīgu, vairākas reizes palielinot gan būvniecības izmaksas, gan izdevumus, ierīkojot jaunas elektrības pārvades līnijas.
Igaunijas enerģētikas un vides ministrs Andress Suts un viņa domubiedri tikmēr uzsvaru liek uz atbrīvošanos no degslānekļa dedzināšanas termoelektrostacijās, jo šī izejviela rada pat lielāku gaisa piesārņojumu nekā akmeņogles. Igaunijai jau nav savas Daugavas, uz kuras varētu sabūvēt hidroelektrostaciju kaskādi. «Kodolenerģija ir tīra, uzticama un konkurētspējīga. Atgādināsim, ka mēs joprojām importējam aptuveni trešdaļu no savas elektroenerģijas un mums noteikti ir nepieciešama lielāka vietējā elektroenerģijas ražošana,» parlamenta debatēs uzsvēris ministrs, vēsta Postimees. Viņa piesauktais Somijas piemērs gan daudzu speciālistu skatījumā bijis lieks – Somijas teritorija, kur pašlaik divās AES darbojas pieci reaktori, ir krietni plašāka (338 455 pret 45 335 kvadrātkilometriem), turklāt pamati somu kodolenerģētikas attīstībai tika likti vēl pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu nogalē, kad tā sauktās finlandizācijas laikā ar PSRS palīdzību tika uzbūvēti divi reaktori.
VAR SANĀKT JAUNS OIK
Igauņu sociāldemokrāti iebilst arī pret to, ka iespējamajai projekta realizēšanai jau faktiski izvēlēta viena kompānija – Fermi Energia AS –, vēsta ERR. No vienas puses, tas būtu loģiski, jo neviens cits taču nav izrādījis iniciatīvu būvēt šādus objektus, bet šis uzņēmums jau lielās, ka ir sagatavots plāns par divu 300 megavatu reaktoru BWRX-300, kurus izstrādā kompānija Hitachi GE (tas ir japāņu un amerikāņu kopuzņēmums), būvniecību. Plāns, protams, ir solis uz priekšu, taču jāņem vērā, ka šī nav kādas kafejnīcas celtniecība. Nedz Fermi Energia AS, nedz japāņu Hitachi un amerikāņu General Electric to no saviem līdzekļiem pat negrasās finansēt, bet tikai pārdot savu produktu, savukārt investorus interesē garantēta peļņa.
Cik var noprast no Igaunijas plašsaziņas līdzekļos publicētajiem rakstiem (ar atsaucēm uz anonīmiem, taču tēmu pārzinošiem speciālistiem), potenciālo kodolreaktoru būvētāju plāns ir šāds: Igaunijas valsts ne tikai iegādājas vismaz 40% šī uzņēmuma akciju, bet arī sniedz garantijas, ka 40 gadu garumā iepirks reaktoros saražoto elektrību noteiktā apmērā un par noteiktu cenu, kas var svārstīties atkarībā no inflācijas līmeņa. Šāda pieeja galu galā var novest pie Latvijā jau pieredzētajām obligātā iepirkuma komponentes jeb OIK nejēdzībām, kad patērētājiem paģērēja maksāt par elektroenerģiju krietni vairāk, nekā tobrīd bija tās tirgus cena.
Kurš šodien var paredzēt, kādas cenas elektroenerģijai būs pēc septiņiem vai desmit gadiem (maz ticams, ka igauņiem izdosies spēkstaciju uzbūvēt agrāk)? Taču diezgan saprotams ir tas, ka potenciālie investori allaž centīsies nodrošināties: ja būs peļņa, to savāks sev, bet, ja zaudējumi, tos pārliks uz nodokļu maksātāju (valsts budžeta) pleciem. Neatrisināts ir arī jautājums, no kā un par kādu cenu iegādāties kodoldegvielu (pašlaik šajā tirgū dominējošās lomas ir Ķīnai, Krievijai un Kanādai) un ko darīt ar kodolatkritumiem, kas ar laiku radīsies. Igaunijas vides aizsardzības organizācijas, kas iebilst pret reaktoru būvēšanu, jau sacēlušas traci. «Pat nelielas rūpnīcas konteiners, kas piepildīts ar radioaktīviem atkritumiem, kļūst par problēmu, ja diemžēl atbildība par to apsaimniekošanu gulstas uz valsti. Tad mums par nodokļu maksātāju naudu būtu jāuzceļ ārkārtīgi dārga galīgā apglabāšanas vieta, pieņemot, ka kāds vispār piekristu, ka šāds objekts atrodas viņa īpašuma tuvumā,» sarunā ar ERR brīdinājis Igaunijas Zaļās kustības pārstāvis Madiss Vasers.
DIVU IZVĒĻU SPĪLĒS
Taču vēl lielākus šķēršļus jaunu reaktoru būvniecībai var likt Briseles birokrātija, atzīst Politico. Proti, kodolenerģija saskaņā ar ES standartiem pašlaik netiek definēta kā pietiekami zaļa jeb videi draudzīga, tādēļ tās attīstītājiem jārēķinās ar liekām klapatām un augstākām nodokļu likmēm. Šo situāciju jau labu laiku mēģinājušas mainīt gan Francija, gan Spānija, gan Polija, taču bez vērā ņemamiem rezultātiem, raksta BBC.
Martā jau šķita, ka panākts zināms lūzuma punkts, jo Eiropas Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiena Parīzē sarīkotajā Eiropas kodolenerģijas samitā mudināja dalībvalstis aktīvāk darboties, lai sāktu vai atsāktu kodolenerģijas ražošanu, ik pa brīdim pieminot vēl nefunkcionējošos SMR. Šīs nozares speciālistiem tas šķita pavisam smieklīgi, jo tieši Leiena pirms 15 gadiem, esot Vācijas darba lietu ministres amatā, bija viena no skaļākajām kliedzējām, ka visas AES ir jāslēdz, jo tās nav drošas. Šis apgalvojums pēc toreizējās kancleres Angelas Merkeles iniciatīvas oficiāli tika pamatots ar 2011. gadā Japānas Fukusimas AES avāriju. Tika sacelta tāda panika, ka reti kurš aizdomājās, ka Japānā katastrofāla situācija radās ne jau tāpēc, ka reaktori būtu nedroši, bet gan tāpēc, ka AES īpašnieki nebija ņēmuši vērā potenciālos zemestrīču un cunami draudus, uzbūvējot staciju tik tuvu piekrastei, lai varētu vienkāršā veidā iegūt dzesēšanai nepieciešamo ūdeni.
Vācijai par šo problēmu vispār nevajadzēja satraukties – ne šajā valstī beidzamajos gadsimtos reģistrēta kāda spēcīga zemestrīce, ne tai draud cunami, nerunājot nemaz par to, ka visi 17 aktīvie reaktori bija uzbūvēti valsts iekšienē, nevis piekrastē. Patieso iemeslu, kādēļ tika pieņemts lēmums slēgt AES, Merkele jau droši vien nekad neizpaudīs. Labākajā gadījumā tā būtu naiva ticība, ka visas vajadzības iespējams apmierināt ar atjaunīgās enerģijas palīdzību, bet ticamāk gan šķiet, ka Austrumvācijā uzaugusī Merkele paļāvās uz to, ka no Krievijas vienmēr varēs saņemt dabasgāzi vai naftu relatīvi lēti.
AFP atgādina, ka pašreizējais Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs AES slēgšanu nodēvējis par milzīgu stratēģisku kļūdu, taču tajā pašā laikā uzsvēris, ka «vilciens jau ir aizgājis» – lai no jauna iedarbinātu reaktorus, nepieciešamas ne tikai ievērojamas investīcijas (ap 10 miljardiem eiro), bet arī laiks. «Kļūdainā lēmuma labošana neatrisinās nevienu no mūsu valsts pašreizējām energoapgādes problēmām. Tas ir ilgtermiņa perspektīvas jautājums,» sacījis kanclers.
Bet, atgriežoties pie Eiropas Savienības kopējās politikas, situācija ir diezgan divdomīga. Vienos svaru kausos Leienas izteikumi par labu kodolenerģijas iegūšanai, bet otros – šajā pavasarī sāktā izmeklēšana, vai Francija, atbalstot sešu jaunu kodolreaktoru celtniecību (papildus jau 56 esošajiem) nav pārkāpusi kādas direktīvas, raksta Le Monde. Visticamāk, šī izmeklēšana notiks gausi un nesteidzīgi, būtiski kavējot jauno reaktoru celtniecību.
NO AUSTRIJAS LĪDZ UNGĀRIJAI
Kategoriski negatīva nostāja pret kodolenerģētiku ir Vācijas kaimiņvalstij Austrijai. Turklāt tai ir krietni senākas saknes nekā modē nākušajai (un palēnām no tās izejošajai) idejai, ka enerģētisko vajadzību apmierināšanai vajadzētu iztikt ar atjaunīgās enerģijas resursiem. Euronews atgādina, ka pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu otrajā pusē Austrijā jau bija uzbūvēta Cventendorfas AES, taču visi ieguldījumi izrādījās izmesti vējā pēc 1978. gada referenduma, kurā vairākums austriešu neatbalstīja kodolenerģijas izmantošanu. Tā paša gada decembrī tika pieņemts attiecīgs likums, Cventendorfa pamazām tika demontēta, un nav nekādu pazīmju, ka Austrija varētu mainīt savu nostāju.
Līdzīgi likumi, kas aizliedz kodolenerģijas iegūšanu, ir spēkā arī Portugālē un Īrijā, kur gan nav bijuši nekādi mēģinājumi uzbūvēt reaktorus.
Arī Austrijas dienvidu kaimiņiem itāļiem jau sen nav kodolspēkstaciju – visas četras, kas darbojās kopš pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidus, tika slēgtas saskaņā ar 1987. gadā notikušā referenduma nosacījumiem. Gadu gaitā visdažādākās Itālijas valdības (gan labējie, gan kreisie) centušās atjaunot kodolenerģijas iegūšanas programmu, taču šīm iniciatīvām pietrūcis sabiedrības atbalsta. Deutsche Welle vēsta, ka pavisam nesen arī pašreizējā Itālijas premjerministre Džordža Meloni rosinājusi būvēt atomreaktorus, lai līdz 2050. gadam tie nodrošinātu vismaz 11% (labākajā gadījumā divreiz vairāk) no valstij nepieciešamās elektroenerģijas, taču nekāds entuziasms attiecībā uz šo ideju itāļu vidū neesot manāms.
Citāds ir noskaņojums Polijā, kur sabiedrības lielākā daļa atbalstījusi valsts pirmās AES celtniecību valsts rietumos. Plānots, ka šajā spēkstacijā, kuras būvdarbi jau sākti, tiks uzcelti trīs Westinghouse AP1000 reaktori, ziņo Euronews. Dažādu krīžu dēļ darbi gan ir būtiski iekavējušies – sākotnēji tika domāts, ka spēkstacija elektroenerģiju sāks ražot 2033. gadā, pēcāk šis termiņš pārlikts vēl par trim gadiem, bet tagad jau tiek runāts par 2040. gadu. Varšavā tiek apspriestas iespējas paralēli iegādāties arī SMR, taču vēl jāsagaida, kad tie parādīsies tirgū.
Pēdējo nedēļu politisko notikumu kontekstā interesants kļuvis jautājums, kas notiks ar Paksas AES Ungārijā. BBC atgādina, ka šajā spēkstacijā, kuras celtniecība tika sākta 1974. gadā, tiek izmantotas PSRS radītās tehnoloģijas un visi četri VVER tipa reaktori Rietumu pasaulē netiek uzskatīti par ļoti drošiem. Taču tas neliedza ilgus gadus Ungārijā valdošajam premjeram Viktoram Orbānam 2014. gadā noslēgt līgumu ar Krievijas kompāniju Rosatom par vēl divu reaktoru celtniecību. Tolaik tika lēsts, ka projekts izmaksās 12,5 miljardus eiro, turklāt 80% no šīs summas Krievija piešķīra kā bezprocentu aizdevumu.
Pēc 12. aprīlī notikušajām vēlēšanām Orbāna ēra ir beigusies, un jaunajam premjeram Pēteram Maģaram, kurš amatā stāsies maija sākumā, nāksies krietni padomāt, vai turpināt sadarbību ar Krieviju vai tomēr ne. Neraugoties uz Eiropas liberālo mediju sajūsmu, ka beidzot Ungārijā pie varas nonācis īsts eiropolitiķis, nevis Kremļa pakalpiņš, ticamāk, priekšroka tomēr tiks dota pirmajam variantam. Gan tāpēc, ka šādi tādi celtniecības darbi Paksā jau sākušies, gan tāpēc, ka līgumos ar Rosatom varētu būt paredzētas nopietnas sankcijas par to laušanu, gan arī tāpēc, ka, sākot visu procesu no nulles punkta un paļaujoties uz Rietumu tehnoloģijām, Ungārija pie diviem jauniem reaktoriem varētu tikt vien pēc gadiem trīsdesmit.