Runājot tieši par Darba svētkiem, kuru oficiālais nosaukums gadu laikā mainījies, taču kuriem ir senākā vēsture (kopš aizpagājušā gadsimta 80. gadu nogales), jāuzsver, ka tas nav nekāds īsts padomju mantojums, bet gan amerikāņu strādnieku izgudrojums. Un sākotnēji tie arī nebija nekādi svētki, bet gan diena, kad rīkot protesta demonstrācijas, no valdībām un darba devējiem pieprasot lielākas algas, labākus dzīves apstākļus un tamlīdzīgi.
Patiesību sakot, jau arī pašlaik nekas daudz nav mainījies. Ik gadu informācijas aģentūru ziņu lentes, bet pēc tam arī plašsaziņas līdzekļus piepilda vēstis par nekārtībām un grautiņiem, kas notikuši Berlīnē, Parīzē vai citās Eiropas lielpilsētās. Lai gan vairums demonstrantu ir noskaņoti miermīlīgi, kā zināms, pietiek ar vienu darvas karoti, lai sabojātu mucu medus. Šajā gadījumā darvas karotes lomu spēlē kreisi noskaņotie radikāļi (vai viņi dēvē sevi par komunistiem, sociālistiem, anarhistiem vai progresistiem – nav īsti svarīgi), kā arī ļaudis bez īstas politiskas pārliecības, bet ar nepārvaramu vēlmi kaut ko salauzt, nodedzināt vai izdemolēt.
Zīmīgi, ka lielākās nekārtības vismaz Eiropā notiek valstīs, kur ir spēcīgas un ietekmīgas arodbiedrības, kas nekautrējas paklusām pieliet eļļu ugunij, īsi pirms 1. maija izvirzot neizpildāmas prasības, draudot ar streikiem, ceļu blokādēm un līdzīgām protesta akcijām.
Attiecībā uz Latviju viss ir vēl drusku citādi – vēsturisko atmiņu dēļ Darba svētku atzīmēšana nešķiet goda lieta. Jāņem vērā arī mūsu tautas mentalitāte. Rietumeiropā savu tiesību aizstāvēšana un protestēšana pret nejēdzīgiem lēmumiem ir ierasta lieta (kas nereti dod arī rezultātu), taču šķiet, ka nosacītais latviešu zemnieks ar mēslu dakšām ielās izies vien tad, kad būs pavisam piespiests pie sienas un bez šīm dakšām viņam nekas vairs nebūs palicis.
VISS SĀKĀS ČIKĀGĀ
Darba svētku pamati 1884. gadā tika likti Atlantijas okeāna otrā pusē – Čikāgā. Vietējās strādnieku arodbiedrības, kas pirms tam konkurēja par ietekmi un regulāri kašķējās savā starpā, beidzot nonāca pie secinājuma, ka jāsasniedz konkrēts mērķis. Proti, no valdības tika pieprasīta astoņu stundu garas darba dienas noteikšana (saglabājot iepriekšējo algas apjomu). BBC History Magazine atgādina, ka tolaik rūpnīcās viena maiņa ilga desmit līdz divpadsmit stundas un nākamajā dienā atkal bija jādodas uz darbu.
Arodbiedrības savu vienošanos parakstīja 1. maijā, kad ASV sākas jaunais finanšu gads, cerībā, ka to prasības tiks izpildītas gada laikā. Taču pagāja vēl divi gadi, un, tā kā nekāds progress nebija redzams, strādniekus pamudināja streikot un doties demonstrācijās. The New York Times vēlāk rakstīja, ka visā valstī vairāk nekā 300 tūkstoši cilvēku piedalījās streikos un izgāja ielās. Vairumā gadījumu šīs demonstrācijas bija miermīlīgas un arī policijas darbinieki rīkojās adekvāti, lieki nesaasinot situāciju. Taču dramatiski notikumi izvērtās Čikāgā, kur streiks un demonstrācijas ieilga. 3. maijā notika pirmās sadursmes starp Siena tirgū (Haymarket) sapulcētajiem strādniekiem un gandrīz 200 policistiem, kuri bija norīkoti protestētājus izklīdināt. Šis mēģinājums cieta neveiksmi, taču vairāki demonstranti sadursmēs tika nogalināti. Nākamā diena bija vēl asiņaināka – kāds no protestētājiem iemeta policistu rindās dinamīta spridzekli, un eksplozijā gāja bojā septiņi likumsargi. Policisti uz to reaģēja, sākot apšaudi un nogalinot vismaz piecus civiliedzīvotājus. All About History raksta, ka aizdomās par sprādziena organizēšanu tikuši aizturēti astoņi vietējās anarhistu šūniņas dalībnieki. Jau pēc neilga laika četriem no viņiem piesprieda nāvessodu, kas drīz arī tika izpildīts. Tomēr vēsturnieki, kuri pētījuši arhīvos atrodamās liecības un izmeklēšanas datus, norādījuši, ka nekādu pārliecinošu pierādījumu par šo cilvēku saistību ar spridzināšanu neesot.
STAFETI PĀRŅEM FRANCIJA
Lielākas vai mazākas strādnieku protesta akcijas ASV turpinājās arī nākamajos gados, un 1. maijs kļuva par «karsto dienu» Čikāgā, kad savus spēkus mobilizēja ij arodbiedrības, ij policisti, raksta BBC History Magazine. Ziņas par Ziemeļamerikā notiekošo drīz vien sasniedza arī Eiropu, kur tolaik pieprasījums pēc sociālā taisnīguma bija liels un gaisā jau sāka virmot jaunu revolūciju dvaka.
1889. gadā Parīzē II Sociālistiskās internacionāles kongress pēc, Žila Geda ierosinājuma, nolēma 1. maiju pasludināt par strādnieku demonstrāciju dienu. Pirmo reizi tā tika atzīmēta 1890. gada 1. maijā.
Zīmīgi, ka tieši togad Francijā tika rīkoti dažnedažādi neoficiāli pasākumi par godu simtgadei kopš Lielās franču revolūcijas, un tie itin labi sasaucās ar darbaļaužu prasībām, vēsta France 24. Galvenā no tām bija tā sauktā trīs reiz astoņi formula, proti, prasība nodrošināt, ka no diennakts 24 stundām cilvēkam darbam būtu jāvelta vien astoņas, vēl astoņas būtu paredzētas dažādām sadzīviskām lietām, bet beidzamā trešdaļa miegam. Par protestu kustības emblēmu kļuva sarkanas krāsas trijstūris, kas simbolizēja diennakts sadalīšanu trijos vienāda garuma ciklos. Vienlaikus, protams, tika pieprasīts gan algas pielikums, gan mājokļu īres maksas samazināšana, gan labāki darba apstākļi rūpnīcās vai raktuvēs, draudot ar streikiem un piketiem.
1890. gada demonstrācijas Francijā, neraugoties uz lielo dalībnieku skaitu, izklīda, tiklīdz ieradās policija. Taču jau nākamajā gadā Furmjē pilsētā žandarmiem nācās izmantot šaujamieročus pret satrakojušos demonstrantu pūli, nogalinot vismaz deviņus cilvēkus. Kopš tā laika vardarbība un konfrontācija kļuvušas par neatņemamu 1. maija tradīciju Francijā, pat neraugoties uz to, ka 1919. gadā šīs valsts valdība oficiāli pasludināja maija pirmo dienu par brīvdienu un apstiprināja likumu, kas noteica astoņu stundu darba dienu (tiesa, kā brīvdienu nosakot vien svētdienu). Interesanti, ka šis likums tika pieņemts 23. aprīlī, pavisam neilgi pirms kārtējiem maija svētkiem, taču ne tas, ne 1936. gadā pieņemtais lēmums par pāreju uz 40 stundu darba nedēļu, par brīvdienu pasludinot arī sestdienu, nemazināja kreisi noskaņoto aktīvistu protestus.
Vērts atcerēties arī 1968. gada pavasara dumpi, ko sarīkoja franču studenti, liela daļa no kuriem visdrīzāk pat īsti nesaprata, pret ko viņi īsti protestē.
DEMONSTRĀCIJAS ARĪ LATVIJĀ
Bet, atgriežoties pie XIX gadsimta nogales notikumiem, nav nekāda pārsteiguma, ka cīņa par strādnieku tiesībām no Rietumeiropas diezgan ātri pārsviedās uz carisko Krieviju, kas tolaik bija īsts kreisi noskaņoto revolucionāru perēklis. Tiem, kuri skolā kaut nedaudz mācījušies vēsturi, droši vien nevajadzēs atgādināt, ka tolaik arī mūsdienu Latvijas teritorija atradās Krievijas impērijas pakļautībā, turklāt Rīga bija viena no caristes visvairāk industriāli attīstītajām pilsētām (šajā sarakstā vēl minamas Sanktpēterburga, Maskava, Varšava, Jekaterinburga, Odesa), kas nozīmē lielu protestēt gribošu strādnieku potenciālu.
Pirmās ziņas par kreisi noskaņoto aktīvistu rosīšanos Latvijas teritorijā datējamas ar 1893. gadu, kad Liepājā tika sarīkots kāds pasākums, kuru gan apmeklēja vien pāris simti cilvēku. Pēcāk, ne ik gadu, bet spontāni, protesta akcijas rīkotas arī Rīgā un Daugavpilī. Bēdīgi slavenās 1905. gada revolūcijas laikā Latvijas teritorijā lielāko nemieru cēlāji bija nabadzīgie zemnieki, bet ne tā sauktā strādnieku šķira. Jāatzīst gan, ka koordinētas protesta akcijas tomēr notika, piemēram, Baltijas Vēstnesis rakstīja, ka 30. aprīlī gandrīz visās fabrikās darbus beidza jau ap pusdienlaiku un strādnieki paziņoja, ka darbu atsāks tikai 3. maijā. Taču tālejošu seku šīm izpausmēm tā arī nebija, un viens no izskaidrojumiem varētu būt tas, ka strādniekiem tolaik finansiālā ziņā vismaz Rīgā nemaz tik sūra dzīve nebija. Jā, nācās rukāt desmit vai vēl vairāk stundas dienā, taču šādā veidā izdevās uzturēt ģimeni, kurā bija vismaz pāris bērnu, bet sieva bija aizņemta tikai ar mājsaimniecību. (Ja neticat, pārlasiet Jāņa Grīziņa grāmatu Vārnu ielas republika, kurā autors projicē savas bērnudienu atmiņas.)
ĻEŅINS, ULMANIS, HITLERS
Pēc 1917. gada novembrī notikušā valsts apvērsuma Krievijā, kas beidzās ar boļševiku nākšanu pie varas, tieši šī valsts uzmetās par lielāko strādnieku tiesību aizstāvi, raksta All About History. Tas tiešā veidā ietekmēja arī 1918. gada 18. novembrī neatkarību pasludinājušo, bet reāli to vēl neieguvušo Latvijas valsti, kur militāro konfliktu dēļ vēl joprojām nebija īsti saprotams, uz kuru pusi nosvērsies svaru kausi.
Komunistiskās Krievijas ielikteņi ar Pēteri Stučku priekšgalā iniciatīvu centās pārņemt 1919. gada 1. maijā, kad Rīgā un daudzviet citur lielinieku kontrolētajā Latvijas teritorijā notika ievērojamas Darba svētku svinības, lai izrādītu atbalstu komunistiskajām idejām. Rīgā sētas, ēku fasādes un pat Rolanda statuja Rātslaukumā tika nokrāsotas sarkanas. Pilsētā tika izvietotas īpašas figūras – mākslas objekti. Galvenā svinību vieta bija Esplanāde (Komunāru laukums), kurā uzbūvēja Romana Sutas un Oto Skulmes veidotu Darba simbolu – 15 m augstu finiera piramīdu. Svinībās piedalījās desmitiem tūkstošu cilvēku. Turklāt strādnieki bijuši brīdināti, ka, ignorējot šo pasākumu, viņi var nesaņemt ierastās pārtikas kartītes. Rīgas avīzes ziņoja, ka Daugavas piekrastē un Bastejkalnā pat noticis svētku salūts.
Varai mainoties un Latvijas valsts suverenitātei pieņemoties spēkā, jau šķita, ka šie Padomju Krievijas propagandētie svētki aizies nemūžībā, taču viss notika pavisam citādi. Pēc Satversmes sapulces sasaukšanas Latvijas valsts izmantoja veco, labo kristiešu jau sen pārbaudīto paņēmienu: ja nevari kādas pagānu tradīcijas izskaust, tad pielāgo tās savai ticībai. Tā nu 1. maijs Latvijā ieguva jaunu nozīmi. Jau pirms Satversmes sapulces vēlēšanām, kas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī, bija skaidrs, ka uzvarētāja būs Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (kas galu galā saņēma 38,66% balsu), otrajā vietā atstājot Latviešu Zemnieku savienību ar 17,78% balsīm. Nu jau atkal nācās meklēt kompromisu, lai nepieļautu jaunas nekārtības, un tas arī tika atrasts, 1. maiju izziņojot kā svētku dienu. Turklāt ne jau par godu kaut kādiem strādniekiem, bet atsaucoties uz Satversmes sapulces sanākšanu, kas todien (1920. gada 29. aprīlī) vēl nebija notikusi.
Nākamajos gados sociāldemokrāti un citi kreisi noskaņotie, kuru gan nebija īpaši daudz, ik gadu atzīmēja 1. maiju kā Darba svētkus. Maksimālais demonstrantu skaits, ko izdevies savākt Rīgā, bijis ap 8000 cilvēkiem, bet Latvijas provincēs daudzkārt mazāks. Piemēram, Daugavpilī 1925. gadā uz sociāldemokrātu rīkoto mītiņu ieradušies vien 300 dalībnieki, bet Saldū sociāldemokrātu gājienā devās 40 cilvēki.
Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā 1935. gadā 1. maijs tika svītrots no svinamo dienu saraksta. Tā vietā valdība sāka rīkot Darba svētkus dažādos vasaras datumos.
Pēc PSRS veiktās Latvijas okupācijas 1. maijs atkal kļuva par svinamu dienu 1941. gadā – ar nosaukumu Starptautiskā proletariāta solidaritātes diena. Pēcāk sekoja vācu iebrukums, un arī tad šie svētki nezaudēja aktualitāti. Lai ko nu mūsdienu propagandisti sacītu pa nacistu režīmu, tas vismaz sākotnēji bija iecerēts kā vairāk kreiss nekā labējs – ne jau velti partijas nosaukumā pieminēts sociālisms.