Kādēļ dažkārt nespējam ieraudzīt meklēto lietu, kas atrodas turpat acu priekšā, bet jebkurš no malas pienākušais to acumirklī pamana? Šis fenomens ir ļoti mulsinošs, un zinātniekiem ilgstoši nebija pārliecinoša neizprotamās parādības skaidrojuma.
Iespējams, tagad šī mīkla ir atrisināta. Bristoles Universitātes anatomijas profesore Mišela Spīra nākusi klajā ar paziņojumu, ka pie vainas esot parādība, ko dēvē par neuzmanības aklumu. Pat tad, kad kaut kas atrodas tieši mūsu priekšā, smadzenes dīvainā kārtā var nereģistrēt tā klātbūtni.
ATFILTRĒT LIEKO
«Šī biedējošā situācija ļoti labi ilustrē, kā darbojas smadzenes,» zinātniece raksta portālā The Conversation, «priekšmetu atrašana ikdienas vidē balstās uz procesu, ko sauc par vizuālo meklēšanu, un mūsu smadzenes šajā uzdevumā ir pārsteidzoši nepilnīgas. Izrādās, redzēt nenozīmē tikai kaut ko uztvert ar acu skatienu. Redzēšana lielā mērā ir saistīta ar to, ko smadzenes cer atrast.»
Tieši smadzeņu «ieprogrammēšana» noteiktā virzienā izraisa šo neuzmanības aklumu. Kad mūsu uzmanībai traucē stress vai steiga, smadzenes sakoncentrējas uz pašu svarīgāko. Šādos brīžos to uzdevums ir darboties maksimāli efektīvi un neapgrūtināt ar lieku informāciju, lai ātrāk varam novērst satraukuma cēloņus. Līdz ar to smadzenes atfiltrē trokšņus jeb traucējošo informāciju un rāda mums tikai to, ko tobrīd uzskata par svarīgu. Diemžēl bieži vien arī steidzami meklētais objekts tiek iekļauts lieko lietu sarakstā, tādēļ skatiens paslīd tam garām.
MEKLĒ PAZĪSTAMU FORMU
Piemēram, ja esam pazaudējuši mājas atslēgas, smadzenes sāk meklēt to attēlu vietās, kur tām vajadzētu atrasties. Tās burtiski ieciklējas uz atslēgu ierasto izskatu un biežāko atrašanās vietu. Bet, ja tās ir noliktas citā vietā vai daļu no tām aizsedz kāds priekšmets, kā šalle vai papīra lapa, smadzenes nespēj tās uzreiz atpazīt. Pat ja acis skatās tieši uz meklēto priekšmetu. Savukārt citi cilvēki, kuru smadzenes tobrīd nav iedarbinājušas intensīvu meklēšanas režīmu, skatās uz to pašu galdu ar atvērtu prātu un analizē visu redzamo, nevis tikai meklē konkrētu veidolu. Tādēļ nejaušs garāmgājējs bez grūtībām pamana to, ko meklējam.
«Smadzenes nevar vienlaikus analizēt katru objektu. Tā vietā tās paļaujas uz uzmanību, izvēloties noteiktus meklējamos objektus un atfiltrējot visus pārējos,» skaidro profesore, piebilstot, ka vīrieši un sievietes mēdz izmantot acis nedaudz atšķirīgi.
MEKLĒ ATŠĶIRĪGI
«Sievietēm piemīt tendence nedaudz labāk noteikt objektu atrašanās vietu pārblīvētā vidē, savukārt vīrieši bieži veiksmīgāk veic uzdevumus, kas saistīti ar liela mēroga telpisku navigāciju vai objektu mentālu rotēšanu trīs dimensijās,» viņa norāda.
Daži psihologi ir uzsvēruši, ka šīm īpatnībām var būt dziļas vēsturiskas saknes mednieku un vācēju kopienās. Tomēr pastāv lielāka iespēja, ka par dzimumu svarīgākas ir zināšanas par vidi, pieredze un vienkāršas uzmanības atšķirības.
«Galu galā vizuālā meklēšana ir ne tik daudz attēla skenēšana kā prognozēšanas algoritma palaišana,» rezumē Spīra, «smadzenes pastāvīgi min, kur kaut kas varētu būt, un attiecīgi pievērš vairāk uzmanības šīm vietām. Lielākoties šīs prognozes ir pareizas, bet reizēm tā nav, un tad tās nespēj atpazīt objektu, kas atrodas acu priekšā.»