Pirmo reizi vēstures avotos Varakļāni minēti 1483. gadā kā Livonijas ordeņa mestra Bernda fon der Borha dzimtas īpašums. Taču klasicismā ieturētā Varakļānu muižas pils tapa krietni vēlāk – to pēc Vinčenco Macoti projekta cēla viņa pēctecis XVIII gadsimta 80. gados – Polijas karalistes lielkanclera Jana Jendžeja Juzefa Borha dēls Mihals Jans Borhs (citos avotos Mihaels Johans Borhs/arī fon der Borhs). Viņš bija spilgta personība – amatierzinātnieks, ceļotājs un rakstnieks. Šīs viņa šķautnes atbalsojās arī muižā – gan ēkā, gan parkā, ko viņš dēvēja par Varakļānu pils jūtu dārzu un kam veltījis pat poēmu.
Par nama celtniecību liecina uzraksts tā ziemeļu fasādē, proti, Inchoatum anno 1783–1789 perfectum (sākta 1783. gadā, pabeigta 1789. gadā). Savukārt dienvidu fasādi rotā šāds dziļdomīgs kredo: Virtute duce – Deo favente – Comite fortuna jeb Tikuma vadīti – Dieva labvēlībā – Laimei līdznākot.
DARBAKĀRTĪBĀ – DROŠĪBA
Līdz pat XX gadsimta 20. gadiem muižā saimniekoja grāfa pēcteči, bet pēc zemes nacionalizācijas pils ilgu laiku kalpoja Varakļānu Valsts ģimnāzijas (vēlāk vidusskolas) vajadzībām, pārveidojot ēkas plānojumu piemērotu mācību klasēm. Tikai no 1997. gada lielajā namā iemitinājās Varakļānu novadpētniecības muzejs – sākotnēji trijās pirmā stāva telpās.
Kari un varas maiņas, protams, šai vietai nodarījuši lielu postu, un to sekas palēnām mēģina novērst muzeja ļaudis. Savā ziņā labi, ka pilī darbojās skola, vismaz tā netika izpostīta. Tomēr par saudzīgu attieksmi arī nevar runāt: Pirmā pasaules kara laikā pils telpās bija pat ierīkotas zirgu stadulas, darbojās hospitālis – faktiski jau tad maz kas no senā interjera bija palicis pāri. Pilnīgi iespējams, jau 1905. gada revolūcijas laikā pils cieta, tika iznīcināta Borhu iespaidīgā bibliotēka (vairāk nekā 8000 grāmatu), no tās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā saglabājies tikai neliels plauktiņš. Vēlākos gados pagrabos tika turēti dārzeņi, kas bojāja ēkas konstrukcijas un pamatus, atzīst muzeja vadītāja Terese Korsaka, kura, pieminot pagrabus, piebilst, ka šobrīd viņas darbakārtībā ir drošība, jo Latgales pusē to apdraud dronu uzlidojumi. Par laimi, pils biezie mūri ir piemēroti glābiņam šādos gadījumos. Ja tiek izziņota trauksme, muzeja ļaudīm ir jābūt gataviem apmeklētājus nogādāt drošākās vietās. Ja, nedod dies, situācija kļūs pavisam draudīga, jāglābj būs arī eksponāti uz pašvaldības nozīmēto vietu.
No vērtībām te lielākoties ir gleznas – gan XVIII gadsimta, gan Latvijas vecmeistaru kolekcija. Bet, protams, būtu jānosargā viss krājums, tostarp dokumenti (tie glabājas metāla skapjos). Acīmredzot būs jāiegādājas metāla kastes, kur salikt arī citas muzeja lietas, lai tās var pārvietot uz drošāku vietu, atzīst muzeja pārstāve.
BŪS CENTRĀLĀ APKURE
Saimniecība ir liela, jo muzeja pārraudzībā ir gandrīz viss komplekss, teic Korsaka. Pils austrumu spārnā palikuši tikai divi īrnieki: izlaušanās istaba Grāfa Borha noslēpums un tēlnieks Raitis Stiuka, kas piedāvā bērniem izmēģināt roku koka vai māla darbos.
Līdz šim nebija apdzīvots ēkas rietumu spārns, taču Muzeju naktī (mūsu saruna notika vēl pirms tās) apmeklētājiem bija plānots atvērt trīs telpas, kuras turpmāk paredzēts izmantot Varakļānu kulinārā mantojuma popularizēšanai. To būs iespējams izdarīt, pateicoties Eiropas Savienības projektam, kurš paredz visā pils pirmajā stāvā ievilkt centrālo apkuri, ūdensvadu un kanalizācijas sistēmu, atjaunot vēsturisko grīdu segumu un izbūvēt muižas virtuvi. Muzeja darbiniekiem ir gandarījums, ka atjaunošana virzās uz priekšu – šobrīd notiek pretendentu atlase (pieteikušies pieci kandidāti) tehniskajam projektam, darbus paredzēts pabeigt līdz 2027. gada beigām un kopumā tiks ieguldīti nepilni 650 tūkstoši eiro.
Par jaunu siltuma apgādes sistēmu īpašs prieks, jo, iespējams, ar laiku apkuri izdosies ievilkt arī augšējos stāvos. Visus šos gadus nācās kurināt vecās padomju laika krāsnis (viens tāds apaļš metāla brīnums ir arī vadītājas kabinetā), jo no vecajām podiņu krāsnīm (tādu bijis 60) nav palicis pāri teju nekas. Divas izdevies salipināt kopā, taču bez tā greznuma, kas bija agrāk. Galīgi izpostītas un izvazātas podiņu krāsnis tika 50. gados, jo komunistiskās pārliecības pārņemtā skolas direktore pret «visu kundzisko» izturējusies kā pret nīstamu pagātnes palieku – rāvusi laukā un pārdevusi.
ĪPAŠAIS LEPNUMS
Grūti pat iztēloties, kā te izskatījās Borha laikā. Grāfs daudz ceļojis un svešās zemēs gūtos iespaidus iedzīvinājis savā īpašumā. Viņš vēlējies to padarīt tikpat krāšņu un iespaidīgu kā ārvalstīs redzētās pilis un parkus.
Atblāzma no šī krāšņuma tagad redzama sienu gleznojumos, kas savulaik ar dažādu mākslinieku rokām tapuši pēc mākslinieka Pusēna skicēm, un logu ailēs palikušajiem rotājumiem. XVIII gadsimta beigās gan visa pils varēja lepoties ar iespaidīgiem mākslas darbiem, par ko liecina arhitektoniskās izpētes grupas materiāli. 2018. gadā tika apsekota visa ēka, bet pirmās liecības par to, kādas mākslinieciskās vērtības slēpj šis nams, tika fiksētas vēl pirms tam – telpu kosmētiskā remonta laikā. Vadītājas kabinetā no uzslāņojuma atbrīvotie atsevišķie sienu fragmenti pierāda, ka arī šī telpa nebija izņēmums (tā šobrīd ir daļa no lielākas zāles, kur kādreiz bijis grāfa darba kabinets un bibliotēka).
Korsaka atzīst: tas, ka padomju laikā šie gleznojumi tika aizklāti ar tapetēm vai krāsas kārtu, pasargāja mākslas darbus no iznīcības un dod iespēju tos atkal ieraudzīt. To dēļ viņa pat uzdrošinās nosaukt Varakļānu pili par mazu Latgales Rundālīti un cer, ka ar laiku tā tiks atjaunota tā, lai visi varētu par to pārliecināties. Un kāpēc gan ne? Re, Preiļu pils, kas savulaik piederēja Borhiem un gadiem ilgi stāvēja kā grausts, ir pierādījums, ka vērienīga atjaunošana ir iespējama. Jā, tur nebūs tādu sienas gleznojumu kā Varakļānos, bet būs cits saturs, kas mudinās cilvēkus to apmeklēt.
JAUNS JUMTS
Pirms septiņiem gadiem tika izdarīts svarīgs darbs – uzlikts vēsturiskais dakstiņu jumts. Tas izmaksājis ap 200 tūkstošiem eiro (LEADER projekts). Līdz tam nācās sadeldēto segumu lāpīt vēl un vēlreiz, bet neko daudz arī tas neglāba – cik reižu netika skriets ar bļodām un spaiņiem, lai lietus laikā glābtu telpas no ūdens plūdiem. Tie arī traucēja sienu gleznojumu restaurēšanā, kas sākās jau 2003. gadā, kad kā pirmos Staņislavs Astičs atjaunoja gleznojumus virs durvīm. Kopš 2023. gada ar restauratores Lolitas Hermsas rokām palēnām darbi tiek turpināti pils Rožu zālē. Starp citu, restauratori, kas pilī gan strādā, gan mitinās, ik pa laikam apciemojot kāds bezmiesīgs ciemiņš – to te esot pat divi. Ja viens esot lāga dabas, tad otrs – ne tik labs… Īstā pilī spokiem jābūt, secina muzeja direktore.
Šogad darbi tiek turpināti ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Ir gan vēl it kā pabeigtajos gleznojumos palikuši baltie laukumi, piemēram, nav skaidrs, kā izskatījās jaunavu tēlu sejas. Tikmēr Korsaka jau vedina uz blakus telpu, kas izceļas ar to, ka tajā uz sienas ir pilsētas ainava, kurā sazīmējama Maltas galvaspilsēta Valleta. Ir arī saglabājusies vieta, kur bijusi iebūvēta glezna un kamīns.
ZUDUŠAIS TORNĪTIS
Ne tikai iekštelpas, bet arī fasāde prasa atjaunošanu. Žēl, ka nebūtībā aizgājis pils tornītis, kas vēl labi redzams Napoleona Ordas XIX gadsimta beigās tapušajā akvarelī, bet 1914. gadā, kad pils tiek pārbūvēta, tā vairs nav. Nojaukts? Iespējams. Reiz, rožu dobes iekārtojot, zem tās atklājies tik liels betona gabals, ka to pat ar tehniku nevarēja izdabūt laukā. Visticamāk, tās ir tornīša paliekas.
Jādomā, ko darīt ar bibliotēkas un arhīva mājiņu, kura celta XIX gadsimtā un kurā šobrīd vairs nav neviena iemītnieka. Ja restaurācija raiti kustēsies, varbūt tā varētu pārtapt par administrācijas ēku (šobrīd gan tā nav piemērota šim mērķim, jo nav nekādu labierīcību). Kopumā gan nevar sūdzēties – cik iespē-
jams, Varakļānu novada pašvaldība (šobrīd Madonas novada) atbalstījusi muzeju, gan piešķirot līdzekļus datortehnikai, gan ekspozīcijas izveidei. Skolēnu iecienītajai muzejpedagoģiskajai programmai Ciemos pie grāfa Borha Varakļānos iepirkti arī skrejriteņi, ar kuriem bērni dodas pa parka takām un pilsētas centru, kur ir Borhu kapenes. Korsaka spriež: tas, ka šis īpašums pieder pašvaldībai, ir pat labāk, nekā ja tas būtu kāda privātā rokās. Ir jau redzēts, kā šādi objekti paliek novārtā un no lielajiem plāniem čiks vien iznāk.
DAUDZPUSĪGA PERSONĪBA
Muzejs ļauj iepazīt ne tikai ēku, bet arī tās īpašniekus. Ekspozīcija, kuru papildina skārienjutīgie ekrāni, sniedz bagātīgu informāciju par Borhu dzimtu. Tā lielā mērā iegūta 2013. gadā, kad muzejniekiem radās izdevība aizbraukt uz Ļvivas Nacionālo bibliotēku, kur atrodas Borhu arhīvs (šobrīd tas ir digitalizēts, bet kara apstākļos Latvijā nav pieejams). Tas ir milzīgs – satur 149 vienības (un kur vēl daudzās apakšvienības), līdz ar to trīs dienu laikā visu nebija iespējas aptvert.
Liela vieta atvēlēta Borhu ievērojamākajam pārstāvim Mihaelam Johanam, kura daudzpusīgumu nevar noliegt: viņš bija ne tikai Polijas valsts darbinieks, bet dažādu mākslas un literatūras biedrību loceklis, plānojis izdot poļu vispārējo enciklopēdiju, iemēģinājis roku arī rakstniecībā, piemēram, uzrakstījis pieccēlienu traģēdiju Viktors Amadejs, no franču valodas iztulkojis Kristofa Martina Vīlanda poēmu Oberons, sacerējis sava sievastēva ģenerāļa Georga Brauna dzīves aprakstu, pārtulkojis no angļu valodas Lielbritānijas karaļa dārznieka Viljama Forsaita apcerējumu par augļukoku slimībām. Interesanti, ka viņš mēģinājis paust savas domas un jūtas arī latviski – tam liecība ir sievai veltītais dzejolis. Un vēl – viņš gribējis publicēt savus apcerējumus 36 sējumos!
Lai gan Borhs nereti dēvēts par Eiropas līmeņa zinātnieku, profesors Jānis Stradiņš daudz piesardzīgāk novērtējis viņa devumu zinātnē, augstāk uzteicot viņa zinātniskos ceļojuma aprakstus par Itāliju, Maltu, Sicīliju (kur viņš uzmērījis Etnas augstumu): «Tieši profesionalitātes un zinātniskā devuma nozīmības ziņā to, manuprāt, varētu arī apšaubīt. Borhs bija viens no apgaismības laikmeta visai tipiskiem personāžiem: amatierzinātnieks, rosīgs muižniecības darbinieks, piļu un parku veidotājs, cilvēks ar neparastu enerģiju un, iespējams, pārmērīgām ambīcijām, kura pēdas dzimtajos Varakļānos tomēr ir daudz dziļākas nekā pasaules zinātnē un pat Polijā. Viņa dižais laikabiedrs Johans Volfgangs Gēte par Borhu izteicies tā: «Vispār grāfa darbīgums, man šķiet, pārsniedz viņa zināšanas.» (Latvijas Vēstnesis. 16.05.2003. Nr. 73)
MAZI ATRADUMI
No Borhu materiālā mantojuma gan ir saglabājies gaužām maz. Savulaik pilī bijušas 27 istabas, kurās rotājās krāšņas sarkankoka mēbeles, sudraba trauki un zeltīti svečturi. Nu par bijušo godību liecina vien dažas mēbeles, tostarp Muzeju naktij stūrītī uz sarkana fona izvietotie Borhiem piederējušie krēsli (tie gan vairāk dēvējami par karkasiem), kuri gaida, kad pienāks to restaurēšanas kārta. Taču, kā teic Korsaka, ik pa laikam pagadās pa kādam pārsteigumam un atradumam, kas aplūkojami arī ekspozīcijā. Piemēram, nejauši uzieta pils atslēga, parkā atrasta cara Aleksandra I laika sudraba piespraudīte, pagalmā – dekoratīvs šķīvis un puķu poda dekoratīvā apmalīte, dažas podiņu krāsns lauskas. Vai atkal – nomainot galīgi sapuvušu palodzi, izkritušas trīs senas monētas.
Nav gan daudz, protams, ja zina, cik bagāti bija Borhi. To apliecina fakts, ka viņiem piederēja 10 tūkstoši desetīnu zemes (viena desetīna – 1,09 hektāri) un vairākas muižas – Barkavas, Atašienes, Stirnienas, Galēnu. Mihaelam bija, ko iedot trim dēliem. Arī meitas nepalika bešā – viņām tika sarūpēts kārtīgs pūrs.
Savulaik Borhu dzimtas kokam bija trīs lieli zari. Vai kāds no tiem vēl ir dzīvs? Korsaka atzīst, ka šobrīd par to ziņu nav. Tiesa, uz Varakļāniem ap 2005. gadu no Vācijas jau cienījamā vecumā kopā ar kompanjoni bija atbraukusi Agnese fon der Borha, lai apmeklētu senos dzimtas īpašumus. Viņa gan neko vairāk par saviem senčiem nav zinājusi stāstīt, līdzi bijusi tikai dokumenta kopija ar viņas atzara dzimtas koku.
VĒSTURE UN IEVĒROJAMI ĻAUDIS
Arī par Varakļāniem muzejā ir savi stāsti. Par Varakļānu nosaukumu ir dažādas versijas – vienā no tām akcents ir uz Lubāna klāniem. Lūk, ezers vakaros zaigojis tādā vara nokrāsā, ka cilvēki teikuši: re, vara klāni zied! Ir arī atsauce uz vārdu «varka», kas zināms kā sens latgaļu apdzīvotas vietas nosaukums. Vāciski tas skanēja – Varkland (Varkas zeme).
Vēsture īsumā ir šāda: no miesta ar astoņām mājām un 115 iedzīvotājiem 1784. gadā Varakļāni izauga par pilsētu 1928. gadā, kur 58% iedzīvotāju bija ebreji. Tolaik Varakļānos bija 114 veikali, kur varēja nopirkt visu – sākot no zirga pakaviem līdz smalkai zīda diegu adatiņai. Un kur tad vēl gadatirgus, kas ildzis trīs dienas!
Kara izskaņā – 1944. gadā – gandrīz visa Varakļānu pilsēta nodega. Bet pirms tam 1941. gadā tiek nogalināti teju visi ebreji (ap 540 cilvēkiem). Jauna apbūve sākās pēc kara, kad pilsēta bija rajona centrs. Līdz ar to te dominē koka būves, tikai gar galveno ielu ir izaugušas daudzdzīvokļu mājas.
Pie pils ieejas ir piemiņas plāksne folkloristam un etnogrāfam Leonardam Latkovskim, kurš dzimis Varakļānu pagastā un daudz pūļu veltījis Latgales dialektu pētniecībai. (Viņš brīvi pārvaldīja 18 valodas, bet varēja lasīt un tulkot vēl 14 valodās.) Muzejs no Latkovsku dzimtas arī saņēmis dāvinājumā apjomīgu profesora arhīvu ar trimdā (viņš Otrā pasaules kara beigās emigrēja uz Vāciju, pēc tam uz ASV) izdotajām grāmatām, dažādiem dokumentiem, mācību materiāliem, manuskriptiem un saraksti ar novadniekiem. Arī garīdznieks, filozofs un latgaliešu pareizrakstības vārdnīcas autors Pēteris Strods ir no šīs puses, tāpat rakstnieks un publicists Konstantīns Strods-Plencinīks, gleznotājs Osvalds Zvejsalnieks un daudzi citi – saraksts ir garš.
Muzejs piedāvā iepazīties arī ar etnogrāfisko mantojumu un dabas bagātībām, tostarp 20,5 hektārus lielajā parkā. Protams, palikušas tikai atmiņas no senās godības – paviljoniem, dīķiem, arkveida tiltiņiem, mākslīgi veidotām salām, pieminekļiem un skulptūrām, oranžērijas, kur tikuši audzēti dažādi eksotiski augļi. Tomēr arī tagad tajā vērts uzkavēties – aiziet līdz Mīlestības akmenim, Jadvigas kapličas drupām, paklausīties putnu dziesmās.