Nevaram piešķirt naudu sportam pēc novecojušiem principiem
Lai gan mēs visi priecājamies un lepojamies ar mūsu olimpisko sportistu panākumiem un medaļām, ir vērts aizdomāties – varbūt šo medaļu dēļ mēs upurējam bērnu un jauniešu veselību un iespējas uz fiziski aktīvu dzīvesveidu prom no viedierīcēm? Ja pirms trīsdesmit gadiem jebkurš augsta līmeņa sasniegums sportā bija svarīgs valsts tēlam un Latvijas vārda nostiprināšanai starptautiskajā arēnā, tad šobrīd situācija ir mainījusies. Šovasar atzīmēsim jau 35 gadus, kopš neatkarības atgūšanas, mēs esam sevi pierādījuši, bet tagad laiks atbildēt uz jautājumu – kādi būs nākamie 35 un vairāk gadi? Cik veselīga un aktīva ir mūsu sabiedrība šodien un kāda būs nākotnē? Mūsdienās vairs nevaram piešķirt naudu sportam, vadoties pēc tiem pašiem principiem, kā pirms 35 gadiem.
Mazāk laika viedierīcēs un vairāk kustības
Investīcijas sporta infrastruktūrā, kas sekmētu bērnu un jauniešu masveida sportu, nozīmē iespēju ietaupīt veselības aprūpes budžetu nākotnē. Sports nozīmē mazāku viedierīcēs pavadīto laiku, vairāk fizisko aktivitāšu, socializēšanos, jaunas draudzības, vairāk laika svaigā gaisā. Un visiem nebūt nav jākļūst par čempioniem un augstā sasniegumu sporta medaļniekiem – Latvijai ir vajadzīgi veselīgi, fiziski aktīvi cilvēki, kuriem sports jau no bērnības ir daļa no ikdienas. Turklāt, sports arī veicina disciplīnu, iemāca virzīties uz mērķi, sadarboties – šīs ir prasmes, kas noder ikvienam cilvēkam, neatkarīgi no izvēlētās profesijas un nodarbošanās.
Korelācija par sakārtotu infrastruktūru un masveida sportu
Taču tas viss nav iespējams bez atbilstošas sporta infrastruktūras. Mūsu projektētais V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas stadions ir tikai viens no piemēriem, kā sakārtota sporta infrastruktūra var mainīt kopienu – motivēt sportot gan bērnus un jauniešus, gan pieaugušos. Šādi stadioni nav tikai iespēja sportot drošā un mūsdienīgā vidē, tie kļūst arī par plašāku sabiedrisko centru. Arī Latvijas Vieglatlētikas savienība iepriekš ir uzsvērusi, ka ir saskatāma tieša korelācija starp labu infrastruktūru un masveidību, kā arī sportiskajiem rezultātiem vietās, kur ir labi stadioni un manēžas.
Šajā kontekstā būtiski atgādināt arī par mūsdienīga nacionālā futbola stadiona nepieciešamību Rīgā. Futbols ir viens no populārākajiem sporta veidiem Latvijā, ar kuru nodarbojas liels skaits bērnu un jauniešu. Saskaņā ar Latvijas Futbola federācijas datiem, Rīgā un Pierīgā bērnu un jauniešu klubu audzēkņu skaits turpina augt. Tiek lēsts, ka kopā ar amatieriem, kuri regulāri spēlē futbolu, Rīgas reģionā šobrīd ir vairāk nekā 10 000 futbolistu, tomēr Latvija joprojām ir vienīgā Eiropas Savienības valsts bez sava nacionālā futbola stadiona. Arhitektūras birojs “SEP” ir piedalījies šī projekta koncepcijas izstrādē, un starptautiskā pieredze liecina, ka šādi stadioni kļūst par daudzfunkcionāliem centriem, kas kalpo gan sportam, gan kultūras un sabiedriskajiem pasākumiem, veicinot arī tūrismu.
Stadioni un manēžas ir pamats visai sporta sistēmai
No valsts budžeta sportam ik gadu veltām 52,4 miljonus. Cik no tā iztērējam sporta veidos, kas pulcē ļoti ierobežotu cilvēku skaitu? Cik – olimpiādēs, kurās atļauj piedalīties agresorvalstu sportistiem? Ļoti ceru, ka šī gada ziemas olimpiskās spēles ar visiem politiskajiem signāliem beidzot kalpos par pagrieziena punktu, lai sporta finansējuma fokuss mainītos.
Vieglatlētika, futbols, basketbols, volejbols – tie ir sporta veidi, kas jau šobrīd pulcē plašu bērnu un jauniešu skaitu, kas mērāms desmitos tūkstošos. Vieglatlētika ir viens no demokrātiskākajiem sporta veidiem - lai sāktu skriet, lēkt vai mest, nav nepieciešams dārgs ekipējums, pietiek ar pieejamu stadionu un sakārtotu vidi. Tieši tāpēc stadioni un manēžas ir pamats visai sporta sistēmai. Tās ir vietas, kur sākas gan bērnu kustība un veselība, gan arī nākotnes čempionu pirmie soļi.
Ja patiešām vēlamies veselīgu un aktīvu sabiedrību, mums ir jāpārstāj runāt par sporta nozīmi un jāsāk veidot vidi, kur var sportot plašs bērnu un jauniešu loks. Katrs sakārtots stadions vai sporta laukums nozīmē simtiem bērnu, kuri izvēlas kustību, nevis viedierīces. Taču Latvijai nepieciešama arī drosme īstenot lielākus infrastruktūras projektus, kas var kļūt par atskaites punktu sporta attīstībai, tostarp mūsdienīgu nacionālo futbola stadionu Rīgā. Ja turpināsim vilcināties un atlikt šādus lēmumus, riskējam zaudēt nevis nākamās olimpiskās medaļas, bet veselu paaudzi, kurai kustība nav kļuvusi par ikdienu. Tāpēc jautājums par sakārtotu infrastruktūru Latvijā nav tikai par sportu, tas ir jautājums par mūsu sabiedrības veselību, jauniešu iespējām un valsts nākotni.