Dienu iepriekš notikušās kratīšanas zemkopības ministra (un vienlaikus ZZS valdes priekšsēdētāja) Armanda Krauzes, Valsts kancelejas direktora Raivja Kronberga un veselas plejādes citu augstu amatpersonu darba kabinetos un dzīvesvietās met ēnu uz partiju vidi un aizejošo valdību. Tas noteikti dod leģitīmu pamatu Valsts prezidentam uzņemties sabiedrības uzticības atjaunotāja un noteikumu diktētāja lomu šajās valdības sarunās. Kādi būs E. Rinkēviča uzstādījumi, izņemot premjera izvēli un to, cik plašai jābūt koalīcijai, pašsaprotamu iemeslu dēļ noteikti atstarosies arī jautājumā par kandidātiem uz aizsardzības ministra amatu. Ticama liekas versija par politiskās diplomātijas granda, ar visiem sarunāties spējīgā Māra Kučinska virzīšanu premjera amatam.
Tagad Vienotībai pašai jānorij krupis, jātiek galā ar sevi un jāizdara izšķiršanās – vai un ar kādiem nosacījumiem pievienoties jaunajai valdībai jau mazā brāļa statusā bez ambīcijām uz premjera amatu. Pēdējais noteikti sniedz atvieglojumu tam pagrīdē nolīdušajam Vienotības veco stratēģu ietekmes centram, kas uzskata, ka šis kritiens ir partijas iespēja restartēties ar jaunu līderi jau bez E. Siliņas.
Ieejot valdībā kā mazākajam partnerim, Vienotībai pat nav jāargumentē ne iekšienē, ne uz āru tas, kādēļ tā nevirza E. Siliņu kā savu premjera kandidāti ne šobrīd, ne uz vēlēšanām. Iespēja, ka E. Siliņas vadībā Vienotība mēģinās izkaulēt iespēju līdz vēlēšanām aizčunčināt tehniskas valdības statusā, nešķiet reāla.
Pārliecināt Apvienoto sarakstu un Nacionālo apvienību no opozīcijas pozīcijām atbalstīt Saeimas balsojumos E. Siliņas kritušo valdību var tikai Valsts prezidents. Vai Edgars Rinkēvičs centīsies Apvienoto sarakstu un Nacionālo apvienību pierunāt atbalstīt tehnisku valdību, kas sastāv no demisionējušas premjeres un ZZS, kuras priekšsēdētāju A. Krauzi svaigi izkratījis KNAB? Atļaušos neticēt. E. Rinkēvičam rūp viņa tēls un sabiedrības uzticība varai kopumā.