Ko ar lapu pūtēju var dzenāt pavasarī, kad koki lapas audzē, nevis nomet? Acīmredzot nokritušās ābeļziedu lapas, ceriņu laimītes vai arī iedomātus gružus, ka tik var pūst – šī nu ir izpausme, kuras vērtējumā es varētu pievienoties aktuālajām vīriešnīšanas NVO, redzot, ka Latvijā ir uzaugusi suga, kurai nepietiek ar iziešanu treniņbiksēs publiskajā telpā un rumpja baisi bezgaumīgu aptetovēšanu, noteikti vajag arī operēt ar ko tādu, kas taisa pēc iespējas lielāku troksni. Droši vien viņi labprāt piedalīsies Dziesmu un deju svētkos, tiklīdz tajos tiks ieviesti lapu pūtēju kori un motorzāģu deju kolektīvi.
Laimīgā kārtā Rīga vēl nav visa Latvija, tāpēc rīdzinieks lec mašīnā un dodas ceļojumā pēc principa «kur deguns rāda». Mūs šoreiz deguns aizveda uz Cesvaini, vietu, kur pirms pusgadsimta dzīvojos biologu vasaras praksē. Dzīvojām vācbaltu muižnieka fon Vulfa 1897. gadā uzceltajā pilī, kas 1976. gadā pildīja skolas funkcijas, klīdām pa apkārtnes pļavām, vākdami herbāriju un meklēdami mēslu vaboles govju pļekās (tolaik Latvijas brūnās laukos vēl nebija retums), pils lielajā zālē spēlējām badmintonu, kamīnzālē gulējām, un gardākie ēdieni tolaik bija divi: svaigas bulciņas Cesvaines bufetes kioskā un kakao ķīselis ar pienu tuvajā kolhoza ēdnīcā, kamēr brokastīs parastākais ēdiens bija šprotu pastētes konservi. 50 gadi ir šo to mainījuši vietas ainavā – pils ir degusi un atjaunota, tagad te var tikt arī tornī, un pils sānos puspagrabā ir restorāns, tātad cilvēks atbilstoši savai fiziskajai sagatavotībai un priekšstatiem par veselīgu dzīvesveidu var izvēlēties, kāpt vispirms tornī un tad ēst, rīkoties otrādi vai arī nekāpt augšā nemaz.
Tā vai citādi, bet izlaist restorāna apmeklējumu Cesvaines pils viesim nevajadzētu, jo tā sauktais garšas piedzīvojums te ir ko vērts. Interjers gada laikā nav diezko mainījies un greznuma ziņā netiek līdzi pilij, bet virtuve gan pilna jaunumu. Ar to nav jāsaprot, ka ēdienkarte būtu pārspīlēti bieza, nebūt ne, bet pirms gada te bija citi ēdieni, un internetā atrastajam vērtējumam, ka restorāns Vulf ’s droši vien ir labākais krogs Madonas rajonā, varētu piekrist. Šefpavāra Jura Latišenoka rokās Latvijas lauku labumi lieliski sadzīvo ar pasaulē gūto pavārpraksi. Pašaudzētie mikrozaļumi un ēdamie ziedi rotā gan sāļo, gan saldo galu, sākot ar brīnišķīgo gurķu zupu, tad iedvesmojošo rudzoto un beidzot ar mazajām rudzu pavlovām. Ja pēc pirmā un otrā jums šķiet, ka pavlovas vairs nelīdīs iekšā, neklausiet viesmīles brīdinājumam, ka kūciņas jāēd ātri, citādi saplaks, un paņemiet tās līdzi – jā, varbūt drusku arī saplaka, bet garšoja tik un tā fantastiski. Restorānā ir vēl divas lieliskas lietas: pašcepta maize, kuru te var nopirkt arī kā līdzņemamu kukulīti, un Biksēres avota ūdens. Tas nu varētu būt garšīgākais ūdens ne tikai Madonas rajonā, tāpēc, dodoties uz Cesvaines restorānu, paķeriet līdzi tukšas pieclitrenes, lai atpakaļceļā uz Madonu varētu piestāt Biksēres ciematā, kur avotiņš ceļmalā atrodams.
SESTDIENA ĒDA
Gurķu garšaugu jogurta zupa ar svaigu kazas sieru, gurķu kraukšķiem, diedzējumiem un zaļumiem 12,68
Rudzoto ar ķiploku krēmu, sautētām meža sēnēm un kraukšķīgu cūkas pavēderi 18,85
Mazās rudzu pavlovas ar skābkrējuma krēmu un brūklenēm 5,40
Biksēres avota ūdens 1 l 2,00
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★★
ĒDIENI ★★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★★
VĒL GARŠĪGĀK NEKĀ PIRMS GADA. Latvijas lauku labumi šefpavāra Jura Latišenoka rokās pārtop vēl labāki.
Restorāns VULF’S
Adrese: Cesvainē, Pils ielā 1 (Cesvaines pilī)
Atvērts: No 12.00 līdz 19.00 (Pk–S līdz 21.00, P, O slēgts)