Ikgadējā dziesmu konkursa Supernova fināla nedēļas sākumā dodos apciemot grupu Kautkaili – vienus no šīgada desmit dalībniekiem, kas sacentīsies par iespēju pārstāvēt Latviju lielajā Eirovīzijā. Tiekamies Kautkaili mītnē – Latgales priekšpilsētas ēkā Elijas ielā. Mani sagaida Kristīne Pāže (33), Krists Krūskops (32) un Didzis Bardovskis (39) – trijotne, kurai koncertos pievienojas vēl citi mūziķi, bet viņi ir tie, kurus var uzskatīt par šīs grupas trijstūra šķautnēm, bez kurām tas viss kopā neturētos un droši vien sabruktu.
Sākumā bija Didzis un Kristīne, kuri ir arī dzīvesbiedri, kopš satikās vairāk nekā pirms desmit gadiem televīzijas šovā Okartes skatuve, kas tika filmēts tieši šai pašā ēkā, kur tagad ir viņu mītne. Tagad te ir gan Kautkaili mēģinājumu telpa, gan arī studija, kurā pašu spēkiem top ieraksti, saglabājot neatkarību no citiem producentiem un viņu rokrakstiem, lai veidotu savējo. Tagad top otrais albums, bet pirms un pēc debijas plates Personas kods (2023) viņi savu ceļu pie klausītājiem veica nesteidzīgiem, kaut neatlaidīgiem soļiem, reizēm paši pat nenovērtējot savu atpazīstamību.
Albuma prezentācijas koncertu rīkojuši M/darbnīcā, uz lielu apmeklētāju skaitu necerot, bet māja bija pilna jo pilna. Sekoja divi izpārdoti koncerti fon Stricka villā, liekot uzdot jautājumu, kāpēc šī grupa vēl nespēlē Palladium, kas drīz vien arī notika, divus vakarus piepildot ar klausītājiem arī to. Pēc šāda veiksmīga ieskrējiena triecientempā ieņemt Arēnu viņi gan vēl neplāno, jo vēlas tikt pie klausītājiem ar savas mūzikas, nevis «uzbāzīgas iebarošanas» palīdzību. Uz tāfeles starp piefiksētajiem nākotnes plāniem redzama vien Sigulda, bet ne šogad. Ar savulaik notikušo atrādīšanos televīzijas šovā, kam sekoja arī liela dzeltenās preses uzmanība, viņiem bijis pilnīgi pietiekami, lai tagad vairs negribētos aizrauties arī ar influencēšanu jeb nemitīgu atgādināšanu par sevi, kā to ieradušas darīt citas popzvaigznes.
Kautkaili studijā uz balvu plaukta jau spīd trīs Latvijas Radio 2 dziesmu konkursa Muzikālā banka kausi un pāris Zelta mikrofonu, bet Supernovā viņi piedalās pirmoreiz, uzskatot, ka tas pirmām kārtām ir konkurss, kas adresēts Latvijas klausītājiem.
Daudzi mūziķi aizvien nevēlas piedalīties Supernovā. Es atceros, ka ar Kristīni Kleinu, kura arī jums reiz bija menedžere, pēc kāda, mūsuprāt, visai bēdīga gada runājām par to, ka situāciju var glābt, mēģinot pierunāt pēc iespējas vairāk mūziķu tur piedalīties. Burtiski nobērt to konkursu ar piedāvājumiem, kādi tur nekad nav bijuši. Lai nav tikai tie, kas piedalās gadu no gada. Jūs taču tur esat pirmo reizi, vai ne?
Didzis Bardo. Kā Kautkaili mēs piedalāmies pirmo reizi. Man liekas, ka agrāk tās atlases bija diezgan nebaudāmas, jo tur piedalījās cilvēki, kas ar mūziku tā īsti nenodarbojas, vismaz manā izpratnē. Tādi, kas vienkārši grib eksponēties televīzijā, parādīt savu seju alkās pēc popularitātes. Bet mēs varam grozīties, kā gribam, – ja tu Latvijā darbojies populārajā mūzikā, tu kaut kādā brīdī atduries pret sasniegtās publikas skaita griestiem, izdodot albumu un izbraukājot tūri ar koncertiem. Un mums kā grupai mūzika vairs nav tikai hobijs – kādu koncīti paspēlēt šur un tur. Mēs to darām pa īstam – būtībā mums arī izdzīvošana no tā ir atkarīga. Un kā tad mums tikt pie jauniem klausītājiem?
Supernova vienkārši ir vēl viens veids, caur ko tu vari tikt pie tiem cilvēkiem. Nav jau garantijas, ka viņi tevi uzreiz sāks neprātīgi mīlēt un nāks uz koncertiem, bet tu sevi vismaz pakļauj apstāklim, ka tas potenciāli varētu notikt. Un tas, man liekas, ir galvenais moments, kāpēc vispār tur iet. Ja tie cilvēki, kuri ar mūziku tā pa īstam nodarbojas, tur neiet, tad tur iet visi pārējie. Katrā valstī Eirovīzijai un nacionālai atlasei ir sava nozīme. Skaidrs, ka, piemēram, Anglijā tas nešķiet nekas nopietni vērā ņemams. Un šeit jau arī kaut kādā mērā tas ir līdzīgi.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 13 - 19. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!