Gadsimta plūdi Jēkabpilī

  • 0
  • Pievienot

Kopš uzbūvēta Pļaviņu HES, Jēkabpils ir kritiskākā vieta Daugavas krastā, kad sākas pavasara plūdi. Gadsimta garumā visā Latvijā palu ūdeņiem visbagātākajos 1931.gada plūdos Daugava pie Jēkabpils pārsniedza vasaras vidējo līmeni par 5,56 metriem. Upes caurplūdums te bija 7470 kub.m sekundē. Tomēr visaugstākais jebkad reģistrētais Daugavas, ja tā var teikt, katastrofālais rekords - 6,46 m virs vasaras līmeņa Jēkabpilī tika fiksēts 1981.gada 31.martā, kaut topavasar upes baseinā kūstošā sniega daudzums bija viduvējs un ūdeņu caurplūdums bija tāds kā statistiski katru otro gadu - 2920 kub.m sekundē. Kāpēc tad notika šāda dabas katastrofa? Cēlonis bija tāds pats kā 1922.gada plūdos Daugavpilī, 1929.gadā Rīgā vai 1999.gadā Lielupē pie Mežotnes. Proti, ledus un vižņu sastrēgums, aiz kura salīdzinoši nelielā - ap 40-50 kilometru garā upes posmā ap Jēkabpili ūdens līmenis sāka celties pēkšņi un strauji. Sastrēguma cēloni Daugavā pie Jēkabpils radījusi cilvēka saimnieciskā darbība. IekavĒtā Daugavpils HES Kopš gadsimta sākuma bijuši dažnedažādi Daugavas hidroelektrostaciju būves varianti. Gala rezultātā īstenojās tas, ko šodien redzam, - HES pie Doles, Ķeguma un Aizkraukles. Kā uzskatīja Pļaviņu HES projektētāji un ko vēl šodien turpina aizstāvēt ne viens vien zinātnieks - Daugavas kaskādei šādai nebija jābūt. Likteņa ironija, ka atmodas sākumā, uzbangojot sabiedrības pretestībai padomju režīmam, nežēlastībā krita Daugavpils HES būvniecība. Nacionāli domājot, bija saprotama griba nepieļaut padomju laikos parasto viesstrādnieku pieplūdumu, tāpat varēja vēlēties, lai šis Maskavā tapušais projekts būtu atbilstošāks vietējo interesēm, taču attiecībā uz Jēkabpils plūdu novēršanas problēmu labi gribētais protests, kā tagad saka, bija galīgi garām. Ja ceturtā kaskādes hidroelektrostacija tiktu uzbūvēta, plūdu draudi Daugavā samazinātos, bet Jēkabpils, Pļaviņas un Salas pagasts dzīvotu pavisam mierīgi. Arī 60.gadu sākumā padomju projektētāji, protams, saprata, ka, radot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi, tās augšgalā veidosies ledus un vižņu sastrēgumi, kas pavasara palos pacels ūdens līmeni un applūdinās Jēkabpili. Biklajiem vietējo iebildumiem maskavieši esot atteikuši: «Nu što tam odna staņica» (ko nu bēdāt par vienu lielāku miestu - aut.). Tā laika Maskavas impērijā Jēkabpilij līdzīgu pilsētu bija simtiem. Turklāt šāda attieksme nebija nemaz tik lielkrieviski nežēlīga, ja ņem vērā iepriekš minēto nodomu celt virs Jēkabpils vēl ceturto kaskādes hidroelektrostaciju, kas tad plūdu problēmas šeit novērstu. Vajadzēja tikai paciesties. Tomēr dzīve lika pagaidīt. Nākamo, par spīti militāristu iebildēm par objekta bīstamību atomkara apstākļos, Daugavā uzbūvēja Rīgas HES (1974.g.), tad vecajam Ķeguma HES tapa otrā kārta Ķegums-2 (1979.g.). Pēc tam beidzot sākās Daugavpils HES projektēšana. Tomēr ātrāk par šīs kaskādes ceturtās spēkstacijas būves sākšanu pienāca lielie 1981.gada Jēkabpils plūdi. Kā veidojas viŽŅi? 1980.gada decembrī vienam no pazīstamākajiem Latvijas hidrologiem Ansim Zīvertam vajadzēja piedalīties zinātniskajā apspriedē Vitebskā. Klusajā, strauji uznākušā kailsala stindzinātajā ziemas vakarā viņš ceļā uz viesnīcu nostājās uz Daugavas tilta un pārsteigts sāka klausīties ne ar ko nesalīdzināmajās ellīgajās skaņās. Profesors saprata, ka zem tilta straumē cits gar citu berzējas iekšledus kristāli jeb vižņi, kas tobrīd veidojās visā upes garumā. Līdz pat šim laikam zinātnei nav izdevies pietiekami izpētīt, kā vēlajos rudeņos un ziemas sākumā Daugavā, ūdeņiem salā mutuļojot, veidojas vižņi. Te ir no svara gan gaisa mitrums, temperatūra, gan ūdens līmeņa augstums, straumes ātrums, mutuļošana jeb turbulence. Bieži bijušas bargas ziemas, kad Daugavas līmenis ir zems un upe it ātri pārvelkas ar ledus kārtu, tāpēc vižņu veidošanās ilgst tikai pāris dienu. Turpretī bijis arī tā, ka vižņi veidojušies ilgāk nekā mēnesi. Šo iekšledus kristālu masa plūst pa upi, līdz biezā slānī sastājās tur, kur straume samazinājusies. Kopš uzbūvēts Pļaviņu HES, no augšteces brīvi plūstošā Daugava it kā atduras, kļūst pavisam lēna 20 kilometru aiz Jēkabpils, pie Aiviekstes ietekas, kur sākas tā sauktā Pļaviņu jūra - spēkstacijas lielā ūdenskrātuve. Tur tad arī bieži izveidojas pamatīgs vižņu sastrēgums, kas 1980.gada decembrī-1981. gada janvārī, kad bija augsts ūdens līmenis, sasala 6 metru dziļumā, tātad gandrīz līdz upes dibenam. To, ka situācija kļūst draudīga, uznākot atkusnim, varēja redzēt jau 17.janvārī, kad vižņu sastrēgumam pie Zeļķu dzelzceļa tilta vistuvākajā Salas pagastā tika applūdinātas divas lauku mājas. Aizsprostotās, pieblīvētās gultnes dēļ, tikai mazliet palielinoties ūdeņu caurplūdumam, Daugava izgāja no krastiem. Pļaviņu HES ūdenskrātuves augšgals gan nebija vienīgā vieta, kur togad izveidojās pamatīgi vižņu un ledus sastrēgumi. Tādi bija arī Daugavpils rajonā pie Līksnas, piecus kilometrus augšpus Jēkabpils, pie Ābeļu salām. KamĒr pulveris sauss 25.marta priekšpusdienā, saprotot, ka kaut kas ir jādara, lai glābtu, kas glābjams, no Jēkabpils rajona izpildkomitejas tika zvanīts uz LPSR Civilās aizsardzības štābu Rīgā. Tobrīd ūdens līmenis Daugavā vēl tikai mazliet vairāk par divarpus metriem pārsniedza normālo. Tomēr pēcpusdienā tas cēlās vēl par 20 centimetriem, un Rīgā nolēma izlūkot situāciju. Varasvīri, redzēdami, ka Daugavas ledi no Pļaviņu HES līdz pat Līvāniem stāv, galu galā nosprieda, ka lieta «ož pēc pulvera». Tika izsaukti 13 sapieri no Kauņas. To, ka ledus spridzināšana neko nevarēja dot, atzina gan civilās aizsardzības speciālisti, gan arī tuvējās padomju lielsaimniecības vadītājs, paaudžu paaudzēs salānietis Ludis Skosta. Tomēr padomju laika ķeksīšu mānija ņēma virsroku. Tā 29.martā sākās nesekmīga vairāk nekā desmit kilometru garā un sešu metru dziļā vižņu sablīvējuma spridzināšana un bombardēšana no gaisa (no 29.marta līdz 2.aprīlim nometa 100 aviobumbas). Sprādzienu vietās pašķīda ledus putra, bet bezveidīgā sablīvējuma masa nereaģēja. Ūdens pa to laiku pacēlās vēl par vienu metru. Jēkabpilī applūda Pļaviņu iela, kas bija vistuvāk Daugavas kreisajam krastam, Salas pagastā - autoceļš un vairākas lauku mājas. No šodienas viedokļa vispareizākā bija glābšanas grupu veidošana, ko 25.-30.martā sāka Civilās aizsardzības vadība. Tajās tika iesaistīti 160 vīri, kas dežurēja 14 dažādās apdzīvotās vietās un pie saimnieciskajiem objektiem. Viņu rīcībā gan bija tikai divas automašīnas, divi traktori un viena amfībija. Tomēr tas bija spēks, kas varēja sākt darboties, tiklīdz ūdens līmenis Daugavā strauji celtos. 30.marta rītā sastrēgušais ledus nekustīgi stāvēja, un dienas garumā Daugava pacēlās tikai par pieciem centimetriem, sasniedzot 4 metrus un 26 centimetrus virs līmeņa. Vakara krēslā līdz sastrēgumam pie Ābeļu salām (piecus kilometrus virs Jēkabpils) nonāca ūdens masas, ko bija aizturējis ledus un vižņu sastrēgums pie Līksnas (60 kilometrus augšpus Jēkabpils). 30.marta vakarā plkst.22 autoceļā Rīga-Daugavpils, 16 kilometrus augšpus Jēkabpils, jau Preiļu rajona robežās, aptuveni 60 metru garā joslā ūdens sāka skaloties pāri šosejai. Tajā pašā laikā no plkst.21 līdz 23.10 ūdens par 30 centimetriem pacēlās arī Jēkabpilī. Tas šajos apstākļos jau nozīmēja daudz - applūda 28 ielas, 288 mājas, arī administratīvās ēkas un Salas pagasta 60 lauku mājas. Ar civilās aizsardzības vienību palīdzību naktī no bīstamajām vietām evakuēja 127 cilvēkus, kādi sešsimt evakuējās paši. 31.martā Pļaviņu HES bija ieslēgtas visas desmit turbīnas, atvērti trīs aizvari, ūdens līmenis pie aizsprosta strauji slīdēja uz leju, bet pie Jēkabpils tas tik un tā turpināja celties. Plkst.19.40 fiksēts Daugavas katastrofālais rekords - 6,46 m. Applūda aptuveni trešdaļa pilsētas - 65 ielas, 650 mājas, 2 skolas, 13 kurinātavas, daudzviet nebija elektrības, dzeramā ūdens. Palīdzība evakuācijā tika sniegta ap 800 cilvēku. Turklāt evakuācija turpinājās ne tikai Jēkabpilī un Salas pagastā, bet arī Pļaviņās. Tika izsaukti papildspēki. Ieradās 7 helikopteri (amfībija kā bija, tā palika tikai viena), vāktas kopā laivas un, gods kam gods, nav ziņu, ka toreiz kāds būtu noslīcis. ZAUDĒJUMI LAUKSAIMNIEKIEM 31.marta vakarā Salas pagasta Kronvaldu lielfermā (ar 1400 govīm) ieradās saimniecības galvenie speciālisti, priekšsēdētāju Ludi Skostu ieskaitot. Bija skaidrs, ka sliktākajā gadījumā palu ūdeņi var ieplūst fermā. Vajadzēja paglābt modernās slaukšanas iekārtas, barības piegādes mehānismus, elektrolīnijas u.tml. Post factum tika runāts, ka Kronvaldi uzbūvēti plūdu apdraudētajā zonā, tomēr kopš Pļaviņu HES atklāšanas, tikai 1970.gadā šeit bijuši plūdu draudi, kad ūdens gan cēlies salīdzinoši lēni un bija vismaz pusotru metru zemāks. Tagad situācija mainījās negaidīti ātri. Direktors L.Skosta, atceroties 1981.gada 31.martu, stāstīja: «Daugava, kas bija pārrāvusi vižņu un ledus sastrēgumus pie Līksnas un Ābeļu salām, sastrēgumu Pļaviņu HES ūdenskrātuves galā pie Zeļķu tilta ar to pašu vilni pārraut nespēja. Tas izskatījās pārdabiski, bet ūdens gāzās virsū Kronvaldiem pret straumi - no upes lejasgala, it kā atsitoties no Zeļķu tilta sastrēguma. Bija vakara slaukšanas laiks. Uz vietas bija gan slaucējas, gan plūdu dēļ sabraukušie saimniecības speciālisti. Lielāko daļu govju paspēja no fermas izdzīt. Diemžēl, Kronvaldi jau atradās it kā uz salas un govis, pat traktora vilktas, krita zemē un nebija dabūjamas pāri nelielai graviņai, kas pārplūdusi atdalīja fermu no neapdraudētā lauka. No 1400 govīm izdevās izglābt tikai ap simtu, kuras visu nakti saspiedušās nostāvēja pie fermas uz skābbarības kaudzes.» Arī slaucējas un speciālisti rītu sagaidīja fermas piebūvē uz galdiem. Saimniecības vadītājs, ūdenim jau ieplūstot Ņivas salonā, no Kronvaldiem izbrauca pēdējā brīdī pirms plūdu maksimuma. Viņam nakts pagāja glābšanas darbos ap tūkstoti hektāru lielajā Sakas salā, kurai pāri plūda ūdens, jo bija pārrauts jaunuzceltais aizsargdambis. Tajā atradās 70 lauku mājas un arī putnkopības komplekss Kaļķi ar divdesmit tūkstoš cāļiem. Putni vairs nebija glābjami, un līdz salāniešu spītīgi neatstātajām lauku mājām varēja nokļūt tikai ar helikopteru. Visdramatiskākajā situācijā nokļuva Bandenieku māju vecā saimniece, kuras svecīti bēniņu logā glābējiem tik tikko izdevās pamanīt. Pārcēluši viņu uz krastu un ar nākamo riņķi atgriezušies applūdušajā salā, lidotāji Bandeniekus vairs neatrada. Ledus gabalu sadragāta, māja bija aizrauta Daugavas dzelmē. Līdzīgs liktenis piemeklēja vēl divas iekoptas Sakas salas mājas. Nevar regulĒt uz dullo Risinājumu varētu dot Daugavas līmeņa regulēšana ar HES Pļaviņu ūdenskrātuvē. Cenšoties saražot vairāk strāvu, hidroenerģētiķi ieinteresēti Pļaviņu ūdenskrātuves līmeni pacelt pēc iespējas augstākt. Turpretī, ņemot par prioritāti nacionālās intereses, Jēkabpils nosargāšanu no plūdiem ieskaitot, vižņu veidošanās laikā hidroenerģētiķiem vajadzētu Pļaviņu ūdenskrātuves līmeni pazemināt, lai Daugavas straume lejpus Jēkabpils ir mazliet lielāka. Tas varētu sastrēgumu novirzīt no Zeļķu tilta uz leju. Turklāt, mazākā ūdenī sasalstot, vižņu masa neizveidotos sešus metrus bieza kā 1981.gada ziemā un pavasarī nevajadzētu daudz palu ūdeņu, lai sastrēgumu izkustinātu. Šāds risinājums prasa zināmus ieguldījumus zinātnē, arī to diemžēl ir pietrūcis. Par to, cik varasvīri var būt tāli no situācijas zinātniskas izpratnes, liecināja notikumi Jēkabpilī 1998.gada ziemā, kas bija īpatnēja ar nekad agrāk Daugavā nereģistrētu janvāra ledus iešanu. Līdz Pļaviņu HES ūdenskrātuvei nonāca pat ledus no Krievijas un Baltkrievijas, kur parasti šajos mēnešos pieturējās sals. Situāciju glāba tas, ka siltās ziemas dēļ plūdi sākās februāra, nevis marta beigās, tādējādi tie nebija sevišķi strauji. Ja no Zeļķu dzelzceļa tilta līdz Līvāniem janvārī sanestais vižņu un ledus sablīvējums būtu salis un krājies ilgāku laiku, draudēja kas līdzīgs 1981.gada 31.marta katastrofai. Tā kādā brīdī, kad šķita, Daugava tūlīt pat pārkāps astoņdesmitajos gados uzbērtajam krastmalas dambim, iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers, publiski piedraudot ar krimināllietas ierosināšanu, pieprasīja Latvenergo pacelt ūdens līmeni Pļaviņu HES ūdenskrātuvē, lai tā ledus un vižņu sastrēgumu pie Zeļķu tilta izkustinātu un likvidētu. Nudien, apstulbušajam ministram nebija zināms, ka tādējādi var izveidoties katastrofāla situācija Pļaviņu HES. Ja pie Zeļķiem ir liels ledus un ūdens sastrēgums, kas pēkšņi vienā brīdī var gāzties virsū hidroelektrostacijas būvei, tad ūdens pie aizsprosta noteikti jātur zemākajā atzīmē. Proti, kad šīs sastrēgušās ūdens un ledus masas izlaužas, jābūt rezervē laikam, kad var paspēt atvērt aizsprosta aizvarus un sagatavoties lielā plūdu viļņa pārlaišanai. Ja turpretī ūdens līmenis pie aizsprosta sastrēguma jukšanas radītā plūdu viļņa laikā ir maksimāli augsts, pastāv briesmas, ka celtņi, ar kuriem aizsprosta aizvari tiek cilāti, var nepaspēt veikt savu uzdevumu. Ja Pļaviņu dambis tiktu pārrauts, tā būtu gadsimta katastrofa jau pasaules līmenī.. Paldies Dievam, viss beidzās salīdzinoši labi. Taču Jēkabpils savu plūdu risinājumu gaida un gaida. Izmantoti: intervijas ar hidroloģijas zinātniekiem profesoru Hileli Segalu, akadēmiķi Censoni Šķiņķi, profesoru Ansi Zīvertu, ar hidroenerģētiķiem Hariju Jaunzemu, Jāni Knoku, civilās aizsardzības speciālistu Ilmāru Bruņenieku, Salas pagasta padomes priekšsēdētāju Ludi Skostu u.c.

Pievieno komentāru

Arhīvs

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0