Viena no lietām, kuru regulējums sportā atpaliek no laika, ir ar interešu konfliktu jeb pretkorupciju saistītie noteikumi. Pirmkārt, praksē tos interpretē un piemēro nepamatoti šauri, ignorējot acīmredzamo. Piemēram, vērtīgu biļešu (papīra vai digitālu ieejas karšu, QR koda vai jebkāda cita veida datu nesēja veidā) individuālu dāvinājumu vajag vērtēt kritiski. Arī personisks ielūgums uz sporta čempionāta finālturnīra spēlēm ar ieeju VIP zālē noteiktos gadījumos var radīt interešu konfliktu. Otrkārt, vismaz daļa moderno pretkorupcijas noteikumu vēl nav atraduši savu vietu sporta tiesībās. Mūsdienu pretkorupcijas noteikumi ir salīdzinoši jauni – Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencija pieņemta tikai 2003. gadā, bet nacionālā līmenī par zelta standartu uzskata Apvienotās Karalistes 2010. gada Kukuļošanas likumu. Sporta nozares speciālajos likumos vai federāciju praksē par to parasti nerunā.
Sporta tiesībās par pašsaprotamu uzskata cīņu pret tādiem sportā raksturīgiem korupcijas paveidiem kā dopings un totalizatoru manipulācijas jeb aspektiem, kas tiešā veidā atspoguļojas laukumā. Taču lietās, kas skar funkcionārus, sākas bieza migla. Jautājumā par dāvanām un interešu konfliktu lielo starptautisko sporta federāciju regulējums ir ļoti pliekans. Dāvanas ir pieļaujamas tikai tad, ja to vērtība ir «simboliska» vai «nomināla». Vienlaikus nav skaidrs, ko īsti tas nozīmē dzīvē.
SIMBOLISKA VIP ZĀLE
Vispārīgais princips, ka nedrīkst pieņemt vai izsniegt dāvanas virs simboliskas vai nominālas vērtības, ir starptautisko federāciju ētikas kodeksos. Parasti netiek norādīts konkrēts skaitlis, jo tad inflācijas dēļ ik pa dažiem gadiem kodekss būtu jāgroza (sliktākajā gadījumā tas darāms smagnējā procesā – ar visu biedru balsojumu kopsapulcē). Otrkārt, dzīves līmenis bagātās valstīs un nabadzīgos reģionos būtiski var atšķirties.
Tipiski federāciju skaidrojošajos materiālos var atrast tādus orientējošus skaitļus kā 100 ASV dolāri vai 150 Šveices franki. Protams, dāvanas zem šīs summas nevar garantēt, ka viss būs labi. Tāda summa var būt vienu pusdienu nauda Cīrihē, kamēr Latvijā par šo pašu summu var labi ēst nedēļu – svarīgs ir konteksts.
Vienlaikus Latvijas Krimināllikuma 199. pants (komerciālā uzpirkšana) neparedz minimālo slieksni, tāpat kā kukuļdošanas (323. pants) vai kukuļņemšanas (320. pants) gadījumā. Svarīgs ir pats negodīgās darbības mērķis.
Vai minētais nozīmē, ka sporta federācijas vispār nedrīkstētu dot biļetes un iekļuvi VIP zālē nevienai amatpersonai? Nē, tāds secinājums būtu neprecīzs. Konkrētai amatpersonai tikai nevajadzētu pieņemt lēmumu attiecībā uz tādu federāciju divu gadu griezumā, turklāt no federācijas puses drošāk būtu labumu nodošanu veikt iestāžu līmenī, nevis konkrētai personai. Iestādei savukārt ir jāizvērtē, vai saņemtie labumi drīkst nonākt pie konkrētas personas.
Dāvanu pieļaujamības novērtējuma problēma analizēta Sporta arbitrāžas tiesas (CAS) lietā 2021/A/7632 Ahmad Al Kamali v. World Athletics jeb Apvienoto Arābu Emirātu Vieglatlētikas federācijas prezidenta diskvalifikācijas lietā par pulksteņu dāvināšanu kongresa delegātiem, šādi cenšoties iegūt balsis. No vienas puses, strīds ir tieši par to, ka konkrētas summas nav minētas, taču šāda neskaidrība nedrīkstētu izvērsties noteikuma būtības neievērošanā.
Konkrētajā lietā secināts, ka kurjeram nodotā sūtījuma deklarētā vērtība bija aptuveni 35 eiro, taču faktiski toreizējais Starptautiskās Vieglatlētikas federāciju asociācijas (jaunais nosaukums – World Athletics) amata kandidāts Āfrikas pārstāvjiem dalījis zelta rokaspulksteņus (it kā Rolex zīmola)
Lokalizējot piemēru uz Latvijas situāciju – dot uzaicinājumus uz labākajām čempionāta spēlēm valsts (pašvaldības) pārstāvim, kurš piedalījies valsts (municipālās) naudas vai jebkādu garantiju piešķiršanas procesā par labu čempionāta norisei Latvijā, būtu, mazākais, apšaubāmi. Savukārt piešķirt prestižākas vai neizpirktās biļetes, piemēram, pašvaldībai kā iestādei, lai tās sadalītu darbinieku vidū, saskaņā ar valsts (pašvaldības) iekšējo interešu konflikta pārvaldības kārtību, šķistu pieņemami. Spilgtākie politiķi, kuri kvēli virzījuši šo projektu, nedrīkstētu būt šī labuma saņēmēju vidū – viņiem pēc visa godīguma biļetes vajadzētu pirkt pašiem. Arī sporta federācijām vajadzētu uzmanīties ar biļešu un ielūgumu dāvināšanu – skaidrojums raksta turpinājumā būs mazliet komplicēts, jo balstīts federāciju hibrīda statusā.
SPORTA FEDERĀCIJU DUĀLĀ LOMA
Starptautisko sporta federāciju ieskatā nacionālās federācijas ir to interešu pārstāvji katrā attiecīgā valstī. Nosacīti var teikt, ka visas federācijas kopā veido vienu lielu korporāciju jeb multinacionālu uzņēmumu, kurš saskaņoti darbojas savā sporta veidā. Katra valsts savukārt var definēt savu politisko nostādni par sporta federāciju darbību. Parasti federācijas ir piesaistītas kādai juridiskajai formai (Latvijā – biedrības) un saņem kādu atzītu statusu no valsts, kas konkrēto biedrību padara par cienīgu un īpašu sporta veida starptautiskajai federācijai.
No valsts viedokļa Latvijas sporta veida federācijas faktiski ir jāatzīst par valsts funkciju izpildītājām sporta jomā. Ir kļūdaini sporta federācijas ar biedrības statusu pielīdzināt parastu ierindas biedrību statusam. Latvijā tās nav tīri privātas iestādes, kuras savā sporta veidā citādi attiektos uz valsts vai pašvaldību amatos esošiem ierēdņiem – valsts amatpersonām. Arī čempionāta rīkošanai speciāli dibināto SIA gadījumā nav pamata atkāpties no šī atbildības principa.
SPORTA FEDERĀCIJAS – VALSTS IESTĀDES
Jaunā, nākotnes Sporta likuma anotācijā skaidri definēts, ka sporta federācijas īsteno valsts deleģētus uzdevumus un pārvalda publiskos līdzekļus, darbojas publisko tiesību funkciju īstenošanas jomā. Šis konstatējums un oficiālajā anotācijā skaidrotais ir vitāls saistībā ar valsts amatpersonas definīciju likuma Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā kontekstā – šī likuma 4. panta pirmajā daļā ir garš saraksts ar dažādiem amatiem, taču tiešā tekstā tas nenosauc nevienu sporta iestādi. Lai gan paralēli jaunajam Sporta likumam Saeimā skata arī grozījumus likumā Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā, tomēr par sporta jomu tur nekā nav.
Saskaņā ar Sporta likumu sporta federācija ir organizācija, kas «vada un koordinē darbu attiecīgajā sporta veidā vai darbības jomā valstī». Šī definīcija jau pati par sevi norāda uz federācijas regulatoro funkciju. Vienlaikus Sporta likuma mērķis ir nodrošināt sporta organizāciju un valsts institūciju savstarpējās attiecības un uzdevumu sadalījumu. Tas nozīmē, ka federācijas nav tikai autonomas, pašpietiekamas biedrības – tās ir integrēta sporta politikas sistēmas sastāvdaļa. Eiropas sporta modelis tradicionāli balstās uz federāciju autonomiju: federācijas vēsturiski nosaka spēles noteikumus un organizē sportu neatkarīgi no valsts. Tomēr jaunākā Eiropas Savienības tiesu prakse uzsver, ka šī autonomija nav absolūta. Arvien plašāk sporta federāciju darbā tiek nodalīta «privāto tiesību jomas» darbība no valsts uzdevumu izpildes jeb publisko tiesību funkcijas. Arvien vairāk sporta lietu nonāk arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kur sporta pārvaldības tradīcijas saņem bargu kritiku.
Sporta federācijas drīkst pieņemt saistošus noteikumus, ierobežot sportistu un komandu piekļuvi sacensībām, sankcionēt dalībniekus – taču pretēji viedoklim, ka disciplinārās komisijas var brīvi lemt, kā tām vajag, patiesībā šādai rīcībai jāatbilst caurredzamības, objektivitātes un nediskriminācijas prasībām.
Šo faktu kontekstā jāsecina: sporta federācijām Latvijā ir divas priekšnieces – starptautiskā federācija (tās parasti izstrādā ētikas kodeksus, kuri ir saistoši arī nacionālajām federācijām un ierobežo interešu konfliktus no komerciālā, nozares regulatīvā skatpunkta) un valsts (atzītās sporta federācijas pilda valstiskas funkcijas, un to pārstāvjiem jāievēro valsts nacionālie likumi pretkorupcijas un interešu konflikta jomā no valsts tiesību viedokļa).