Filbijs

Pirms dažiem mēnešiem Lietuvas dienas laikraksts Lietuvos rytas publicēja žurnālistu izmeklēšanas rezultātu rakstu VDK taustekļi sniedzas no Anglijas uz Lietuvu. Tajā aprakstīta Britu slepenā dienesta un VDK superaģenta Filbija biogrāfija. Tā saucamā Kembridžas piecnieka neformālais līderis Filbijs, kuru jau 1933.gadā bija savervējuši padomju spiegi, juta «ārkārtēju mīlestību» pret toreizējām Baltijas republikām un, kā raksta publikācijas autors Alvīds Darģis, nežēloja pūļu, lai Lietuvā, Latvijā un Igaunijā likvidētu pēckara nacionālo pretestību. Ar Alvīda Darģa laipnu piekrišanu publicējam rakstu saīsinātā veidā. Britu spiega K.Filbija personība interesējusi daudzus rakstniekus, žurnālistus un publicistus. Tomēr ilgi slēptā patiesība par spiega dzīvi nāca gaismā tikai tad, kad sāka runāt vecie čekisti. Žurnālistiskās izmeklēšanas autors A.Darģis ir pārliecināts, ka vēl Maskavā, Kauņā un Viļņā dzīvo ļaudis, kas personīgi pazina slaveno K.Filbiju un ir gatavi pastāstīt visai daudz interesantu detaļu. Harolds Adrians Rasels Filbijs dzimis 1912.gada 1.janvārī Indijā. Jau bērnībā nākamo superspiegu par godu Kiplinga romāna varonim tēvs iesauca par Kimu. Slepenā aģenta karjeru K.Filbijs sāka tūlīt pēc Kembridžas universitātes absolvēšanas. Par pašu labāko spiegu organizāciju rietumos čekisti uzskatīja Britu slepeno dienestu. Jau 1918.gadā šā dienesta aģenti ar latviešu sarkano strēlnieku atbalstu organizēja apvērsumu Kremlī. Tomēr čekistiem vajadzēja 20 gadus, lai iefiltrētu savus aģentus britu dienestā. Vēl līdz šim laikam nav skaidri zināms, kas savervēja angļu aristokrātus Kimu Filbiju, Entoniju Blantu, Gaju Bērgesu, Džonu Kivenkrosu, Donaldu Makleinu darbam VDK. Kembridžas piecnieks nebija formāla organizācija - visi tās biedri darbojās katrs atsevišķi, bet vajadzības gadījumā sakarus uzturēja ar VDK kurjeru starpniecību. Grupas neoficiālais līderis bija K.Filbijs. Kā raksta Lietuvos rytas, Maskavā dzīvo bijušais VDK pulkvedis, vēstures zinātņu kandidāts Jurijs Modins, savā laikā Kembridžas piecnieka tiešais vadītājs, kurš izteicies: «Mūsu dēļ viņi varēja būt kaut vai kanibāli. Mums bija svarīgi saņemt viņu sniegto unikālo informāciju. K.Filbija ziņojumi tajā laikā nonāca uz J.Staļina galda. L.Berija brīdināja, ka tūlīt pat jālikvidē jebkurš čekists, ja tā vainas dēļ tiktu traucēta Kembridžas piecnieka darbība. K.Filbijam bija visas iespējas kļūt par SIS (Secret Intelligence Service) šefu. Iedomājieties - VDK aģents kļūst par pašas labākās rietumu spiegu organizācijas vadītāju.» «MĪLESTĪBA PRET BALTIJU» 1945.gadā K.Filbiju iecēla par vadītāju SIS IX nodaļā, kas bija atbildīga par aģentūras darbību Austrumeiropā un PSRS. Viņš pats apmeklēja bēgļu nometnes un vervēja bēgļus no Baltijas republikām desanta grupām. Vēlāk viņi tika nosūtīti no zviedru salas Gotlandes uz Latvijas un Lietuvas jūrmalu. Tajā pašā laikā K.Filbijs izlūkošanas operāciju detaļas paziņoja čekistiem. Tā iesūtītos jaunos cilvēkus vai nu nogalināja, vai savervēja strādāt čekā un iesaistīja tā saucamajās radio spēlēs. Kad pirms K.Filbija nāves angļu žurnālisti viņam jautāja, vai viņam nebija žēl patriotiski noskaņotos jauniešus sūtīt drošā nāvē, viņš atbildēja, ka šiem puišiem vienkārši nav paveicies, kā karā bieži neveicoties, raksta Lietuvos rytas raksta autors A.Darģis. 1950.gadā K.Filbijs apmeklēja ASV, kur arī viņš nepalaida garām izdevību parādīt savu «mīlestību» pret Baltiju. Tajā laikā CIP (Centrālā izlūkošanas pārvalde) gatavoja vairākas slepenas operācijas Padomju Savienības teritorijā. Spiegs K.Filbijs zināja visu par 1950.gada 3.oktobrī plānoto lietuviešu desantnieku nogādāšanu Kazlu Rūdas mežā. No padomju soda ekspedīcijas, kas viņus tur gaidīja, desantniekus paglāba liktenīgā amerikāņu lidotāju kļūda, kuri Lietuvas teritorijā sajauca desanta vietu. 1951.gada pavasarī Vašingtonā notika CIP un SIS aug- stāko vadītāju konference, kurā amerikāņi pārmeta angļiem, kāpēc okupētajās Baltijas valstu teritorijās izgāzās visas kā pa gaisu, tā jūru organizētās desanta operācijas. Austrumeiropas valstu nodaļas vadītājs Harijs Rosite pēc vairākiem gadiem atceras: «Mēs galu galā zaudējām vairākumu aģentu, kas tika sūtīti uz Baltijas valstīm. Neticējām, ka kāds no pretpadomju rezidentiem varētu nopietni apdraudēt Maskavu un ka viņi, nododot mums informāciju, varētu aptvert plašu PSRS teritoriju, ko vēlāk izdevās paveikt ar U-2 lidmašīnu un kosmosa pavadoņu palīdzību. Taču mēs tolaik ļoti baidījāmies no krieviem un darījām visu, ko spējām.» 1951.gadā K.Filbiju izsūtīja no ASV kā cilvēku, kas zaudējis uzticību, jo viņš kādu laiku dzīvoja vienā mājā ar atmaskoto padomju spiegu Gaju Bērgesu. Pēc gada superspiegu atlaida arī no britu SIS, pie tam izmaksājot 4000 sterliņu mārciņu naudas kompensāciju. Šajā laikā K.Filbijs daudz dzēra un drīz vien nodzēra visu saņemto kompensāciju. Londonā pat klīda runas, ka viņu varēja sastapt bāros, kur viņš lūdzās draugiem, lai samaksā par izdzerto viskiju. Lai nu kā, senie sakari palīdzēja K.Filbijam noslēgt līgumu ar divām ietekmīgām angļu avīzēm - The Observer un The Econo-mist - un doties uz Libānas galvaspilsētu Beirūtu. PSRS - OTRA DZIMTENE 1961.gadā tika aizturēts SIS darbinieks Džordžs Bleiks, kurš atzinās, ka sadarbojies ar VDK un nodevis 420 Padomju Savienībā un citās sociālisma valstīs iesūtītos aģentus. Par to viņš tika notiesāts uz 42 gadiem - gads par desmit nāvē aizsūtītiem cilvēkiem. Ziņa satrieca K.Filbiju, un viņš atkal sāka kārtīgi dzert. 1963.gada janvārī galīgi piedzēries superspiegs tikās ar savu Kembridžas laika biedru Nikolasu Eljotu un atzinās tam, ka no 1933.gada sadarbojas ar VDK. K.Filbijam lika nekavējoties atgriezties Londonā un tur visā atzīties. Taču no rīta K.Filbijs aizbēga uz PSRS, kur cerēja savākt visu Kembridžas piecnieku un mierīgi nodzīvot līdz vecumam. Maskavā Filbiju sagaidīja bez sevišķas sajūsmas un nometināja tā saucamajā karantīnā - Dubnā. Viņš bija spiests sīki atstāstīt visu savu dzīvi, neaizmirstot pastāstīt pat par sapņiem. Kā apgalvo Lietuvos rytas raksta autors, spiega K.Filbija unikālais manuskripts līdz šim laikam glabājas VDK arhīvā. Kad K.Filbijs jau dzīvoja Padomju Savienībā, 1964.gada vasarā viņš pirmo reizi apmeklēja «visinteresantākās padomju republikas» - Lietuvu, Latviju un Igauniju. Kopā ar viņu ceļoja arī Donalda Makleina ģimene. Makleinam tagad bija pase ar Marka Petroviča Freizera vārdu. Filbijs šajā laikā bija kļuvis par Klimentu Vasiļjeviču Serebrjakovu. «Ekskursantus pavadīja VDK devītās pārvaldes darbinieki, viņu parastais uzdevums bija apsargāt valdību un CK locekļus. VDK vadība neuzticējās spiegiem, un viņi to juta. Kad ekskursanti mēģināja pretoties nepārtrauktajai visas diennakts kontrolei, viņiem paskaidroja, ka padomju Baltijā vēl ir palikuši buržuāziski noskaņoti nacionālie elementi, kas var mēģināt atriebties saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem,» raksta Alvīds Darģis. Ceļojuma laikā pa Baltijas valstīm starp K.Filbiju un D.Makleina sievu sākās mīlestības romāns, kas nepatika VDK. Kad bijušais superspiegs atteicās pārtraukt attiecības ar šo sievieti, VDK sāka viņu ignorēt - atteicās no viņa konsultācijām, neatļāva izmantot dienesta auto, vairs neuzdeva analītiskus darbus. K.Filbijs atkal krita depresijā un sāka dzert. Tad VDK nolēma viņu iepazīstināt ar jaunu meiteni Rufu, kura bija no ievērojamas Viļņas ebreju dzimtas. 1971.gada nogalē K.Filbijs kārtējo reizi apprecējās. Viļņas iedzīvotājs pensionārs Ričards Vaigansks labi atceras, kā 1972.gadā K.Filbijs atbrauca uz Lietuvu. Viņš apmetās valdības villā, centās izvairīties no tā laika padomju Lietuvas vadītājiem un visiem apgalvoja, ka interesējas par saviem senčiem, kas esot no Lietuvas. R.Vaiganska atmiņā superaģents saglabājies kā vienkāršs un kārtīgs cilvēks, kam bijušas ļoti lielas simpātijas pret Lietuvu. R.Vaigansks šajā laikā strādāja Lietuvas iekšlietu daļā un ne reizi vien pavadīja K.Filbiju, apmeklējot muzejus vai restorānus. Atmiņai par kopā pavadīto laiku R.Vaigansks no K.Filbija saņēmis dāvanu - viņa atmiņu grāmatu My Silent War. Šajā grāmatā dubultspiegs raksta, ka «kopējām CIP un SIS operācijām par iekļūšanu Baltijas valstīs bija ļoti liela potenciāla nozīme un tā bija daudz svarīgāka nekā darbošanās pārējās Austrumeiropas valstīs». Maskavā dzīvo 46 gadus vecais Vjačeslavs Saveļjevs - transporta firmas Andersens Troika ģenerāldirektors drošības jautājumos. No 1980. līdz 1991.gadam viņš strādāja VDK devītajā nodaļā un bija tas pats kapteinis Vladimirs - K.Filbija personīgais adjutants. V.Saveļjevs viņu braucienā uz Lietuvu pavadījis divas reizes - 1982. un 1984.gadā. Laikrakstā Lietuvos rytas viņš stāsta, ka VDK neuzticējās Lietuvas slepenajiem dienestiem, jo 1980.gadā Viļņā Filbijs gandrīz gāja bojā zem smagās mašīnas riteņiem. Uzskatīja, ka tas bija mēģinājums viņu nogalināt. Taču šis incidents neatbaidīja K.Filbiju un nemazināja viņa interesi par Baltiju - te viņš jutās daudz brīvāk, jo visos Padomju Savienībā pavadītajos 25 gados nespēja aizmirst angļu dzīves stilu. V.Saveļjevs uzskata, ka K.Filbija braucieniem uz Baltiju bija arī «radošs raksturs». Te viņš meklēja pēckara pretpadomju slepenās militārās izlūkošanas operācijas Divi krusti rezidentus un dalībniekus. Kā apgalvo laikraksta publikācijas autors, viens no tiem bija latvietis Fēlikss Rūmnieks, kuru Filbijs bija savervējis strādāt britu SIS, bet pēc tam nodevis čekistiem. Viļņā līdzīgs liktenis bija lietuvietim Jonam Deksnim. Pirmo reizi slaveno spiegu K.Filbiju padomju televīzijas skatītāji varēja redzēt 1987.gada novembrī. Taču tāda laime bija tikai rīdziniekiem, kas skatījās speciāli revolūcijas 70 gadu jubilejai veltīto raidījumu. Filbijs bija uzņemts savā Maskavas dzīvoklī, kur viņš sarunājās ar VDK ģenerāli latvieti Jāni Lukoševiču - čekas rezidentūras Londonā vadītāju no 1970. līdz 1980.gadam. Viņi abi nežēloja asas piezīmes lietuviešiem, kas Viļņā organizējuši, kā viņi izteicās, «pretpadomju sabatu». Ar to bija domāts 1987.gada augusta mītiņš, kad pie Adama Mickeviča pieminekļa lietuviešu disidenti pieminēja Rībentropa-Molotova pakta gadadienu. Raidījumā K.Filbijs brīdināja padomju Baltijas tautas, ka rietumu slepenie dienesti aktivizējuši savu darbību un cenšas atšķelt Baltijas valstis no PSRS. Spiega K.Filbija pēdējos dzīves gados ar viņu cieši sadraudzējās pazīstamais darbu par spiegošanas vēsturi autors Mihails Ļubimovs - padomju telepārraižu vadītāja Aleksandra Ļubimova tēvs. Pēc viņa vārdiem, padomju čekisti nekad pilnībā neuzticējās Kimam Filbijam un uzskatīja - ja cilvēks reiz ir nodevis savu dzimteni, kas var galvot, ka viņš nenodos arī PSRS. 25 gadu laikā, kad K.Filbijs dzīvoja Maskavā, viņš tikai divas reizes bija PSRS Valsts drošības komitejā. Viņš dzīvoja prestižā Maskavas rajonā, Andreja Gromiko bijušajā dzīvoklī, tomēr dzīvoja viņš atturīgi un no bagātīgā privilēģiju klāsta izvēlējās tikai divas - viskiju Long John Walker un laikrakstu The Times. 1986.gada ziemā ārsti konstatēja K.Filbijam sirds aritmiju. Pēc diviem gadiem viņš nonāca slimnīcā un drīz tur nomira. Kuncevas kapsētā viņa izvadīšanā piedalījās pats VDK šefs Vladimirs Krjučkovs. Bijušo superspiegu apglabāja tā saucamajā ģenerāļu sektorā ar atbilstošu militāru salūtu. Tā beidzās parastā angļa ar ģenerāļa privilēģijām vētrainā un neparastā dzīve, angļa, kurš savas rokas bija sasmērējis arī ar baltiešu patriotu - rezidentu asinīm.