Saskaņā ar World Athletics (tā jau labu laiku dēvē 1912. gadā dibināto Starptautisko Vieglatlētikas federāciju asociāciju jeb IAAF) datiem ik gadu uz mūsu planētas tiek rīkoti vairāk nekā 850 klasisko maratona skrējienu – daļa regulāri, daļa ik pa laikam. Atkarībā no norises vietas būtiski atšķirīgs ir gan balvu fonds, gan galveno skrējienu pavadošie pasākumi, proti, sacensības īsākās distancēs, parasportistu cīņa, skriešanas popularizēšana bērniem. Taču šoreiz pievērsīsimies vien augstākā līmeņa sportam, proti, pašiem prestižākajiem maratoniem.
Kopš 2006. gada šīs piramīdas virsotnē ir nu jau septiņi maratoni, kas tiek rīkoti World Marathon Majors sērijā un kļuvuši leģendāri. Trīs no tiem notiek ASV (Bostonā, Čikāgā un Ņujorkā), divi Eiropā (Londonā un Berlīnē), viens Āzijā (Tokijā) un viens Austrālijā (Sidnejā). ESPN vēsta, ka drīzumā šim pulkam varētu pievienoties arī Dienvidāfrika ar Keiptaunas maratonu un Ķīnas pilsēta Šanhaja, kur allaž tiek pulcēts liels dalībnieku skaits. Savas ambīcijas ir arī Dienvidkorejai (Tegu un Seulai) un vēsturisku maratonu rīkotājiem tādās Eiropas pilsētās kā Parīze, Roma vai Amsterdama, taču pagaidām to organizētāji uz pašu augstāko līmeni oficiāli nepretendē.
Taču tas nenozīmē, ka šo sacensību rīkotāji necenšas ar sponsoru atbalstu piesaistīt elites sportistus, kuri labvēlīgas apstākļu sagadīšanās gadījumā varētu sasniegt ļoti augstvērtīgus rezultātus un šādā veidā popularizēt ne tikai pašu pasākumu, bet arī tā norises vietu. Vienkāršoti sakot – ja Rīgas maratonā tiks labots pasaules rekords, miljoniem cilvēku visā pasaulē metīsies gūglēt, kas tā Rīga un Latvija, par kuru viņiem iepriekš nebija nekādas nojausmas, īsti ir.
DISTANCE VIENA, BET...
Lai gan attālums, kas no starta līdz finišam jāpaveic sportistam, allaž ir vienāds (jau pieminētie 42,195 kilometri), apstākļi dažādās trasēs ir atšķirīgi – tas vairs nav tipiskais stadiona skrējiens, kad visi sportisti pa lielisku un līdzenu skrejceļa segumu vienkārši veic apli pēc apļa, raksta Sports Illustrated. Lai uzrādītu augstvērtīgu rezultātu (nevis iegūtās vietas, bet distances veikšanas laika nozīmē), ar lielisku fizisko gatavību un atrašanos sporta pīķa formā bieži vien ir par maz.
Daudz ko nosaka trases reljefs, jo vairumam skrējēju ērtāk un ātrāk izdodas savus labākos rezultātus sasniegt tajās maratonu norises vietās, kur iezīmētais maršruts nav pārāk paugurains. Citiem vārdiem sakot – jo vairāk tiltu skrējienā jāpārvar, jo sliktāks būs uzvarētāja rezultāts.
Nākamā lieta ir klimatiskie apstākļi. Āfrikā dzimušie skrējēji (un tieši kenijieši un etiopieši jau ilgāku laiku dominē maratona sacensībās) ir labāk pielāgojušies lielākai svelmei, taču arī daudzi no viņiem atzinuši, ka komfortablāk jūtas apstākļos, kad gaisa temperatūra svārstās ap plus 15 līdz 20 grādu atzīmei, bet debesis ir mazliet apmākušās. Eiropiešiem un ziemeļamerikāņiem šīs izjūtas ir vēl nozīmīgākas. Latvijas slavenākā maratoniste Jeļena Prokopčuka (2005. un 2006. gadā viņa uzvarēja Ņujorkas maratonā) savulaik atzinusi, ka karstums un lielais gaisa mitrums bijuši tie faktori, kas lieguši viņai sasniegt labāku rezultātu 2016. gada Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs.
Maratonu organizētāji to ņem vērā, un World Marathon Majors izveidots stabils kalendārs, saskaņā ar kuru sacensības notiek pavasarī vai rudenī, kad nav nedz par aukstu, nedz par karstu, vēsta ESPN. Sezonas atklājēju gods atvēlēts Tokijai, kur maratons tiek rīkots marta pašā sākumā. Aprīlī skrējēji pulcējas sākumā Bostonā, bet pēc tam Londonā. Tā kā šie maratoni notiek tikai ar nedēļas intervālu, faktiski neviens augstākā līmeņa sportists nepiedalās abos – ir jāizvēlas, uz kuru likt savu kārti. Augusta nogalē tiek rīkots Sidnejas maratons (jāatgādina, ka dienvidu puslodē augusts ir pavasara vēstnesis), bet tālāk stafete tiek nodota septembrī Berlīnei, oktobrī Čikāgai, bet novembra pirmajā nedēļā Ņujorkai.
Sasniegto rezultātu ziņā daudz kas ir atkarīgs no laikapstākļiem konkrētā vietā un brīdī, norāda BBC. Ir taču skaidrs, ka spēcīgas lietusgāzes vai brāzmains vējš sportistiem kļūst par traucēkli, taču, kā mēdz sacīt, – apstākļi visiem ir vienādi. Statistika gan ir diezgan nepielūdzama un spilgti liecina, ka ātrākie maratoni parasti ir Londonā un Berlīnē, paretam ļoti augsta līmeņa rezultāti tiek sasniegti Čikāgā. Interesanti, ka Bostonas maratona dalībniekiem nav iespēju kļūt par pasaules rekordistiem, jo šī trase īsti neatbilst World Athletics prasībām, kas paredz, ka distancei jābūt vairāk vai mazāk līdzenai (tiek izmantotas sarežģītas formulas, lai aprēķinātu kopējo kāpumu un kritumu attiecību visu 42,195 kilometru garumā). Bostonas īpatnība ir tā, ka tur labu gabalu jāskrien lejā no kalna un starta vieta atrodas krietni augstāk virs jūras līmeņa nekā finiša vieta.
ĀTRĀK PAR DIVĀM
Kā jau katrā vieglatlētikas, it sevišķi skriešanas, disciplīnā ierasts, allaž pastāv kāda maģiskā robeža, kuras pārvarēšana tiek uzskatīta par milzīgu panākumu. Maratona gadījumā jau ilgus gadus sapņots par brīdi, kad kāds šo distanci veiks ātrāk par divām stundām. Vērts atgādināt, ka 1896. gadā, kad maratons tika iekļauts mūsdienu pirmo olimpisko spēļu programmā, uzvarētājam Spiridonam Luisam no Grieķijas distances pieveikšanai bija nepieciešamas 2 stundas 58 minūtes un 50 sekundes, turklāt jau vēlāk noskaidrojās, ka distance bijusi vismaz par pusotru kilometru īsāka, nekā tai vajadzētu būt.
Bet, atgriežoties pie divu stundu robežas, pirmais to 2019. gada oktobrī Vīnē pārvarēja leģendārais Kenijas skrējējs Eliuds Kipčoge (viņa kontā ir 11 uzvaras prestižākajos maratonos). Stunda 59 minūtes un 40 sekundes – tāds bija viņa rezultāts, atgādina CNN. Taču kā pasaules rekords tas tā arī netika reģistrēts, jo tās nebija sacensības, bet gan šovs. Pateicoties sponsoru atbalstam, tika izveidota kenijietim piemērota trase, arī sāncenšu viņam nebija, bet tikai palīgi. Vēl šajā skrējienā piedalījās 41 cilvēks, kas ik pa laikam mainījās, pildot zaķu lomu – tā vieglatlētikā dēvē sportistus, kuri zināmu laiku uztur augstu skrējiena tempu, bet pēc tam aizelsušies un pārguruši pamet trasi. Vārdu sakot, Kipčoges sasniegumu veicināja tieši viņam radītie «siltumnīcas apstākļi», un, gods kam gods, sportists to nekad nav noliedzis un pat nemēģināja ķildoties ar starptautisko federāciju, lai viņa vārdu atkal ierakstītu rekordistu sarakstā.
Taču jauns un ļoti nozīmīgs ieraksts šajās vieglatlētikas labāko rezultātu ailītēs tika veikts šā gada 26. aprīlī, kad Kenijas sportists Sabastians Save Londonas maratona distanci pabeidza stundu 59 minūtes un 30 sekundes pēc starta. Turklāt divu stundu robežu pārvarēja arī viņa galvenais sāncensis – etiopietis Jomifs Kejelča, kurš finišēja tikai 11 sekundes pēc uzvarētāja, vēsta BBC. Angļu valodā diezgan populārs ir izteiciens par ideālo vētru, kas tiek lietots gan negatīvā, gan pozitīvā nozīmē, taču šogad Londonā nozīmēja pašus labākos apstākļus maratonskrējējiem.
Taču pat lieliski apstākļi var nepalīdzēt, ja sportists fiziski vai mentāli nav gatavs uzrādīt labāko rezultātu. Uz 31 gadu veco Savi tas neattiecas, jo beidzamajos gados viņš uzvarējis teju visās sacensībās, kurās startējis, mērķtiecīgi tām gatavojoties, ziņo ESPN. Interesanti, ka pašreizējā pasaules rekordista (oficiāli gan šo sasniegumu World Athletics vēl nav apstiprinājusi) uzvaras gājiens sākās Rīgā, kad 2023. gadā viņš garo distanču skriešanas čempionātā uzvarēja pusmaratona distancē – līdz tam šim kenijietim parasti bija atvēlēta vien zaķa loma. 2024. gada decembrī Save izcīnīja savu pirmo lielo uzvaru klasiskajā maratonā, turklāt Valensijā, kur parasti netiek uzrādīti augsti rezultāti, distanci veicot pārsteidzoši ātri – divās stundās divās minūtēs un piecās sekundēs, kas tolaik bija piektais labākais rezultāts maratonskrējienu vēsturē. Jau tad sporta eksperti un plašsaziņas līdzekļi prognozēja, ka pie maratona skrējienu debesīm ir parādījusies jauna zvaigzne, un šoreiz nekļūdījās. To apliecināja Saves uzvaras pagājušā gada Londonas un Berlīnes maratonos.
Bet kulminācija, protams, bija šā pavasara skrējiens Londonā. Manchester Evening News raksta, ka Save ne tikai ierakstījis savu vārdu rekordu grāmatās, bet arī labi nopelnījis, paņemot, kā mēdz sacīt, visu banku. Proti, par uzvaru sacensībās viņam pienākas 55 tūkstoši dolāru, par trases rekorda pārsniegšanu vēl 25 tūkstoši un tad vēl saldais ēdiens – 125 tūkstoši par jauno pasaules rekordu un 150 tūkstoši par to, ka distance veikta ātrāk nekā divās stundās un divās minūtēs. Protams, no šīm naudas balvām jāatrēķina nodokļi (ziņas par to, kāds ir Keniju pārstāvošā sportista statuss kā nodokļu maksātājam Apvienotajā Karalistē, netiek izpaustas), taču skaidrs, ka jaunais rekordists krietni patukšojis sacensību rīkotāju maciņus. Šos izdevumus gan tikpat labi var saukt arī par investīcijām, jo vienlaikus tā ir lieliska reklāma tieši Londonas maratonam, kas palīdz piesaistīt pasaules labākos skrējējus un līdz ar to arī viņu sponsorus.
BBC vēsta, ka dzimtenē Save tika sagaidīts kā varonis. Par godu viņam Kenijas galvaspilsētas Nairobi lidosta uz neilgu laiku ierobežoja citu ieplānoto reisu kustību, lai Kenya Airways lidmašīna, kurā atradās jaunais pasaules rekordists, varētu izmest loku virs lidostas. Pēc piezemēšanās lidostas ugunsdzēsēji sveica uzvarētāju, sarīkojot tā saukto ūdens salūtu, kas nozīmē lidmašīnas aplaistīšanu ar spēcīgām ūdens strūklām. Visu to pavadīja koncerts, kurā uzstājās gan dziedātāji, gan dejotāji, un, protams, tūkstošiem cilvēku liels sagaidītāju pūlis, kas jūsmoja par tautieša sasniegumu. Lai nu ko, bet kārtīgas svinības afrikāņi prot sarīkot pat uz līdzenas vietas, taču šajā gadījumā tām bija pamatots iemesls.
Pēcāk Save devās audiencē pie Kenijas prezidenta Viljama Ruto, kurš izsniedza sportistam divus čekus astoņu miljonu Kenijas šiliņu vērtībā (tas ir aptuveni 62 tūkstoši dolāru). Kāpēc divus? Tāpēc, ka Kenijas likumi paredz sportistus atalgot atsevišķi gan par uzvaru prestižās sacensībās, gan par pasaules rekorda sasniegšanu. Papildus tam Savem tika uzdāvināta arī automašīnas reģistrācijas numura zīme ar zīmīgajiem cipariem: 01:59:30. Sportists revanšējās, atdāvinot prezidentam savus skriešanas apavus, kas Londonā aiznesa viņu līdz pasaules rekordam, – vienu no jaunākajiem modeļiem, kas, pēc Sport-Express ziņām, sver tikai 97 gramus. Un, jā, Save jau paziņojis, ka lielāko daļu no balvās saņemtās naudas ieguldīšot labdarības projektos un skriešanas sporta attīstībā Kenijā.
MILŽU CĪŅAS
Atbilde uz jautājumu, kurš no lielajiem World Marathon Majors sērijas maratoniem ir pats prestižākais, nebūt nav vienkārša, norāda ESPN. Ja raugāmies vēsturē, priekšroka būtu Bostonas maratonam, kas tiek rīkots jau kopš 1897. gada un kam ir ļoti strikti kvalifikācijas nosacījumi un milzīgs balvu fonds (uzvarētājs neatkarīgi no rezultāta saņem 150 tūkstošus dolāru pirms nodokļu nomaksas). Taču, kā jau minēts, Bostonas mīnuss ir tas, ka šī trase neatbilst World Athletics prasībām, oficiālus rekordus tajā nav iespējams uzstādīt, bet kaut kādas pārmaiņas distances reljefa ziņā rīkotāji pat negrasās veikt, atsaucoties uz vēsturisko mantojumu. Turklāt šis biznesa modelis taču labi darbojas, nesot rīkotājiem labu peļņu.
Gan Berlīnes, gan Londonas maratoni izslavēti ar to, ka tajos var sasniegt augstākā līmeņa rezultātus – distance ir diezgan līdzena, lietus vai lielu vēja brāzmu parasti nav, raksta MarathonGui-de.com. Starp citu, Berlīnes maratons ik gadu tiek rīkots jau kopš 1974. gada, bet Apvienotās Karalistes galvaspilsētā tas notiek kopš 1981. gada. Čikāga, kur pirmais lielais maratons notika 1977. gadā, ir zināma kā vieta, kur maratona skrējējiem nākas rēķināties ar vēju, kas pūš no Mičiganas ezera. Trase gan iekārtota tā, ka lielākoties tas ir pavējš, kas veicina labu rezultātu sasniegšanu. 1970. gadā pirmo reizi notikušajam Ņujorkas maratonam prestiža līmenis ir ļoti augsts, taču trases reljefa un laikapstākļu dēļ tur reti kad sasniegti augstvērtīgākie rezultāti. Tas pats attiecas uz Tokijas maratonu, kur daļa distances ved pa ielām, kurās vējš svilpo uz nebēdu.
LIELIE BLĒŽI, MAZIE KRĀPNIEKI
Maratona skrējienu vēsturē bijis ne viens vien gadījums, kad sportists, izmantojot negodīgus un nelegālus paņēmienus, ieguvis pārsvaru pār sāncenšiem, vēsta BBC. Un tas attiecas ne tikai uz mūsdienām.
1896. gada olimpiskajās spēlēs Atēnās grieķis Spiridons Beloks krietnu daļu ceļa nobrauca ratos un finišēja trešajā vietā, taču pēc tam, kad pārkāpums tika konstatēts, viņu diskvalificēja, vēsta ESPN. Līdzīgs liktenis 1904. gada Sentluisas olimpiskajās spēlēs piemeklēja amerikāni Frederiku Lorcu, kurš it kā izstājās no skrējiena pēc nepilnu 15 kilometru veikšanas, bet, braucot automašīnā panāca pārējos dalībniekus un pēc spēku saglabāšanas finišēja pirmais. Blēdība gan tika atklāta ātri, Lorcs savu vainu nenoliedza, apgalvojot, ka tikai gribējis pajokot, un saskaņā ar tā laika noteikumiem tika cauri gandrīz sveikā – jau nākamajā gadā viņš kļuva par Bostonas maratona uzvarētāju, un šis panākums nav apstrīdams.
Sports Illustrated raksta, ka mūsdienās maratona skrējēju kopienā ir izdalāmas divas krāpnieku grupas. Pirmie ir elites līmeņa sportisti, kuri vēlas sasniegt pēc iespējas augstvērtīgāku rezultātu un šajā nolūkā lieto vai nu aizliegtus medicīniskos preparātus jeb dopingu, vai arī cenšas izmantot ekipējumu (krosa apavus ar augstām un elastīgām zolēm), kas neatbilst World Athletics noteikumiem. Pavisam nesen piecu gadu diskvalifikācija tika piespriesta Kenijas skrējējam Albertam Koriram, kurš 2021. gadā uzvarēja Ņujorkas maratonā, bet pērnā gada rudenī pieķerts dopinga lietošanā. 2021. gadā uzvara Vīnes maratonā tika anulēta etiopiešu skrējējam Deraram Hurisam, kurš bija izmantojis noteikumiem neatbilstošus apavus ar pārāk biezu un atsperīgu zoli.
Attiecībā uz augstu sasniegumu un ievērojamu naudas balvu pretendentiem šāda rīcība, lai gan ir nosodāma, taču vairāk vai mazāk saprotama, taču tajā pašā laikā nav iespējams izprast tos amatierus vai entuziastus, kas lielajos maratonos veic pavisam primitīvus trikus. The New York Times raksta, ka ik gadu aptuveni 30 vai 40 dalībnieki tiek diskvalificēti par tā saukto distances nogriešanu – proti, pietuvojoties ceļu krustojamam, viņi nepaliek iezīmētajā trases daļā, bet gan bizo pa taisno, pāri mauriņam. Palielinoties videonovērošanas kameru skaitam un tā kā skatītāji aizvien biežāk maratonus vēro nevis ar acīm, bet savu viedtālruņu kamerām, pēc tam ierakstus izvietojot interneta vietnēs, pieķerti jau daudzi mazie krāpnieki.
Šajā kategorijā ietilpst gan vizuāli līdzīgi brāļi, kuri viens otru nomainījuši distances vidū, gan bezpajumtnieks, kurš, pacēlis uz ceļa nokritušu dalībnieka numuru, pamanījās to piespraust pie sava krekla un kaut kā nosteberēja atlikušos pāris kilometrus. Visam tam vēl nāk klāt vīrieši, kuri izliekas par sievietēm (tas lielākoties notiek Āfrikas maratonos), un jokainie romantiskie stāsti, kad viens no laulātajiem draugiem ir kvalificējies maratonam un viņa numurs tiek nokopēts, lai skriet varētu abi kopā.