Alpīnisti Inese Pučeka, Vija Olte un Renārs Kunigs-Salaks gājuši bojā, cenšoties iekarot Ziemeļamerikas augstāko virsotni Denali (6190 m), vienu no fiziski smagākajām augsto kalnu virsotnēm pasaulē. "Kalni ir vieta, kur cilvēks ir patiess," Dienai saka I. Pučekas pirmā klases audzinātāja Ingrīda Vaisjune. Viņa jau 30 gadus Misas pamatskolā vada sporta tūrisma pulciņu.
Skolotāja I. Vaisjune atceras, ka kalnus iemīlējusi jau bērnībā, kad uz tiem veda vecāki. Tomēr viņa nav augsto kalnu kāpēja, sevi sauc par kalnu pastaigu cienītāju. "Vēl joprojām vedu bērnus uz "vienkāršiem kalniem", lai viņi redzētu, kas ir kalni un ka kalnos būt ir forši, tur esošo brīvības sajūtu," stāsta Misas pamatskolas tūrisma pulciņa vadītāja. "Ejam Skandināvijas kalnus, Tatrus, arī Alpus. Eiropas dienvidos tas ir vairāk ar komfortu, bet Skandināvijā – ar teltīm, ugunskuriem, prīmusiem un visu pārējo. Man bijuši ļoti, ļoti daudz dažādu bērnu, bet Inese bija īpaša ar to, ka aizgāja uz alpīnismu. Citi tik augstu nav kāpuši." I. Vaisjune atceras, ka, esot Ineses Pučekas pirmā klases audzinātāja, bērniem prasījusi, ko viņi vēlas no skolas. "Un tā meitene – maza, maza knīpiņa lielām acīm – teica, ka grib būt brīva. Viņa vienmēr devās uz šo brīvību un bija darītāja: es gribu darīt, un es daru. Gan tad, kad bija mazs bērns, gan vēlāk, kad gāja un kāpa. Dažreiz viņa brauca mums līdzi, vēl pirms diviem gadiem kopā bijām Tatros – mēs gājām kalnos, bet viņa kāpa klintīs."
Sporta tūrisma pulciņā pirmā aizgājusi I. Pučekas māsa Renāte, bet jaunākā māsa drīz sekojusi. "Mums ir zvērests, ko sacerēja Inese. Protams, ar joku elementiem, bet tajā ir stāsts, ka es dalīšos ar savu snikerīti, man vienmēr būs zeķes, ko aizdot komandas biedram, vienmēr būšu labā noskaņojumā. Viņa šajā devīzē iekļāva lietas, kas pašai bija svarīgas. Tieši viņa arī parasti šo svinīgo solījumu pieņēma – lasīja priekšā, un bērni ļoti nopietnām sejām, turot roku uz sirds, to atkārtoja," saka I. Vaisjune.
Skolotāja uzsver, ka vienmēr apbrīnojusi audzēknes, kura jau bija iekarojusi arī 7000 m augstu virsotni, spēku. "Domāju, viņa kalnos gāja pēc brīvības – tā viņai bija svarīga gan mazai, gan arī lielai esot. Un tur augšā viņa sasniedza savu laimi un brīvību. Mums ir bijušas sarunas, kur viņa saka, ka viņai ir svarīgi kalni, svarīgi tur būt. Mēs nekad nevaram pateikt, kas ar mums notiks. Viņas dvēsele aizgāja vietā, ko mīlēja, – viņa mīlēja kalnus, augstumu, izaicinājumu. Tāds bija viņas sapnis. Kalni ir īpaši ar brīvības izjūtu, jūti, ka esi augstāk par zemi, pie kaut kā dievišķa, pie kā ļoti netverama. Kalni ir vieta, kur cilvēks ir patiess. Kad es tur aizeju, izjūtu milzīgu mieru un bijību pret šo varenību."