Ir trīs scenāriji, kā šo situāciju risināt.
Pirmais no tiem ir būtiski palielināt strādājošo skaitu. Teorētiski to var panākt ar dzimstības pieaugumu vai ar imigrāciju un reemigrāciju. Bērnu skaita palielināšana ir svarīga nacionālās attīstības ilgtermiņa prioritāte, tomēr pensiju sistēmas skatījumā šodienas ieguldījumi sāks dot efektu tikai ap 2050. gadu, kad patlaban dzimusī paaudze ienāks darba tirgū. Savukārt imigrācijas scenārijs rāda: lai līdz 2035. gadam kompensētu demogrāfisko kritumu, Latvijai būtu jāintegrē aptuveni 250 tūkstoši cilvēku – ambiciozs un arī sabiedrībā pretrunīgi vērtēts mērķis. Protams, valstī var paaugstināt pensionēšanās vecumu, taču tas drīzāk signalizētu par rīcībspējas trūkumu. Latvijā cilvēkiem pensijas vecumā vidēji ir tikai pieci veselīgi nodzīvotie gadi. Tas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā un norāda uz to, ka būtiski ilgāks darba mūžs lielai daļai Latvijas iedzīvotāju objektīvi nebūtu iespējams.
Otrais scenārijs ir produktivitātes paaugstināšana. Tas paredz būtisku ekonomikas produktivitātes pieaugumu, lai katrs strādājošais spētu samaksāt vairāk naudas sociālajās iemaksās, tādējādi finansējot šībrīža pensionārus. Uzlabojumi būtu iespējami gan ēnu ekonomikas mazināšanā, gan tehnoloģiskās attīstības veicināšanā, taču patlaban progress abos virzienos ir lēns un nenoteikts. Situāciju papildus sarežģī lielais valsts aparāts un nepieciešamība noturēt grožos inflāciju.
Trešais scenārijs ir individuālo uzkrājumu pensijai veicināšana, kas ietver arī to, ka nepieciešams stiprināt iedzīvotāju spēju un motivāciju pašiem veidot uzkrājumus pensijai. Latvijā patlaban valsts atbalsta pensiju uzkrājumus, piešķirot nodokļu atvieglojumus trešajam pensiju līmenim. Tas ir pareizs virziens. Taču vienlaikus vairākas politiskas izmaiņas šo sistēmu vājina. Iemaksu samazināšana otrajā pensiju līmenī no 6% uz 5% dos mazākus uzkrājumus jebkuram šī pensiju līmeņa dalībniekam. Vēl nopietnāks šķērslis ir 25,5% kapitāla pieauguma nodoklis brīvprātīgajiem pensiju uzkrājumiem. Lielākajā daļā Eiropas Savienības dalībvalstu pensiju uzkrājumiem šo nodokli nepiemēro vispār vai piemēro simboliski, piemēram, Lietuvā un Igaunijā tie ir 0–10% robežās. Ja vēlamies, lai cilvēki uzņemtos lielāku atbildību par savu pensijas kapitālu, šī likme ir jāsamazina.
Nākotnē valstij vai nu nāksies tērēt ievērojamus līdzekļus pabalstos, cīnoties ar pensionāru nabadzību, vai arī pensionāri un viņu uzkrājumi turpinās sildīt ekonomiku.