Latvijas Basketbola atbalsta partnerība (LBAP) jau iepriekš pauda savu viedokli un ieskicēja šo tēmu viedokļrakstā "Akli šķērdējot miljonus, Latvijas jaunatnes sports turpina palikt novārtā". Mūsu ierosinājums bija noteikt prioritāti sporta veidiem, kuros ir masveida bērnu un jauniešu iesaiste, nevis simboliska dalība, kā arī aicinājums esošo finansējumu izmantot gudrāk. LBAP aicināja izvērtēt milzīgos tēriņus sporta veidiem ar ierobežotu masveidību un vien teorētiski izciliem sasniegumiem.
Lai sniegtu papildu kontekstu šim viedoklim, vērsāmies pie Latvijas basketbola treneriem no dažādām vidēm un novadiem, uzklausot viņu redzējumu par to, kas Latvijas jaunatnes sporta skolu sistēmā pietrūkst jauniešu sagatavošanai. Treneri izcēla vairākas būtiskas nianses un atbildēja uz jautājumu, kas, viņuprāt, būtu darāms, ja basketbols (un citi prioritārie, masveidīgie sporta veidi) saņemtu lielāku finansējumu.
Alfrēda Kraukļa VEF sporta skolas treneris Guntars Jonāns uzsver, ka sporta skolu sistēmā pārāk cieši līdzās pastāv dažāda līmeņa sports. Teorijā par "profesionālo ievirzi" dēvētajā sistēmā netiek atdalītas komandas ar reāli profesionālu darbu no grupām, kas ar sportu nodarbojas galvenokārt prieka pēc jeb "pulciņu" līmenī. Augstā līmenī strādājošās grupas un treneri par paveikto darbu netiek attiecīgi novērtēti.
"Ļoti maz jaunatnes treneriem trenēšana ir vienīgais darbs. Vismaz mūsu sporta skolā tāds ir varbūt viens vai pusotrs treneris. Ja vēlme būtu veicināt profesionāli strādājošus trenerus, papildu finansējums varētu to atrisināt. Lai treneriem, kuri tiešām sagatavo sportistus, būtu laiks gatavoties savam darbam. Nevis skriet no vienas zāles uz otru."
Jonāns norāda, ka darbs ar vecuma grupu, kurā ir vairāki izlašu kandidāti, pēc noklusējuma prasa nopietnāku pieeju un atbilstošu treniņu procesu.
"Mēs jau neesam tikai treneri. Mēs esam vecāki, ģimenes cilvēki. Jāsaprot tas, ka mēs strādājam sporta zālē - tas ir darbs vakaros, neesot mājās. Ja pa dienu vēl strādā skolā, tu principā nostrādā divas maiņas, un tad sestdien, svētdien arī neesi mājās."
Kolēģa domu netieši papildina basketbola tradīcijām bagātās Gulbenes speciālists Oskars Vīksna, uzsverot, ka pedagoga darbs sporta spēlēs būtiski atšķiras no vairākiem citiem sporta veidiem.
"Visi sporta veidi ir nostādīti blakus uz vienādiem nosacījumiem, bet sacensību skaits ir ļoti atšķirīgs. Basketbolā katra spēle būtībā ir sacensība. Individuālajos sporta veidos ir kādas četras līdz desmit sacensības gadā. Basketbola treneris, vadot divas vai trīs grupas, bieži vien savāc pāri 100 spēlēm gadā. Tas paņem daudz nervu, darba stundas, kāpšanas autobusos, bērnu pieskatīšanu. Tas ir sarežģīti," stāsta Vīksna.
Visi aptaujātie treneri kā viens uzsver, ka joprojām netiek pietiekami novērtēts darbs ar pašiem jaunākajiem audzēkņiem. Papildu atbalsts būtu vērtīgs tieši šajā jomā. Kā vairāki žurnālisti jau gadiem ilgi izcēluši un rakstījuši, Ministru kabineta (MK) noteikumi paredz, ka darbs ar katru vecuma grupu tiek pielīdzināts konkrētam darba stundu skaitam. MK paredz, ka darbs ar vienu jaunāku vecuma grupu ir pārsimt eiro vērts.
"Manuprāt, svarīgi novērtēt darba un enerģijas apjomu, kuru treneri atdod, trenējot mazākās grupas," izsakās ilggadējais Latvijas vīriešu basketbola izlases treneris un BK "Liepāja" galvenais treneris Artūrs Visockis-Rubenis.
"Manuprāt, jābūt bāzes likmei, neatkarīgi, vai treneris strādā ar lielo grupu vai mazo. Tad jau klāt tiktu pierēķināts koeficients par attiecīgās grupas prasībām. Mazo grupu treneri investē nenormālu enerģiju, lai tos 30 bērnus savāktu, disciplinētu, apmācītu, sakārtotu arī ģērbtuves, lai nenotiktu apcelšana. Tas ir milzīgs darbs. Tie treneri strādā ar daudz lielāku enerģijas patēriņu nekā lielo grupu treneri."
Vīksna norāda, ka darba slodzes tarifikācija (treneriem ik vasaru no jauna jāpielāgojas nepieciešamajam bērnu skaitam savā treniņu grupā) rada nepatīkamas un nestabilas situācijas. Viņš atbalsta ideju par bāzes likmi treneriem.
"Mēs katru gadu īsti nezinām, vai spēsim saglabāt treniņu grupu. Ja grupa netiks saglabāta, pazudīs stundas. Tad jārēķinās, vai kādam trenerim būs mazāk stundu. Ja tā grupa vairs nebūs, jādomā, kur viņam atradīsim citu grupu vai finansējumu. Tas ir gana sarežģīti. Katru gadu tas rada papildu stresu."
Akūtā nepieciešamība katrai grupai sasniegt MK noteikumos paredzēto audzēkņu skaitu ir labi zināma ikvienam Latvijas sporta skolu sistēmas darbiniekam. Katra saglabātā grupa faktiski nozīmē saglabātu trenera algu. Par ikvasaras stresu noturēt nepieciešamo bērnu skaitu trāpīgi izsakās arī Jonāns.
"Tas notiek daudz kur. Lai speciālistus noturētu, tiek attiecīgi sarakstītas grupas. Lai grupa būtu tarificēta, jābūt attiecīgam audzēkņu skaitam. Piezogas tāda sajūta, ka tas viss eksistē tādā izdzīvošanas režīmā," saka Jonāns.
Saprotams, ka "izdzīvošanas režīmā" strādājošā sistēmā ne visas svarīgās pozīcijas iespējams nodrošināt. Visockis-Rubenis norāda, ka Latvijas basketbola vadošajās pilsētās papildu atbildību par sporta skolām uzņemas sadarbība starp klubu, pašvaldību un sporta skolu. Basketbola klubs "Liepāja" palīdz skolai piesaistīt speciālistus, nodrošinot papildu atalgojumu no kluba puses.
"Tā ir problēma, ka valstiski nav tādas pozīcijas VFS [vispārējās fiziskās sagatavotības] treneris. Viņi tiek formāli rakstīti kā asistenti basketbola trenerim. Mēs atdodam viņiem stundas [samaksu par stundām - aut.] par to, ka viņi izstrādā VFS darbu. Normāli būtu, ka, sākot no U-13 vecuma, basketbola skolai ir VFS treneris, kurš katrai grupai liek nedēļas plānu," uzskata Visockis-Rubenis.
Mazākajās vecuma grupās VFS treneris, pēc Latvijas izlases trenera domām, varētu palīdzēt arī basketbola treneru izglītošanā. Tieši šis vecums ir īpaši svarīgs, ņemot vērā basketbola prasības gan tehniskajā, gan fiziskajā sagatavotībā.
Nav noslēpums, ka vairākās vietās VFS trenera piesaisti mēģina risināt paši basketbola treneri, kuri ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem vāc budžetu šāda speciālista algošanai. Tādējādi treneri absurdā kārtā kļūst par naudas piesaistītājiem un grāmatvežiem. Jonāns uzsver, ka arī šo problēmu būtu iespējams atrisināt ar papildu finansējumu.
"Mazāk būtu vajadzīgas biedrību padarīšanas, kas beigu beigās izvēršas par ziņu reportāžām. Beigu beigās tas treneris gandrīz ir vecākiem kabatā. Es uzskatu, ka trenerim ar to nav jānodarbojas. Tas varētu būt pienākums kādam struktūrvienības vadītājam. Citādāk sanāk, ka tas treneris ir kā atsevišķs uzņēmums," nosmej Jonāns.
Pedagoga profesijas prestiža celšana, plašāka sporta zāļu pieejamība, sporta skolas psihologa piesaiste, kā arī konkrēts finansējums sporta skolas vecākajam trenerim ("treneris, kurš trenē trenerus") - aptaujātie treneri, no kuriem ne visi varēja izteikties publiski, izceļ virkni gadiem ilgi neatrisinātu jautājumu.
Skaidrs ir viens - sporta skolu sistēmā uzlabojumu potenciāls ir ievērojams. Turklāt lielais iesaistīto bērnu skaits nozīmē, ka šie uzlabojumi ir īpaši nepieciešami. Sistēmas atdeve Latvijas sabiedrībai un sportam varētu būt vēl daudz lielāka. Jautājums paliek viens - vai pēc kārtējām nevajadzīgajām dzīrēm kāds būs gatavs sadzirdēt šos svarīgos jautājumus.
"Latvijas Basketbola atbalsta partnerība", sākotnēji zem nosaukuma "VEF skola", tika dibināta 2012. gadā. Tā gadu laikā ir pulcējusi augstākā līmeņa profesionāļus, kuri ar savu pieredzi, zināšanām, kontaktiem un finansējumu vēlas atbalstīt Latvijas basketbolu. Biedrība turpina attīstīt jauniešu izlases un atbalstīt pieaugušo valstsvienības, klubu basketbolu, kā arī sadarboties ar citu valstu klubiem un starptautiskajām basketbola organizācijām.