Nacionālajā atlasē izvēloties dziesmu, kas pārstāvēs valsti ikgadējā Eirovīzijas konkursā, daudz tiek runāts par skaņdarba atbilstību «Eirovīzijas formātam» un vai Eiropa mūs sapratīs. Bet kādai tad jābūt dziesmai, lai klausītāji un žūrija to saprastu, par to nobalsotu un padarītu par konkursa uzvarētāju? Amerikāņu zinātnieki domā, ka viņiem ir izdevies izveidot uzvarētāju formulu.
Izanalizējot visas 60 gadu ilgajā konkursa vēsturē izpildītās dziesmas, Ziemeļrietumu universitātes pētnieki nonākuši pie slēdziena, ka tai jāatbilst vairākiem kritērijiem.
«Mēs esam atklājuši vispārīgu stratēģiju, kas palielina dziesmu konkurētspēju. Tai jābūt angļu valodā, dejojamai, plaši jāizmanto popmūzikas stili, dziesmu tekstiem jābūt daudzveidīgiem un jākoncentrējas uz tēmām, kas atspoguļo kultūras laikmeta garu,» žurnālā Royal Society Open Science raksta darba autori, uzsverot, ka kopš konkursa pirmsākumiem 1956. gadā klausītāju vēlmes ir nudien būtiski mainījušās.
SATURĪGI UN ANGLISKI
Viens svarīgs kritērijs ir valoda. Konkursa pirmsākumos panākumu atslēga bija franču valoda, bet kopš 1999. gada strauji pieaugusi angļu valodas ietekme. Ik gadu ap 60% no visiem konkursantiem dzied angliski, un iepriekšējās desmitgades vidū vairākus gadus tā rīkojās pat ap 80% dalībnieku. Arī uzvarētāju vidū šīs valodas proporcija ir nesamērīgi liela, ņemot vērā, ka angļu mēle dzimtā ir tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmu dalībvalstu pārstāvjiem. No pēdējo 15 gadu laureātiem divām trešdaļām skaņdarbu teksts bija angļu valodā.
Taču tekstu analīze arī rāda, ka laika gaitā klausītāji aizvien vairāk novērtē saturiski bagātākas dziesmas. Konkursa pirmsākumos skatuves mākslinieki izmantoja vidēji ap 200 vārdiem, bet tagad populārākas kļūst tās dziesmas, kuru stāsts tiek pavēstīts aptuveni 300 vārdos.
Statistikā noteikti savu roku pielikuši modernie repa mākslinieki, kuru darbos ir krietni vairāk vārdu.
AR CERĪBU UN IEDVESMU
Nozīme ir arī saturam. Pirmajās desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara eiropieši daudz apdziedāja sāpes, izmisumu, gremdējās nostalģijā vai izcēlās ar dumpinieciskām idejām, toties tagad visbiežāk vēsta par tiekšanos uz kaut ko cēlu, par cerībām un iedvesmu.
Šīs gaišās, vieglās tēmas perfekti atbilst nākamajam nozīmīgajam kritērijam – dejojamībai. Mūsdienās lielākas izredzes uz uzvaru ir tiem skaņdarbiem, pie kuriem var dejot, kas mudina mesties dejā un ko attiecīgi var pārvērst sociālo tīklu deju izaicinājumos. Dziesmu analīze rāda, ka dejojamība ir pilnībā nomākusi konkursa pirmsākumos dominējošo dziesmu akustiskumu. Proti, vairs nav pārlieku svarīgi, cik un kādi instrumenti tiek izmantoti mūzikas radīšanai, kādi interesanti muzikālie elementi tiek iekļauti dziesmā. Daudz svarīgāk, lai ritms būtu ātrs un uz kustībām aicinošs.
DOMINĒ, BET NEGARANTĒ
Mūzikas stilu analīze uzrāda diezgan prognozējamu rezultātu. Ap 60% konkursantu ik gadu pārstāv Eiropas popmūzikas žanru, un arī uzvarētāju īpatsvars ir atbilstošs. Pēdējos 15 konkursos popdziesmas triumfējušas deviņas reizes. Četrreiz uzvarētāja laurus plūkuši rokmūzikas un divreiz citu žanru pārstāvji.
Daudzas no šīm lietām mūziķi zinājuši jau no personīgajiem novērojumiem un mēģinājuši iekļaut savos skaņdarbos, taču tas nav devis rezultātu. Kādēļ? Amerikāņu speciālisti mēģinājuši atbildēt arī uz šo jautājumu.
«Tā kā angļu valodas, popmūzikas un dejojamības pieņemšana kļūst izplatīta, šīs iezīmes no konkurences priekšrocībām pārvērtušās par pamatprasībām. Atbilstība formulai ir nepieciešama, lai izvairītos no neveiksmes, bet nav pietiekama, lai garantētu panākumus,» raksta darba autori. Citiem vārdiem sakot, panākumu formula patiesībā ir neizgāšanās formula. Uzvarai joprojām vajadzīgs radošums, spēja pārsteigt klausītāju un aizskart viņa dvēseles stīgas.