Jaunākā apkopotā statistika par zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem liecina, ka plaisa starp Āzijas valstīm un Rietumu pasauli, kas ietver ASV un Eiropas valstis, padziļinās.
Viens no svarīgākajiem zinātnes attīstības indikatoriem ir zinātnisko publikāciju skaits starptautiski atzītajos zinātniskajos žurnālos. Zinātnisko publikāciju skaits raksturo kopējo zinātnes potenciālu, kas attiecas uz tehnoloģisko attīstību, un rada pamatu jauniegūto tehnoloģisko zināšanu pārnesei uz biznesu un uz atklājumu komerciālu izmantošanu.
Globālā līmenī zinātnisko publikāciju statistiku apkopo un publisko SCImago – pētnieku grupa, kurā ietilpst vadošās Spānijas augstskolas, to vidū Consejo Superior de Investigaciones Científicas, Granadas, Ekstremaduras, Madrides Karlosa III un Alcalá de Henares universitātes.
Pirmajā vietā – Ķīna
Pēdējā laikā Ķīna ir pasaules līdere pēc zinātnisko publikāciju skaita un savu līderes statusu aizvien nostiprina. 2024. gadā Ķīnas devums bija 1190 tūkstoši zinātnisko publikāciju jeb 22,9% no visām zinātniskajām publikācijām pasaulē. Tas ir ievērojams pieaugums, salīdzinot ar 2022. gadu, kad Ķīnai bija 985 tūkstoši zinātnisko publikāciju (20,9% no visām zinātniskajām publikācijām pasaulē).
Savukārt ASV 2024. gadā zinātnisko publikāciju skaita īpatsvars (636 tūkstoši jeb 12,2% no visām zinātniskajām publikācijām pasaulē) bija par vienu procentpunktu mazāks nekā 2022. gadā (623 tūkstoši jeb 13,2% no visām zinātniskajām publikācijām pasaulē).
2000. gadā Ķīna ar 51,2 tūkstošiem zinātnisko publikāciju bija sestajā vietā pasaulē (4% no visas pasaules zinātnieku publicētā), bet ASV ar vairāk nekā 354 tūkstošiem zinātnisko darbu (27,8% no visas pasaules zinātniskajām publikācijām) bija pirmajā vietā pasaulē.
No 2004. gada Ķīna pēc zinātnisko publikāciju skaita ierindojās otrajā vietā pasaulē, atpaliekot vien no ASV. 2019. gadā pēc zinātnisko publikāciju kopējā skaita Ķīna jau apsteidza ASV, bet 2024. gadā ķīniešu zinātnieki publicēja 1,9 reizes vairāk zinātnisko publikāciju nekā ASV pētnieki.
Pēdējo 30 gadu laikā pasaules zinātniskā potenciāla sadalījumā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas. 1996. gadā 31,3% no visas pasaules zinātniskajām publikācijām bija sagatavojuši ASV pētnieki, bet 27,9% – pašreizējo Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu pētnieki. Savukārt 13,8% no visas pasaules zinātniskajām publikācijām nodrošināja to Eiropas valstu, kas pašlaik nav ES (to vidū Apvienotās Karalistes, Turcijas u. c.), pētnieki. Ķīnas zinātnieku devums 1996. gadā bija 2,7% no pasaules zinātniskajām publikācijām.
Aptuveni 30 gadu laikā – no 1996. līdz 2024. gadam – ASV zinātnisko publikāciju īpatsvars pasaulē samazinājās no 31,3% līdz 12,2%. ES pašreizējo dalībvalstu publikāciju īpatsvars – no 27,9% 1996. gadā līdz 20,3% 2024. gadā. Ārpus ES esošo Eiropas valstu publikāciju īpatsvars saruka no 13,8% 1996. gadā līdz 9,9% 2024. gadā. Savukārt Ķīnas zinātnisko publikāciju daļa pasaulē palielinājās no 2,7% 1996. gadā līdz 22,9% 2024. gadā. Turklāt no 2023. gada Ķīnas zinātnisko publikāciju īpatsvars pasaulē jau ir lielāks par ES 27 valstu kopējo publikāciju īpatsvaru.
Indija apsteidz Vāciju
XX gadsimta beigās bija vērojama milzīga attīstības plaisa starp lielākajām Rietumu valstīm un tā dēvētajām trešās pasaules valstīm. 1996. gadā zinātnisko publikāciju skaits Vācijā bija lielāks nekā visās Dienvidamerikas un Āfrikas valstīs kopā. 1996. gadā no visas pasaules zinātniskajām publikācijām 6,74% nodrošināja Vācijas zinātnieki. Tajā pašā laikā visās Āfrikas valstīs kopā tika sagatavoti tikai 1,24% no visas pasaules zinātniskajām publikācijām, bet visās Dienvidamerikas valstīs kopā – tikai 1,56%. Vācijas zinātniskais potenciāls 1996. gadā bija četrkārt lielāks nekā visās Dienvidamerikas valstīs kopā.
Pēdējo aptuveni 30 gadu laikā pasaules zinātniskā potenciāla sadalījumā notika ievērojamas pārmaiņas. Būtiski pieauga attīstības valstu devums pasaules zinātnes izaugsmē.
No 1996. līdz 2024. gadam Japānas zinātnisko publikāciju īpatsvars pasaulē samazinājās no 7,96% līdz 2,5%. Vācijas publikāciju īpatsvars saruka no 6,74% 1996. gadā līdz 3,6% 2024. gadā.
1996. gadā 1,87% no visas pasaules zinātniskajām publikācijām nodrošināja Indijas pētnieki. No 2021. gada Indija ir pasaulē trešā zinātniskās darbības lielvalsts, bet Indijas daļa kopējā zinātnisko publikāciju skaitā ir palielinājusies no 1,87% 1996. gadā līdz 5,8% 2024. gadā. 2024. gadā Indijas zinātnieku veikums bija 303 tūkstoši zinātnisko publikāciju.
Jāatzīmē, ka 2024. gadā visas Āfrikas valstis kopā (3,61% no visām zinātniskajām publikācijām pasaulē) apsteidza Vācijas zinātnieku sniegumu. Savukārt no 2018. gada visas Dienvidamerikas valstis kopā pēc zinātnisko publikāciju skaita stabili apsteidz Japānu.
Izaugsme islāma pasaulē
Pēdējo aptuveni 30 gadu laikā ievērojami mainījās zinātniskā potenciāla sadalījums Tuvajos Austrumos un islāma zemēs. XX gadsimta beigās neapstrīdama Tuvo Austrumu zinātniskā un intelektuālā līdere bija Izraēla. 1996. gadā Izraēlā tikai sagatavots vairāk zinātnisko publikāciju nekā visās tajās arābu valstīs, kas ietilpst Arābu valstu līgā, kopā. 1996. gadā 0,95% no visas pasaules zinātniskajām publikācijām nodrošināja Izraēlas pētnieki, bet 0,8% – visu arābu valstu zinātnieki kopā. Pat lielāko islāma valstu devums zinātnē tolaik, salīdzinot ar Izraēlu, bija niecīgs. 1996. gadā tikai 0,07% no visas pasaules zinātniskajām publikācijām nodrošināja Irāna un tikai 0,05% – Indonēzija. 1996. gadā visas trīs Baltijas valstis kopā sagatavoja gandrīz divas reizes vairāk zinātnisko publikāciju nekā Irāna.
Būtiskas pārmaiņas sākās XXI gadsimta sākumā. 2001. gadā Tuvajos Austrumos pēc zinātnisko publikāciju skaita joprojām absolūta līdere bija Izraēla (11,4 tūkstoši). Turcijai bija 9,2 tūkstoši, Irānai – 2,1 tūkstotis, bet Saūda Arābijai – 1,7 tūkstoši zinātnisko publikāciju. Jordānijai un Kuveitai gadā bija ap 600 publikācijām katrai, bet Irākai un Sīrijai – ap 100 publikācijām katrai. Latvijas devums 2021. gadā bija aptuveni 400 tādu zinātnisko publikāciju, kas kvalificējas šai statistikai.
Arābu valstis 2003. gadā, bet Irāna 2008. gadā pēc zinātnisko publikāciju skaita apsteidza Izraēlu. 2014. gadā Irāna (43,7 tūkstoši publikāciju) kļuva par vadošo Tuvo Austrumu valsti pēc zinātnisko publikāciju skaita pasaules zinātniskajos izdevumos. Turcija nodrošināja 39,6 tūkstošus zinātnisko publikāciju, Izraēla – 19 tūkstošus, bet Saūda Arābija – 2,5 tūkstošus publikāciju.
Rietumvalstu sankcijas, kas tika ieviestas pret Irānu, ievērojami samazināja Irānas zinātnes un tehnoloģiju straujo izaugsmi. Savukārt Irānas piemērs motivēja lielākās islāma valstis, it īpaši Saūda Arābiju, novirzīt ievērojamus resursus zinātnes un tehnoloģiju līmeņa attīstībai. 2022. gadā visas arābu valstis kopā pēc zinātnisko publikāciju skaita jau apsteidza Vāciju. Savukārt Izraēlas iespējas novirzīt resursus zinātnes un tehnoloģiju attīstībai ierobežoja nepieciešamība katru gadu iedalīt ievērojamus līdzekļus valsts aizsardzībā. 2024. gadā vairs tikai 0,47% no visas pasaules zinātniskajām publikācijām nodrošināja Izraēlas pētnieki, bet desmit reižu vairāk – 4,7% – visu arābu valstu zinātnieki. 2024. gadā 1,4% no visas pasaules zinātniskajām publikācijām tika attiecinātas uz Irānu, bet 1,2% – uz Indonēziju.
Tendences Baltijas valstīs
2024. gadā Lietuva ar 5679 zinātniskajām publikācijām (0,11% no pasaules kopējā zinātnisko publikāciju daudzuma) bija 70. vietā pasaulē, Igaunija ar 4192 zinātniskajām publikācijām (0,08%) ierindojās 76. vietā pasaulē, bet Latvija ar 3156 zinātniskajām publikācijām (0,06%) atradās pēdējā vietā Baltijā un 82. vietā pasaulē.
Jāatzīmē, ka visas Baltijas valstis laikā no 1996. līdz 2024. gadam tomēr ir spējušas palielināt savu zinātnisko publikāciju īpatsvaru pasaulē. 1996. gadā 0,052% no visas pasaules zinātniskajām publikācijām nodrošināja Igaunijas pētnieki, tikpat (0,052%) – Lietuvas pētnieki, bet Latvijas zinātnieku veikums bija tikai 0,035%.
Absolūtos skaitļos Latvija, Lietuva un Igaunija nevar konkurēt ar lielajām pasaules valstīm, taču Baltijas valstis ierindojas starp pasaules spējīgākajām valstīm, rēķinot pēc zinātnisko publikāciju skaita uz vienu miljonu iedzīvotāju. Neskaitot pundurvalstis (valstis, kurās 2024. gadā iedzīvotāju skaits bija mazāks par 400 tūkstošiem), 1996. gadā Latvija bija 41. vietā, Lietuva – 40. vietā, bet Igaunija – 28. vietā pasaulē pēc zinātnisko publikāciju skaita, rēķinot uz vienu miljonu iedzīvotāju. Nākamo 29 gadu laikā Latvijas pozīcija pasaulē bija starp 45. un 30. vietu, Lietuvas – starp 40. un 30. vietu, bet Igaunija no 2017. gada iekļuva starp pasaules 20 labākajām valstīm. 2023. gadā Igaunija bija pat 16. vietā pasaulē, rēķinot pēc zinātnisko publikāciju skaita uz vienu miljonu iedzīvotāju. Ievērojams progress zinātniskās darbības pieaugumā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā bija vērojams pēc Baltijas valstu pievienošanās ES 2004. gadā.
Ņemot vērā visas valstis (arī pundurvalstis), 2024. gadā pasaules līdere pēc zinātnisko publikāciju skaita pret iedzīvotāju daudzumu bija Šveice (5846,5 zinātniskās publikācijas, rēķinot uz vienu miljonu iedzīvotāju), Monako (5824), Dānija (5505), Islande (5165), Norvēģija (5103) un Singapūra (4738). Pasaules labāko desmitniekā iekļuva arī Zviedrija (4468), Luksemburga (4421), Somija (4353) un Austrālija (4036). Vidēji pasaulē 2024. gadā bija 639 zinātniskās publikācijas uz vienu miljonu iedzīvotāju, Ķīnā – 845, bet ASV – 1871 zinātniskā publikācija.
Igaunija (3055 zinātniskās publikācijas, rēķinot uz vienu miljonu iedzīvotāju) ierindojās 20. vietā pasaulē, Lietuva (1966) atradās 37. vietā pasaulē, bet Latvija (1695) bija 43. vietā pasaulē.
2024. gadā vidēji ES bija 2342 zinātniskās publikācijas uz vienu miljonu iedzīvotāju. Igaunija pēc zinātnisko publikāciju skaita, rēķinot pēc šī kritērija, atradās krietni virs ES vidējā līmeņa, bet Latvija un Lietuva minētajā gadā bija krietni zem ES vidējā līmeņa. Taču jānorāda arī tas, ka Latvijas zinātnisko publikāciju skaits 2024. gadā bija visai tuvs ASV līmenim.
Pašreizējo globālo pārmaiņu laikā gan Latvijai, gan citām ES dalībvalstīm ir principiāli jāmaina attieksme pret zinātnes un tehnoloģiju attīstību. Ja tas netiks darīts, tad pēc divām paaudzēm ES riskē nonākt tehnoloģiskajā atkarībā nevien no Ķīnas, Indijas un citām Āzijas valstīm, bet arī no Latīņamerikas un Āfrikas, kur arī vērojama strauji augoša zinātnes attīstība.