To atklāj nesen publiskotie ES statistikas biroja Eurostat dati. Vēl lielāks nabadzības draudu ēnā dzīvojošo cilvēku īpatsvars ir mūsu Baltijas kaimiņvalstī Lietuvā – 22,6%, un tas ir augstākais rādītājs ES. Otrā Baltijas kaimiņvalstī Igaunijā nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ir 19,5% – tieši tāds pats kā Spānijā (arī 19,5%), bet zemāks, salīdzinot ar Grieķiju (19,6%) un Bulgāriju (21,2%). ES vidējais rādītājs ir 16,3%, bet zemākais nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ir Čehijā (9,6%), Beļģijā (10,9%) un Dānijā (11,8%).
Iespējams, mūsu valstij būtu vērts analizēt tieši Čehijas pieredzi, lai saprastu, kā valsts, kura iestājās ES reizē ar Baltijas valstīm (2004. gada 1. maijā) un kurai arī XX gadsimtā nācies izjust padomju režīma slogu, spējusi stiprināt sabiedrības labklājību. Varbūt Latvijai no Čehijas pieredzes ir, ko pārņemt.
Raugoties uz dažādiem datiem, kas liecina par to, ka Latvijas iedzīvotāju labklājība joprojām ir trausla, rodas likumsakarīgs jautājums, kāds tam ir iemesls? Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi, lēmumus uzņēmējdarbībā un citās jomās jau pieņem neatkarības laikā dzimusī paaudze, līdz ar to ekonomiskās un sociālās problēmas nevar skaidrot tikai ar padomju režīma negācijām. Vainot visās iedzīvotāju finansiālajās grūtībās šolaiku ministrus un deputātus, protams, var, un šāda nostāja var likties ērta. Tomēr jāatzīst, ka nav jau tā, ka Saeima būtu pieņēmusi tādus likumus, kas traucētu cilvēkiem kļūt turīgākiem. Tā, piemēram, nav mūsu valstī ne ļoti spēcīga ienākumu nodokļu progresivitāte, ne ārkārtīgi komplicēta uzņēmumu dibināšanas procedūra.
Ja vērtē darba kultūru šī jēdziena plašākajā nozīmē, tad pietiek aizbraukt uz Dienvideiropu, lai pārliecinātos, ka mums Latvijā darba kultūra ir augsta. Turklāt visai Baltijai raksturīgs tas, ka viens cilvēks paveic tos profesionālos pienākumus, kuru veikšana dažviet ES dienvidu dalībvalstīs tiek deleģēta vismaz trim cilvēkiem. Reizēm Latvijai adresētie pārmetumi par zemu produktivitāti un niecīgu efektivitāti noteikti nav attiecināmi uz visām nozarēm. Atbilde uz jautājumu, kādēļ vairāk nekā piektā daļa mūsu sabiedrības ir pakļauta nabadzības riskam, jāmeklē citur.
Iespējams, taisnība ir tiem, kuri aicina raudzīties Latvijas izglītības sistēmas virzienā un vērtēt izglītības kvalitāti un atbilstību XXI gadsimta realitātei.