Jau pēc pāris nedēļām ielas pieskandinās hokeja fani un par galveno sarunu tēmu pie biroja kafijas automāta vai dārza svētkos kļūs mūsu hokejistu sniegums ikgadējā pasaules hokeja čempionātā. Hokeja pavasaris mums aizvadītajās trīs desmitgadēs atnesis gan spilgtus ekstāzes mirkļus un pat «nirvānu», gan arī tik spēcīgus sarūgtinājumus, ka gribas galvu noslēpt spilvenā.
Kad nākamreiz analizēsim «kā viņš varēja netrāpīt vārtos» epizodi, būs derīgi atcerēties jaunākos zinātnieku atklājumus. Un tie saka, ka spēlētāji kļūdās ne jau tāpēc, ka pietrūktu meistarības vai patiešām no uztraukuma drebētu rokas, bet gan smadzeņu darbības īpatnību dēļ.
Profesionālu sportistu svārstīgais sniegums nodarbina ne vien līdzjutēju, bet arī sporta psihologu un citu disciplīnu zinātnieku prātu. Nu kā var būt, ka atlēts, kurš treniņos var trāpīt bumbu grozā kaut aizvērtām acīm vai bez minstināšanās eleganti ieraidīt ripu vārtu augšējā stūrī, identiskās epizodēs spēlē pieļauj iesācējiem raksturīgu brāķi? Bumba lēkā pa groza stīpu, ripa lido tieši virsū vārtsargam vai aizspurdz gaisā augstu virs pārliktņa.
Šie jautājumi pamudināja Misisipi Štata universitātes profesoru Dāvidu van den Hēveru un viņa palīgus ielūkoties, kas notiek sportistu smadzenēs atbildīgākajos mirkļos. Viņi pievērsās basketbolistu izpētei, jo šajā sporta veidā sportisti samērā bieži nonāk situācijās, kad spēles liktenis ir simtprocentīgi viena cilvēka rokās. Tie ir soda metieni spēles galotnē. Tos izpildot, nav neviena fiziska traucēkļa. Ne vārtsarga, ne pretinieku izveidotās sieniņas, ne citu šķēršļu, kas varētu ietekmēt metienu. Ir tikai rēcošs pūlis tribīnēs un tas, kas tobrīd darās basketbolista galvā.
«Mana komanda vēlējās saprast, kā cilvēki attīsta savas prasmes bumbas mešanā grozā, tāpēc mēs pētījām šīs konkrētās prasmes apguves agrīno fāzi. Tas ir periods, kad sadarbība starp smadzenēm un ķermeni vēl veidojas, nevis jau kļuvusi par pašsaprotamu,» portālā The Conversation skaidro darba autors.
NEDOMĀT PAR DAUDZ
Pētījumi par elites sportistu sniegumu liecina, ka gadu gaitā viņi noslīpē attiecīgajam sporta veidam raksturīgās kustības līdz pilnībai. Tās ir automātiskas, efektīvas, teju nevainojamas. Arī smadzenes treniņos tiek optimizētas uzdevuma veikšanai un pie katra metiena vairs nenodarbojas ar kalkulācijām. Lielu darba daļu paveic muskuļu atmiņa, un to pierāda amerikāņu pētnieku veiktie mērījumi. Tie apliecina, ka metienu izpildīšanas laikā smadzeņu aktivitāte ir salīdzinoši zema. Tā ir vērsta uz konkrēta uzdevuma paveikšanu, savukārt ar spēli nesaistītās lietas uz laiku tiek atslēgtas.
Zīmīgi, ka šāda ķermeņa reakcija raksturīga ne tikai elites klases sportistiem, bet arī entuziastiem un pat iesācējiem. Tiklīdz spēles tehnika ir apgūta, kustības kļūst automātiskas un smadzeņu aktivitāte samazinās. Bet kas gan liek kļūdīties?
Īsā atbilde ir – smadzeņu darbības nestabilitāte. Kamēr prāts darbojas ierasti mierīgajā ritmā, metieni krīt grozā ar katram spēlētājam raksturīgo vidējo precizitāti. Taču, tiklīdz palielinās smadzeņu aktivitāte, kas liecina par papildu apstrādājamās informācijas nonākšanu «procesorā», sākas problēmas. Proti, bumba biežāk lido garām grozam.
«Veiksmīgus metienus raksturo stabilāks, mazāk mainīgs smadzeņu stāvoklis, kā arī aktivitātes modeļi, kas liecina, ka smadzenes bija labāk pielāgotas uzdevuma veikšanai,» skaidro Hēvers, «savukārt neveiksmīgu metienu laikā smadzeņu aktivitāte ir daudz nekonsekventāka un uzrāda nelielas svārstības visā kustības laikā. Tas liecina, ka spēlētāji metiena izpildes laikā nepārtraukti koriģē savas kustības. Ja mācību sākuma posmā šāda kustību pielāgošana ir nepieciešama, tad turpmākajās gaitās tā ir izteikti traucējoša.»
Vienkāršāk izsakoties, tiklīdz sportists sāk domāt par metiena svarīgumu, par potenciālās kļūdas ietekmi uz viņa karjeru vai pat ieklausās līdzjutēju zobgalībās, kļūdīšanās iespēja ievērojami pieaug.
Tas zinātniekus noved pie secinājuma, ko saviem audzēkņiem māca daudzi bērnu treneri: laukumā nedomā pārāk daudz, bet paļaujies uz instinktiem. Apzināti uzraugot un koriģējot kustības, sportists izjauc gadu gaitā noslīpēto sadarbību starp smadzenēm un ķermeni, kā rezultātā vairs neizdodas nodemonstrēt visu spēju arsenālu.
KARSTA VANNA SKRĒJIENAM
Savukārt gargabalniekiem jaunās skriešanas sezonas priekšvakarā talkā nākuši velsiešu zinātnieki, noskaidrojot, kā pieveikt izvēlēto distanci ātrāk. Izrādās, risinājums ir pavisam vienkāršs – jāiet karstā vannā. Šī patīkamā, relaksējošā nodarbe paveiks to, kādēļ augstas klases skrējēji dodas uz treniņnometnēm augstu kalnos.
Retināts gaiss tiek uzskatīts par ļoti noderīgu ķermeņa sagatavošanai pirms spēkus izsmeļošām maratona distancēm. Kad skābekļa līmenis gaisā ir zems, organisms reaģē, ražojot vairāk sarkano asinsķermenīšu – šūnu, kas atbild par skābekļa transportēšanu pa ķermeni. Kad sportisti atgriežas ierastajos apstākļos, šī lielākā skābekļa pārneses spēja kādu laiku vēl saglabājas un var uzlabot izturības rādītājus. Šī iemesla dēļ elites sportisti mēdz pirms atbildīgiem startiem uz 7–14 dienām doties trenēties augstu kalnos.
Savukārt skriešanas entuziastiem šāda privilēģija ne vienmēr ir pieejama. Pirms katra maratona izkārtot nedēļu ilgu atvaļinājumu treniņnometnei algotu darbu strādājošajiem varētu būt grūti, tādēļ Kārdifas Metropoles universitātes pētnieku atklājums ir īpaši noderīgs tieši amatieriem.
Viņi eksperimentā iesaistīja labi trenētus gargabalniekus, kuriem pētījuma laikā paralēli ierastajiem treniņiem piecas reizes nedēļā piecu nedēļu garumā bija jāpavada 45 minūtes 40 °C karstā vannā. Tas bija jādara neilgi pēc treniņa, kad ķermenis ir paguris un cenšas atjaunot resursus.
Pirms un pēc eksperimenta zinātnieki izmērīja vairākus izturības rādītājus, tostarp sarkano asinsķermenīšu apjomu, sirds struktūru un maksimālo skābekļa uzņemšanu (VO2 max). Pēc piecu nedēļu regulārām karstām vannām viņi secināja, ka skrējējiem bija ievērojami palielinājies sarkano asinsķermenīšu daudzums. Citiem vārdiem sakot, viņu asinsritē bija vairāk skābekli pārnēsājošu šūnu.
Padziļināti pētot pārsteidzošos rezultātus, zinātnieki konstatēja, ka karstums patiešām ietekmē asinis. Karstā vannā asins šķidrā daļa – plazma – izplešas un atšķaida sarkanos asinsķermenīšus, īslaicīgi samazinot asinīs pārnēsātā skābekļa daudzumu. Ķermenis noreaģē uz šīm pārmaiņām un ražo vairāk sarkano asinsķermenīšu, lai atjaunotu līdzsvaru. Laika gaitā tas rada gan lielāku plazmas tilpumu, gan vairāk sarkano asinsķermenīšu kopumā – tas nozīmē vairāk asiņu un lielāku skābekļa pārneses spēju.
Darba gaitā tika novērotas pārmaiņas arī sirdī. Ir zināms, ka izturības treniņi palielina sirds galveno sūknēšanas kameru – kreiso kambari, ļaujot tam ar katru sitienu izvadīt vairāk asiņu. Siltuma ietekmē šīs kameras tilpums vēl vairāk palielinājās. Papildu asinis, kas radās siltuma iedarbības rezultātā, visticamāk, veicināja šo paplašināšanos.
Kopā šīs pārmaiņas uzlaboja aerobo kapacitāti. Skrējēju VO2 max palielinājās aptuveni par 4%, un viņi spēja sasniegt lielāku skriešanas ātrumu, ziņo portāls The Conversation. Sporta veidā, kur svarīga katra sekunde, tas ir daudz.
PULKSTEŅI TRAUCĒ
Un, ja karsta vanna var palīdzēt skrējienā, tad izdaudzinātie sporta pulksteņi drīzāk ir traucēkļi. Vismaz tā apgalvo Somijas pētnieki. Nē, ne jau smaguma dēļ. Ražotāji ir krietni piestrādājuši, lai valkājamās ierīces būtu maksimāli vieglas, diskrētas un netraucējošas. Problēma esot tajā, ka atlēti pārlieku daudz ieklausās savā virtuālajā trenerī un ignorē ķermeņa raidītos signālus.
«Patērētāju kultūra dara gandrīz visu iespējamo, lai atsvešinātu cilvēkus no ķermeņa,» viedo palīgu pienesumu žurnālā Journal of Consumer Research skeptiski vērtē pētījuma līdzautore Tatjana Padhajska no Ālto Universitātes, «digitalizācija, sociālie mediji un apsēstība ar ārējo izskatu ir mūs attālinājusi no tā, kas patiesībā notiek mūsu ķermenī. Uzņēmumi pārdod šīs problēmas risinājumu, taču patiesībā tādējādi tikai pasliktina situāciju.»
Viņa pie šāda slēdziena nonāca pēc padziļinātām intervijām ar ultramaratonistiem. Daudzi pētījuma dalībnieki esot atzinuši, ka ierīces piedāvājušas tiem turēt tempu, kas tobrīd nav atbildis sajūtai par ķermeņa reālajām spējām. Šī iemesla dēļ viens skrējējs pat esot pusdistancē noņēmis viedierīci un turpmāk paļāvies uz paša sajūtām.
No pētījuma var noprast, ka galvenais problēmu cēlonis ir virtuālo treneru standartizētā pieeja. Proti, to piedāvātais skriešanas ritms ir piemērots atbilstošas klases sportistam, nevis individuālam lietotājam. Līdz ar to sportistam nākas lauzt dabisko skrējiena ritējumu, lai iekļautos pulksteņa diktētajā grafikā.
Pārskatāmā nākotnē gan šī problēma varētu izzust, jo līdz ar mākslīgā intelekta ienākšanu viedierīcēs arī sporta pulksteņi sāk apgūt katra konkrētā skrējēja ieradumus un pielāgojas tieši viņa ritmam. Ja skrējējs ir radis treniņos distanci sākt ātri un tad pakāpeniski mazināt tempu, tad pulkstenis ņems vērā šo īpatnību un pielāgos grafiku. Tieši tāpat kā tiem, kuri iesāk lēni un tad kāpina tempu.