Mūsdienās Coca-Cola ir viens no pasaules atpazīstamākajiem un slavenākajiem zīmoliem un dzēriens ir kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu gan lielu, gan mazu veikalu piedāvājumos gandrīz visās pasaules valstīs, raksta Smithsonian Magazine. Ja pavisam precīzi, legāli to nav iespējams iegādāties vien Ziemeļkorejā un Kubā, jo pret abām valstīm noteiktas bargas ASV tirdznieciskās sankcijas, turklāt Ziemeļkorejas valdošais režīms nepavisam nevēlas ievazāt amerikāņu kultūru, par vienu no kuras simboliem laika gaitā kļuvusi arī Coca-Cola.
Vienā no Atlantas (ASV, Džordžijas pavalsts) aptiekām kokakolas sīrups pārdošanā parādījās 1886. gada 8. maijā, taču nekādu lielo atzinību citu medicīnisku vai pseidomedicīnisku preparātu plašajā klāstā neizpelnījās. Pembertons ātri saprata, ka šādā veidā sākotnējos ieguldījumus rūpala izveidošanā neatgūs, un tā paša gada 29. maijā sāka diezgan intensīvu reklāmas kampaņu. Ar laiku Coca-Cola iekaroja popularitāti, it sevišķi pēc tam, kad kāds aptiekārs attapa, ka sīrupu labāk jaukt nevis ar parastu, bet gan gāzētu ūdeni.
Taču pats izgudrotājs šo uzplaukumu nepiedzīvoja – viņš nomira 1888. gadā, bet dēls un atraitne jau drīz vien tiesības uz receptes un preču zīmes izmantošanu pārdeva. Jaunajiem īpašniekiem bija citas idejas. Mārketinga kampaņās uzsvars vairs netika likts uz to, ka kokakolai ir kādas pārdabiskas dziedinošās spējas, bet gan ka tas ir lielisks un garšīgs atveldzēšanās līdzeklis. XIX gadsimta pašās beigās šī limonāde bija zināma jau gandrīz visu ASV štatu iedzīvotājiem, nākamā gadsimta pirmajā pusē šo dzērienu iepazina arī eiropieši, bet vēlāk arī citu pasaules daļu iedzīvotāji.
IEVAINOTAIS KONFEDERĀTS
1831. gada 8. jūlijā Noksvilā dzimušais Pembertons bija pārliecināts dienvidnieks. Kad sākās ASV pilsoņu karš, viņa tēvocis jau bija iecelts par Konfederācijas armijas ģenerāli, bet topošais Coca-Cola izgudrotājs šajā pašā armijā uzkalpojās līdz pulkvežleitnanta pakāpei. Lai gan iepriekš viņš Kolumbusas Universitātē bija apguvis farmaceita profesiju, kara laikā Pembertons lielākoties nepildīja mediķa pienākumus, aktīvi piedaloties cīņās, raksta All About History.
1865. gada aprīlī notikušajā kaujā pie Kolumbusas (vēsturnieki to uzskata par pēdējo un izšķirošo cīņu, pēc kuras konfederātu armija zaudēja savas kaujasspējas) viņš guva nopietnu ievainojumu – kāds ienaidnieks ar zobenu iedūra Pembertonam krūtīs. Kara ķirurgiem gan izdevās viņu salāpīt, taču ievainojuma radītās sāpes noveda pie atkarības no morfīna un citiem uz opija bāzes gatavotiem alkaloīdiem – tolaik tie par narkotiskām vielām netika uzskatīti un sabiedrībā tika uztverti kā nekaitīgi pretsāpju līdzekļi.
Taču ne tikai Pembertons, bet arī citi kara laikā smagus ievainojumus guvušie karavīri jau drīz vien saprata, ka morfīns ir tikai pagaidu līdzeklis, kas uz laiku novērš sāpes, taču pamata problēmu nerisina, turklāt radot atkarību no šiem preparātiem. Pembertona izglītība deva iespēju viņam šīs sekas apzināties krietni ātrāk nekā daudziem no viņa laikabiedriem, raksta BBC Science Focus. Jau XIX gadsimta astoņdesmito gadu sākumā viņš sāka eksperimentus, sajaucot dažādas tinktūras un cerot, ka šī maisījuma lietošana ļaus tikt vaļā no morfīna atkarības.
1885. gadā Pembertons izgatavoja pirmo tā sauktā kokas vīna eliksīru. Stāsti par šo notikumu ir atšķirīgi, un vēsturniekiem tā arī nav izdevies nonākt pie vienota secinājuma, kas tad ir maldi, bet kas – patiesība, raksta History.com. Savulaik klīdušas baumas, ka recepti viņš nopircis no kāda lauksaimnieka par 250 dolāriem (mūsdienu izteiksmē tie būtu ap 8500 dolāriem), taču tad jāuzdod divi būtiski jautājumi. Pirmkārt, kā viņš ticis pie tik lielas naudas, un, otrkārt (kas ir būtiskāk) – kādā veidā gan kāds Džordžijas zemnieks būtu uzzinājis par kokas krūmu lapu (to sastāvā ir kokaīns) un kolas riekstu novārījuma savienošanas efektivitāti. Tolaik taču ASV ne vienu, ne otru no šiem augiem neaudzēja. Tāpēc daudz ticamāka šķiet versija, ka Pembertons, pievienojot kādas specifiskas sastāvdaļas, vienkārši uzlabojis jau Eiropā zināmās līdzīgu dzērienu receptes – piemēram, Francijā izgatavoto vīnu Vin Mariani vai Spānijā zināmo liķieri Nuez de Kola.
NO VĪNA JĀATSAKĀS
Jau pēc dažiem mēnešiem Pembertonam nācās savu recepti mainīt, jo Atlantas varasiestādes pieņēma lēmumu par sausā likuma ieviešanu, kas nozīmēja, ka alkohola tirdzniecība jebkādā veidā un apjomos tiek stingri aizliegta, raksta BBC History Magazine. Lai gan tinktūrai bija tikai neliels alkohola piejaukums, no tā nācās atteikties, aizstājot ar cukura sīrupu.
Toties no savas sākotnējās idejas pasludināt dzērienu par medikamentu Pembertons neatkāpās, pat gluži otrādi – uzsvēra to aizvien skaļāk un skaļāk. Pemberton’s French Wine Coca savulaik ASV Patentu birojā bija reģistrēts kā ārstniecības līdzeklis «pret jebkādiem nervu sistēmas traucējumiem», bet kokakolai jau tika piedēvētas krietni iespaidīgākas spējas. Tās regulāra lietošana it kā mazinot atkarību no morfīna, uzlabojot gremošanas darbību, remdējot galvassāpes un pat novēršot impotenci. Šādas un līdzīgas aplamības tolaik reklāmas nolūkos varēja paust bez jebkādām nepatīkamām sekām.
Pembertona svarīgākais uzdevums bija atrast noieta nišu savai produkcijai, un tad nu lieti noderēja paziņas, ar kuriem viņš kopā bija studējis universitātē. Par pirmo uzņēmumu, kas sāka tirgot kokakolu, kļuva Atlantas pilsētas lielākā aptieka Jacob’s Pharmacy. Dažas piles koncentrāta glāzē ar ūdeni pircējiem izmaksāja piecus centus, kas mūsdienu izteiksmē būtu aptuveni 1,77 dolāri. Diezgan dārgi, pircēju nebija daudz, un pirmo finanšu gadu Pembertons, neraugoties uz lielo reklāmas kampaņu, noslēdza ar finansiāliem zaudējumiem. Tiesa, pakāpeniski situācija uzlabojās, pateicoties aptiekāram Villijam Veneiblam, kurš kādam klientam piedāvāja koncentrātu, kas iejaukts gāzētā ūdenī. Tā arī izrādījās īstā dzēriena formula, kas pastāv vēl līdz mūsdienām.
BRĪNUMLĪDZEKLIS NEPALĪDZĒJA
Tiek uzskatīts, ka Pembertons patiešām bijis pārliecināts par kokakolas dziedinošajām spējām un pats ļoti bieži dzēris šo dziru. Taču atkarību no morfīna tā nemazināja, turklāt sākās arī citas veselības problēmas – kuņģa vēzis, kura dēļ izgudrotājs jau drīz aizgāja aizsaulē.
Pirms tam gan viņš paspēja pieredzēt brīdi, kad šīs limonādes popularitāte Atlantā pieauga un šo dzērienu bija gatavi tirgot arī citu aptieku īpašnieki, raksta All About History. Taču nelaime bija tāda, ka sliktās veselības un naudas trūkuma dēļ Pembertons nespēja biznesu attīstīt, tāpēc tiesības uz kokakolas izgatavošanu pārdeva vairākiem Atlantas uzņēmējiem.
Testamentā gan bija noteikts, ka preču zīme paliek dēla Čārlija pārziņā, taču arī viņš bija ieslīdzis atkarībā no morfīna un par biznesu īpaši neinteresējās. Skaidra nauda, tā bija cita lieta, un, kad Atlantas uzņēmējs Eiza Kendlers piedāvāja tiesības uz dzēriena recepti un preču zīmi atpirkt par 2300 dolāriem (tagad tas būtu vairāk par 80 tūkstošiem dolāru), lieki nedomāja un piekrita.
Līdz ar Kendleru sākās jauna ēra. Sākumā viņš parūpējās par to, lai kokakolu pārdotu ne tikai Atlantā, bet arī citviet Džordžijas štatā un arī tuvākajās pavalstīs. Turklāt pārdevējiem tika skaidri noteikts, ka gan sifonam ūdens gāzēšanai, gan Coca-Cola sīrupa pudelītēm jābūt uz letes pašā redzamākajā vietā. Interesanti, ka līdz pat Lielās depresijas laikiem pagājušā gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu mijā Kendlers un pēc tam viņa kompanjoni uzņēmumā The Coca-Cola Company, neraugoties uz inflāciju, saglabāja to pašu veco cenu – piecus centus par glāzi dzēriena.
Ar laiku gan aptieku vietā par galvenajiem pārdevējiem kļuva pārtikas preču veikali, jo 1894. gadā dzērienu sāka pildīt stikla pudelēs. Ap to pašu laiku tika izdomāts kompānijas logotips, kas tagad pazīstams visā pasaulē, bet Kendlers parūpējās par uzņēmuma devīzi: Drink Coca-Cola! Delicious and Refreshing! jeb Dzeriet kokakolu! Gardi un atsvaidzinoši!. Jau īsi pirms gadsimtu mijas viņš varēja citiem uzņēmuma akcionāriem lepni ziņot, ka «tagad kokakolu dzer katrā štatā visā ASV teritorijā».