Ieskatīties acīs

  • 0
  • Pievienot

Visu gadu pasaule vērienīgi atzīmē rūsgano toņu un gaismas ģēnija Rembranta 400.dzimšanas dienu. Neliels ceļvedis tiem, kas iecerējuši izmantot "pēdējā brīža piedāvājumu" - skatīt Rembranta gleznas klātienē. Vēl līdz 2006.gada beigām no muzeju veikaliņiem tiks iznests neiedomājams skaits T kreklu, lietussargu, krūzīšu, breloku, lego un pat sērkociņkārbiņu. Vispirms tās ir īstas dzīres suvenīrtirgotājiem. Gan Rembranta, gan Mocarta, gan Ibsena gada svinētājiem. Daža reprodukcija uzštancēta tik pavirši, ka Rembrantu pašportretā pat miesīga māte pazītu tikai pēc brītiņa. Tomēr oriģinālu baudījušie uzburs to atmiņās atkal no jauna, uzmetot plecā pat viskičīgāko ķīniešu tašu. Šā gada vasara. Tuvu pie īstā Rembranta dzimšanas dienas datuma - 15.jūlija. Van Goga muzejs Amsterdamā. Trīs uztūkušas rindas. Kasiere pārdod trīs veida biļetes: Rembrants un Karavadžo, Rembrants un Vinsents van Gogs, Van Gogs viens pats - pamatekspozīcija. Vienas tik slavenas gleznas kā, piemēram, Leonardo da Vinči Mona Liza Luvrā Rembrantam nav, tāpēc pūlis van Goga muzejā vienmērīgi izretinās pa visām zālēm. Kas liek melnajam tūkstotim stāvēt rindā pie muzeja laikmetā, kas nebūt nevar lepoties ar īpaši jūtīgu mākslas izpratni? MELDERPUIKA LATĪŅU SKOLĀ Rembrants Harmenss van Reins (1606 - 1669) piedzimst meldera ģimenē kā astotais no deviņiem bērniem. Daudziem laika gaitā ir labpaticies Rembranta dzīvei pierakstīt demokrātiski revolucionāru patosu, kas it kā esot radies no mākslinieka vēlēšanās pacelties pāri savai zemnieciskajai izcelsmei. Viss būtu labi, ja vien Rembrants nebūtu baudījis savam laikam izsmalcinātu izglītību. Vecāki novērtēja, ka šis bērns ir īpašs. Lai arī skolu viņš nepabeidz, Rembrants uz visu mūžu piesavinās dziļu izpratni par reliģijas lietām un dziļu mīlestību pret senajiem filozofiem. Tas vēlāk uzskatāmi izpaužas Rembranta reliģiska rakstura darbos. No skolas laikiem cēlies arī Rembranta agrīnais paraksts - RHL. Tas nozīmē - Rembrandt Harmensz Leydenis - Rembrants, Leidenas Harmena dēls. Nav arī tik tiešu pierādījumu, ka Rembranta vecāku ģimene būtu bijusi tik nabadzīga, kā tēlo daža laba romantiskā biogrāfija. Rembrantam ir 34 gadi, kad nomirst viņa māte, mantojumā atstājot 10 000 florīnu. Cik tas ir? Salīdzinājumam - XVII gs. amatnieks par 12 stundu darbadienu saņēma 3 vai 4 florīnus. Ja runājam par naudu, var piebilst, ka šodienas realitātē zināms, ka Ņujorkas Metropolitēna muzejs par vienu Rembranta gleznu samaksājis 52,3 miljonus dolāru. 22 gadu vecumā Rembrants jau ir vietējā slavenība. Pārspējis savus skolotājus. Ieguvis sekotājus un mācekļus. Būtiski uzsvērt, ka viena no sarežģītākajām problēmām, ar kuru līdz šim brīdim saskaras Rembranta daiļrades pētnieki, ir jautājums par gleznu autorību. Rembrants, daudz nebēdājot par vēlāko pētnieku ērtībām, pat skubinājis mācekļus parakstīt savus darbus ar viņa vārdu. Īpaši šim jautājumam pievēršas pašlaik Berlīnē skatāmā izstāde. Kādā šķēlumā Rembranta jubilejai pievēršas Nīderlandes prese? "Galvenokārt apcer tradicionālās jubilejas lietas. Uzmanība pievērsta arī Rembranta izpētes projektam (Rembrant Research Project, dib.1968.gadā) - kuri Rembranta darbi ir autentiski, kuri - skolnieku darinājumi. Rakstos akcentē arī to, ka Rembrants nebija savā laikā nenovērtēts mākslinieks, kā joprojām klāsta romantiskās biogrāfijas," stāsta klasisko valodu profesors un publicists A.van Hofs. TIESĪBAS UZ MIRDZUMU Versijas par Rembranta darbu skaitu visu laiku ir mainījušās. Ilustrācijai: 1800.gadā tika runāts par 376 Rembranta gravīrām. XIX gs. beigās skaits saruka līdz 71. 1952.gadā - 279. Bet pēc jaunākajiem datiem - 374 gravīras. Oficiālā latviešu versija skan: izcilākais holandiešu gleznotājs Rembrants mantojumā atstājis aptuveni 600 gleznu, 300 skiču un ap 1400 zīmējumu, turklāt daudzi darbi ir zuduši. Pirmām kārtām gleznotājs mākslas vēsturē ierakstīts ar savu īpašo, ne ar ko nesalīdzināmo gaismēnojumu un īpašajām portretista dāvanām. Uzskata, ka tāds apgaismojums, kāds ir Rembranta gleznās, dabā vispār nav sastopams. Tieši gaismas nojausma - reizē mirdzoša un kustīga, reizē - krēslas pārņemta, dziļa, silta un piesātināta, visticamāk, liek XXI gs. cilvēkiem grūstīties izstāžu zālēs pilna trolejbusa apstākļos. Rembrantu sauc arī par ķeceri, kas atkāpās no klasiskajā glezniecībā pastāvošajiem skaistā kanoniem. Viņa gleznās klaiņojoši puikas, ielu muzikanti un ubagi iemantoja iekšēju mirdzumu, uz kādu agrāk tiesības bija tikai reliģisko sižetu varoņiem - svētajiem un tiem, kas varēja samaksāt. Un otrādi. Rembrants nevairījās svētajiem piešķirt vienkāršo ļaužu izskatu. Tas šokēja un tracināja laikabiedrus. Arī sevi agrīnajos pašportretos Rembrants nereti tēlojis kā ubagu. MŪZAS, PALĪDZES UN SIEVAS 22 gadu vecumā Rembrants dzimtajā Leidenē bija kļuvis par vietējo slavenību. 38 gados viņam dzimtajā pilsētā kļuvis par šauru un viņš vēlreiz dodas uz Amsterdamu (šeit arī mācījies). Pēc trīs gadiem Rembrants apprec veselīgu un skaistu meiču Saskiju - savu modeli un mūzu. Rembranta daiļrades pielūdzējs Vinsents van Gogs atzinies, ka frivolā smaida un apaļīgi valšķīgo atmesto roku dēļ Saskiju kādā gleznā noturējis par ielasmeitu. Atšķirībā no Rembranta, kuram ir apgarotāks skatiens un kurš savu sieviņu bieži gleznojis kā ziedu un pavasara dievieti Floru. Laulības dzīvi ar Saskiu aptumšo viņu četru bērnu nāve un nemitīgie strīdi ar sievas radiem par naudas izšķērdēšanu. Tikai viņu dēls Titus izdzīvo līdz pieaugušā gadiem. Kopdzīves laikā ar Saskiju Rembrants nebūt nenokaujas ar nabadzību. Tieši otrādi. Jāuzsver, ka XVII gadsimtā gleznotāji tika uztverti kā amatnieki. Pēc spāņu jūga gāšanas (sakrīt ar Rembranta dzimšanu) no apvienotajām 17 provincēm 1579.gadā dibinātā Nīderlandes valsts iemantoja neatkarību un ekonomisku uzplaukumu. Turīgie pilsoņi labprāt atvēra makus arī gleznām. Tiesa, ne mirkli gan nedomājot par mākslu. Būtiski uzsvērt, ka tipisks Rembranta laika holandiešu pilsonis gleznu izmantoja kā sienas dekoru/tapetes. Šī gaume veicināja fotogrāfisku reālismu portretos un sadzīves ainiņās. Mākslinieki bija ieinteresēti būt ražīgi. Jaunāku laiku apcerēs Rembrantam piedēvē pat mārketinga triku pioniera slavu. Viņš piespēlēja tirgum, un veicot gleznās tikai nelielas izmaiņas, pārdeva tās atkal un atkal. Varat iedomāties apskaidroto puiku no gleznas Asīzes Francisks stiepjam uz paipalolu raibajiem holandiešu namiņiem kārtējo tēva darinājumu. Līdzīgi kā cits puika atnestu klaipiņu maizes vai XVII gs. holandiešu sadzīvē tipisko kāju sildāmo. Titus, Rembranta dēls, labi pratis tirgoties. Saskija mirst gadu pēc Tita piedzimšanas. Atraitnim tiek nozīmētas divas palīdzes mājsaimniecībā. Ar vienu viņš smagi sastrīdas. Otru - Hendriki - sāk gleznot un dzīvot kopā. Mākslas pētnieki uzskata, ka Hendrikes portreti ir pat virtuozāki. Rembrantam ir 48 gadi, kad Hendrike laiž pasaulē meitiņu Kornēliju. Kaut arī skolnieki samaksā, pēc diviem gadiem, 1656.gadā, Rembrantam pasludina bankrotu. Mākslinieks pārceļas uz Rosengrahtu, kur kopā ar saviem tuvākajiem cilvēkiem dzīvo noslēgtu dzīvi. Hendrike un Titus turpina nodarboties ar viņa gleznu pārdošanu. Pēc Hendrikes nāves 1663.gadā šo rūpalu turpina Titus viens pats. Baznīca droši vien par Hendrikes nāvi uzgavilēja, jo saredzēja taisnīgās Dieva dusmas. Abi dzīvoja nereģistrētā laulībā. Rembrants par gadu pārdzīvo arī savu dēlu. Trīs mēnešus uzkavējies vedeklas Magdalēnas un mazmeitiņas sabiedrībā, Rembrants 63 gadu vecumā atstāj šo pasauli arī pats. SAĶILDOJAS PAR BEIGTU PĒRTIĶI Rembrants kā neviens pratis atklāt cilvēka trauslākos dvēseles stāvokļus. Viņa gleznas izstaro pārlaicīgu mierinājumu, kā gudra mācītāja sprediķis mēdz iedarboties pat uz neticīgo. Rembrants bija Amsterdamā pieprasīts portretists. Tomēr ne visiem bija nepieciešams viņa talants. Daudzi vēlējās būt vienkārši labi redzami. Pirmajā rindā. Pilnā augumā! Un visi vienādi. Kā maksāts! Neviens nealka būt ievietotam kādā īpašā kompozīcijā vai sevišķā izgaismojumā. 1632.gadā Rembrants saņēma ļoti prestižu pasūtījumu no anatomijas profesora Nikolasa Tulpa - uzgleznot viņa anatomijas stundu un reizē Ķirurgu ģildes pārstāvju grupas portretu. Gleznā mākslinieks atteicās no tradicionālās kompozīcijas, mācekļu sejas bija saspringušas dažādās emocijās. Šādi eksperimenti nokaitināja pasūtītājus. Līdzīgu sašutumu izraisīja viens no viņa slavenākajiem darbiem Naktssardze (1642), kurā Rembrants bez jau minētajām apgrēcībām bija iegleznojis arī sevi. Šis nebija vienīgais gadījums. Rembrantā krietnā attālumā dzīvoja divi cilvēki. Tirgonis un mākslinieks. Kā mākslinieks viņš spēja būt arī negants un untumains. Strādājot pie liela grupas portreta, nomiris viņa pērtiķītis. Tā kā viņam nav bijis jauna audekla, iegleznojis pērtiķīti turpat topošajā gleznā. Varat minēt, vai Rembranta laikabiedrus sajūsmināja iespēja atdot savus florīnus par ģimenes portretu ar beigtu pērtiķi? Nav zināms neviens cits gleznotājs, kurš būtu tik daudz zīmējis sevi. Zināmi 100 pašportreti. Rembranta laikā gan nelietoja šādu apzīmējumu. Var runāt par savdabīgu vizuālu dienasgrāmatu. Vai tas liecina par īpašu uzpūtību, narcismu? Nebūt. Rembrantam paša seja bija lētākais un ērtāk pieejamais modelis mīmikas studijām. Vienā no viņa septiņām vēstulēm parādās frāze, ka viņu interesē dziļākās iekšējās emocijas. Lai nonāktu pie tām, Rembrantam vispirms vajadzēja izpētīt sevi. Turklāt smieklu, raudu, sāpju u.c. atainojums ir XVII gs. glezniecības jaunieguvums. Neviens nezina, ko patiesībā domāja un juta Rembrants, stāvot spoguļa priekšā. Daudzo zaudējumu sāpes ienāca Rembranta gleznās arvien dziļākā, lakoniskākā un apskaidrotākā stilā. Par virsotni tam min Rembranta mūža pēdējā gadā tapušo gleznu Pazudušā dēla atgriešanās (1669). Oriģinālo avotu ir maz un tie ir skopi. Saglabājušās Rembranta rakstītas septiņas vēstules. Salīdzinoši tas ir pat ļoti daudz. Gleznotājs tajās gan nav visai daiļvārdīgs un nav centies sevi izskaidrot. Daži šo verbālo atturību vispār piedēvē holandiešu mentalitātei, kas nav vērsta uz pašapceri, bet rīcību. PARAKSTĪTIES KĀ REMBRANTAM Interesanti, ka Rembrants ir bijis otra holandiešu glezniecības ģēnija Vinsenta van Goga mūža kaislība un iedvesma. Ar savu parakstu - vienkārši Vinsents - viņš centies atdarināt Rembrantu. Kaut divus dažādākus rokrakstus grūti iedomāties. Vinsentam - sīks kā mušas pārskrējiens pār lapu, Rembrantam - trekns un temperamentīgs. Mūža nogalē brālis Teo Vinsentam dzimšanas dienā uz psihiatrisko slimnīcu aizsūta Rembranta zīmējumus. Vinsenta satricinājums no Rembranta Lācara augšāmcelšanās ir tik liels, ka viņš uzzīmē savu Lācara augšāmcelšanos. Ar saviem rudajiem rugājiem Lācara sejā. Viņš, kas vienmēr smīnējis par reliģiskajiem motīviem un uzskatījis, ka labāk zīmēt īrisus vai vienkāršu kartupeli. Gaismas avots Rembranta gleznās (lasi - talants) nav atminēts, lai arī viņa daiļrade ir palikta zem lupas vārda tiešā nozīmē. Tā, piemēram, Rembranta izpētes projekta dalībniece neirobioloģijas profesore M.S.Livingstone, izpētot 36 pašportretus, nonākusi līdz hipotēzei, ka gleznotājs bijis stereoakls. Drusku šķielē - redzams, neko īpaši nepētot. Un? Bijis mantrausīgs vai ne, bijis vulgārs vai ne, mums ir tā privilēģija skatīties Rembranta darbus. Savām acīm. Bez bieži maldinošiem komentāriem. Var ieklausīties arī mūsu pašu Rembranta - gleznotāja Borisa Bērziņa vārdos: "Man, piemēram, Rembrants ir mūsdienīgs gleznotājs. Vairāk nekā tas, kurš pie sienas piesit nokrāsotu dēlīti." Bet parasts cilvēks savās ikdienas gaitās par Rembrantu, visticamāk, iedomājas, cauri negaisa padebešiem spiežoties vakara saulei, krāsojot sīpolu mizās Lieldienu olas, ieraugot telēna silti mirdzošās acis vai iemetot kabatā pa kastanim. *** REMBRANTA IZSTĀDES. VĒL APSKATĀMAS - Staatliche museen zu Berlin. Vērienīga trīsdaļīga izstāde. Berlīne, līdz 5.novembrim - Municipal Museum De Lakenhal, Rembranta ainavas, Leidenē, līdz 2007.gada 7.janvārim - Rembranta apmeklētāju centrs mākslinieka dzimtajā pilsētā Leidenē, līdz 2007.gada janvārim - Royal CarrĪ Theatre, Šovs par Rembranta dzīvi, Amsterdama, līdz 2007.gada februārim. - Derīgas adreses: www.rijkmuseum.nl; www.rembranthuis.nl

Pievieno komentāru

Arhīvs

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0