Vai ārpolitika un konkrēti pozicionēšanās pret ASV, kas, pateicoties prezidenta Trampa specifiskajai personībai un uzskatiem, Latvijai pēkšņi ir kļuvis par sarežģītu, ne tikai stratēģisku partneri, spēlēs kādu lomu Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā?
Šajās Saeimas vēlēšanās pozicionēšanās attiecībā pret ASV un prezidentu Donaldu Trampu būs svarīgāka nekā visās citās vēlēšanās, kas bijušas iepriekš. Vienlaikus, es domāju, tā nebūs centrālā tēma, bet tomēr ārpolitikā viena no centrālajām. Jaunā ASV vēstniece [Melisa Ardžirosa], kas nesen ieradās Latvijā, ir Trampa kampaņas atbalstītāja, un viņas klātbūtne arī ir jāņem vērā. Teiksim, būtu grūti iztēloties, ka viņa ies LGBT praidā, kā to ir darījuši citi ASV vēstnieki. Un vēstniecības jau skenē vēstījumus, kādi ir tajās valstīs, kur tās atrodas, arī to, kādi vēstījumi tiek pausti par viņu valsti, un par to ziņo Valsts departamentam. Lai arī Latvija ir relatīvi maza valsts, nav tā, ka tas izskanēs tukšumā. Ir jāņem vērā Trampa selektīvā attieksme ārpolitikā, viņš nav kā citi republikāņu vai demokrātu prezidenti, kas sekoja kaut kādām jau ierastām praksēm, vērtējumiem par citām valstīm – kādas tās ir ASV skatījumā, kas tie ir: sadarbības partneri, draugi... Mēs redzam, cik veiksmīgas attiecības ar ASV būvē Polija ar savu labvēlīgo nostāju pret Trampu. Lai gan par Latviju jau arī [ASV aizsardzības sekretārs Pīts] Hegsets ir pozitīvi izteicies. Un tieši tādēļ nav tā, ka Latvijas politiķi nevarētu ietekmēt Trampa attieksmi – tieši tādēļ, ka viņš nav tāds, kā mēs esam ieraduši no citiem ASV prezidentiem. Trampu var uzrunāt ar glaimiem un izteikti pozitīvu vēstījumu par viņu, un tad savā selektīvajā ārpolitikā viņš var izrādīt selektīvu labvēlību Latvijai, ja pie varas nonāk kādi, kas viņu ir izteikti slavējuši. Tādā brīdī Valsts departaments, kurā sakrājas visa šī vēstniecību skenētā informācija, var sniegt vērtējumu – vai šie politiķi ir izteikušies pozitīvi vai negatīvi. Protams, Latvija nav ASV prioritāšu saraksta augšgalā, līdz ar to, no vienas puses, partijām ir svarīgi pozicionēties šajā ārpolitikas jautājumā, raugoties no nākotnes viedokļa un paturot prātā, ka Trampam teorētiski var nākties pieņemt kādus lēmumus par palīdzību Baltijai X stundā, nedod Dievs. Tad tam var būt nozīme, kādas balsis no Latvijas viņš ir dzirdējis.
Redzams, ka partijas šajā ASV–Trampa tēmā pozicionējas atšķirīgi pat valdības koalīcijas iekšienē.
Iekšpolitiski Jaunā Vienotība (JV) kā ārpolitikā vispieredzējušākie netrako ne uz vienu, ne uz otru pusi – viņi saprot, ka par to ir jārunā tādā stratēģiskā līmenī: "ASV mums ir svarīgas, un, lai gan tas nenozīmē, ka mēs piekrītam visam, ko tās dara, dažkārt ir vērtīgi paklusēt un nekritizēt Latvijai tik svarīgu stratēģisko partneri”. Es domāju, tas ir tas, kā Latvijas politiķi kopumā aptuveni ir centušies darīt. Progresīvajiem varbūt ir grūtāk par Trampu runāt mierīgos toņos, jo viņi ideoloģiski ir vistālāk, kamēr JV ideoloģiski ir kaut kur centrā.
Līdz šim Latvijas partijas šajā tēmā izvēlas pozicionēties daļēji atkarībā no tā, kāda ir to ideoloģiskā nostāja, daļēji tas tā arī turpināsies, bet ne simtprocentīgi. Konservatīvi noskaņotie politiķi turpinās būt labvēlīgāk noskaņoti pret Trampu, jo viņš ir republikāņu prezidents, pats īsti konvencionāls republikānis nebūdams. Nu, mēs jau redzam, ka [Saeimas priekšsēdētāja, ZZS politiķe Daiga] Mieriņas kundze ir bijusi labvēlīgāk noskaņota ar atbalsta vēstuli ASV parlamenta spīkera aicinājumam izvirzīt Trampu Nobela Miera prēmijai, un mēs redzējām, kāda bija reakcija uz šo viņas rīcību – JV bija kritiska par to, ka valsts ārpolitika nav pietiekami koordinēta un vienota. Par Latvija Pirmajā vietā (LPV) arī skaidrs, ka viņi savā priekšvēlēšanu kampaņā pozicionēsies kā Trampa lielākie atbalstītāji. LPV jau idejiski iet līdzi tam sauklim par "ASV pirmajā vietā".
Kopumā pozicionēšanās atkarīga no tā, uz kuru elektorāta daļu kura partija orientējas. Arī politiskajām tēmām ir nozīme – mēs redzam, ka Tramps par demokrātiju īpaši nerunā, vairāk par ekonomiskajiem, par militārās varēšanas jautājumiem, par migrācijas ierobežošanu. Tātad sanāks tā, ka daļa no partijām, kuru kampaņās šie jautājumi ir aktuāli, un dažas no tām – konservatīvas, lai gan ne viss, ko Tramps dara ir konservatīvs, pozicionēsies līdzīgi. Tas arī ir normāli un dabiski, ka partijas meklē sev sadarbības partnerus globāli.
Būs arī partijas, kuras to vispār neizvēlēsies par tēmu savās priekšvēlēšanu kampaņās – ir arī spilgtākas lietas, par ko runāt. Šis nav izteikti centrālais jautājums Latvijā, salīdzinot ar Ukrainas un Krievijas tēmu, kur arī šīs partijas ir redzamākas un dzirdamākas. Un tā man šķiet saprotama taktika. Daži uzskata, ka viņiem ir izdevīgāk pagaidām noklusēt. Jāsaprot, ka Tramps nebūs ASV prezidents mūžīgi. Tādēļ tās partijas, kurām nav tīkami Trampa kontraversālie vēstījumi, turas pie tā, ka atgādina saviem vēlētājiem par ASV kā militāri stratēģiska partnera nozīmīgumu, ka tā ir NATO un visas pasaules svarīgākā militārā vara. Bet vienlaikus – kā var atbalstīt Trampa nostāju, piemēram, Grenlandes jautājumā?
Nu, labas gribas cilvēki to nevar atbalstīt, ka "savējiem" draud.
JV jau pauda neapmierinātību ar to, ka Mieriņa nesaskaņoti izlēmusi parakstīt atbalsta vēstuli Trampam, bet par pašu atbalstu atklātas kritikas nebija, jo JV kā par valsts ārpolitiku atbildīgā partija to nevar atļauties – ja nu vienīgi neoficiāli. Taču JV atbalstītāji un sociālo tīklu publika to uztvēra kā kritisku attieksmi pret atbalstu Trampam. Un JV tas tīri labi patika – noņēma viņiem to morālo dilemmu.
Tādā ziņā "vilks paēdis, un kaza dzīva". No vienas puses, JV ar šo publisko kritiku parādīja, ka ir pret to, ko Mieriņa izdarīja, jo, ja jau tas sakristu ar Vienotības viedokli, kāpēc tad viņi kritizētu Mieriņu par koordinācijas trūkumu. No otras puses, JV izgāja no šīs situācijas gludi attiecībās ar ASV, lai tur neko nesaasinātu. Kas ir viņu pašu prātos, tas ir jautājums. Es domāju, ka liela daļa Vienotības patiesībā nepiekrita Mieriņas pozīcijai.
Kad jūs sakāt, ka JV cenšas šajā tēmā pozicionēties stratēģiskā līmenī, runājot par to, cik svarīgs partneris mums ir ASV, un cenšoties nekritizēt Trampa administrāciju, man tas izskatās pēc taktikas – runāt par ASV, bet censties nerunāt par Trampu. Savukārt partijas, kuras ar Trampa kontraversālo pusi jūtas komfortablāk, pirmkārt, jau LPV un ZZS, bez problēmām runā par ASV caur Trampa prizmu.
JV ir gan ārlietu ministre [Baiba Braže], gan premjere [Evika Siliņa], līdz ar to viņi paliek tajā klasiskajā ārlietu dienesta stilā, kur galvenais ir, «ka tik kaut ko nesabojāt». Viņi nogaida, kad notiek kaut kas, kas nav tīkams, un pēc tam akcentē to, kas nepieciešams. Un šajā turbulences laikmetā tas arī būtu bezatbildīgi – bojāt attiecības ar Trampu, ņemot vērā, ka daudzus ārpolitiskos lēmumus viņš var pieņemt individuāli. Līdz ar to, ņemot vērā, ka mums līdzās ir agresorvalsts Krievija, šāda diplomātiska valoda ir saprotama un racionāli pieņemama arī no tiem, kam daudz kas nav pieņemams.
Tādēļ arī dažas partijas pozicionējas spilgtāk, ņemot vērā arī sava elektorāta noskaņojumu, bet citas ir uzmanīgas. Kad Tramps vairs nebūs amatā, daudzi politiķi pozicionēsies atklātāk, jo tad tas vairs tik ļoti neapdraudēs Latvijas starptautiskās pozīcijas.
Vēl jau ir tā nianse, ka, ja partija grib pretendēt uz varas partijas lomu, tā vienkārši nevar atļauties nepozicionēties vienā no centrālajiem ārpolitiskajiem jautājumiem. Tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kādēļ ZZS cenšas to Trampa zirgu apsedlot, lai gan galvenais iemesls, visticamāk, ir zemie reitingi un centieni uztaustīt, ko vēlētājs no viņiem varētu gribēt.
Te tomēr arī Aivara Lemberga faktoru nevar norakstīt – stipra līdera tēlu, kas tiek kultivēts ZZS elektorātā. Tramps ir spilgts līderis, un šādi viņi to konsekvenci turpina; tā varētu būt vēl viena dimensija. ZZS ir ieguvēji jau no tā vien, ka izdara kaut ko atšķirīgu no valdības partneriem, no Vienotības. Savukārt Vienotība, kura jau ilgstoši atbild par ārlietām, kas ietekmē to, kā un cik viņi var atļauties pateikt. Tāpēc Vienotībai ir jāoperē ar to, ko kāds cits ir spilgtu pateicis – pozitīvu vai negatīvu – un jāpozicionējas uz to.
Man tomēr šķiet, ka Latvijas politiskā vide, sabiedrība un mediji dzīvo tādā sašķeltā realitātē attiecībā uz attieksmi pret Trampa administrāciju. Prezidenta, premjeres un ārlietu ministres izteikumi par to, ka viņi augstu novērtē Trampa organizēto "miera procesu" starp Ukrainu un Krieviju, tiek uztverti mierīgi, lai gan to visai nosacīti var dēvēt par miera procesu – drīzāk tie ir centieni panākt miglainus, merkantilus darījumus. Savukārt, kad Mieriņa paraksta vēstuli Trampa atbalstam vai ekonomikas ministrs Viktors Valainis aizbrauc uz Trampa rezidenci Mar-a-Lago, tas tiek kariķēts.
Tāda šobrīd ir realitāte. To dara daudzi Eiropas valstu politiķi – viņi nepasaka, ko domā par Trampu. Bet, ņemot vērā, ka ASV ir militārā vara numur viens pasaulē un viņu soļi Venecuēlā un Irānā to apliecina, Latvija pamatoti ir izvēlējusies ASV kā stratēģisko partneri drošības jautājumos – kā vienu no retajām valstīm, kas individuāli spēj nostāties pret Krieviju un viņu nolīdzsvarot. Ja būtu karš un ASV iesaistītos, tad Krievija, protams, tiktu sakauta bez variantiem. To visu var saprast – Trampa personība ir tāda, kur glaimi var dot rezultātu un asa kritika var strauji mainīt viņa garastāvokli, kam var sekot strauji lēmumi. Politiķi tam pielāgojas, tā ir mūsdienu realitāte.
Ja Trampa pirmās prezidentūras laikā – un īpaši viņa priekšvēlēšanu kampaņas laikā uz otro prezidentūru – Latvijā pozicionēšanās par vai pret viņu vairāk gāja pa antiliberālo līniju, tad tagad tā vairāk veidojas pēc attieksmes pret to, kā Tramps manevrē attiecībā pret Ukrainu un Krieviju.
Tādā ziņā viss ir vienkārši: Trampa nostāja Ukrainas jautājumā nav tāda, kādu mēs to gribētu dzirdēt, – kā izteiktu nostāšanos Ukrainas pusē un izteiktu spiedienu uz Krieviju. Lielākajai daļai Latvijas pilsoņu šī ir melnbalta tēma: mēs zinām, kurš ir agresors un kurš taisnīgi aizstāvas. Varbūt Aleksejam Rosļikovam un Andrejam Elksniņam ir grūti pateikt, kam pieder Krima, bet tādiem tad nav vietas Latvijas politikā. Un Ukrainas jautājumā Trampu gan nav jākautrējas kritizēt, ja viņš kā brīvās pasaules līderis līdz galam nenostājas taisnības pusē, lai gan nav arī tā, ka viņš necik nepalīdzētu Ukrainai. Mūsu sirdis pukst Ukrainas pusē, bet ASV ir pozicionējusies kā arbitrs.
Vai tā nav dzīvošana divās paralēlās realitātēs, ja ārpolitikas veidotāji mums saka "apsveicam prezidenta Trampa organizēto miera procesu", kas patiesībā ir tālu no procesa godīgam mieram. Tā nav liekulība?
Nu jā, bet kāda tad ir cita iespēja? Kāda iespēja bija [NATO ģenerālsekretāram] Markam Ritem, ja Tramps biedēja, ka ASV var izstāties no NATO? Rite varēja kritizēt Trampu, bet viņš Trampu silti uzņēma un runāja ar viņu tā, ka pat brīžiem bija kauns klausīties, sauca par "tētiņu" utt. Tā ir morāla izšķiršanās. To ir grūti klausīties, bet rezultātā Tramps no NATO samita devās pozitīvā noskaņojumā, teica, ka Eiropā ir lieliski draugi, un vairs nerunāja, ka ASV stāsies ārā no NATO. Te politiķiem ir morāla izšķiršanās, kas nav vienkārša.
Vēlētāji šo mūsu politiķu, maigi sakot, pretrunīgo nostāju pret ASV un Trampu vai nu nesaprot, vai gluži otrādi – saprot un pieņem kā racionālu nepieciešamību.
Saklausa un saprot. Daļa partiju vēlētāju atbalsta Trampu un piedod viņam kaut kādus izlēcienus. Varbūt tas ir tādēļ, ka Trampa pozīcija ir iedrošinājusi Eiropas konservatīvos runāt par migrāciju, neļaujot Irānai attīstīt kodolprogrammu, un tas ir pozitīvi dabiskās ģimenes aizstāvjiem. Trampa faktors ir bijis iedrošinošs, ļaujot drošāk iestāties par savām vērtībām. Tādēļ, ja es ieskatos sociālajās platformās Latvijā, daļa cilvēku tieši otrādi – kritizē tos, kuri kritizē Trampu. Cilvēki Latvijā jau nav vienādi, ir dažādi strāvojumi. Tas ir normāli būt selektīvam Trampa darbības vērtējumā, tas ir, atbalstīt viņu migrācijas jautājumā un kritizēt attieksmē pret Grenlandi. Trampa darbību nevajag uztvert melnbalti, galu galā, tā ir stiprinājusi NATO. Tāpat politiski mums nav tagad jāizlemj, ka ir jārunā vienādi vai atšķirīgi. Es domāju, Latvijas diplomātija izdara normālu, racionālu izvēli – mēs domājam par sadarbību ar ASV ilgtermiņā, kas mums ir svarīgi, bet taktiski jau ir iespējami dažādi manevri.