Beidzamajos 20 gados Šveices hokeja valstsvienība iekarojusi reputāciju kā diezgan stabila komanda, kas visbiežāk ir starp labākajām pasaulē, vēsta ESPN. Tiesa, līdz zelta medaļām tai tā arī nav izdevies aizsniegties, taču Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) rangā Šveice pašlaik ir otrajā vietā, atpaliekot vien no ASV. Tātad priekšā kanādiešiem, zviedriem, čehiem un somiem. Viena sestā, divas piektās vietas un divas sudraba medaļas – tādi ir Šveices izlases sasniegumi beidzamajos piecos pasaules čempionātos. Piektā vieta arī šā gada olimpiskajās spēlēs.
Gan pirms Otrā pasaules kara, gan neilgi pēc tā Šveices hokeja izlase Eiropas mērogā kotējās gana augsti, laikā no 1930. līdz 1953. gadam izcīnot sešas bronzas un vienu sudraba medaļu pasaules čempionātos. Taču vēlāk uz vairākiem gadu desmitiem sekoja krīze. Kad šī raksta autors pagājušā gadsimta 70. gadu vidū kļuva par kaislīgu hokeja līdzjutēju, Šveices izlase atradās «kaut kur pagrabā». Tiesa, jāņem vērā, ka tolaik elites divīzijā spēlēja vien astoņas komandas, nevis 16, kā tas ir pašlaik.
Hokeja atdzimšana Šveicē sākās pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, lai gan spēcīgāko komandu sacensībās tā uz īsu laiku bija atgriezusies gan 1972. gadā, gan 1987. gadā, kā arī laikā no 1991. līdz 1993. gadam. Latvijas izlases līdzjutēji joprojām laiku pa laikam piemin 1996. gadu, kad Eindhovenā B grupas (tā tolaik sauca otru spēcīgāko pasaules čempionāta divīziju) turnīra pēdējā kārtā tieši Latvija un Šveice noskaidroja, kurš tad nonāks labāko grupā. Pateicoties Oļega Znaroka panākumam (ripa tika iestumta pretinieka vārtos, kā hokejisti saka, «ar gaļu», un mūsdienu noteikumu traktējumā tādu vārtu guvumu tiesneši droši vien neatzītu), Latvijas izlase nosargāja sev tik vajadzīgo neizšķirto rezultātu, apsteidzot Šveices valstsvienību.
Taču tikai uz laiku... Pēc diviem gadiem arī Šveices izlase iekļuva elitē (tobrīd tajā bija jau 16 komandas) un kopš tā laika zemāk par 11. vietu nekad nav kritusi, bieži vien sasniedzot turnīra ceturtdaļfinālu, bet reizēm pat ko vairāk – sudraba medaļas izcīnītas arī 2013. un 2018. gada čempionātos. Vārdu sakot, kā ātrvilciens šveicieši aizsteigušies priekšā Latvijas izlasei un savstarpējās spēlēs tiek uzskatīti par favorītiem.
Kas ir šo strauji gūto panākumu pamatā? Gan labas pieredzes pārņemšana un mācīšanās savulaik no kanādiešiem, bet pēc tam, kad pa visām vīlēm sāka izirt Padomju Savienība, arī no PSRS hokeja skolu izgājušajiem vēl aktīvajiem spēlētājiem, gan treneriem. Tāpat nedrīkst nenovērtēt naudas faktoru, jo Šveice ir viena no turīgākajām valstīm Eiropā, un tas pats attiecas arī uz klubiem – atšķirībā no Latvijas tur nenākas zīlēt kafijas biezumos, kurš tad šogad piedalīsies valsts čempionātā, bet kuram maciņš būs izrādījies pārāk plāns.
STARP PIRMAJIEM EIROPĀ
Šveice bija viena no pirmajām Eiropas valstīm, kas pievērsās no Kanādas nākušajam sporta veidam. IIHF oficiālajā interneta mājaslapā atgādināts, ka šī organizācija tika dibināta 1908. gada 15. maijā, kad Parīzē sapulcējušies hokeja entuziasti no piecām Eiropas valstīm: Francijas, Lielbritānijas, Šveices, Beļģijas un Bohēmijas (mūsdienu Čehija). Laikraksts Zürcher Unterländer norāda, ka tolaik bija izveidojusies diezgan paradoksāla situācija – šveicieši bija piedalījušies IIHF dibināšanā, taču šajā organizācijā nevarēja iestāties, jo bija piemirsuši, ka sākumā jānodibina pašiem sava federācija. Kļūda gan ātri tika labota – 27. septembrī tika dibināta Šveices Hokeja federācija, un jau tā paša gada 23. novembrī to uzņēma IIHF. Tajā pašā gadā arī tika sarīkots pirmais valsts čempionāts.
1910. gadā Šveices izlase piedalījās pirmajā IIHF sarīkotajā Eiropas čempionātā, kas turklāt notika pašu mājās, netālu no Montrē. Pirmos kucēnus gan nācās slīcināt – zaudējumi ārpus konkursa startējošajiem britu universitātē studējošajiem kanādiešu studentiem, kuri savu komandu bija nosaukuši par Oxford Canadians (1-8), sakāve pret Lielbritāniju (1-6), zaudējums beļģiem (0-1) un tad vēl pamatīgs kāviens no Vācijas (1-9). Neko labāk neklājās arī nākamajā gadā Berlīnē notikušajā čempionātā, un uz nākamajiem diviem turnīriem, kas notika 1913. un 1914. gadā, Šveices izlase pat netika deleģēta, baidoties no kārtējās izgāšanās.
Vēlāk jau sākās Pirmais pasaules karš, kad hokejs reti kuram Eiropā bija prātā. Starptautiskajā arēnā Šveices izlase atgriezās 1920. gada olimpiskajās spēlēs Antverpenē un atkal piedzīvoja fiasko – sākumā ar graujošo rezultātu 0-29 zaudēts amerikāņiem, bet pēc tam ar 0-4 arī zviedriem. 1922. gada Eiropas čempionātā gan šveicieši ieguva bronzas medaļas, taču jāņem vērā, ka turnīrā piedalījās vien trīs izlases un Alpu zemes pārstāvji bez lielām ierunām zaudēja gan Čehoslovākijai (1-8), gan Zviedrijai (0-7). Nākamajā gadā jau piecu komandu konkurencē atkal pēdējā vieta, zaudējot čehoslovākiem, zviedriem, frančiem un beļģiem. Pirmā uzvara oficiālajos izlašu mačos beidzot tika gūta 1924. gada 14. martā, kad Šveices izlase ar 12-0 sagrāva spāņus. Pirms tam gan 1924. gada olimpiskajās spēlēs nācās piedzīvot visu laiku lielāko sakāvi, ar 0-33 zaudējot Kanādas izlasei. Toties pamatīgs progress tika nodemonstrēts 1926. gadā Davosā, kur pēc diezgan sarežģītas izspēles kārtības Šveices izlase, pateicoties uzvarām pār Itāliju, Lielbritāniju (turklāt divas reizes viena turnīra laikā) un minimālam zaudējumam Čehoslovākijai, tika kronēta par Eiropas čempioni. Arī 1928. gada Sanktmoricas olimpiskajās spēlēs šveicieši vairs nebija peramo zēnu lomā, 11 komandu konkurencē izcīnot trešo vietu.
NOSTIPRINĀS ELITĒ
Kopš 1930. gada IIHF Eiropas čempionātu vietā sāka rīkot pasaules čempionātu, uz to aicinot arī aizokeāna viesus, proti, amerikāņus un kanādiešus. Šīs valstis gan sākotnēji bija pārstāvētas nevis ar nacionālajām izlasēm, bet amatieru klubiem, kurus bija izvēlējušās vietējās federācijas. Ak jā, 12 komandu sastāvā reizēm bija arī Japānas izlase.
Šveicieši jau pirmajā pasaules čempionātā ieguva bronzas medaļas, un pāris nākamajos gadu desmitos šī valstsvienība bija neiztrūkstoša elites grupas pārstāve. Pagājušā gadsimta 30. gados izlasē dominēja hokejisti no tās Šveices daļas, kurā runā itāļu valodā. Bibi Torjāni, kā arī brāļi Hanss un Ferdinands Katīni – tāds bija izlases pirmais uzbrucēju trijnieks, kas lieliski jau bija saspēlējies, vairākas sezonas kopā aizvadot HC Davos rindās.
Tajos laikos arī Latvijas izlase, tiesa, neregulāri, sāka piedalīties lielākajos hokeja forumos, taču pirmo reizi nūjas ar šveiciešiem krustoja vien 1939. gada 3. februārī Cīrihē notiekošajā pasaules čempionātā. Rezultāts no mūsu skatpunkta pavisam nelāgs – zaudējums ar 0-12. Šveicieši pēc tam aizsniedzās līdz bronzas medaļām, bet latvieši 14 komandu konkurencē izcīnīja 10. vietu.
Jau tā paša gada rudenī sākās Otrais pasaules karš, un par lielām sporta sacensībām, hokeju ieskaitot, varēja aizmirst līdz pat 1947. gadam. Bez lieka cinisma, bet katrā ķibelē un katastrofā reizēm iespējams atrast ko labu, un kas lai to zina, cik izlašu finansiālu apsvērumu dēļ būtu spējušas doties tālajā ceļā uz Japānas pilsētu Saporo, kur pasaules čempionāts bija ieplānots 1940. gadā.
Šveice, kas Otrā pasaules kara laikā bija saglabājusi neitralitāti, tika uzskatīta par vienu no čempionāta favorītēm, taču galu galā nācās samierināties ar ceturto vietu 1947. gadā Prāgā notikušajā čempionātā. Taču pēcāk rezultāti strauji uzlabojās – trešā vieta atkal jau mājās (Sanktmoricā) notikušajās olimpiskajās spēlēs, pēc tam laikā no 1950. līdz 1953. gadam trīs bronzas medaļas pasaules čempionātos.
Taču tad uz pasaules hokeja skatuves parādījās jauns spēks – PSRS izlase, un šveiciešiem elites grupu nācās atstāt, kopš 1957. gada vairs nespējot iekļūt pasaules labāko septiņu (vēlāk astoņu) izlašu skaitā. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados Šveicei aizsteidzās priekšā gan Austrumvācijas izlase (čempionāts VDR bija vairāk nekā nožēlojams, titulu izspēlējot divu komandu – Berlīnes un Veisvaseres Dynamo – nebeidzamā spēļu sērijā), gan poļi, gan reizēm arī austrieši un itāļi.
LĪGA UN ŠPENGLERA KAUSS
Ilgus gadus Šveicē hokejs, lai gan bija populārs (šajā ziņā atpaliekot vien no futbola un kalnu slēpošanas), atradās tādā kā pusprofesionāļu statusā, vēsta ESPN. Būtisks pavērsiens notika pagājušā gadsimta 80. gados, kad klubiem parādījās iespēja maksāt labas algas leģionāriem, kuri to vai citu iemeslu dēļ nebija spējuši nostiprināties pasaules spēcīgākajā – Nacionālajā hokeja līgā (NHL). Šveices klubos viņiem visbiežāk bija vadošā loma, un meistarības pietika, lai uzlabotu arī gados jauno vietējo hokejistu sniegumu. Jaunu asiņu pieplūdumu Šveice piedzīvoja 80. gadu nogalē un 90. gadu sākumā, kad pajuka sociālistiskais bloks – vietējā līgā sākumā ieplūda čehi un slovāki, bet pēcāk arī bijušās PSRS hokejisti. Piemēram, padomju izlases un tās bāzes kluba ACSK otrās maiņas spēlētāji Andrejs Homutovs un Vjačeslavs Bikovs savulaik nolēma nemaz nemēģināt laimi NHL, kur nekas nav garantēts, un tā vietā izvēlējās miera ostu Šveici.
Būtiska nozīme bija arī klubu stabilitātei. Visbiežāk (31 reizi) par valsts čempioniem kļuvuši HC Davos hokejisti, ar 15 tituliem viņiem seko SC Bern, 11 reizes uzvarējusi Cīrihes komanda ZSC, mazliet atpaliek Lugāno un Klotenes klubi. Taču būtiski, ka tie joprojām ir starp 14 spēcīgākajām jeb Nacionālās līgas komandām. Vēl 11 vienības spēkus mēro otrajā jeb Šveices līgā, turklāt labākajai ir iespēja pēc spēlēm ar Nacionālās līgas pēdējā vietā palikušo komandu pāriet uz elites divīziju. Un jāņem jau vērā arī tas, ka visiem šiem klubiem ir pilnvērtīga piramīda, sākot ar bērnu hokeju līdz pat profesionālam klubam.
Savulaik skolā ķīmijas skolotāja bieži atkārtoja teicienu «kvantitāte nosaka kvalitāti». Tas allaž nāk prātā, iedomājoties par Latvijas Virslīgas čempionātu, kurā šogad knapi izdevies nokomplektēt piecas ar pusi komandas (par pusi tiek ieskaitīta Kijivas Capitals). Starp citu, 1931. gadā, kad notika pirmais Latvijas čempionāts hokejā, tajā piedalījās deviņas komandas. Un laiki jau arī nebija tie paši labākie, jo arī Eiropu bija sasniegusi amerikāņu Lielā depresija.
Būtisks rādītājs ir arī skatītāju interese par vietējo čempionātu. Latvijā sapulcināt kādus pāris tūkstošus līdzjutēju uz sezonas nozīmīgāko spēli bieži vien izrādās neiespējami, taču Šveicē pat pēc spēka otrajā līgā uz spēlēm sanāk vidēji ap 2700 cilvēkiem. Elites līmenī šis skaitlis ir teju trīs reizes lielāks, un Šveice jau vairākus gadus diezgan stabili ir pirmajā vietā Eiropā vietējo hokeja spēļu apmeklētības ziņā. Un izrādās, ka šādam līdzjutēju pieplūdumam nebūt nav vajadzīgas saskaņā ar pēdējiem modes kliedzieniem būvētas arēnas, raksta Berner Zeitung. Daudzu pilsētu hokeja hallēs (tās parasti kopīgi apsaimnieko kluba īpašnieki un vietējā pašvaldība) joprojām saglabātas gan stāvvietas, kurās parasti pulcējas aktīvākie līdzjutēji, gan dažādas no koka darinātas konstrukcijas.
Ņemot vērā hokeja popularitāti, nav mazsvarīgi, ka spēļu arēnas ir gana plašas. Piemēram, 1967. gadā Bernē uzceltā halle, kas šajos gados pārbūvēta vien divas reizes (sveiciens mazliet jaunākajai, bet sen jau nebūtībā aizgājušajai Rīgas Sporta pilij), spēj uzņemt ap 17 tūkstošiem skatītāju. Cīrihē – 12 tūkstošus, Fribūrā un Lozannā vairāk par deviņiem tūkstošiem. Un šveicieši ir arī hokeju saprotoši un temperamenta pilni līdzjutēji, kuri neiet uz arēnu tikai tādēļ, lai pamielotos ar kādu desiņu, starp maizes rikām iebāztu kotleti vai pāris glāzēm alus. Kad viņi sāk skandināt savus zvaniņus vai dziedāt dziesmas, arēnās tiek radīta lieliska atmosfēra. Un tas attiecas gan uz klubu spēlēm, gan arī uz valstsvienības mačiem, kur visi vienojas sauklī «Hop Suisse» jeb «Uz priekšu, Šveice!» – kaut kas ļoti līdzīgs mūsu «sarauj, sarauj».
Šveices hokeja popularitāti vairojis arī kopš 1923. gada rīkotais Špenglera kauss, kas tā nosaukts par godu vienam no Davosas hokeja kluba dibinātājiem Karlam Špengleram, kurš aizrautību ar hokeju spēja apvienot ar pētījumiem medicīnas nozarē. Šis turnīrs allaž tiek rīkots laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, un tajā piedalās sešas komandas: laukuma saimnieki, kā arī pieci īpaši aicinātie viesi, starp kuriem parasti ir vēl viena Šveices komanda. Sacensības ir tik prestižas, ka reti bijuši gadījumi, kad kāds no izvēlētajiem dalībniekiem attiecies tajās piedalīties.
PIRMIE AIZ OKEĀNA
Par pasaules hokeja augstāko līmeni uzskatītajā NHL šveicieši gan ielauzās krietni vēlāk par latviešiem. Labi, neņemsim vērā 1974. gadu, kad Filadelfijas Flyers nodraftēja Rīgas Dinamo aizsargu Viktoru Hatuļevu, labi apzinoties, ka izdabūt viņu ārā no dzelzs priekškara šīs puses (padomju valsts) būs neiespējami. Taču jau 1989. gada sezonā NHL debitēja visu laiku izcilākais Latvijas hokejists Helmuts Balderis, jau pēc pāris gadiem uz pasaules spēcīgāko līgu pārcēlās Artūrs Irbe, Sandis Ozoliņš, tad arī Sergejs Žoltoks un Aleksandrs Kerčs.
Šveiciešiem šajā laikā faktiski bija tukšums – 1995. gadā Pauls Jakss kļuva par pirmo Šveices hokeja sistēmā izskoloto audzēkni, kurš debitēja NHL, visas sezonas garumā Losandželosas Kings vārtus sargājot tikai divas trešdaļas vienā spēlē. Krietni labāk karjera izvērtās citam vārtsargam Dāvidam Ebišeram, kuru 1997. gada draftā izvēlējās Kolorādo Avalanche, tiesa, tikai sestajā izvēles kārtā. Nākamajos gados Šveices hokejistu skaits, kas spēlē aiz okeāna, te pieauga, te kļuva mazāks.
Šajā sezonā kaut vienu spēli NHL klubos nospēlējuši vien 11 spēlētāji, daļa no kuriem jau pieskaitāma veterānu kategorijai – gan aizsargs Romans Josi, gan uzbrucējs Nino Nīderreiters. Vēl jau ir arī Kevins Fiala, kurš olimpiskajās spēlēs guva smagu traumu un atlikušo sezonas daļu izlaidīs, ir Niko Hišīrs, ir Timo Meiers. Būtiski, ka lielākā daļa šveiciešu NHL klubos ir, tā sakot, nevis klavieru nesēji, bet gan šī instrumenta spēlētāji, tātad arī izlasē uzņemties vadošās lomas viņiem problēmu nebūs.
Tajā pašā laikā vērojams, ka Šveices valstsvienību var piemeklēt vēl viena bedre. Pirmo reizi vairākos gadu desmitos šī valsts izlase šogad nebija pārstāvēta nedz U-18, nedz U-20 čempionātu elitē, kur Latvijas komandas spēlē itin sekmīgi. Beidzamajos gados samazinājies arī to šveiciešu hokejistu skaists, kas tiek izvēlēti NHL klubu draftā, kas ir diezgan objektīvs meistarības rādītājs. Beidzamā nosacītā zvaigzne ir Laiens Bišels, kuru 2022. gadā ar 18. izvēli piesaistīja Dalasas Stars.
Šveices Hokeja federācijas ieskatā lielākā ķibele bijusi tā, ka valstī ilgi dotas priekšrocības ārzemniekiem, kuri izmanto vietējo hokeja sistēmu, bet šīs valsts izlasi pārstāvēt pat negrasās. Runa ir par tā saukto sporta pilsonību, kas nozīmē, ka uz hokejistiem, kuri vismaz piecus gadus nodzīvojuši Šveicē un trenējušies šīs valsts klubos, ilgu laiku netika attiecinātas leģionāru kvotas, bet viss ir mainījies. Vēl pirms pāris gadiem šo pakāpeniski aizvērto spraudziņu spējuši izmantot virkne Latvijas hokejistu, kuri Šveicē labi iedzīvojušies un jau jūtas kā savējie. Tagad šai sistēmai pielikts punkts, Šveices čempionāta rīkotājiem iztiekot bez oficiāla dokumenta, bet vienkārši vienojoties, ka vairāk nekā sešus spēlētājus no ārvalstīm piesaistīt nedrīkst un ārzemniekiem Šveices hokeja pilsonību vairs nepiedāvās.