Šī būs jau 11. reize, kad Šveicē risināsies pasaules čempionāts, hokeja pavasarim Eiropas dārgākajā valstī atgriežoties pirmo reizi kopš 2009. gada, kad pasākumu uzņēma Berne un Klotene. Atgādināsim, ka Latvijai tas izvērtās par vienu no veiksmīgākajiem čempionātiem – grupu turnīrā pēcspēles metienos ar 3-2 tika izcīnīta vēsturiskā pirmā uzvara pret Zviedriju, komanda pārspēja arī mājiniekus šveiciešus un iekļuva ceturtdaļfinālā, kur gan zaudēja zvaigžņotajai Kanādai un kopvērtējumā ierindojās septītajā vietā.
17 GADU GAIDAS
Mūsdienās 17 gadu pauze starp turnīriem vienā valstī ir pārsteidzoši ilga. Kopš 1999. gada turnīrs ir risinājies četrpadsmit valstīs, turklāt desmit no tām ir regulārā rotācijā un šobrīd pasaules čempionātu rīko vismaz aptuveni reizi desmitgadē. Galvenais Šveices garās pauzes iemesls savukārt ir Covid-19 pandēmija. 2020. gadā pasākums bija paredzēts Cīrihē un Lozannā, taču epidēmijas dēļ tā droša norise nebija iespējama, kā rezultātā līdz nākamajai iespējai bija jāgaida vēl seši gadi. A grupas, kurā ir ielozēta arī Latvija, spēles notiks valsts lielākajā pilsētā Cīrihē un tās 2022. gadā atklātajā Swiss Life Arena, kurā ir 12 tūkstoši sēdvietu. Šī ir viena no modernākajām un labākajām hallēm Eiropā, izceļoties, piemēram, ar lielāko LED videokubu hokeja arēnās Eiropā – tā kopējā platība ir 416 kvadrātmetru. Tāpat arī arhitektoniski zāle izceļas citu starpā – tās interjerā un eksterjerā plaši ir izmantots cements, veidojot tādu kā plūstošu aizkaru motīvu ārpusē, savukārt abas gala sienas ir ar skatītāju vietām vien pirmajā stāvā, otro stāvu atvēlot dekoratīviem gaismu elementiem, kas vienlaikus kalpo skaņas pastiprināšanai. Komplektā ar salīdzinoši ļoti stāvajām tribīnēm tas nodrošina izcilus skatu leņķus un ļoti viegli sasniedzamu izcilu atmosfēru klātienē. Kopumā šī būs jau ceturtā reize un pirmā kopš 1998. gada, kad pilsēta uzņems pasaules čempionātu hokejā.
Par otru norises pilsētu ir kļuvusi nepilnus 40 tūkstošus iedzīvotāju lielā Fribūra, kas ir arī šāda paša nosaukuma kantona galvaspilsēta. Tā atrodas valsts rietumdaļā, aptuveni 40 kilometru attālumā no valsts galvaspilsētas Bernes. Šī pilsēta ir kā robežšķirtne starp Šveices franciski un vāciski runājošo daļu, ir teju 900 gadus sena, savukārt tās vecpilsēta tiek uzskatīta par vislabāk saglabāto visā valstī. Pasaules čempionātu tā uzņems pirmo reizi kopš 1990. gada un otro reizi kopumā, spēles aizvadot 9300 vietu ietilpīgajā BCF Arena. Tā sākotnēji tika atklāta 1983. gadā, taču 2020. gadā piedzīvoja pilnīgu renovāciju un modernizāciju, šobrīd kļūstot par principā pavisam citu arēnu.
IZTRŪKUMI NE TIKAI LAUKUMĀ
Kopš 1998. gada, kad Nacionālās hokeja līgas (NHL) profesionāļi pirmo reizi varēja piedalīties olimpisko spēļu hokeja turnīrā, pasaules čempionāti šajos gados lielākoties ir palikuši tādā kā pabērna lomā. Protams, ir bijuši arī izņēmumi, kā, piemēram, 2006. gads, kad Zviedrijas izlase ieradās maksimāli spēcīgākajā sastāvā, lai ar pāris mēnešu starpību izcīnītu abus titulus. Vienlaikus jāatzīmē, ka arī šajā gadījumā vien 10 no 23 spēlētājiem triumfēja divreiz, kamēr lielākā daļa pavasarī nevarēja doties uz Rīgu, jo vai nu spēlēja NHL izslēgšanas spēlēs, vai arī dziedēja savainojumus.
2026. gadā olimpiskajās spēlēs piedalījās 300 hokejistu jeb 25 katrā valstsvienībā. Pasaules čempionātam Francija šogad spēlēja vienu soli zem elites divīzijas, kā rezultātā ne vairāk kā 275 olimpieši varētu piedalīties abos turnīros vienlaikus. Pēc pašreizējiem datiem, Šveicē uz ledus kāps kopumā 60 olimpieši jeb nepilni 22% no tiem, kuri tika izvēlēti kā labākie starp labākajiem februārī.
Kas interesanti, 2026. gadā pasaules čempionāts mazāk saistošs, nekā ierasts, ir ne tikai virknei hokejistu, kas nesen izbaudīja cīņas labākajiem pret labākajiem, bet arī līdzjutējiem, vismaz Latvijā noteikti. Proti, pašreizējās aplēses liecina, ka mūsu fanu kopskaits Cīrihē nepārsniegs aptuveni trīs tūkstošus, kamēr iepriekšējos divos turnīros Stokholmā un Ostravā visdrīzāk bija vismaz attiecīgi divas un trīs reizes lielāks. Protams, vistiešākajā veidā fanu skaits ir saistīts ar turnīra izmaksām, kas ir atbilstošas Eiropas dārgākās valsts dārgākajai pilsētai. Pat vienkāršākie apartamenti pilsētas nomalē vienam cilvēkam izmaksā ap 200 eiro par nakti, bet vidējas klases viesnīca tuvāk centram būs aptuveni divas reizes dārgāka. Viena maltīte ātrās ēdināšanas restorānā izmaksā ap 15 eiro, kamēr vidējā kafejnīcā cena vismaz divkāršojas. Tam pieplusojot klāt lidojuma biļetes, kuras ir sarežģīti atrast par summu, kas nepārsniedz 300 eiro, kā arī biļetes uz spēlēm, kuru cena sākās no 30 eiro, bet lielākoties bija robežās 75–150 eiro, ir ļoti vienkārši saprast, cik ātri summa kļūst vidējam fanam nepanesama. Vēl nedēļas sākumā vietējās fanu grupās bija atrodams kāda fana piedāvājums pārpirkt viņa divu cilvēku ceļojumu paketi uz Šveici šajā nedēļas nogalē, kas kopsummā par lidojumiem, viesnīcu un divu spēļu biļetēm vien izmaksātu 1660 EUR. Tā kā daudzi uzticamākie fani pirms pāris mēnešiem jau devās uz hokeju Milānas olimpiskajās spēlēs, kur daži pat uz visām spēlēm ar visiem iekļautajiem tēriņiem pamanījās iztērēt mazāk, nav nekāds pārsteigums, ka lielākā daļa skatītāju apmeklēs vien pāris izlases mačus un katrā no tiem vidēji visdrīzāk ir sagaidāmi ne vairāk kā tūkstoš latviešu.
Vienlaikus paši turnīra organizatori par biļešu pieprasījumu kopumā nesūdzas – līdz maija sākumam esot bijušas pārdotas aptuveni 400 tūkstoši biļešu, kas ir ļoti līdzīgi kā iepriekšējos turnīros. Mačus Cīrihē šobrīd plāno apmeklēt vismaz 250 tūkstoši skatītāju jeb aptuveni 7353 vidēji spēlē, savukārt Fribūrā to skaitam ir jāsasniedz 150 tūkstoši jeb ap pieciem tūkstošiem vidēji mačā. Bez pārsteigumiem – pārliecinoši lielāko daļu biļešu jeb aptuveni 300 tūkstošus ir iegādājušies paši šveicieši, turklāt uz mājinieku mačiem vairs nav pieejamas pat dārgākās VIP biļetes. Nākamā lielākā fanu pārstāvniecība būs tuvākajām kaimiņvalstīm: Čehijai, Vācijai un Austrijai. Tālāk seko Zviedrija un Somija, kam allaž pasaules čempionātos ir bijis spēcīgs atbalsts, tāpēc varētu pat brīnīties, ka to līdzjutēji nav naskāk pirkuši ieejas kartes, kā arī Lielbritānija un pat Nīderlande, kuru iedzīvotāji starp top 10 aktīvākajiem biļešu pircējiem gan ir milzu pārsteigums. Te gan jāpiebilst, ka Lielbritānijas hokeja līga kopumā ir labi apmeklēta, vidēji pulcējot teju 4000 skatītāju spēlē, taču līdz šim pasaules čempionātos šāda interese par izlasi vēl nav bijusi manāma. Protams, tā kā nav pieejami dati, uz kurām tieši spēlēm angļi un nīderlandieši ir pirkuši biļetes, pastāv iespēja, ka savējos aktīvi gatavojas atbalstīt tur dzīvojoši emigranti, piemēram, no Latvijas vai Slovākijas, taču līdz turnīra sākumam un precīzāku datu publicēšanai par to varam vien spekulēt.
KANĀDA GATAVA ATRIEBĪBAI
2025. gadā par pasaules čempioniem pirmo reizi kopš 1960. gada (vai arī kopš 1933. gada, jo par 1960. gada pasaules čempioniem tika atzīti tā gada olimpisko spēļu čempioni) kļuva ASV izlase. Kaut gan viņu triumfs Stokholmā bija neliels pārsteigums, kopumā iepriekšējos 12 mēnešos amerikāņi ir šobrīd vadošā nācija pasaules hokejā, jo šīs valsts pārstāvji ir aktuālie pasaules un olimpiskie čempioni gan vīru, gan arī sieviešu turnīros. Nevarētu gan teikt, ka pēc olimpiskā zelta izcīnīšanas amerikāņi sevi šobrīd būtu pieteikuši kā galvenos vai pat vienus no galvenajiem favorītiem uz triumfu arī Cīrihē. Izlases pārliecinoši lielākā zvaigzne ir tās kapteinis Metjū Tkačuks. Viņš arī ir vienīgais spēlētājs no šī sastāva, kurš pirms pāris mēnešiem Itālijā aizstāvēja savas valstsvienības krāsas un visdrīzāk uz pasaules čempionātu ir devies pēc iespējas iekļūt tā sauktajā trīs zeltu klubā, kas nozīmē, ka spēlētājs ir izcīnījis pasaules un olimpisko zeltu, kā arī Stenlija kausu, ko pasniedz NHL uzvarētājiem. Papildus Tkačukam izlases rindās ir arī divi iepriekšējā gada uzvarētāji – aizsargs Meisons Lorejs no Bostonas Bruins un uzbrucējs Aizeks Hauards no Edmontonas Oilers. Latvija ar amerikāņiem aizvadīs savu piekto spēli turnīrā 23. maijā. Kaut gan tieši ASV pārspējām leģendārajā bronzas spēlē 2023. gadā, ierasti mūsu izlases lielākās iespējas atņemt punktus Ziemeļamerikas grandiem ir čempionāta sākumā, kamēr to izlases nav kārtīgi saspēlējušās, kas šoreiz diez vai tā būs.
Latvija turnīru iesāks turnīra otrajā dienā, 16. maijā, pret mājinieci Šveici, kas tieši 24 stundas iepriekš būs sākusi savu dalību turnīrā ar smagu spēli pret ASV. Vēl pirms dažiem mēnešiem šveicieši bija uzskatāmi par galvenajiem favorītiem turnīrā – tieši viņi ieguva sudraba medaļas divos iepriekšējos turnīros un, ja vien būtu tāda iespēja, bija gatavi arī dzimtenē aizstāvēt tās krāsas. Šis arī bija plānots kā galvenā trenera Patrika Fišera atvadu turnīrs pie izlases stūres pēc 10 gadus ilga darba, taču nedaudz vairāk kā mēnesi pirms turnīra sākuma plāni mainījās. Kādā intervijā Patriks nejauši izpļāpājās, ka pirms 2022. gada olimpiskajām spēlēm viņš Telegram platformā bija iegādājies viltotu vakcinācijas sertifikātu, kā rezultātā ieguva notiesājošu tiesas spriedumu par krāpniecību, saņēma milzu sabiedrības spiedienu un bija spiests atkāpties. Pat ilggadējo izlases līderu, tostarp komandas kapteiņa Romana Josi, lūgumi turpināt darbu nebija sekmīgi, kā rezultātā par jauno izlases galvu ir kļuvis Žans Kadjē. Tiesa, neskatoties uz nedienām, vērtēt par zemu Šveices iespējas būtu muļķīgi, jo tās krāsas pārstāves 18 Milānas olimpieši, ieskaitot tādus līderus kā jau pieminētais Josi, Dž. Dž. Mosers, Niko Hišīrs, Nino Nīderreiters un Timo Meiers, kas nozīmē, ka atklāšanas spēlē mūsējos gaida ļoti smaga cīņa.
Turnīra otro spēli precīzi diennakti vēlāk Latvija aizvadīs pret Vāciju, ko olimpiādē izdevās pārspēt ar 4-3. Vācijai ar visām NHL zvaigznēm tā bija teju izgāšanās, bet mums – viens no lielākajiem panākumiem jaunāko laiku vēsturē, toties spēle pasaules čempionātā solās būt daudz līdzīgāka. Mūsu bronzas gadā Vācija ieguva pirmo medaļu kopš 1953. gada, izcīnot otro vietu. Vienlaikus arī divus gadus iepriekš, 2021. gadā, viņu kontā bija ceturtā vieta, bet 2018. gada olimpiskajās spēlēs – vēl viens sudrabs. No olimpiskā sastāva vāciešu rindās ir 10 spēlētāji, tostarp Filips Grūbauers, Morics Zeiders un Dominiks Kahūns, turklāt atšķirībā no mūsējiem viņiem iepriekšējā diena būs bijusi brīva.
19. maijā Latvijai pretī stāsies Austrijas izlase. Cerams, visiem spēlētājiem spilgtā atmiņā būs palikusi smagā sagrāve pērnā grupu turnīra noslēgumā ar 1:6, kas mums maksāja ceturtdaļfinālu. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, Austrijas sastāvs ir šķietami vājāks, tās rindās ir 20 vietējās līgas spēlētāji, savukārt valsts lielākās zvaigznes Cīrihē nespēlēs. Vienlaikus ikvienam Latvijā vajadzētu apzināties, ko var nozīmēt Austrijas nenovērtēšana.
Čempionāta ceturtajā mačā 21. maijā mēs spēkosimies ar grupas trešo nominālo favorīti Somiju. No olimpiskā sastāva ziemeļnieki ir mantojuši septiņus spēlētājus, turklāt sezonas pirmās spēles aizvadīs gan valstsvienības, gan Floridas Panthers kapteinis Aleksandrs Barkovs. Viņam pievienosies arī tādi līderi kā Bostonas Bruins vārtsargs Jonass Korpisalo, Kalgari Flames aizsargs Olī Mata un Panthers uzbrucējs Antons Lundels, izveidojot potenciāli bīstamāko un spēcīgāko komandu A grupā šogad.
Dienu pēc spēkošanās ar ASV, 24. maijā, mūsējiem pretī stāsies Lielbritānijas izlase. Pēc gada pārtraukuma šogad tā ir atgriezusies augstākajā divīzijā, turklāt tās rindās joprojām spēlē viens no labākajiem Eiropas līgās spēlējošajiem snaiperiem Liams Kērks. Šogad viņš izcīnīja otro Vācijas čempiona titulu Berlīnes Eisbären rindās pēc kārtas, regulārās sezonas 52 mačos gūstot 55 (32+23) punktus, savukārt izslēgšanas spēlēs pievienojot vēl 16 (9+7) punktus. Lielākā daļa pārējās izlases ikdienā spēlē Lielbritānijas līgā, taču ar šo talantu ir gana, lai uzvarētu arī labas izlases, piemēram, Austriju 2024. gadā.
Visbeidzot turnīra pēdējo maču mūsējie aizvadīs pret Ungāriju 26. maijā. Oficiālajos turnīros pēdējo reizi esam sacentušies 2021. gada septembrī olimpiskajā kvalifikācijā Rīgā, kad Latvija triumfēja ar 9-0, tiesa, astoņi vārti tika gūti pēdējā trešdaļā. Pērn tā bija šķietami vājākā komanda grupā, taču savstarpējā spēlē spēja pieveikt Kazahstānu ar 4-2 un saglabāt vietu elites divīzijā.
No Fribūras grupas komandām īpašu izcelšanu ir pelnījusi turnīra galvenā favorīte Kanāda, kuras sastāvs varētu cīnīties ne tikai par zeltu ikkatrā pasaules čempionātā, bet arī olimpiskajās spēlēs. Pēc izgāšanās pērn ceturtdaļfinālā, kad tika zaudēts Dānijai ar 1-2, kā arī piekāpšanās olimpiskā fināla papildlaikā ar 1-2 ASV kanādieši nepārprotami ir gatavi atgūt vismaz pasaules čempionāta zeltu savā rīcībā. Izlases rindās atgriezīsies divi olimpieši – pēdējā brīdī par savu pievienošanos, aizstājot savainoto Metu Barzalu, paziņoja leģendārais Sidnijs Krosbijs, savukārt jau 19 gadu vecumā par izlases kapteini tika iecelts Maklins Selebrīni. Visdrīzāk kapteiņa gods beigās tiks piešķirts Krosbijam, taču Selebrīni jau šobrīd ir viens no dažiem labākajiem hokejistiem pasaulē un visai droši ir labākais spēlētājs pasaules čempionātā. Pievienojot tādus vīrus kā Džons Tavaress, Raiens O’Railijs, Evans Bušārs un Marks Šeifele, Šveicē ir nonākusi izlase, kas pavisam noteikti varētu sacensties arī ar Kanādas olimpisko vienību.
SEPTIŅI DEBITANTI
Latvijas izlasē 2026. gada čempionāts ir izvērties par tādu kā paaudžu nomaiņas turnīru. No olimpiskā sastāva mūsējo rindās ir vien 12 spēlētāji: vārtsargs Kristers Gudļevskis, aizsargi Alberts Šmits, Oskars Cibuļskis, Ralfs Freibergs, Roberts Mamčics un Kristaps Zīle, kā arī uzbrucēji Renārs Krastenbergs, Mārtiņš Dzierkals, Rūdolfs Balcers, Sandis Vilmanis, Oskars Batņa un Haralds Egle. Iztrūkumos savukārt ir ierakstāmi tādi izlases līderi kā vārtsargi Elvis Merzļikins un Artūrs Šilovs, aizsargi Uvis Jānis Balinskis un Kristiāns Rubīns, kā arī uzbrucēji Zemgus Girgensons, Teodors Bļugers un visdrīzāk arī Eduards Tralmaks. Pievienojot klāt arī traumētos Rodrigo Ābolu un Ēriku Mateiko, sastāvā nav daudzu jo daudzu potenciālo līderu.
Izlases ģenerālmenedžeris Rūdolfs Kalvītis preses konferencē par dažiem no šiem spēlētājiem izteicās, ka līdzjutējiem pašiem jāprasa, kāpēc viņu nav izlasē. Līdzjutējiem ilgi nebija jāspekulē – visdrīzāk šis citāts ir veltīts Girgensonam un Bļugeram, kuri jau iepriekš ne tuvu nav rāvušies piedalīties katrā pasaules čempionātā.
Zemgus Latvijas krāsas ārpus olimpiskajām spēlēm un kvalifikācijas nav pārstāvējis kopš 2017. gada, taču, lai vai kā to daudziem negribētos atzīt, viņam allaž ir bijuši attaisnojoši apstākļi. Ir bijušas bērnu dzimšanas, traumas, līguma trūkums un Tampabejā – pat izslēgšanas spēles, kas Bufalo Sabres laikos likās kā neaizsniedzams sapnis. Šogad Zemgus pierādīja savu lomu Latvijas izlasē olimpiādē, savukārt izslēgšanas spēlēs pret Monreālas Canadiens viņš bija viens no visvairāk spēka paņēmienus izdarošajiem spēlētājiem, pēdējā mačā vien to izdarot septiņas reizes. Šāds spēles stils ir ļoti sāpīgs un ķermenim smags, tāpēc nav pārsteigums, ka arī neviens cits līdzvērtīgi fizisks spēlētājs pasaules čempionātos nespēlē. Tāpat arī nedrīkstam aizmirst, ka Girgensons ir precējies ar amerikānieti un ikdienā dzīvo ASV, kas vairāk nekā mēneša pavadīšanu vienam pašam Eiropā padara daudz grūtāku.
Teodora Bļugera situācija šogad ir daudz vienkāršāka – viņa divu gadu līgums ar Vankūveras Canucks ir noslēdzies, kas nozīmē, ka spēlētājam šobrīd primāri ir jāizlemj par savu nākotni. Zināmā mērā līdzīga situācija ir arī Elvim Merzļikinam, kuram nākamais būs pēdējais līguma gads Kolumbusas Blue Jackets, taču viņš jau pēc olimpiādes izteicās, ka ir apstākļi, ko nevēlas komentēt, liekot spekulēt par saasinātām attiecībām ar treneri Vītoliņu. Balinsku ģimenē pavasaris pienāks ar ģimenes pieaugumu, savukārt Šilovs ir traumēts, kas noteikti nenāks par labu izlasei.
Tas gan ir devis papildu iespējas virknei citu spēlētāju. Izlasē kopumā šogad būs septiņi debitanti – aizsargi Alberts Šmits un Artūrs Andžāns, kā arī uzbrucēji Kristaps Skrastiņš, Patriks Zabusovs, Oskars Lapinskis, Sandis Vilmanis un Olivers Mūrnieks. Īpaši interesanti ir pirmais un pēdējais no šī saraksta – jau pēc mēneša Šmits kļūs par visu laiku visaugstāk draftēto latvieti NHL, savukārt Mūrnieks nule kaldināja U18 izlases ceturto vietu, debijas mačā lielajā izlasē guva vārtus un pavisam drīz kļūs par jaunāko latvieti pasaules čempionātā, pārspējot 20 gadus veco bijušā kapteiņa Kaspara Daugaviņa rekordu.
Par Latvijas izlases līderiem 2026. gadā visdrīzāk kļūs pirmais uzbrucēju virknējums, kurā ietilps kapteinis Rūdolfs Balcers, Sandis Vilmanis un centrs Deniss Smirnovs. Tāpat milzu loma izlasē būs arī vārtsargam Kristeram Gudļevskim un aizsargam Albertam Šmitam. Veiksmes gadījumā mūsējie var cīnīties par ceturtdaļfināla robežu, savukārt minimālajam mērķim būtu jābūt vismaz divām uzvarām pret Ungāriju un Lielbritāniju, pārliecinoši nosargājot vietu elites divīzijā.