Jau no 7. jūnija darba devējiem ar jebkādu darbinieku skaitu būs pienākums saviem darbiniekiem skaidrot atalgojuma veidošanās principus. Liela uzmanība tiks pievērsa tam, lai atalgojums būtu noteikts, balstoties uz dzimumneitrāliem faktoriem. Darba devēji ar 250 vai vairāk darbiniekiem līdz 2027. gada 7. jūnijam un turpmāk katru gadu sniegs informāciju par iepriekšējā gada situāciju. Uzņēmumiem ar 150–249 darbiniekiem šāds informācijas sniegšanas pienākums būs reizi trīs gados, bet ar 100–149 darbiniekiem – no 2031. gada. Latvijā šīs direktīvas ieviešanu koordinē Labklājības ministrija. Direktīva attiecas gan uz publisko, gan privāto sektoru.
Direktīvas mērķis ir mazināt atalgojuma nevienlīdzību procentuālā izteiksmē, veicināt caurspīdīgu darba vidi, pārredzamību un atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. Ja atalgojuma struktūra ir skaidri definēta, tas samazina subjektīvu lēmumu risku un nosaka bāzes atalgojumu un atalgojuma mainīgo daļu, balstoties uz dzimumneitrāliem faktoriem. Tomēr tikai ar normatīvo regulējumu vien nevar mainīt strukturālu darba tirgus sadalījumu. Ja noteiktās nozarēs dominē viens dzimums un šīs nozares kopumā ir zemāk apmaksātas, statistika arī turpmāk to atspoguļos. Tāpēc diskusijai un risinājumiem ir jābūt plašākiem par vienkāršu procentu samazināšanu.
Vidējais atalgojums gadā vīriešiem Latvijā patlaban ir aptuveni 35 tūkstoši eiro gadā, savukārt sievietēm – 30 tūkstoši eiro. Starpība ir 15,8%. Kaimiņvalstīs atšķirība ir vēl lielāka: Lietuvā – 17,8%, Igaunijā – 20,7%. Tas ir tā sauktais nepielāgotais atalgojuma atšķirības rādītājs, kas atspoguļo kopējo ekonomikas struktūru, t. sk. nozaru sadalījumu, amatu proporcijas, darba slodzes atšķirības, mainīgā atalgojuma īpatsvaru. Šī atšķirība neveidojas tikai viena amata ietvaros. Tā veidojas karjeras attīstībā un profesionālajās izvēlēs, kur nozīme ir gan nozares specifikai, gan organizāciju struktūrai.
Tieši šeit būtiska loma ir direktīvai, jo tā neattiecas uz kopējo statistisko plaisu, bet uz atalgojumu līdzīgas vērtības darbā. Līdzīgas vērtības darbu pamatā raksturo līdzīga darba sarežģītība, līdzīgs nepieciešamās izglītības un pieredzes līmenis, kā arī līdzīga atbildība par resursiem un lēmumiem.
Analizējot atalgojuma kvartiles, proti, sadalot visus darbiniekus četrās vienādās grupās no zemāk apmaksātajiem līdz augstāk apmaksātajiem, redzams, ka zemāk apmaksātajā kvartilē (darbinieku grupā) 67% nodarbināto ir sievietes, bet 33% – vīrieši. Savukārt augstāk apmaksātajā kvartilē 60% ir vīrieši, bet 40% – sievietes. Šie skaitļi var norādīt gan uz tā saucamajiem «stikla griestiem», kas sievietēm apgrūtina karjeras izaugsmi, gan uz individuālajām karjeras izvēlēm un ambīcijām.