Vakar (intervija notiek 29. aprīlī) redzēju Jaunās Vienotības (JV) pirmo priekšvēlēšanu avīzi. Tai uz vāka ir nevis Evika Siliņa, bet Milda. Es saprotu, ka jūs man tūlīt atbildēsiet: tas par godu 4. maijam, bet jautājuma būtība tomēr paliek – kāpēc Vienotība velk garumā un oficiāli nepasaka, ka ies uz vēlēšanām ar Siliņu kā savu premjera kandidāti?
Nu, mēs ejam uz vēlēšanām ar padarīto darbu atskaiti – daudz kas ir izdarīts šajā laikā. Un otrs – mēs ejam ar stipru Vienotības komandu. Skaidrs, ka JV līdere ir Evika Siliņa un ne tikai viņa – mums ir daudzi spēcīgi cilvēki gan Saeimas frakcijā, gan Ministru kabinetā, gan pašvaldībās.
Runājot par šo avīzi, es teiktu, tā ir tāda pēdējos gados iedibināta tradīcija – arī pirms pašvaldību vēlēšanām pirmais numurs mums bija 18. novembrī, kur mērķis ir atskaitīties par paveikto, no otras puses – arī sveikt iedzīvotājus valsts svētkos. Arī šoreiz mēs apzināti gribējām, pirms sākas jau tāda ļoti aktīva priekšvēlēšanu kampaņa, saviem vēlētājiem un atbalstītājiem atskaitīties par to, kas šajos četros gados ir paveikts, par galvenajām prioritātēm, kas izpildītas – 5% aizsardzībai, ieguldījumi veselībai, ģimenes un arī senioru atbalstam. Es neteiktu, ka šī ir tāda tipiskā priekšvēlēšanu avīze, kurā katram ir savs stūrītis, šī ir tāda JV kā partijas kopīgā atskaite par padarīto un par aktualitātēm pirms jaunā vēlēšanu cēliena.
Jā, bet jūs jau sapratāt mana jautājuma būtību – mēs redzam, ka patiesībā priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies pilnā sparā un dažādos formātos notiek politiskās debates, uz kurām citas partijas sūta jau savus premjera kandidātus, kuri stāsta, kā oktobrī padzīs Vienotību un sakustinās tās stagnējošo dīķi – gan no koalīcijas, gan no opozīcijas, gan jaunpienācēji. Un tikmēr mēs arī redzam, ka esošā premjere katru dienu kā zaldāts iet uz visiem medijiem un atšaudās par visas valdības izdarīto un neizdarīto. Premjera kandidāta nosaukšana pirms vēlēšanām nav tikai formalitāte. Tas, ka partija kavējas to izdarīt, nerada iespaidu, ka Vienotība lepojas ar savu premjeri, stāv aiz Siliņas muguras un viņu atbalsta, kas viņai psiholoģiski noteikti neatvieglo šo atšaudīšanos.
Nu, es kā partijas vadītājs un arī mūsu partija stāv aiz mūsu Ministru prezidentes. Kur es varu piekrist, tā ir liela atšķirība – visiem premjera kandidātiem lielākoties ikdienas darbs nebremzē viņu iespēju kampaņot, tie, kuri sevi pieteikuši par premjera kandidātiem vai vismaz vēlas tādi būt, var no rīta līdz vakaram kampaņot, tvītot un vēl piedalīties – ne jau visi no viņiem, bet daļa – ļoti eksaltētās un populistiskās debatēs. Ministru prezidentei Evikai Siliņai ir vislielākais, es uzskatu, arī pēdējos gados esot blakus premjerei dažādos formātos, vissmagākais darbs gan iekšpolitiski, lai virzītu koalīciju uz smagiem, bet nepieciešamiem lēmumiem, kā atbalsts airBaltic, budžeta pieņemšana, gan otrā sadaļa, ko cilvēki varbūt mazāk redz, ir visa šī starptautiskā dimensija, darbojoties, lai pārliecinātu Eiropas partnerus atbalstīt Ukrainu. Tas ir milzīgs darbs, kur premjerei vajag gan laiku, gan enerģijas resursus, bet es to tiešām uzskatu par veiksmīgu. Tāpēc skaidrs, ka tā ir milzīga atšķirība esošam premjeram kampaņot atšķirībā no tiem, kuri šobrīd neieņem šādu amatu, jo viņiem laiks ir daudz brīvāks. Un, otrkārt, kā esošs premjers – un zinot viņu kā cilvēku – viņa nenodarbojas ar tādām neizpildāmu lietu solīšanām kā citi premjera amata kandidāti, bet savu laiku velta darbam. Kā jau es teicu, arī šajā avīzē ir atskaite tieši par Evikas Siliņas valdības laikā paveiktajiem darbiem. Un ir diezgan skaidrs – mēs arī iekšējās procedūrās esam vienojušies, ka gan saraksti, gan visi kandidāti oficiāli tiks apstiprināti maija laikā. Tādā ziņā, varu teikt, es ļoti cienu Eviku Siliņu kā premjeri un arī savu partijas kolēģi un apzinos, ka tas ir ļoti smags darbs, ko viņa pilda labi.
Bet vai tas nozīmē, ka līdz šai sarakstu apstiprināšanai jautājums par to, kurš būs JV premjera kandidāts uz Saeimas vēlēšanām, vēl paliks atklāts?
Nē, nē, nē, jūs mani pārpratāt. Līdera apstiprināšana notiks ātrāk, līdz sarakstu apstiprināšanai.
Kā tas notiks – valdes sēdē apstiprināsiet un pēc tam paziņosiet kādā īpašā pasākumā?
Es negribu izklausīties, ka negribu kaut ko teikt, bet skaidrs, ka mūsu kampaņas stratēģijā ir īstais brīdis, kad šo jautājumu publiski pēc iekšējo procedūru iziešanas arī paziņot.
Bet jūs man tā arī neatbildat uz šķietami vienkāršu jautājumu – vai jautājums par to, kurš būs JV premjera kandidāts uz vēlēšanām, vēl ir atklāts?
Manā skatījumā – nē! Es uzskatu, ka esošajam premjeram jābūt arī nākamajam Ministru prezidenta kandidātam.
Jo tas, kas vēl iekrita acīs, ka uz JV priekšvēlēšanu avīzes vāka ir pieteiktas divu jūsu granddāmu intervijas – premjeres Siliņas un ārlietu ministres Baibas Bražes. Varbūt kādos partijas ietekmes burbuļos vēl tiek spriests, vai nepamainīt līderi uz vēlēšanām, īpaši ņemot vērā arī partijas iekšējos reitingu mērījumus?
Es gribu pateikt skaidri un gaiši, ka JV stāv aiz savas Ministru prezidentes Evikas Siliņas šobrīd un atbalstīs viņu arī turpmāk. Bet skaidrs, ka Baiba Braže kā ārlietu ministre ir strādājusi ļoti veiksmīgi un arī ir kļuvusi jau pirms ilgāka laika par partijas biedri, un par viņas darbu, it īpaši ārlietu jomā, mums arī bija svarīgi pavēstīt mūsu vēlētājiem. Mums ir daudz cilvēku, ar kuriem lepojamies, kuri ir kopīga komanda – mēs neesam viena cilvēka partija. Tā ka zemtekstus es te nesaskatītu.
Palabojiet, ja kļūdos, bet, cik saprotu, vēl aizvien ir arī atklāts jautājums, kurš būs pirmais numurs Rīgā – Bražes kundze vai Siliņas kundze, lai gan ir ierasts, ka premjeru kandidāti parasti ir Vidzemes saraksta galvgalī. Kāpēc tā?
Nē, es teikšu tā, ka kopumā mēs ejam uz finiša taisni par vēlēšanu sarakstu līderiem. Skaidrs, ka maija pirmajā nedēļā, pirmajā pusē ir jāpieņem galalēmums. Vienīgais, ko es varu teikt – mēs skatāmies arī uz to, ar kuru apgabalu cilvēki paši izjūt lielāku sasaisti un kuru auditoriju viņi var visprecīzāk pārstāvēt. Tāpēc es teiktu, ka tas šobrīd ir normāls process, kurā tuvākajā laikā tiks panākti skaidri lēmumi un izvēles, kurš kuru vēlēšanu apgabalu pārstāvēs.
Tieši tā! Dažādiem kandidātiem dažādos vēlēšanu apgabalos ir lielākas priekšrocības, no vienas puses, no otras puses – lielāka vilkme. Mēs varam izteikt pieņēmumu, ka, piemēram, Bražes kundze varētu veiksmīgi mobilizēt Vienotības vēlētājus galvaspilsētā. Bet tas var novest arī pie situācijas, kad pēcvēlēšanu rītā Bražes kundzei varbūt ir lielāks iegūto balsu skaits nekā, piemēram, Siliņas kundzei. Un tas var partijā atvērt diskusijas, kuru tad sūtīt uz koalīcijas sarunām kā galveno.
Protams, jebkuri vēlēšanu rezultāti hipotētiski var tikt vērtēti dažādi, bet, tā kā mēs šobrīd valdē un runājot arī ar kolēģiem pieejam, mēs sarakstus veidojam tādā veidā, kas ir vislabākais, lai mūsu vēlētājam katrā apgabalā piedāvātu visspēcīgākos cilvēkus. Un mums ir tiešām daudzi spēcīgi cilvēki. Tas, ko es gribu teikt – atšķirībā varbūt no citām reizēm mums ir vienota izpratne, ka mums šobrīd ir daudzi jaudīgi cilvēki gan lokāli, gan pa visu Latviju, bet visiem ir kopīga izpratne, ka saraksti ir jāveido sabalansēti, lai pa visu Latviju pēc iespējas dažādāki cilvēki varētu uzrunāt sabiedrību. Nevar būt tāda situācija, ka vienā apgabalā ir ļoti zināmi kandidāti un citā – mazāk zināmi, ir jābūt līdzsvaram. Tā ka šis ir normāls process. Lielākā daļa partiju nav nosaukušas savus pirmos numurus, jo visi pie tā vēl aktīvi strādā, arī mēs. Mēs gatavojamies, un daudzi iegulda ļoti lielu darbu, lai rezultātā būtu ļoti cienījams piedāvājums mūsu vēlētājiem visos piecos Latvijas vēlēšanu apgabalos.
Nu, šīs citas partijas vismaz skaidri ir nosaukušas savus premjera kandidātus.
Nu, partijas, kurām šobrīd ir daudz mazāka atbildība un ikdienas darbs, var daudz ko jau uzreiz nosaukt un veltīt laiku tikai kampaņai, nevis darbam. Mums paralēli kampaņai ir jāvelta laiks arī darbam, bet mēs to izdarīsim. Kā es jau iepriekš teicu, mēs savās iekšējās procedūrās vienojāmies, ka tas tiek izdarīts maija pirmajā pusē. Lai būtu skaidrība – Evika Siliņa ir arī JV apvienības vadītāja. Mēs iekšienē vienojāmies par skaidru procesu: gan kā mēs veidojam sarakstus, gan nominējam pirmos numurus, gan arī oficiāli izejam visus procesus. Viņa ir un būs mūsu apvienības līdere, un skaidrs, ka tas lēmums tiks pieņemts. Arī es pats aicināšu Eviku Siliņu uzņemties un būt gatavai arī nākamajā ciklā būt mūsu premjera kandidātei.
Es domāju, tas ir normāli, ka mums ir jāsagatavojas. Mēs arī šobrīd gatavojam programmatisko piedāvājumu nākamajām Saeimas vēlēšanām, kam jānāk kopā ar kandidātiem, un tas tiks izdarīts. Es vienmēr kā JV Saeimas frakcijas vadītājs esmu bijis un būšu ciešā sadarbībā ar premjeri. Vienkārši, gan no kampaņas taktikas, gan iekšējo procedūru viedokļa raugoties, visam ir īstais laiks un vieta.
Vai Vienotības iespējas izvēlēties premjera kandidātu uz Saeimas vēlēšanām nesarežģīja tas, ka, atsakoties no Evikas Siliņas kā kandidātes, tā būtu arī neuzticības izteikšana viņai kā esošajai valdības vadītājai un to partija nevar atļauties – zaudēt varu pirms vēlēšanām? Jo loģiski jau būtu, ja premjera kandidātu, ar kuru iet uz vēlēšanām, partija izraugās pēc atbalsta sabiedrībā?
Es varu pateikt skaidri un gaiši, lai šo tēmu arī noslēgtu – iekšējie mērījumi rāda, ka augstākais atbalsts tieši pie JV pamatelektorāta ir Ministru prezidentei Evikai Siliņai. Šobrīd mēs esam stabili otrajā vietā un mačojamies ar Latvija pirmajā vietā (LPV) un augstākais vērtējums un personiskais darba novērtējums pie tiem vēlētājiem, kuri mūs atbalsta, ir Evikai Siliņai. Skaidrs, ka mums ir jāvērtē sabiedrības viedoklis arī plašāk, bet par pamatu, protams, ir mūsu vēlētāju un biedru attieksme un, protams, arī cilvēka spēja vadīt valdību.
Tas ir summāri? Pa novadiem šis premjeres vērtējums atšķiras?
Tas ir summārais, jā. Pa novadiem tur lielas atšķirības nav.
Un kāds ir pārējais trijnieks?
Es atļaušos iekšēju stratēģisku iemeslu dēļ mūsu amatpersonu atbalsta mērījumus publiski tomēr neatklāt. Varu tikai teikt, ka mums ir daudz gan ministru, gan deputātu, kuriem ir augsts novērtējums sabiedrībā un īpaši pie mūsu vēlētājiem.
Jā, tiešām, nobeidzot par premjeri, es vēl gribēju pajautāt par mediju, īpaši sabiedriskās televīzijas, daudz iztirzāto semināru pie Komo ezera. Ir pilnīgi skaidrs, ka kaut vai brīvajā laikā no šī Adenauera fonda rīkotā semināra Vienotības politiķi noteikti runāja par priekšvēlēšanu kampaņu, taktiku utt. Vai man ir pareizi izveidojies viedoklis, ka tas Vienotības politiķu loks, kas bija uzaicināts uz Komo ezeru, ir uzskatāms par premjerei Siliņai lojālāko un tuvāko? Tā bija?
Ne līdz galam, bet daļēji. Tur, kur es varu piekrist – ārpus darba sesijām, ko organizēja Adenauera fonds – protams, politiķi ir politiķi visur –, un kādā brīvākā brīdī izmantoja laiku, lai pārrunātu gan Latvijas aktuālos iekšpolitiskos jautājumus neformāli… kādā starpbrīdī vai kur. Politiķiem ir tāda daba – visur izmantot iespēju pārrunāt aktuālos jautājumus. Bet tur es gan varu neiepriecināt – nav šis kaut kāds sazvērniecisks pasākums, kā sociālajos tīklos ir uztaisīts.
Jūs, cik zinu, bijāt tas, kurš organizēja tos braucējus. Jūs aicinājāt, piemēram, Baibu Braži pievienoties?
Organizators šim visam pasākumam bija Adenauera fonds, bet, protams, sadarbībā ar mani kā frakcijas vadītāju. Tajā laikā es ļoti dažādus cilvēkus aicināju, vienkārši jau tajā laikā bija zināms, ka Baibai Bražei būs sen ieplānotas Zemessardzes mācības un ne visi var tikt.
Nu, viena lieta ir zināt, ka Bražei ir ieplānotas Zemessardzes mācības un viņu tāpēc neaicināt, cita lieta ir zināt un tomēr aicināt… Varbūt viņa izlemj šoreiz atprasīties no tām mācībām. Tad jūs viņu aicinājāt vai neaicinājāt?
Protams, es pārrunāju. Protams.
Un viņa teica: "Nē, Edmund, es nevaru, man Zemessardzes mācības!"?
Es zināju, ka tajā laikā ir Zemessardzes mācības un viņa netiek – tāda bija atbilde. Man jau bija pateikts, ka tajā laikā netiek, tas jau bija laikus pateikts.
Tātad jūs viņu aicinājāt un viņa atbildēja, ka nevar pievienoties?
Jā!
Jūs teicāt, ka pats izvirzīsiet Eviku Siliņu kā JV premjera kandidāti. Jūs pieļaujat, ka kāds varētu izvirzīt citu kandidātu un nonākt līdz balsošanai?
Man grūti komentēt. Iepriekšējās visās sarunās, kas mums ir bijušas gan formālas, gan neformālas, valdē ir pilns atbalsts Evikai Siliņai. Bet mēs esam demokrātiska partija, kurā sarunas, protams, var notikt. Mans viedoklis ir šāds – esmu diezgan pārliecināts, ka mēs spēsim gan par sarakstu līderiem, gan par pārējām amatpersonām vienoties.
Vai premjere ir dalījusies pārdomās, kā saredz savu politisko nākotni gadījumā, ja pēcvēlēšanu rītā izrādās, ka JV nevar pretendēt uz koalīcijas sarunu vadīšanu par jaunu valdību un arī uz premjera posteni? Vai viņa sevi saredz kādā ārpolitiskā amatā starptautiskajā apritē, jo ir redzams, ka viņai ļoti patīk tieši šī premjeres amata ārpolitiskā dimensija?
Es varu piekrist tam, ka it īpaši ārpolitikā Eiropas līmenī Evikai Siliņai ir autoritāte gan Baltijas līmenī, gan ar Vācijas kancleru un citiem tuvākajiem partneriem. Viņas ārpolitisko darbu es ļoti novērtēju, bet, atbildot uz jūsu jautājumu, es teiktu tā: premjere ir teikusi, ka viņa grib turpināt darbu Latvijas politikā.
Vai uz JV priekšvēlēšanu plakātiem mēs atkal redzēsim Valdi Dombrovski?
Es ļoti ceru. Es ļoti ceru, ka Valdis Dombrovskis iesaistīsies kampaņā, kā viņš to ir darījis iepriekš.
Jūsu Laimes lācis.
Nē, Valdis Dombrovskis ir cilvēks, kuru es personiski ļoti cienu un augstu vērtēju, un arī mūsu vēlētāji viņu vērtē. Un kopumā viņš ir aktīvs JV biedrs un noteikti piedalīsies kampaņā, lai atbalstītu mūsu kopīgo partiju. Mēs esam partija, kas ir pārstāvēta valsts, pašvaldību un Eiropas līmenī un visos šajos līmeņos arī aktīvi darbojas.
Labi, ķeramies beidzot pie JV reitingu krituma, kas kopš rudens, vismaz pēc SKDS datiem, ir uz 5,9% no 8,3% novembrī! Vienīgo jūsu izvērsto komentāru par šo es esmu redzējusi ziņu aģentūrā LETA, kur jūs sakāt, ka reitingi norāda uz prokremlisko un populistisko spēku spēju piesaistīt ievērojamu vēlētāju atbalstu. Ar to jūs noteikti domājat Jūlijas Stepaņenko Suverēnās varas un Aināra Šlesera LPV ievērojamos panākumus. Jūs varbūt teiksiet, ka LETA ir izvēlējusies salikt tādus uzsvarus, tomēr man tāds komentārs rada jautājumus, jo ne jau pie Šlesera vai Stepaņenko ir aizgājuši tie zaudētie JV vēlētāji. Tad – kurš ir vainīgs tomēr pie tā partijas ievērojamā reitingu krituma?
Sadalīsim atbildi divās daļās! Pirmkārt, es tiešām piekrītu, ka tas viss, kas ir noticis pēdējos mēnešos gan koalīcijas ietvaros, kur ZZS ar Progresīvajiem katru dienu apmainās ar eksaltētām, dažreiz pamatotām vai mazāk pamatotām "laipnībām" un taisa tādu nestabilitātes sajūtu – tas, protams, sabiedrībā nerada nekādu pozitīvu noskaņu par koalīcijas kopējo spēju strādāt, un tas ir jāatzīst. Otrkārt, tas, ko jūtam politiskajā vidē kopumā – mēs, arī tās partijas, kas ir pragmatiskākas, esam aizgājušas tādā ļoti asā cīņā par vēlētāju, kurš uzskata, ka "viss ir slikti" un "Latvija ir neizdevusies valsts". Šis kopējais negatīvais fons, protams, rada nospiedumu arī uz vadošo partiju, kas ir Jaunā Vienotība, ja visi visu laiku bļaustās un kritizē un koalīcijas iekšienē ir apgrūtināta lēmumu pieņemšana, lai gan tie lēmumi tiek pieņemti.
Es jau arī tajā intervijā LETA minēju, ka, protams, pie šīs situācijas arī paši esam vainojami. Arī es pats esmu paskatījies uz kaut kādām savām darbībām un partijas darbībām, kas bieži vien ir tā iemesla dēļ, ka mums vienmēr ir bijis svarīgi panākt rezultātu, ko mēs beigās arī panākam, kā, piemēram, arī šajā airBaltic jautājumā, kamēr koalīcijas partneri šajā procesā ir divas nedēļas viens otru lamājuši, nevis domājuši par rezultātu. Mēs pa to laiku esam gājuši uz rezultātu, un bieži vien, lai sasniegtu rezultātu, var izskatīties, ka mēs kaut kādā mirklī neesam bijuši pietiekami principiāli vai pietiekami skaļi, jo domājam nevis par to, kā šajā brīdī labi izskatīties soctīklos vai ziņu pārraidē, bet par to, kā panākt galarezultātu. Varbūt mēs kaut kur esam piemirsuši, ka, par spīti galarezultātam, ir kaut kur arī aktīvāk jāpozicionējas. Nenoliegsim, ka šajos mēnešos ir bijuši trīs lieli satricinājumi, kas atbalsojušies publikā. Ir bijis šis skandāls par IT iepirkumu par vēsturiskiem notikumiem, ir bijusi sarežģītā ziema ar lieliem apkures rēķiniem, un ir bijis viss šis airBaltic process, kam ir pievērsta pamatota sabiedrības uzmanība ar jautājumiem, ar ko mums ir bijis jāstrādā. Un beigās jau sabiedrība par šīm visām problēmām, kā mēs tās visas atrisināsim, skatās uz mums. Viss šis apstākļu kopums ir ietekmējis sabiedrību.
Bet, analizējot vēsturiskos datus un arī 2022. gada datus, tie rāda – kad pat valstiski domājošas koalīcijas un opozīcijas partijas ļoti aizraujas ar rupju savstarpēju kritiku, kas jau pat pāršauj pāri politiskās ētikas līmenim, beigās no tā īsti neiegūst neviens, bet iegūst populistiskie politiskie spēki.
Es domāju, daļa no mūsu elektorāta ir aizgājusi nevis kaut kur pie kāda cita politiskā spēka, bet daļa no viņiem ir varbūt nedaudz apjukuši, gaida lielāku skaidrību. Paraugoties uz ilgāku laika posmu, gada laikā un ilgāk tās reitingu svārstības ir bijušas gan uz augšu, gan leju. Atcerēsimies, novembrī pēc visa šī mēģinājuma denonsēt Stambulas konvenciju, kur mēs skaidri iestājāmies un panācām rezultātu – ja mēs tobrīd būtu aizgājuši tajā virzienā, ko piedāvāja Progresīvie, kā nosargāt konvenciju, šī konvencija netiktu nosargāta. Arī toreiz mēs gājām uz mērķi.
Jā, bet toreiz jau reitings pieauga jums, nevis Progresīvajiem, kas visus samulsināja.
Tas, kas ir noticis pa šiem mēnešiem… Redziet, JV vēlētājs vienmēr ir bijis ļoti prasīgs, kritisks pret mums, un tas ir pareizi, tā tam arī ir jābūt, bet, ja arī kādu politisko batāliju vai mūsu pieļauto kļūdu dēļ viņš ieslīgst pārdomās, galu galā viņš novērtē darbu un principus un atgriežas, un mūs atbalsta. Bet, ņemot vērā, ka es ļoti cienu mūsu vēlētāju, kurš ir ļoti prasīgs, un to es izjūtu arī dodoties braucienos uz reģioniem, ir ļoti svarīgi ne tikai panākt šos lēmumus, bet arī skaidrot gan padarīto, gan arī nākotnes piedāvājumu. Tas ir ļoti smags darbs, bet mūsu vēlētājs neuzķeras uz vienas dienas preses relīzi vai dramatisku ierakstu soctīklā.
No jūsu situācijas analīzes par reitingu kritumu tomēr varētu padomāt, ka Vienotības vēlētājs noskatās kārtējo Šlesera "viss ir slikti, oktobrī mēs Vienotības zagļus patrieksim", izlasa Alvja Hermaņa kārtējo "viss ir slikti, mēs nāksim un visus atlaidīsim" un pēkšņi notic, ka Vienotība pie visa vainīga un paiet maliņā, lai Šlesers un varbūt pat režisors kopā vai atsevišķi pamainītu tos noteikumus. Vai tomēr ir tas, ko es iepriekš jautāju, proti, ka Vienotība tikai atšaudās, bet nav tās proaktīvās kampaņas?
Nē! Sadalīsim atbildi divās daļās! Pirmkārt, es nevienā brīdī neteicu un arī nedomāju, ka Vienotības reitingu iedragā šo populistu tukšā bļaustīšanās. Es drīzāk minēju, ka valstiski politiskie spēki kaut kādā brīdī arī ir pavilkušies uz šo un rada kopējo negatīvo fonu. Bet tas, kam var piekrist – Vienotība jau pēdējos gadus, domājot par rezultātu, par valdības stabilitāti un padarītajiem darbiem, jā, kaut kur pie sevis ir pieturējusi arī stingrāku retoriku gan pret partneriem, gan pret citiem politiskajiem spēkiem, jo esam gājuši uz rezultātu. Jā, tur es varu piekrist – mēs esam bijuši tādā publiskajā pozīcijā, ka mums, no vienas puses, ir visu laiku jāatšaudās par visiem pārmetumiem, kamēr daži koalīcijas partneri uzvedas tā, it kā viņi vispār nebūtu valdībā, filozofē par to, kā vajadzētu būt, aizmirstot, ka viņi paši ir bijuši šajā valdībā un pieņēmuši lēmumus. Bet es varu piekrist, ka mums tas stils ir jāmaina. Mums ir arī turpmāk jāiet uz rezultātu, bet mēs arī nevaram vienkārši atšaudīties un ļaut pārējiem filozofēt par tēmu, mums ir jābūt stingrākiem un bieži vien varbūt atklātākiem.
Labi, bet kāpēc Vienotībai šis viss sit pa reitingiem, ZZS pa reitingiem sit drīzāk varbūt neveiksmīgi identitātes meklējumi pēc Aivara Lemberga zīmola zināmā mērā zaudēšanas, bet Progresīvajiem ar reitingiem viss ir nosacīti kārtībā? Varbūt daļa zaudēto Vienotības vēlētāju, tie, kuri jaunāki, principiālāki, ir tomēr aizgājuši pie Progresīvajiem?
Jūs pareizi teicāt "nosacīti kārtībā". Ja mēs skatāmies arī pēdējo laiku vēsturi, JV reitings vienmēr ir rādījies daudz zemāks nekā galarezultāts. Atcerēsimies, Eiropas Parlamenta vēlēšanās bija tieši tāda pati situācija – nevieni publiskie reitingi nerādīja, ka mēs uzvarēsim šīs vēlēšanas, bet mēs uzvarējām. Rīgas vēlēšanās arī rādīja daudz sliktāku rezultātu, nekā mēs beigās ieguvām. Tāds laikam ir tas Vienotības vēlētājs – ļoti prasīgs un nav vienkārši akls ticīgais, kurš jebkurā brīdī sola atbalstīt jebkuru partiju, viņš ir prasīgs.
Ja mēs skatāmies uz Progresīvajiem, nu būsim arī godīgi – nevar pēc viena mērījuma teikt, ka viņiem viss ir kārtībā. Ja mēs paskatāmies pēdējā gada laikā, viņiem tās reitinga svārstības arī ir bijušas uz augšu uz leju līdzīgi kā mums. Es nesaku, ka mums nav problēmu, ka viss ir kārtībā un mēs ejam kaut kādu saules ceļu, bet, runājot par Progresīvajiem, tā, kas ir lielā atšķirība – skaidrs, ka gan JV identitāte, gan vēlētāji gan pēc socioloģijas, gan pēc sarunām ar viņiem pašiem ir cilvēki, kuriem eiropeiskās vērtības ir ļoti būtiskas. Mēs esam moderna partija, kas ir arī ļoti latviski noskaņota. Ir viedokļi, kas mums ar Progresīvajiem saskan, bet jautājumos, piemēram, par daudz stingrāku valsts valodas politiku, arī daudz stingrāku imigrācijas politiku, tie būtiski atšķiras, un tādā ziņā, ja kāds stāsta, ka mēs esam viena flanga partija, es tam pilnīgi nevaru piekrist. Progresīvie ir kreisi liberāla partija, JV ir eiropeiska, centriska partija, kur, protams, kaut kādā mērā vēlētāji kaut kādā segmentā pārklājas tikpat labi kā citā segmentā ar Nacionālo apvienību.
Jūs nupat teicāt "nesaku, ka mums nav problēmu, ka viss ir kārtībā". Nu, kas nav kārtībā, kur ir problēmas, piemēram? Es neceru uz publisku pelnu kaisīšanu uz galvas, bet tomēr. Jo citādi sanāk, ka pie vainas atkal tā sasodītā komunikācija, tā situācija vienkārši tā salikusies neizdevīgi priekš Vienotības. Bet, atvainojiet, partijas iet uz vēlēšanām no varas pozīcijām, uzskatot, ka tas viņām kā reiz dod priekšrocības. Kāpēc Vienotībai neizdodas? Kādreiz bija laiki, kad mediji pirms vēlēšanām pārmeta varas partijām administratīvo resursu izmantošanu, tagad varas partijas žēlojas, ka reitings krīt, jo par visu jāatbild. Varbūt tiešām slavenais politiskā svārsta princips un pienācis laiks Vienotībai aiziet?
Nē, es nevienu brīdi nesūdzos par to, ka dēļ tā, ka mēs esam uzņēmušies atbildību par valsti, ka es ar to cenšos attaisnot atbalsta svārstu. Varbūt arī es esmu kļūdījies tajā aspektā, ka vienmēr, darbojoties koalīcijā, saprotot, ka politika ir politika un daļa no tās varbūt kaut kur ir arī tāda pozicionēšanās, esmu koncentrējies uz rezultātu, lai svarīgos jautājumos tiktu pieņemti lēmumi. Bet bieži vien ir izskatījies, ka tā principialitāte JV ir bijusi zemāka nekā agrāk, un es teiktu, ka ir par maz norādīts, kā dēļ ir bijušas kādas problēmas vai kā dēļ process ir bijis sarežģīts. Mēs varbūt kaut kādā mērā esam šajā laika periodā priekšplānā likuši rezultātu, kā tam arī jābūt, bet par maz esam pozicionējušies kā partija, kamēr pārējie politiskie spēki visus savus lēmumus ir vairāk pozicionējuši, skatoties caur savas partijas prizmu.
Principā pie tā tad arī palikām, ka sasodītā komunikācija atkal vainīga.
Nu, ne komunikācija vienkārši kā forma, bet, es teiktu, arī kā asāka un ātrāka rīcība, kas nav bijusi varbūt arī no manas puses.
Nē, nu tam, ka Vienotības politiskā taktika daudz kur vismaz pēdējā gada, pusotra laikā bijusi pakārtota tam, lai nenokristu šī valdība, var piekrist. Un kompromisa meklējumi netiek novērtēti acīmredzot.
Jā, mēs esam skatījušies no tāda viedokļa, lai šajā starptautiski nemierīgajā laikā saglabātu stabilitāti valdībā un spēju pieņemt lēmumus. Kopumā tie smagie lēmumi ir pieņemti, bet tas ir prasījis ne tikai ļoti daudz Ministru prezidentes enerģijas, bet arī partijai kaut kādā brīdī ciest sabiedrības atbalstā, jo, kamēr partneri koalīcijā un citi var domāt, kā uz šī jautājuma var nopozicionēties, mums šis jautājums ir jāatrisina un jādomā, ne tikai kā labi izskatīties medijos, bet arī kā panākt rezultātu. Un dēļ šiem kompromisiem tie lēmumi ir pieņemti lēnāk, grūtāk un no malas varbūt ir izskatījusies kā muļļāšanās, bet tā muļļāšanās manā skatījumā lielākoties nav bijusi mūsu vainas dēļ, bet parlamenta sarežģītā sastāva dēļ.
Jūs sakāt, pie visa vainīgs Saeimas sarežģītais sastāvs. Bet, ja paskatās uz tiem reitingiem, pat pieņemot, ka neba nu viss tieši tā oktobrī beigsies, tad, atmetot nezināmo par to, precīzi cik lielu atbalstu saņems katra partija, tā kopaina jau ir izkristalizējusies. Un tad mēs iegūstam vienu flangu, kuru es sauktu par spitālīgajiem un kuru jūs saucat par prokremliskajiem un populistiem (te palabojiet, ja kļūdos un populisti nav aiz sarkanās līnijas), un otru flangu, kurā principā ar visiem ir iespējams runāt. Un tad mēs provizoriski iegūstam vai nu esošo koalīciju, vai koalīciju ar Apvienoto sarakstu, Nacionālo apvienību un visu vai, manuprāt, ticamāk, daļu no Hermaņa veidojuma. Nekas daudz labāks kā šobrīd.
Ja mēs nedaudz atgriežamies pagātnē pirms četriem gadiem martā un paskatāmies tābrīža socioloģiju, arī tolaik tie reitingi bija ļoti dažādi – arī Vienotībai krita un kāpa. Tādēļ mana analīze liecina, ka to īsto spēku samēru, no kura jau varēs prognozēt vēlēšanu iznākumu, mēs iegūsim pēc sarakstu iesniegšanas augusta sākumā, jūlija beigās. Arī tā sabiedrības daļa, kas ir neizlēmusī, parasti tad sāk pievērst pastiprinātu uzmanību politiskajam piedāvājumam. Par to, ka ir augsts risks nākamajam parlamentam būt vēl lielākā sarežģītībā nekā šajā Saeimā, es piekrītu. Par to otro sadaļu runājot, kolēģi Progresīvie izteicās, ka viņi vienīgie ir novilkuši sarkanās līnijas, ar ko nesadarbosies. Uz to es gribu atgādināt: mēs jau pirms Rīgas vēlēšanām partijā esam pieņēmuši skaidru lēmumu, ka ar populistiskiem un dažādu nokrāsu prokremliskiem spēkiem nesadarbosimies. Un arī atšķirībā no dažiem politiskajiem spēkiem, kuri sevi sauc par valstiski domājošiem, mēs esam skaidri pateikuši, ka ar LPV mēs koalīciju neveidosim – tas jautājums mūsu partijā ir izsmelts jau pirms vairākiem gadiem.
Es gribu precizēt – LPV ir tikai populisti vai arī prokremliskie kā Suverēnā vara un Rosļikova Stabilitātei?
Suverēnā vara un Stabilitāte, kas nekad nav spējušas nosodīt Krievijas iebrukumu Ukrainā, ir prokremliski spēki, ar kuriem nekādā gadījumā nedrīkst sadarboties, tomēr LPV ir klaji populistisks politiskais spēks, kurš, lai arī vismaz vārdos ir nosodījis Krievijas iebrukumu Ukrainā, bet Saeimā ļoti daudzi balsojumi un arī viņu vēsture norāda uz to, ka viņiem tāpat ar šo austrumu virzienu koķetēšana notiek. Šlesera kungs regulāri ir paudis, ka tad, kad beigsies karš, mums ir jāatjauno attiecības ar austrumiem, tāpat viņa frakcija Saeimā nekad nav atbalstījusi latviešu valodas stiprināšanu, arī ekonomisko saišu saraušanu ar Krieviju viņi neatbalsta un tādā veidā koķetē ar šo austrumu virzienā. Un tajā brīdī, kad viņi paņem savā sarakstā un sadarbojas ar bijušo Rēzeknes mēru Aleksandru Bartašēviču, kuram netika iedota pielaide valsts noslēpumam, kurš tika atstādināts un līdz pēdējam brīdim sargāja okupācijas varas simbolu Rēzeknē, tas parāda šīs partijas koķetēriju austrumu virzienā.
Jūs nesadarbosieties ar populistiem. Alvis Hermanis ir populists?
Absolūti! Redzot viņa publiskos izteikumus par dažādiem cilvēkiem, te pat nav runa par kritiku par JV, un redzot viņa pasaules redzējumu, kas, skatoties viņa pēdējā laika intervijas, pārspēj populisma un naida līmeni, es neredzu, kā ar šādu personu ir iespējams sadarboties. Bet, atbildot, vai šādai partijai [Mēs mainām noteikumus] ir veiktspēja vai nav, teikšu, ka man visa viņu retorika atgādina KPV.LV (aktiera Artusa Kaimiņa ar domubiedriem savulaik izveidotā partija – red.). Mēs redzam, kas ar KPV.LV notika – tā partija sašķēlās. Bet no sākuma jau šai partijai vajag iekļūt Saeimā, lai sašķeltos.
Mani bažīgu dara divas lietas: pēc Rīgas domes vēlēšanām bija diezgan skaidri redzams mēģinājums arī latvisko partiju vēlētājam iegalvot, gludināt augsni tam, lai sadarbotos ar LPV, veidotu koalīciju Rīgas domē. Un arī šobrīd redzam to, ka gan Hermanis, gan citi ārpus parlamenta un parlamentā esoši dažādi strāvojumi mēģina izspēlēt to ideju, kas daudziem bija Stambulas konvencijas denonsēšanas laikā – uztaisīt koalīciju, kurā JV tiek atstāta opozīcijā, to aizplīvurojot, ka tiek izveidota kaut kāda konservatīvo vērtību koalīcija. Tas ir tas, ko es arī šobrīd redzu. Es nesaku to par visiem kolēģiem, mēs redzam, ka arī bijušais Ogres mērs Egils Helmanis no Nacionālās apvienības publiski stāsta, ka galvenais ir atstāt JV opozīcijā, un nevienā brīdī nav skaidri pateicis, ka nevajag iet ar LPV. Tā ka, es domāju, gan esošie, gan jaunie veidojumi ir taisīti ar mērķi, lai mēģinātu nākamajā koalīcijā ievilkt iekšā tādus spēkus kā LPV.
Var jau biedēt ar to Šlesera koalīciju, bet, manuprāt, nesanāk tur tā matemātika, un arī politisko pašnāvību atsevišķas partijas negribēs taisīt.
Piekrītu, bet es uzskatu, ka visiem, kuri sevi uzskata par valstiski domājošiem politiskajiem spēkiem, vajadzētu skaidri un gaiši pateikt, kuras ir tās politiskās partijas, ar kurām viņi var sadarboties, veidot koalīciju un ar kurām ne. Mūsu parlamentārajā valstī, kur koalīcijas vienmēr jāsastāda no vairākām partijām, ir kādreiz jāiet uz kompromisiem, bet ir skaidri jāpasaka sarkanās līnijas. Mēs esam savas pateikuši – ar populistiem, prokrieviskajiem spēkiem un Šleseru mēs koalīcijā nesadarbosimies, bet daļa no Apvienotā saraksta, Nacionālās apvienības un citiem politiskajiem spēkiem pēc Rīgas domes vēlēšanām to skaidri nepateica. Un tādēļ vēlētājiem, pirms viņi dodas balsot, ir jāsaņem godīga atbilde, ar kuriem politiskajiem spēkiem kurš uzskata par iespējamu sadarboties. Es uzskatu, ka, uz esošo Saeimas sastāvu raugoties, mēs šobrīd esam gatavi sadarboties gan ar esošās koalīcijas biedriem, gan ar valstiski pamatā domājošām AS un NA frakcijām.
Progresīvo premjera kandidāts Andris Šuvajevs pirms nedēļas man uz šo atbildēja, ka nesadarbosies ar prokremliskajiem spēkiem, ar Šleseru un visiem tiem, kuri ir gatavi sadarboties ar Šleseru. Sanāk tā pati formula.
Laikam tā ir savā ziņā nokopēta formula no tā, ko mēs jau pirms Rīgas domes vēlēšanām skaidri un gaiši pateicām.
Labi, bet par to populistu atstāšanu aiz sarkanās nesadarbošanās līnijas. Kuri priekšvēlēšanu laikā nav vairāk vai mazāk populisti? Kas ir tas, ar ko ZZS nodarbojas, ja ne populisms?
Viena ir situācija, ja kāda partija kādreiz iznāk ar kādu populistisku lēmumu, bet ir partijas, kuru identitāte ir populisms, un ZZS identitāte nav populisms atšķirībā no LPV. Es tiešām esmu sadarbojies ar ZZS kolēģiem šajā parlamentā un daļu sadarbības tiešām uzskatu par veiksmīgu. Negribas jau par citiem sliktu runāt, bet pēdējā gada laikā ZZS meklē savu identitāti un bieži vien mētājas savos lēmumos, un daļa no tiem, manā skatījumā, ir bijuši saistīti ar priekšvēlēšanu retoriku. Bet, kā mēs redzam, viedokļa mainīšana par Stambulas konvencijas ratifikāciju viņiem neko nedeva, līdz ar to tā ir tāda identitātes meklēšana. Es pats esmu nācis no reģioniem, no Tukuma, un zinu ZZS vēlētājus – viņu vēlētāji ir tādi pragmatiski cilvēki, tāpēc ZZS visa šī pēdējā gada mētāšanās un koalīcijas iekšējā opozicionāra tēlošana – nedomāju, vai nāca viņiem par labu. Bet tā ir viņu iekšēja izšķiršanās.