Šorīt, pēc tam, kad svētdienas pēcpusdienā Valsts prezidenta nominētais premjera kandidāts Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts – AS) bija piekritis Jaunās Vienotības (JV) prasībai pēc veselām divām iekārojamākajām ministrijām – Ārlietu ministrijas Baibai Bražei un Aizsardzības ministrijas bezpartijiskajam pulkvedim Raivim Melnim, ļaujot arī paturēt Veselības ministriju Hosamam Abu Meri un kā vienīgo darvas pilienu uzspiežot neviena negribēto Satiksmes ministriju Rihardam Kozlovskim, radās iespaids, ka politikas karsēji ir sadalījušies tajos, kas vēl aizvien uzskata, ka JV līdz ar valdības maiņu ir lielākie zaudētāji, jo šķiras no premjera amata un trim ministrijām, un otros, tādos kā es, kuriem šķiet, ka JV vismaz ministriju pārdalē ir vienkārši apspēlējuši AS. Te man jāpaskaidro, ka, vadoties no manas informācijas, kā nedēļas nogalē notika kaulēšanās par amatiem, vispirms JV noraidīja AS piedāvājumu saņemt aizsardzību, veselību, tieslietas un Klimata un enerģētikas ministriju. Pēc tam JV atgriezās ar ultimātu "vai nu jūs mums dodat gan aizsardzību, gan ārlietas, vai nu mēs nepiedalāmies", un pēc zināmām pārdomām un daudzām sarunām Kulbergs un AS padevās, šīm ministrijām vēl piemetot klāt to pašu veselību un kā darvas karoti arī satiksmi. Man izskatās, ka AS pusē kādam neizturēja nervi un viņi noticēja šim blefam, ka bez ārlietām plus aizsardzības Vienotība Kulberga valdībā neies. Jo publiski jau tas izskatītos par sliktu Vienotībai – cīnoties par amatiem, kavē valdības izveidi, kam prezidents uzlicis stingrus laika rāmjus. Neticu, ka Vienotība, kurai jau ir vēsturiska trauma no sekām, paliekot opozīcijā, tiešām šo savu ultimātu izpildītu. Izejot no šādas notikumu retrospekcijas (es nezinu, varbūt jūs to apgāzīsiet un piedāvāsiet savu), manuprāt, JV no šīs situācijas izspieda vairāk, nekā būtu varējusi. Tas, protams, atkarīgs no tā, ar ko runā, bet ir, kas JV iekšienē šo uzskata par necerētu iznākumu un labu atspēriena punktu, no kā restartēties un iet uz vēlēšanām. Kam jūs piekrītat, kam nepiekrītat un kā jūs pats vērtējat šādu valdības sarunu iznākumu?
Es pats jau neesmu bijis iekšā procesā, tāpēc nevaru apstiprināt vai noraidīt kaut kādus faktus, bet par to sarunu gaitas aprakstu – pieļauju, ka tā tas arī varēja būt, bet savu atbildi sadalīšu divās daļās.
Spriežot arī pēc publiskās komunikācijas, pret Baibu Braži bija pietiekami ietekmīgi spēki, kuri viņu ir aktīvi mēģinājuši no esošā posteņa noņemt, līdz ar to noņemot vispār no aprites (Bražei nav Saeimas deputāta mandāta, ko atjaunot, un, zaudējot ministra portfeli, viņa paliek bez publiska amata – red.). Bet tur atkal parādījās citi riski – uz ārpusi viņa izskatās veiksmīgi, tiek veidota jauna valdība sarežģītā drošības situācijā, turklāt ārlietu ministra alternatīvas neizskatījās pārāk spoži – es saprotu, ka [kuluāros apspriestā AS ārlietu ministra kandidāta Edvarda] Smiltēna kungam ambīcijas ir lielas, bet, domāju, visi saprata, ka tas varētu būt sprungulis Kulbergam pašam no savas partijas [virzot Smiltēnu uz ārlietu ministra amatu]. Tajā auditorijas daļā, kuru reāli interesē ārlietas, Smiltēns netiktu uztverts ar atbalstu. Līdz ar to, cik tas bija ultimāts, cik skaidra prasība no JV par ārlietu ministra saglabāšanu, bet tas laikam ir vienīgais skaidrais ieguvums, kas šobrīd ir Vienotības pusē noticis. Tā ka es to nesauktu par apspēlēšanu, es to sauktu par savu minimālo interešu nodrošināšanu. Pretējā gadījumā Vienotība būtu zaudējusi visās ailītēs šajā procesā, kas sākās jau visā tajā dinamikā, kamēr nonāca līdz valdības krišanai.
Tagad atbildes otra daļa par to, kurš ir lielākais zaudētājs, kurš vinnētājs. Es domāju, katrai pusei ir sava taisnība – gan tai pusei, kas saka, ka Vienotība ir lielākais zaudētājs, jo principā zaudēja līderības statusu, premjeru un šobrīd izskatās pēc partijas, kas iekšēji kašķējas. JV cilvēki tomēr pēdējos astoņus gadus visi ir pieraduši pie publiskiem statusiem, un viņiem ir personiski iemesli izjust vilšanos. Attiecīgi mazāk ministru, mazāk iespēju priekšvēlēšanu kampaņā atrādīt savas publiskās personas. Un pats, pats nopietnākais izaicinājums Vienotībai šobrīd ir tas, ka, vismaz redzot, kā šobrīd attīstās Kulbergs kā potenciālais premjers, redzot, kā viņa sākotnējais mulsums kameru priekšā un diezgan lielā nepārliecinātība jau šorīt [pirmdienas rītā] sarunā pie prezidenta bija transformējusies daudz lielākā pārliecībā, ja viss izdosies, kā plānots, viņa biznesa pieredze un viņa ambīcijas ļauj domāt, ka viņš var kļūt par vienu reālu, augsti vērtētu premjeru. Un liela daļa JV vēlētāju, kuri šobrīd ir ļoti nogaidoši un skeptiski vērtē esošo vadību, varētu pārmesties un balsot par AS. Kulbergs acīmredzami var būt līderis, ja vien kaut kādas muļķības nesastrādās, bet tāds risks ir mazs, jo tur ir jāpiepūlas, lai četru mēnešu laikā kaut ko tādu sastrādātu. Un brīdis, kad viss šis notiek, ir ideāls, lai viņš iegūtu trūkstošo publisko pieredzi un pierastu pie premjera statusa – priekšā ir nosacīti mazaktīvais vasaras laiks, viņam ir prezidenta dotie ātrie uzdevumi, kurus izpildot viņš parādīs, ka ir izlēmīgs, ka viņš ir līderis.
Tagad par to, kāpēc man šķiet, ka var piekrist arī tiem, kuri uzskata, ka Vienotība ir ieguvēja. Vienotībai parādās iespēja uz vēlēšanām pamainīt savu statusu, uzlikt jaunus līderus un iedot pilnīgi atšķirīgu garšu no tā, kas ir bijis līdz šim, atrast jaunus, no līdzšinējiem atšķirīgus vēstījumus, kas nav tie ļenganie, nepārliecinošie, mazspējīgie. Es nesaku, ka tas ir garantēts, bet tāda iespēja ir parādījusies. Lielais jautājums – vai Vienotība to realizēs?
Stāstu par Evikas Siliņas nomaiņu un Vienotības restartu mēs ar jums vien esam vismaz divās intervijās apsprieduši, tagad tāda iespēja ir parādījusies. Vai viņiem tas izdosies, nezinu, katrā ziņā dzirdēju, ka lozungs jau esot izdomāts – ne vairs vienkārši restarts, ne vecais restarts, kas neizdevās, bet jaunais restarts. Bet, atgriežoties pie valdības sarunām, vai tad tieši šim Vienotības restarta mērķim arī nebija pakārtota kaulēšanās par amatiem? Jo bez ārlietu ministra amata Braže nederēja kā jaunā premjera kandidāte, kura ved Vienotību uz vēlēšanām.
Jā. Es gan nezinu, cik aktīvi Vienotībā tā diskusija pašlaik notiek un cik liels atbalsts ir vienam, otram vai trešajam kandidātam. Cik zinu, tad šobrīd vēl ne tuvu nav skaidrības, ko tagad darīt, jo esošais process ar Saeimas vēlēšanu sarakstu izveidi ir bijis pakārtots līdzšinējam valdības ministru izkārtojumam un premjerei Siliņai. Līdz ar to laika nebūs daudz tur kaut ko mainīt, tur ir vajadzīga ļoti operatīva rīcība, un, zinot, ka viedokļi būs atšķirīgi un emocijas būs augstā līmenī, notikt var dažādi.
Jūs domājat, ka tas kandidātu loks uz jauno Vienotības premjera kandidāta amatu pēdējās dienās nav sašaurinājies un vēl aizvien ir Braže, Inese Lībiņa-Egnere un Anda Čakša? Jo ir viedoklis, ka Lībiņas-Egneres kundze ir zaudējusi iespējas, ko arī atspoguļo Vienotības atteikšanās no tieslietu ministra amata, kas vēl pirms nedēļas būtu grūti iedomājams. Un pie vainas esot tas, ka Lībiņa-Egnere nepietiekami aktīvi esot norobežojusies no demisionējušās Siliņas, kā to steiguši citi.
Tā arī varētu būt, tas izklausās ticams scenārijs. Bet katrā gadījumā nav arī tā, ka Baibai Bražei ir tāds liels viennozīmīgs atbalsts Vienotībā, jo viņas personība ir tiešām tāda diezgan daudzšķautņaina un viņas personiskās īpašības saliedēt komandu, veidot komandu, izpratne par politiku līdz šim nav bijušas viņas galvenā prioritāte. Līdz šim Braže ir vairāk fokusējusies uz karjeru starptautiskā līmenī, tad uz ārlietu ministres karjeru, droši vien raugoties uz potenciālu karjeras turpinājumu vai nu starptautiski, vai Valsts prezidenta krēslā. Šobrīd viņai ir lielā izvēle, vai Bražes kundze ir vispār gatava paņemt šo iespēju un vai viņa arī spēs to izmantot. Jo viņas izpratne par to un pieredze vismaz šobrīd, manuprāt, nav pietiekama.
Nu, iekšpolitisko dimensiju Bražes kundze līdz šim ir aizpildījusi, instagramā liekot bildes, kā iepērkas lauku tirdziņos, kā svētkos uzvelk tautastērpu, kā piedalās Zemessardzes mācībās. No otras puses – jā, viņa ir šerpa, bet tāda bija arī Vaira Vīķe-Freiberga, un es pat teiktu, ka vairumam tas tīri labi patika.
Šīs visas īpašības piedien personai, kurai ir līderība un ambīcijas. Ja potenciālajam līderim vēl iemāca šos tirgus apmeklējumus un sunīšu staidzināšanu, kas ir laba bāze, uz kā radīt iespaidu par konkrētas personas cilvēcību, tad te nav nekādu pretrunu vispār. Baibai Bražei ir liels potenciāls. Principā viņa ir vienīgā no Vienotības šībrīža politiķiem, kam ir šāds potenciāls uz partijas uzrāvienu un atdzimšanu vai pat drīzāk uz paglābšanu no prognozējamas nāves. Jautājums tikai – kā partija, domājams, pēc valdības apstiprināšanas pieķersies šīs problēmas risināšanai? Bet tas nebūs viegli. Ir divi iemesli, kāpēc tas būs ārkārtīgi grūti. Pirmais – Kulbergs, kā izskatās, noteikti ieņems to nišu, kas tika pieprasīta lielā daļā Vienotības vēlētāju, proti, starptautiski respektējams, spējīgs pieņemt lēmumus, pieaugušais istabā, attiecīgi tur varētu aiziet liela daļa JV vēlētāju, protams, ja Kulberga kungs neizstrādā kaut kādas muļķības. Un otrā pusē ir Progresīvie, ar kuriem arī Vienotībai pārklājas ļoti liela vēlētāju daļa, un Progresīvie tagad, pēc valdības krišanas, ejot uz vēlēšanām, atrodas pilnīgi brīvā situācijā, kur var pilnībā strādāt uz savām vērtību lietām un pozicionēties. Līdz ar to kreisāko, liberālāko Vienotības vēlētāju JV būs grūti dabūt atpakaļ, jo Progresīvajiem tagad ir tīrs laukums kampaņošanai. Respektīvi, JV šajā priekšvēlēšanu kampaņā ir ierobežojumi no divām pusēm – no Kulberga, kurš var kļūt par līderi un tā paņemt daudzus Vienotības vēlētājus, un Progresīvajiem, kuri no Vienotības var paņemt vairāk vēlētāju nekā līdz šim.
Nu tad mēs tomēr nonācām pie vienotas izpratnes, ka tie Vienotības ultimāti, lai nosargātu ārlietu ministra portfeli Bražei, bija saistīti ar partijas restarta plāniem un interesēm, kas politikā ir tikai normāli, protams.
Bet es tur neko sliktu nesaskatu.
Nē, bet to jau arī es saku: tas bija loģiski. Bet te tomēr ir tas jautājums par sarunu gaitu un dažādām motivācijām, kas vadīja partijas un man šķiet apspriešanas vērts. Proti, no jums es saprotu, ka tā galvenā AS motivācija pakacināt Vienotību, iesākumā nepiedāvājot ārlietas, bija saistīta ar vēlmi šajā amatā redzēt Smiltēnu, par kuru ir zināms, ka tas viņam ir mūža sapnis – viņš brīvi runā franciski, angliski, kā Saeimas spīkers ir izveidojis starptautiskus kontaktus. Bet tā notikumu gaita jau bija tāda, ka AS sākotnēji Vienotībai ārlietu vietā piedāvāja aizsardzību. Un tam uzreiz sekoja demisionējušās premjeres Siliņas apstiprinājumi, ka viņa piekristu šo amatu ieņemt, ja viņai to piedāvās. Un no tā izriet jautājums – vai tas AS mērķis sākotnēji tomēr nebija paspēlēties ar Vienotības vājumu, palīdzēt šķelšanās procesiem, sarīdīt Siliņas un Bražes klanus?
Ja AS savās iekšējās diskusijās šādu skatpunktu ir lietojuši kā argumentu, lai Vienotībai nedotu ārlietas, tas no viņu puses būtu bijis politiski ļoti gudri. Es nezinu, vai tas tā ir bijis. Bet pie jebkura salikuma, es domāju, tur bija arī citi faktori. Publiskajā telpā bija redzams pietiekoši spēcīgs lobijs, kurš ir strādājis pret Baibu Braži. Pamatoti, nepamatoti – es par to tagad nediskutēšu. Šim lobijam, cik man zināms, ir tiešas saites ar dažiem AS politiķiem, un, visticamāk, viņi bija spējīgi uzrunāt atsevišķus AS politiķus. Tā ka tur vairāk, domāju, bija šis faktors, nevis mēģināšana izkalkulēt Vienotības nākamo vēlēšanu stratēģiju un, pasarg Dievs, vēl mēģināt to ietekmēt. Es neticu, ka AS ir politiķi, kuri šobrīd, kad ir liels temps, kad ir jāveido valdība, jāraksta valdības deklarācija, mēģināja kalkulēt arī šo versiju, ka Kulbergs varētu šādi ieņemt Vienotības nišu. Iespējams, neizslēdzu, bet es ticamāk nosauktu par līdzvērtīgiem faktoriem – gan šo lobiju aktīvo darbību, gan AS iekšējo diskusiju par to, kā tālredzīgāk strādāt Kulbergam kā premjeram.
Un otra mana jautājuma daļa par aizsardzības ministriju – vai AS, to piedāvājot, centās šķelt Vienotību, zinot, ka šo amatu vēlas ieņemt Evika Siliņa, no kuras pašas partija nu cenšas atbrīvoties? Un kādēļ svētdien pati JV savam ultimātam pievienoja aizsardzību? Tas bija blefs un tāda likmju celšana, lai AS salūst?
Zinot un gara acīm redzot tos cilvēkus, kuri sēž un par to visu diskutē, protams, vairākums domā par savu politisko nākotni ministru, deputātu, partiju valdes krēslos, Rīgas domē utt. Un šajā situācijā nospiedošais vairums, varbūt izņemot dažus cilvēkus, protams, redz, ka Evika Siliņa kā līderis tiešām ir noņemta, šī versija vairs nepastāv. Un tādā situācijā visi domā, kas ir alternatīva, un, protams, ieskatoties iekšējos reitingos, visi ierauga, ka Vienotības vienīgais potenciālais līderis, kas varētu kandidēt, ir Baiba Braže. Un droši vien tas vairākums arī bija par to, ka ir jāuzstāj uz ārlietu ministra amatu Bražei. Turklāt tie argumenti par uzstāšanu varētu būt arī racionāli pamatoti – ja sāktos publisks cīniņš par ārlietu amatu starp Braži un Smiltēnu…
AS varētu saņemt atsitienu, ko viņiem šobrīd, kad ir uzrāviens ar Kulberga nomināciju, galīgi nevajag. Tāpēc Vienotība varēja izkalkulēt, ka AS padosies šai prasībai.
Tieši tā! Un es esmu pārliecināts, arī Valsts prezidents norādīja, ka šitās cīņas nevajag. Kulbergam un viņa padomdevējiem varētu būt bijis apsvērums – ja Vienotība prasa ārlietas, ko tā īsti viņiem nevar pārmest, jo gan persona ir un nav jau īsti argumentu, kāpēc jāmaina, tad ņemiet klāt Satiksmes ministriju, kuru kā karstu kartupeli visi mētā! Es domāju, Kulbergam varēja nostrādāt šis arguments – labi, ņemiet tad tās ārlietas, bet arī satiksmi un smeliet to putru, kuru paši esat ievārījuši!
Tādas ziņas, šķiet, sestdienas vakarā bija dzirdamas, ka Kulbergam ir padomā šāds gājiens. Bet es te svētdien apmainījos ar domām ar kompetentu avotu, un viņš pauda skepsi, vai AS nebūs pārrēķinājušies. Jo Vienotība visās satiksmes nedienās ne bez pamata vainos Progresīvos un, kad vajadzēs glābt airBaltic un turpināt Rail Baltica, ies pēc naudas un risinājuma pie jaunā AS finanšu ministra Māra Kučinska, kurš tad kļūs par slikto, kamēr jaunais Vienotības satiksmes ministrs – par risinājuma meklētāju un putras sasmēlēju.
Šim varētu piekrist tikai ar nosacījumu, ja satiksmes ministra amatā Vienotība deleģētu kādu, kurš neasociējas ar šīm ielaistajām problēmām.
Respektīvi, ne aizejošo finanšu ministru Arvilu Ašeradenu, par kuru bija sākotnēji versija, jo viņu jau sen kritizē kā līdzvainīgo vismaz pie Rail Baltica problēmām?
Jā, ne Ašeradenu, nu Kozlovski vēl kaut kā, jo viņš vismaz tiešā veidā nav rādījies klāt pie tām problēmām, lai gan viņam tik un tā ir Vienotības nozīmīte pie krūtīm.
Vēl nobeidzot par Braži - jūs varat man nepiekrist, bet tas veids, kādā viņa pati personiski iesaistījās cīņā par to, lai saglabātu sev ārlietu ministra amatu arī jaunajā valdībā, bija diezgan neordinārs. Parasti jau esoši valdības locekļi, potenciāli ministru kandidāti paši tik klaji neiesaistās cīņā, soctīklos rakstot, ka ir kaut kādas sazvērnieku grupas, kas viņai negrib vairs dot ministra amatu. Ja nu tādas metodes izmanto, tad tas parasti tiek darīts ar politisko atbalstītāju, partijas PR kampaņas veidotāju rokām utt...
Es piekrītu, bet tad atkal - šī persona patiešām bija asa, nesavaldīga - to visi saprot, bet tas arī parāda to viņas tēlu ar lielu harizmu.
Tas, ko es teicu par Vairu Vīķi-Freibergu, ka viņa varēja nešpetni atcirst un vairumam tas pat simpatizēja.
Jā, jā - līdzība tur ir liela.
Nu, jā. Bet jūs visu laiku ejat prom no jautājuma par Aizsardzības ministriju, kuru Vienotība svētdien jau ejot uz visu banku sev izspieda komplektā ar ārlietām. Un tā viena versija, kā sarunu gaitā man tāda piekāpšanās tika skaidrota, ka tā esot aizejošās premjeres Evikas Siliņas interešu pēctecība jeb mantojums, kuru viņa atstāj jaunajā valdībā. Jo sevišķi tādēļ, ka viņai pašai šis amats tika liegts, bet tad nu, kā vismaz šobrīd, pirmdienas pēcpusdienā, izskatās, tiks viņas pašas iepriekš neveiksmīgi virzītajam bezpartejiskajam pulkvedim Raivim Melnim. Vismaz publiski pieņemama izskaidrojuma, kādēļ šajos apstākļos, lai Vienotība un AS izdarītu tādu reveransu Siliņai, īsti nav. Ko jūs par to zināt vai nojaušat?
Nu, manā izpratnē ar Meļņa sākotnējo virzīšanu [vienlaikus ar Progresīvo aizsardzības ministra Andra Sprūda demisijas pieprasīšanu, red.] Vienotība iekrita pati sevis izliktajās politiskajās lamatās, proti, paziņojot, ka ir šāds eksperts, šāds Ukrainas pieredzi apguvis profesionālis, kuru vispār jāapstiprina jau tūlīt pat un, kuru vispār atbalsta pats [Ukrainas militārās izlūkošanas vadītājs] Kirilo Budanovs. Un tagad jau tālākajās sarunās, kad valdība jau bija nokritusi, un Siliņa jau sāka stāstīt, ka viņa pati ir profesionāle un labprāt ieņemtu šo amatu, es pieļauju, ka pretējā puse pretī teica “pag’ jūs nupat pilnām mutēm stāstījāt, ka jums ir šāds profesionālis, kuram jāieņem šis amats”, un pretī argumentu jau nebija. Līdz ar to Vienotībai tagad ir uzradies viens tāds liels, liels tumšais zirdziņš, jo es neticu, ka veiksmīgs pulkvedis var kļūt par veiksmīgu ministru un personību, kura priekšvēlēšanu kampaņā ļaus atrādīt Vienotības spēju atjaunot savas rindas, piegādāt jaunus spēcīgus politikas spēlētājus. Manā izpratnē Melnis diez vai piecu mēnešu laikā spēs tādas spējas izrādīt.
Jūs apšaubāt, vai Melnis kā aizsardzības ministrs būs liels ieguvums Vienotībai kā partijai šajos, teiksim piecos mēnešos un vēlēšanu periodā. Bet, ko grib panākt Vienotība, virzot tieši Melni? Gudri un ātri noairēt pašas Siliņas kandidatūru, izbeigt šo agoniju par ietekmi partijā?
Nezinu. Domāju, ka Vienotībā noteikti iekšēji nebūtu lieli iebildumi, ja nu jau bijusī premjere tur tiktu piedāvāta un arī Valsts prezidentam nebūtu lielu iebildumu, ja viņa tur nonāktu. Šī drīzāk ir politiska izspēle, kurā Vienotībai Melnis, kurš nav partijas biedrs, ir profesionāls pulkvedis, militārs speciālists un es pieļauju, ka arī spējīgs šajā jomā, kur pretim topošajam premjerministram Kulbergam viņš ir viens neprofesionāls, nepartejisks ministrs, kuram, visticamāk, šajā Ministru kabinetā lielāka autoritāte būs, nevis Vienotības valde vai kaut kādi JV iekšēji politiskie lēmumi, bet premjerministrs un Valsts prezidents, ar kuriem Melnis tieši strādās. Un, kas šajā politiskajā procesā notiks tālāk, varam tikai minēt, bet viņa politiskās simpātijas var pavērsties pilnīgi pretējā virzienā. Ja Melnis izrādās spējīgs politiķis un viņa personība kļūst ļoti interesanta kādam šajā amatā, viņš var kļūt par ilgtermiņa spēlētāju. Melnis šobrīd nav tieši saistīts ar Vienotību, viņam ir netieša sasaiste ar esošo premjerministri Eviku Siliņu, bet tādas ciešākas sasaistes ar JV viņam šobrīd nav.
Njā. Ja Braži divos gados nav izdevies integrēt Vienotībā, tad Melnis ir pavisam tumšais zirdziņš, par kuru atbildību uzņemas, - kurš? Demisionējusī Evika Siliņa?
Un, ko nozīmē “uzņemas politisko atbildību”? Viņš, visticamākais, partijā diez vai stāsies un diez vai viņu var piespiest. Viņš ir publiski aicināts un šobrīd Vienotība viņu ir ļoti noreklamējusi, līdz ar to šobrīd teikt, ka nē, nē viņš tomēr nav īstais, būtu ļoti jocīgi un tagad visi būs spiesti skatīties, uz ko tad viņš īsti ir spējīgs.
Kad sākās jaunās valdības amatu dalīšana un partijas vienojās par principu, ka katrai tiek pa četriem amatiem, kuros ir arī premjerministra un Saeimas spīkera amats, vēl aizkulisēs nedaudz ciniskāk tika runāts par tādiem principiem, ka amati jādala tā, ka katram jaunās koalīcijas partnerim jādod iespēja veiksmīgi sevi parādīt vēlēšanās. Un, ja man pareizi ir stāstīts, ka JV jau ir izstrādājusi kampaņu ar lozungu Droša Latvija Eiropā vai kaut kā tamlīdzīgi, (principā samainot vārdus vietām nekas nemainīsies), sanāk, ka viņiem pat plakātu maketi un video reklāmas nav jāpārrežisē - atliek tikai Siliņu nomainīt ar Braži, kaut kur piekombinēt Melni un kampaņa gatava. Ja vēl ņem vērā to stāstu, ka Braže nākamos četrus mēnešus vizīšu kalendārā saplānojusi tā, ka viena ārvalstu delegācija nomaina citu un ziņas pilnas ar roku spiedieniem un ziedu nolikšanām… Šlesers un kompānija varēs kliegt, ka Vienotība padsmit gados nolaidusi valsti līdz kliņķim, bet Vienotība kārtējo reizi solīs drošību un Eiropu. Turklāt AS un NA jau īsti vairs pat viņu kritizēšanā nevarēs piedalīties, jo pēc koalīcijas līguma visiem partneriem jābūt savstarpēji draudzīgiem. Atkal nonākam pie tā, ka JV tomēr šajā pārdalē no zaudētāja pozīcijām ir izspiedusi maksimālo?
Te es gan gribēšu nedaudz oponēt!
Oponējiet, tas jau tieši interesanti!
Tātad pirmais punkts, un šo es tiešām ļoti labi zinu, - šobrīd Vienotības vēlētājs, tas kurš tiešām vienmēr ir bijis ļoti uzticīgs un vienmēr ir raudzījies pēc šī pieaugušā istabā -, viņam šobrīd nav par ko vēlēt. Šo es gan zinu, gan jūtu, gan man ir bijušas tiešas sarunas ar cilvēkiem, kuri reprezentē šo loku. Tur ir ļoti daudz jautājumu un viņiem Vienotība vairs neizbrauks ar tādām plikām frāzēm kā “Droši Eiropā!”. Un šo mēs varam pārbaudīt pēc pāris mēnešiem reitingos. Otrs, ko mēs jau tikko izrunājām, ir Meļņa kunga personība - viņš šobrīd nav Vienotības ministrs, līdz ar to nav zināms, kā viņš performēs, nav zināms, vai viņš tālāk iekļausies un būs Vienotības cilvēks. Mana intuīcija saka, ka Meļņa kungs sajutīs to valdības atmosfēru un viņa lielākā autoritāte būs premjers Kulbergs.
Nu ko, - atliks Vienotībai paļauties uz Braži zemessarga formā.
Un šis ir mans pēdējais arguments - vēl ne tuvu nav nolemts, ka Baiba Braže pirmkārt pati piekritīs iet tādā acīmredzamā, skaidrā politikā un attiecīgi, vai Vienotības esošā iekšējā politiskā līderība, kura tiešām veidojās no bijušās Reformu partijas atsevišķām sievietēm un atsevišķiem vīriešiem, akceptēs šo [partijas restartu caur Braži]. Jo viņu attiecības nekad nav bijušas spožas. Tas ir liels lēmums, kurš vēl nav absolūti skaidrs, - vai Braže tiks izvirzīta [par premjera kandidāti, ar kuru JV ies uz vēlēšanām].
Bet partija viņai sarunās tikko ir izcīnījusi ārlietu ministra amatu, kas tā kā prasa kaut ko dot pretī.
Ja viņa tiešām to dara, un tas izklausās ne viegli, bet pietiekami ticami, tad viņai būs jāiemācās, kas ir politiskā līdera loma. Un Vienotības vēlētājs, lai vismaz neļautu viņu daļai aiziet pie Kulberga, būs ļoti svarīga arī ekonomiskā komponente. Bet ekonomiskās komponentes Vienotībai šobrīd vispār nav. Nav neviena valda dombrovska, nebūs visticamāk pat Finanšu ministrijas.
Uz plakātiem jau bez Valda Dombrovska neiztiks…
Bet vienalga, par fiskālo stabilitāti un valsts finanšu drošību cīnīsies Māris Kučinskis (AS kandidāts finanšu ministra amatam) un darīs to pietiekami ticami. Līdz ar to ekonomiskie jautājumi, ja neskaita nelielu sadaļu, ko ir ienesusi nu jau bijusī premjere, Vienotībai vispār nebija kā tādi. Visi tie cilvēki, kas ir bijuši Vienotības spēcīgajā ekonomiskajā blokā, ir prom, neviena vairs nav. Līdz ar to šī ir ļoti nozīmīga sastāvdaļa, jo Vienotības vēlētājs nav tikai par drošu Eiropu, viņš ir arī par pārdomātiem finanšu lēmumiem un ekonomiskajām idejām.
Un tas Vienotībai vispār paliek nenosegts, par to jaunajā valdībā uz vēlēšanām runās visi citi tikai ne viņi.
Tieši tā, tādēļ arī ir šie mani trīs argumenti, kādēļ JV ir iespējams restartēties uz vēlēšanām, bet to izdarīt būs ārkārtīgi grūti.
Jūs ar savām vairākām pasāžām par Kulbergu atsaucāt man atmiņā vienu apgalvojumu, kuru man nav sanācis pārbaudīt pie paša topošā premjerministra, bet, kas izklausās diezgan loģisks un ticams. Proti, ka tieši viņš esot pielicis punktu tām nedēļas nogalē iestrēgušajām sarunām, kas lielā mērā buksēja no Vienotības puses arī tādēļ, ka turpinājās iekšējā cīņa būt vai nebūt Evikai Siliņai jaunajā valdībā. Kulbergs it kā esot pateicis nē Siliņas kandidatūrai un vienojies, apejot viņu, jo sapratis, ka divu premjeru valdībā nebūs strādāšana. Proti, ka Siliņa dažādu iemeslu dēļ nespēs izkāpt no premjeres kurpēm un liks sprunguļus Kulbergam riteņos, bet viņš šādā atmosfērā četrus - piecus mēnešus negrib strādāt.
Nē, nē, šis izklausās pat ļoti loģiski, jo Kulbergam ir biznesa bekgraunds un viņš apzinās, ka mēģināt pie viena galda sēdēt vecajam un jaunajam vadītājam ir lielākā kļūda, ko jaunais vadītājs vispār varētu pieļaut. Tā ka es ar augstu varbūtību domāju, ka Kulbergam arī šāds arguments ir bijis.
Intervija noteikti vēl nebūs nonākusi pie lasītājiem, kad jau būs zināms, ka mūsu jau apspriestais Edvards Smiltēns tiek virzīts savam pirmajam amatam valdībā un būs tieslietu ministrs, savukārt AS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars būs VARAM ministrs. Sanāk - visi, kas Kulbergam palīdzēja pārsteidzoši ātrajās, bet nebūt ne vieglajās valdības sarunās tiek atalgoti ar amatiem valdībā, arī jau pieminētais Kučinskis. Un vēl jau interesanta arī Smiltēna, kuram nereti piedēvē egocentrismu, spēja neieciklēties uz ārlietu ministra amatu un paņemt tieslietas, jo Tieslietu ministrija var būt ļoti ietekmīga, ja tev ir vīzija, kā to izmantot. TM un FM ir tās ministrijas, kas saskaņo tiesību aktus.
Nu AS iekšējā cīņa par autoritāti, par varu un premjera statusu starp Kulbergu, Tavaru un Smiltēnu ir leģendāra. Tādēļ, ja man kāds prasītu, ko AS virzīs tieslietu ministra amatam, es nešauboties sauktu Smiltēnu. Jo neticu, ka, vienam no šīs trijotnes strauji virzoties uz priekšu, kāds pēkšņi zaudētu iniciatīvu un paliktu bez nekā.
Ko vēl interesantu mēs neesam apsprieduši no pēdējās nedēļas notikumiem?
Valdības veidošanas sakarā, iespējams, visu, vienīgais es biju gaidījis jautājumu, par ZZS, ja jau mēs apspriedām Vienotību, kā lielākos zaudētājus, bet ar iespēju, ko vēl vajag spēt materializēt. Tas, ko mēs neesam apskatījuši, ka ļoti lieli zaudētāji, manuprāt, būs arī ZZS. Viņi ilgstoši neizmantoja Siliņas valdības vājumu, lai pārņemtu līderību - čammājās, baidījās, nespēja pieņemt lēmumu, un šobrīd viņiem uz galvas visa tā kokrūpnieku lieta, jo [bijušais zemkopības ministrs] Armands Krauze tomēr zemnieku pusē bija liela autoritāte. Tagad ZZS ir palaiduši kaut kādu reklāmu “Valainis - premjers no tautas”, lai gan ir skaidrs, ka viņš nebūs premjers, bet ZZS tieši dala to pašu vēlētāju grupu ar AS. Līdz ar to - ja Kulbergs parādīs savu spēju, tad liela daļa ZZS kaut kādu “premjeru no tautas” diez vai gribēs redzēt. Tādēļ Vienotība attiecībā pret ZZS it kā ir acīmredzamāks zaudētājs, bet atšķirībā no ZZS Vienotībai vismaz ir skaidrs koridors, pa kuru līdz vēlēšanām ir iespējams atjaunoties un iegūt kādu jaunu elpu. Bet ZZS, vismaz manuprāt, tam ir ļoti maza varbūtība, jo viņi jau ir izlīmējuši uz autobusu sāniem savu potenciālo premjeru un pat tad, ja pēkšņi kampaņā piedalītos Lembergs, neko tur vairs neizdarīsi, viņa jauda vairs ne tuvu nav tāda kā pirms pieciem vai desmit gadiem. Līdz ar to ZZS pusē tā situācija ir švaka un vēl tā kokrūpnieku lieta viņiem velsies kā ceļarullis pāri.
Bet jūs domājat, ja nebūtu tās kokrūpnieku lietas, Valsts prezidents būtu nominējis Valaini?
Es domāju iespēja būtu 50 uz 50, tāpēc ka Valainis būtu daudz gatavāks premjera lomai. Ja viņš būtu ātrāk izrādījis iniciatīvu, viņš būtu daudz gatavāks šim procesam. Turklāt viņam jau būtu gandrīz gatava koalīcija un pilnīgi cits balsu salikums. Vienotība mierīgi varētu teikt – re, kur mums ir alternatīvs scenārijs atbalstīt premjeru Valaini un nebūtu jāmeklē vairākums uz pazemojošiem noteikumiem. Bet šāda iespēja bija vismaz pusgada garumā un tā tika palaista garām.
Nacionālajai apvienībai situācija arī neizskatās spīdoša, lai arī viņi ir valdībā. Ilze Indriksone, manuprāt, galīgi nepiestāv kā NA līderis, viņu reitingu kritumu es saistu ar Raivja Dzintara lēmumu aiziet no politikas, lai arī valdības sarunās viņš bija redzams piedalāmies, Raivja Dzintara mēroga autoritāti NA es šobrīd īsti neredzu, jo viņš šajā flangā bija liela autoritāte. Tā, ka šajā nišā var parādīties visādi brīnumi. Tādēļ NA būs ļoti jākustas savā nišā, [iekšlietu ministra kandidātam Jānim] Dombravam būs imigrantus jādzenā.
Tas tā vairāk Latvijas politikas vēsturei, bet tomēr - iekšlietas un izglītība nacionāļiem daudz pastāsta, cik ļoti pēdējos gados mainījusies sabiedrības, mediju un politiskās vides uztvere.
Šī nacionāļiem daudzus gadus bija tabu zona, vienmēr bija tā, ka pat netika izskatīta iespēja viņu pārstāvjus virzīt uz šīm jomām.
Nobeidzot, cik ticama ir varbūtība, ka AS un Kulbergs, ja vien nesagāž kādus podus, var šo vēsturisko iespēju izmantot tik veiksmīgi, ka turpinās vadīt valdību - varbūt ar kādām izmaiņām koalīcijā - arī pēc vēlēšanām?
Uz to es būtu gatavs pat likt likmes, un es teiktu, ka lielu kļūdu iespējamība pie esošā salikuma, kas vairāk vai mazāk ir skaidrs, ir ļoti zema. Tad tur jābūt kokrūpnieku lietai 2 vai kādam korupcijas skandālam, kas iedod pa pieri AS redzamākajiem cilvēkiem. Bet, ja nekas tāds liels nenotiek, tad piecu mēnešu laikā, pirmkārt, sabiedrība vienmēr respektē tos, kas mācās un cenšas, un tā pietāte un centība no Kulberga puses jau ir ļoti redzama attiecībās ar Valsts prezidentu. Līdz ar to Kulbergam kā personībai ir liels potenciāls. Un AS nav izteikta ārpus Rīgas partija kā ZZS. AS vēlētāju liela daļa nāk no Pierīgas. Arī konservatīvajā flangā AS varētu iedot nevis kliedzoši agresīvu noti, bet racionāli pragmatisko rīcībspējas noti. Un, ja viņi to rīcībspēju atrādīs piecu mēnešu laikā, viņi var parādīties kā nākamā politiskā cikla politiskais līderis. Šo es esmu gatavs pienaglot kā savu versiju uz vēlēšanām.
pievienotas pēdējās 35 rindkopas