Baltijas valstis ierindojas attīstītāko pasaules valstu vidū. To ļauj secināt Pasaules Bankas apkopotie statistikas dati. Pašlaik pasaules industriāli attīstītākā valsts ir Ķīna, kas pārspēj pat Amerikas Savienotās Valstis (ASV). Indija pēc industriālā attīstības līmeņa jau ir apsteigusi Apvienoto Karalisti, bet atpaliek no Vācijas.
Līdz 2008. gadam nozīmīgu pieauguma tempu rūpniecības un celtniecības ražošanas apjomos demonstrēja Apvienotā Karaliste. Pieaugumu virs 2008. gada rūpniecības un celtniecības ražošanas apjoma Apvienotā Karaliste spēja nodemonstrēt pēc izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) 2020. gadā. Nodalīšanās no ES ļoti labvēlīgi ietekmēja Apvienotās Karalistes rūpniecības un būvniecības ražošanas apjoma pieaugumu: no 2020. līdz 2024. gadam tas pieauga 1,3 reizes. Un tomēr 2023. gadā Apvienotā Karaliste pēc rūpniecības un celtniecības ražošanas apjoma (589 miljardi ASV dolāru (~503 miljardi eiro)) atpalika no Indijas (921 miljards ASV dolāru).
Pasaules Bankas apkopotā statistika liecina, ka pēdējo 35 gadu laikā Brazīlija četrkāršoja savu rūpniecības un celtniecības ražošanas apjomu, bet Saūda Arābija to palielināja deviņas reizes. 2024. gadā Brazīlijas rūpniecības un celtniecības ražošanas apjoms bija par 24% mazāks nekā Apvienotajā Karalistē, bet Saūda Arābijas rūpniecības un celtniecības ražošanas apjoms no Apvienotās Karalistes atpalika par 9%.
Tendences Baltijas valstīs
Baltijas valstīs ievērojams rūpniecības un celtniecības ražošanas apjomu pieaugums, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija vērojams desmitgadē pirms iestāšanās ES, kas notika 2004. gada 1. maijā. Šajā laikā Baltijas valstis spēja divkārt samazināt plaisu starp savu valstu rūpniecības un celtniecības ražošanas apjomu un ES vidējo rūpniecības un celtniecības ražošanas apjomu, rēķinot uz vienu iedzīvotāju.
2004. gadā Igaunijā rūpniecības un celtniecības ražošanas apjoms uz vienu iedzīvotāju bija 1594 dolāri, Lietuvā – 1369 dolāri, bet Latvijā – 1248 dolāri. Minētajā gadā Igaunijā rūpniecības un celtniecības ražošanas apjoms uz vienu iedzīvotāju bija 38% no ES vidējā rādītāja, Lietuvā – 33%, bet Latvijā – 30%.
2021. gadā Igaunijā rūpniecības un celtniecības ražošanas apjoms uz vienu iedzīvotāju bija 58% no ES vidējā rādītāja, Lietuvā – 35%, bet Latvijā – 38%. Pēc dažiem gadiem, 2024. gadā, Igaunijā tas uz vienu iedzīvotāju bija jau 47% no ES vidējā rādītāja, Lietuvā – 66%, bet Latvijā – 33%.
Pasaules Bankas statistika liecina, ka kopš iestāšanās ES Latvijas atpalicība no ES pēc rūpniecības un celtniecības ražošanas rādītāja, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, īpaši nav mainījusies. 2004. gadā Latvijā rūpniecības un celtniecības ražošanas apjoms uz vienu iedzīvotāju bija 30% no ES vidējā rādītāja, bet pēc 20 gadiem, 2024. gadā, tas bija 32,7%. 20 gadu laikā Latvija spēja pietuvoties ES vidējam rūpniecības un celtniecības ražošanas rādītājam, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, par 2,7 procentpunktiem.
Vadošais ražotāju astotnieks
2004. gadā pasaules lielāko rūpniecisko (kopā ar celtniecību) ražotāju astotniekā bija ASV, Japāna, Ķīna, Vācija, Apvienotā Karaliste, Itālija, Francija un Kanāda. Ja neskaita Ķīnu, tad pasaules rūpnieciski lielāko valstu pirmajā astotniekā iekļuva visas valstis, kas ietilpst G7 valstu grupā – starptautiskā organizācijā, kas tika izveidota pirms 60 gadiem, apvienojot pasaules tālaika spēcīgākās industriālās valstis.
2023. gadā pasaules lielāko rūpniecisko ražotāju astotnieks jau bija cits. Tajā bija Ķīna, ASV, Vācija, Japāna, Indija, Krievija, Apvienotā Karaliste un Meksika, bet Saūda Arābija bija devītajā vietā. Pasaule ir mainījusies. No G7 pasaules vadošajā devītniekā iekļuva tikai četras valstis – ASV, Vācija, Japāna un Apvienotā Karaliste.
Jāatzīmē, kas pasaules rūpniecisko lielvaru divdesmitniekā ir iekļuvusi arī viena Austrumeiropas valsts – Polija (20. vieta). Lietuva ar 19 miljardus dolāru lielu rūpniecības un celtniecības ražošanas apjomu 2023. gadā bija 83. vietā pasaulē, Latvija ar 9,2 miljardiem dolāru bija 103. vietā pasaulē, bet Igaunija ar deviņiem miljardiem dolāru atradās 104. vietā pasaulē.
Izaugsme un kritums
Laika posmā no 2004. līdz 2023. gadam pasaules ražošanas centrs ir pārvietojies virzienā no ES, Ziemeļamerikas un Japānas uz kādreizējām attīstības zemēm. Šajā laikā rūpniecības un celtniecības ražošanas apjoms pasaulē kopumā palielinājās 2,42 reizes. Valstis ar lielāku pieaugumu samazināja savu rūpniecisko atpalicību no pasaules vidējā līmeņa, bet valstis ar mazāku pieaugumu atpalicību palielināja.
Vislielākā rūpnieciskā izaugsme šajā laikā bija vismazāk attīstītajās valstīs pēc Apvienoto Nāciju organizācijas klasifikācijas (123,4% virs pasaules vidējā līmeņa), Dienvidāzijas valstīs (98% virs pasaules vidējā līmeņa), arābu valstīs (36,7% virs pasaules vidējā līmeņa), Rietumāfrikas un Centrālās Āfrikas valstīs (33,6% virs pasaules vidējā līmeņa), kā arī Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstīs (24,2% virs pasaules vidējā līmeņa).
Dramatiski no pasaules vidēja līmeņa atpalika Ziemeļamerikas valstis (19,9% zem pasaules vidējā līmeņa) un valstis ar augstiem ienākumiem (28,9% zem pasaules vidējā līmeņa), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalstis (32,2% zem pasaules vidējā līmeņa) un ES dalībvalstis (34,8% zem pasaules vidējā līmeņa).
Starp 50 pasaules valstīm ar lielāko rūpniecības un celtniecības ražošanas apjomu kāpumu pret vidējo pasaules pieaugumu ir tikai viena ES dalībvalsts – Rumānija (50. vieta un 62% virs pasaules vidējā līmeņa).
Lai gan Baltijas valstu rūpniecības un celtniecības ražošanas apjomu pieaugums bija lielāks nekā vidēji pasaulē, tomēr visas trīs Baltijas valstis globālajā rūpniecības un celtniecības ražošanas apjomu reitingā starp 2004. un 2023. gadu noslīdēja lejup. Latvija 2004. gadā pēc rūpniecības un celtniecības ražošanas apjoma bija 96. vietā pasaulē, bet 2023. gadā – 103. vietā pasaulē, Lietuva 2004. gadā bija 77. vietā pasaulē, bet 2023. gadā – 83. vietā pasaulē, Igaunija 2004. gadā bija 97. vietā pasaulē, bet 2023. gadā – 104. vietā pasaulē.
Savukārt, vērtējot pasaules mērogā, vislielākais rūpniecības apjoma samazinājums bija valstīs, kurās minētajā periodā notika pilsoņu karš, piemēram, Dienvidsudānā, Sīrijā un Libānā.
Ekonomiskās attīstības indikators
Apstrādes rūpniecības apjoms uz vienu iedzīvotāju ir visai precīzs valsts ekonomiskās attīstības indikators. 2024. gadā industriāli attīstītākās pasaules valstis, rēķinot apstrādes rūpniecības apjomu uz vienu iedzīvotāju, bija Īrija (29 203 dolāri uz vienu iedzīvotāju), Šveice (18 340 dolāru uz vienu iedzīvotāju), Singapūra (14 810 dolāru uz vienu iedzīvotāju), Dānija (12 083 dolāri uz vienu iedzīvotāju), Vācija (9938 dolāri uz vienu iedzīvotāju) un Austrija (8731 dolārs uz vienu iedzīvotāju).
ASV ar 8565 dolāriem uz vienu iedzīvotāju bija septītajā vietā pasaulē. Pasaules desmitniekā vēl iekļuva Dienvidkoreja (8052 dolāri uz vienu iedzīvotāju), Zviedrija (7961 dolārs uz vienu iedzīvotāju) un Somija (7370 dolāru uz vienu iedzīvotāju).
ES apstrādes rūpniecības apjoms uz vienu iedzīvotāju 2024. gadā bija 6047 dolāri. Pēc apstrādes rūpniecības apjoma uz vienu iedzīvotāju Baltijas valstis ir pasaules augšgalā, proti, pasaules attīstītāko valstu vidū. Lietuva ar 4126 dolāriem uz vienu iedzīvotāju bija 30. vietā pasaulē, Igaunija ar 3523 dolāriem uz vienu iedzīvotāju bija 36. vietā pasaulē, bet Latvija 2320 dolāriem uz vienu iedzīvotāju bija 47. vietā pasaulē. Jānorāda, ka Latvija apsteidza Rumāniju un Grieķiju. Ķīna ar 3308 dolāriem uz vienu iedzīvotāju bija 38. vietā pasaulē.
Vidēji pasaulē apstrādes rūpniecības apjoms uz vienu iedzīvotāju 2024. gadā bija 2066 dolāri. Valstis ar niecīgu (mazāk par 50 dolāriem) apstrādes rūpniecības apjomu uz vienu iedzīvotāju bija Mozambika, Etiopija, Nigēra, Dienvidsudāna, Eritreja, Afganistāna, Austrumtimora, Burundi, Mikronēzija, Libērija un Gambija.
Laika posmā no 2004. līdz 2024. gadam apstrādes rūpniecības ražošanas apjoms pasaulē uz vienu iedzīvotāju palielinājās 1,84 reizes. Lielā mērā izmaiņas iezīmēja daudzu attīstības valstu – Gabonas, Ugandas, Vjetnamas, Mongolijas, Bangladešas, Gvinejas, Kambodžas un citu – pāreja no iegūstošās rūpniecības uz apstrādes rūpniecību.
Apstrādes rūpniecības ražošanas apjoms uz vienu iedzīvotāju no 2004. līdz 2024. gadam Polijā un Lietuvā palielinājās ievērojami straujāk par pasaules vidējo tempu. Polija 2004. gadā pēc apstrādes rūpniecības ražošanas apjoma uz vienu iedzīvotāju bija 44. vietā pasaulē, bet 2023. gadā – 31. vietā pasaulē. Lietuva 2004. gadā bija 41. vietā pasaulē, bet 2023. gadā – 30. vietā pasaulē. Progress bija arī Latvijā, kas 2004. gadā pēc apstrādes rūpniecības ražošanas apjoma uz vienu iedzīvotāju bija 56. vietā pasaulē, bet 2023. gadā – 46. vietā pasaulē, un Igaunijā, kas 2004. gadā bija 40. vietā pasaulē, bet 2023. gadā – 36. vietā pasaulē.
Savukārt vidēji ES dalībvalstīs apstrādes rūpniecības ražošanas apjoma izmaiņas uz vienu iedzīvotāju starp 2004. un 2024. gadu bija 22,4% zem pasaules vidējā rādītāja. Ziemeļamerikas valstīs – 17,3% zem pasaules vidējā, bet OECD dalībvalstīs – 26,8% zem pasaules vidējā rādītāja. ASV apstrādes rūpniecības ražošanas apjoma izmaiņas uz vienu iedzīvotāju bija 15,4% zem pasaules vidējā rādītāja, bet Vācijai – 21,2% zem pasaules vidējā rādītāja.
Somijā apstrādes rūpniecības ražošanas apjoma izmaiņas uz vienu iedzīvotāju starp 2004. un 2024. gadu bija 50,9% zem pasaules vidējā rādītāja, bet Japānā – 53,3% zem pasaules vidējā rādītāja. Japānā sarukums bija pat lielāks nekā pilsoņu kara plosītajā Lībijā (51,6% zem pasaules vidējā rādītāja).
Izņemot Poliju, Baltijas valstis, Čehiju, Dāniju Ungāriju un Slovākiju, pēdējo 20 gadu laikā ES ir notikusi apstrādes rūpniecības apjomu samazināšanās. Pašreizējās tendences liecina, ka Rietumvalstis virzās uz pilnīgu atkarību no Ķīnas un Globālo Dienvidu rūpnieciskās produkcijas. Jāpiebilst, ka Globālie Dienvidi ir jēdziens, ko attiecina uz galvenokārt tām valstīm Dienvidamerikā, Āfrikā un Āzijā, kuras neseko Rietumu pasaules koncepcijai.
Pēdējā laikā ASV politikā gan ir vērojami centieni mainīt līdzšinējo virzību un mazināt ASV rūpnieciskās ražošanas atpalicību no Ķīnas un citām Āzijas valstīm, tikmēr ES dominējošie politiskie strāvojumi arvien vairāk cenšas pastiprināt Eiropas Zaļo kursu, ieviešot rūpniecības attīstību aizliedzošus normatīvus. Jāatgādina, ka Eiropas Zaļais kurss ir stratēģisks plāns, kas vērsts uz klimatneitralitātes nostiprināšanu. Pastāv riski, ka pašreizējā Zaļā kursa un klimata jomas politika ES ekonomiku var padarīt vēl vājāku pat ne īpaši tālā nākotnē.