Klubi mainās līdz ar apmeklētājiem

  • 0
  • Pievienot

Pēdējo gadu laikā klubi no stilīgu jauniešu kopienām astoņdesmito gadu beigās transformējušies par plaši pieejamām socializācijas vietām Vienā no pirmajām Rīgas jauniešu iecienītajām vietām, ko var salīdzināt ar klubu, astoņdesmito gadu beigās radītajā Krāmu ielas Pagrabā, bāra nebija, mūzika tika atskaņota ar sliktu aparatūru, notika koncerti un alu ļautiņi paši nesa līdzi, tomēr visiem bija labi, gaisā virmoja savējo kopības vēsmas. Cilvēkiem, kas 2002.gadā apzīmējami ar vārdu «jaunieši», nosaukumi Berimora gatve, Poligrāfiķi, Rītausmas diskotēkas u.c. labākajā gadījumā vairs ir tikai atmiņu stāsts no tālās pagātnes. Rosīgiem dažādu klubu apciemotājiem mūzikas skaņu vadīta izklaide nu ir ik vīkenda dzīves daļa, kas pieejama visiem. Tie, kuru takas nekad neieved mazliet mistiskajos daudzo klubu labirintos, iespējams, pat nenojauš, ka pilsētā tepat līdzās ikdienas steigai dažādos ritmos pulsē arī cita dzīve. Jauns klubs laiku pa laikam gluži kā sēne pēc lietus rosīgi izdīgst te vienā, te citā Rīgas ielā, uzsākot cīņu ar pāris desmitiem Rīgā jau esošo klubu par savu vietu visai daudzveidīgajā pilsētas klubu plejādē. UN TAPA IZKLAIDE Līdz ar neatkarības atgriešanos Rīgas ielās pilsēta sāka raisīties no uz laika iekonservētas galvaspilsētas par vietu, kas sniedz izklaidi. Taujāti par iecienītām izklaides vietām deviņdesmitajos gados, viens otrs sākuma nedaudz mulsi bilst, ka nekā daudz jau tolaik nav bijis, bet, sākot runāt, izrādās, ka Rīgā izklaides iespējas bija arī tajā laikā. Visu lielāku vai mazāku atpūtas vietu uzskaitīšanai būtu nepieciešams diezgan daudz vietas. Viens no pirmajiem klubiem, kas deviņdesmito gadu sākumā tika veidots tieši kā klubs, bija Čaka ielas Bimini. Tas, pēc aculiecinieku stāstītā, pulcēja demokrātisku publiku, tomēr nebija padsmitnieku iecienīts, jo nebija lētākā izklaides vieta. Tieši šī vieta arī piedzīvoja mēģinājumu tajā veidot žurnālistu klubiņu, kas gan pēc pāris sanākšanas reizēm pajuka. Šī kluba uzturētāji arī vieni no pirmajiem piedāvāja tādas patlaban tik ierastas lietas kā biljarda spēle un karaoke. Savukārt studentu vidū deviņdesmitajos gados plaši apmeklēta bija studentu pilsētiņas Ķīpsalas pazīstamā izklaides vieta Robinsons, kas tajā laikā radījis asociācija arī ar rietumu izklaides vietām, galvenokārt pateicoties diezgan labajam gaismu aprīkojumam. Te izklaidēties ar vecākiem puišiem nereti devušās arī vidusskolas vecāko klašu skolnieces. Jau astoņdesmito gadu beigās ar savu raibo publiku iecienīts kļuva Krāmu ielas Pagrabs, par kuru vairāki tā apmeklētāji saka, ka šī nu esot bijusi tā vietu, kur viņi teju vai dzīvojuši. Deviņdesmito gadu otrajā pusē tika izveidots šai vietai konkurējošs pasākums - Berimora gatve, kurā gan vairāk nākuši padsmitnieki. Iemīļota izklaides vieta tiem, kam ausij tīkamāka bija underground mūzika, deviņdesmitajos gados bija Blieķu ielas Rock cafē Mad Mix. Jau izmeklētāka publika bija sastopama Reformātu mūzikas klubā, kas tika veidots kā džeza klubs. Iecienīta izklaides vieta jau astoņdesmitajos gados, kas ar uzplaukuma un norieta posmiem darbojās līdz pat deviņdesmito gadu vidum, bija Poligrāfiķu kultūras nams, tautā saukts vienkārši par Poļiem, tā bija viena no vietām, kuru apmeklēja arī Rīgā iemaldījušies ārzemnieki. Kāda Poligrāfiķu kādreizējā apmeklētāja atzīst, ka šī vieta atmiņā palikusi arī ar to, ka te esot gatavoti neparasti stipri kokteiļi. Publika pulcējās arī Anglikāņos, kur mājvietu savulaik radis tāds mūzikas dzīves pasākums kā Bildes. Tiesa gan, šīs vietas vairāk atgādināja nevis klubus, kādus mēs tos redzam tagad, bet lielas deju zāles. Tie, kam patlaban vairs nav divdesmit, atzīst, ka diezgan nopietns konkurents izklaides vietām deviņdesmitajos gados bija lielais dažādu latviešu grupu koncertu skaits, kuru apmeklēšana tautā tolaik bija ļoti iecienīta. UZ KLUBU KĀ UZ PELDBASEINU Pēdējos gados katrs klubs cenšas pulcēt publiku un vairāk domā par biznesu, kas nebija vērojams agrāk, kad tādas īstas konkurences klubu starpā nemaz nebija. Par kādreizējo klubu badu Rīgā liecina kaut vai tas, ka agrāk izklaides kārie bieži devās uz Jelgavas, Siguldas un Jūrmalas kultūras namu diskotēkām. Dažbrīd šķiet, ka šajā laikā ir zudusi «kaut kas īpašs» aura. Tomēr, mainoties auditorijai, līdzi mainās arī klubi. «Astoņdesmito gadu beigās klubos vairāk tusējās stilīgie jaunieši, mākslinieki un ar mūziku saistīti cilvēki - tajā laikā tas skaitījās forši. Tagad uz klubiem dodas visdažādākie cilvēki, tā ir kļuvusi par ikdienu. Klubi kļuvuši par normālu pilsētas atpūtas vietu, līdzīgi kā peldbaseins,» atzīst mūzikas žurnālists Uldis Rudaks. Kluba Casablanca īpašnieks Mārtiņš Ķibers dalās savos vērojumos, atzīstot, ka cilvēki vairs nebaidoties no klubiem kā kaut kā mistiska un nezināma, tagad informācijas pietiek, cilvēki ir pieraduši arī pie dažādākas mūzikas. Nevarot gan teikt, ka klubu pārbagātība rada pārsātinātības sajūtu. «Taisot jaunu klubu, diezgan loģiski ir tas, ka sākumā nāk tā saucamie stilīgie jaunieši un savējie, bet ar laiku sāk nākt visi. Tā tas notiek visur pasaulē. Galu galā stilīgajiem ir grūti prasīt ieejas maksu, jo tie visi ir pazīstami cilvēki, tāpēc nāk visi, jo arī klubam taču no kaut kā jādzīvo,» ne gluži nopietni piebilst M.Ķibers. Casablanca sastopamā 21 gadu vecā žurnālistikas studente Dace Preisa šo vietu raksturo kā kaut ko pilnīgu jaunu Rīgai ar patīkami eiropeisku atmosfēru. «Beidzot radusies iespēja izvēlēties. Pulkvedī visa publika ir vai nu sen zināma, vai pavisam jauna. Ventilācija te gan nav laba, bet tā Rīgas klubos vispār ir liela problēma. Nenoliedzami, tur iet maksātspējīga publika, tomēr arī brīvāka nekā Pulkvedī. Te tik daudz nav nozīmes tavam stilam un slāņa piederībai. Pulkvedī publika aptuveni divas stundas pavada, cits citu novērtējot, Casablancā nav nekādu problēmu ar atraisītību - cilvēki ne brīdi nekautrējas dejot gan pie galdiņiem, gan uz trepēm,» stāsta Dace. Tiesa gan, jau martā Pulkvedis sola pārsteigumu saviem apmeklētājiem - tiks atklāts pagrabs, kurā būs nedaudz cita mūzika un arī gaišāka atmosfēra nekā līdz šim ierastā. Citādi Pulkvedis gan neesot būtiski mainījies. «Vienīgi tie, kas nāca kādreiz, ir apprecējušies, palikuši vecāki, vairāk tā netusējas. Ienāk un saka - nomainījusies publika! Bet tas jau ir normāli,» ievērojis kluba Pulkvedim neviens neraksta līdzīpašnieks M.Pētersons. LABS KLUBS RĪGĀ - RETUMS? Skaita ziņā klubu Rīgā ir pietiekami - iemaldoties kaut vai Vecrīgā, līdz klubam nokļūst, dodoties jebkurā virzienā. Tomēr vairāki Dienas aptaujātie ilggadējie klubu apmeklētāji, kas atceras gan Rock cafē Mad Mix laikus deviņdesmitajos gados, gan zina, ka nesen durvis vērusi jauna atpūtas vieta Kaļķu vārti, atmiņā pārcilājot dažādus klubu nosaukumus, nonāk pie secinājuma, ka dažkārt nemaz neesot tā īsti kur iet, lai gan klubu skaits ir visai pieklājīgs. «Ar dažiem izņēmumiem var teikt, ka Rīgā vēl nemāk veidot labus klubus, bet viss pamazām sāk notikt un attīstīties uz labo pusi. Daudz kas atkarīgs no auditorijas attīstības un maksātspējas. Pagaidām, kopumā ņemot, nav tās sajūtas, ka klubu kultūra Rīgā jau būtu labā līmenī,» pārliecināts M.Ķibers. Klubus Rīgā arī nevarot saukt par labu un stabilu biznesu. «Dzīvojam ātrā laikā, cilvēks grib ātri atpūsties, tāpēc vienkārši nedarbojas kaut kas ļoti sarežģīts,» rezumē M.Ķibers. Viens no Pulkveža, kas darbojas kopš 1995.gada, namatēviem Mikus Pētersons uzsver, ka vispirms ir jābūt pašam skaidram, ko grib panākt ar konkrēto klubu - vai vienkārši ātri nopelnīt kaut kādu naudu, vai uztaisīt klubu konkrētai mērķa grupai, un tad, domājot par to, arī ir jātaisa. «Man ir sajūta, ka Rīgā vairāk mēģina uztaisīt klubu, lai būtu, nedomājot īpaši par to, kas tur būs,» pašreiz baudāmo raksturo M.Pētersons. Tomēr pārāk specifisku interešu klubus veidot neesot komerciāli izdevīgi, jo panku vietu vai gotu klubu publika ir skaitliski neliela un nav izteikti maksātspējīga. Diezgan daudz ir komerciālu klubu - Nautilus, La Rocca, Pepsi forums, kas savā būtībā ir diezgan vienādi, ne ar ko īpaši neizceļoties, daudzveidības trūkumam piekrīt U.Rudaks, atzīstot, ka viens no omulīgākajiem šāda veida klubiem ir jaunatvērtais Hollywood Star Disco. Iespaidīgs esot klubs Faraons Pļavniekos, kurš ģeogrāfiski interesanti izvietots tirgus tuvumā. Interjers ir krāšņs, bet publikā diezgan bieži sastopami draudīga izskata indivīdi, kas nerosinot nepiespiestas atmosfēras noskaņu. «Uz klubiem vairāk eju cilvēku dēļ, pēdējā laikā visbiežāk devos Metro virzienā, bet arī Pulkvedī un Casablanca publika ir O.K. Pulkvedī neskan lēta popmūzika, savukārt Metro bija labs ar savu dažādību,» piebilst U.Rudaks. Savukārt Super FM dīdžejs Bogdans Tarans tieši klubu La Rocca uzskata par visveiksmīgāko Rīgā, raugoties no biznesa viedokļa: «Šim klubam ir sava mērķauditorija, kurai tad arī tas tiešām strādā. Protams, ir vēl daži klubi, kurus par neveiksmīgiem nenosauksi: Metro, Nautilus, Casablanca, Dizzy House.» «La Rocca spēlē reālu deju mūziku, un dejot man patīk. Face control diezgan labi darbojas. Te nāk neformāļi, kam patīk savādāk apģērbties, dejot. Starp citu, visi trakākie dejotāji ir tieši latvieši,» savu izvēli par labu La Rocca skaidro biežs tās viesis 22 gadus vecais datortehniķis Gints Andersons. Uz Slepeno vairāk dodas piedzerties, Kabatā izskatoties lēti, Metro tomēr esot bijis par daudz krievu, bet Pulkvedis vairāk piemērots pasēdētājiem, rezumē Gints. Lielākā problēma, kas rodas salīdzinoši daudzu klubu darbībā, ir kluba menedžments, jo tas nespēj vai necenšas, vai pat vienkārši nemāk rast konkrētu priekšstatu par savu mērķauditoriju. Netiek veikti pētījumi, lai uzzinātu un izpētītu, vai konkrētais klubs ir nepieciešams Rīgas publikai, vai ir brīva niša arī šim klubam, atzīst B.Tarans. CITA ATTĪSTĪBA Ja deviņdesmito gadu vidū vēl varēja apgalvot, ka klubu dzīvē Rīgā attīstību nejūt, tad tagad parādās dažas tendences, piemēram, vairs nav izteikts dalījums krievu vai latviešu klubos. Pamazām klubu kultūra sāk mainīties uz labo pusi, lai arī cilvēki Rīgā daudzām lietām vēl nav gatavi. Tomēr Rīgu vēl grūti salīdzināt ar pasaules lielajām pilsētām. Tieši pagājušais gads bija nesalīdzināmi bagātāks viesu ziņā, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, - uzskata B.Tarans. «Visvairāk ir pa-spējis izcelties klubs Nautilus. No visiem deju klubiem reāli atļauties ārzemju dīdžeju vai kādu muzikālu projektu var vienīgi tikai Nautilus un La Rocca. Uz šo lielo «mamutu» fona arī klubs Metro turējās ļoti varonīgi tikai tādēļ, ka pagājušogad atrada iespēju uzaicināt īstu underground zvaigzni DJ Vadimu no Ninja Tune.» Rīga ir mākslinieku pilsēta, tādēļ klubu veidošanā liela loma ir interjera dizaineriem. «Daži klubi pilsētā ir tik iespaidīgi, ka pārspēj pat atsevišķus klubus Manhetenā Ņujorkā. Amerikā nauda tiek ieguldīta skaņu sistēmās, jo reizēm pirmklasīgu interjeru aizēno spiedīga un nekvalitatīva skaņa. Klubu kultūrā pieprasījums nepārsniedz piedāvājumu, tādēļ jebkur var satikt cilvēkus baltās zeķēs un Sepultura T kreklos. Face control, diemžēl, ir tikai fiktīva,» pauž B.Tarans, piebilstot, ka pašreiz viskomfortablāk sevi jūtot Dizzy House - tā esot vienīgā vieta pilsētā, kur viņu kā dīdžeju un apmeklētāju apmierina skaņas kvalitāte un reāli darbojas face control, kas rada pozitīvu atmosfēru. Raugoties no daudzveidības viedokļa, nevar apgalvot, ka Rīgā patlaban ir pietiekami daudz klubu. Dažādības trūkumu veicina arī tas, ka nav spēcīga pieprasījuma pēc kaut kā savādāka no potenciālo apmeklētāju puses. «Turklāt cilvēki joprojām nav pieraduši pie ieejas maksām, dārgākas biļetes nereti attur,» stāsta M.Ķibers. Svarīgi esot arī tas, ka salīdzinoši nelielajā Rīgā pa klubiem maisās viena un tā pati publika. Arī dīdžeju rotācija ir diezgan maza, protams, pēdējā laikā tai ir tendence pieaugt, tomēr tā joprojām ir salīdzinoši maza. «Laiku pa laikam kāds atbrauc, bet nav tā, ka kāds brauktu regulāri. Tas rada vienādību,» - tā M.Ķibers.

Pievieno komentāru

Arhīvs

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0