Vai skaistums, šī Dieva velte, tevi kādreiz nav ierobežojis, vaicāja intervētāja. «Es zinu – kāds katedras vadītājs konservatorijā par mani esot teicis – viņa taču ir auksta kā zivs, kad jūs viņu atskaitīsiet?» teica Martinsone. «Taču kursa vadītājs Arnolds Liniņš man ticēja. Kad sāku aktrises karjeru, režisori par mani laikam domāja – nu, tāds skaists tauriņš vien ir, un man tika precētu vīru pavedēju un mīlnieču lomas. Taču es gribējo ko dramatiskāku, es zināju, ko varu. Ar virspusēju novērtējumu sadūros jau skolas gados – zēni manī iemīlējās un domāja, ka esmu tāda gaisīga. Par mani domā vienu, bet es esmu pavisam cita.»
Martinsone atzinās – viņai nepatīk, ka viņu komandē, bet aktierim tas ir neizbēgami: «Mums gandrīz vienmēr jādara tas, ko saka režisors. Tas, protams, aizskar.» Tāpēc neatkarības centienus viņa kompensē sadzīvē.