«Latviešu operācija» - noziegums, bet vai genocīds?

Pagājušajā svētdienā vairākums kristiešu svinēja otro adventi. Vienlaikus Latvijā oficiāli atzīmēja vēl citu kalendārā ierakstītu dienu - Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienu. Līdzīgi adventei, šīs piemiņas dienas mērķis ir izkliedēt tumsu, taču šoreiz tā būtu kāda no mūsu tautas nesenās vēstures tumšākajām lappusēm, proti, Staļina terors pret PSRS dzīvojošajiem latviešiem 1937.-1938.gadā. Šī vēstures lappuse mums tik tumša ir divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka ar to saistītie notikumi ir tik ļauni: tūkstošiem nevainīgu cilvēku arestēja, mocīja, prettiesiski sodīja ar nāvi, vai tā bija lode pakausī vai iznīcība gulagā. Otrkārt, tāpēc, ka ilgus gadus par šiem upuriem atklāti nerunāja, līdz ar to daudzi par viņiem īpaši daudz nezināja. Mūsu izpratne par latviešu likteņiem lielajā Staļina terorā stipri uzlabojās pēdējās atmodas laikā, kad Latvijas presē tika celts dienasgaismā arī šis komunisma noziegums. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Pateicoties dažu vēsturnieku un bojāgājušo radu pūlēm informēt sabiedrību par šo traģēdiju, deviņdesmito gadu beigās Padomju Krievijas latviešu terora upuri iekļauti mūsu valsts oficiāla pieminamo sarakstā, viņiem par godu ieviešot minēto valsts mēroga genocīda piemiņas dienu. Kāpēc tieši vārds "genocīds" parādās piemiņas dienas nosaukumā? Nu, ja reiz esam sākuši lietot šo vārdu 14.jūnija un 25.marta kontekstā, kāpēc ne arī, runājot par šiem upuriem? Acīmredzami pat no nosaukuma t.s. "latviešu operācijai", kurā 1937.-1938.gadā represēja PSRS latviešus, šim pret latviešiem vērstajam terora vilnim bija noteikta etniska nokrāsa. Ir taču arī 1948.gadā pieņemtā ANO konvencija par genocīdu, kurā noteikts, ka mēģinājums iznīcināt kādu noteiktu etnisku grupējumu pilnībā vai daļēji uzskatāms par genocīda noziegumu. Pēc šādas loģikas iznāk, ka visi gadījumi, kur politiskai vardarbībai būtu jebkāds etnisks pamats, uzskatāmi par genocīdu. Vai tāda definīcija ir praktiski pielietojama gan vēstures analīzē, gan tieslietās? Pat pastāvot ANO konvencijai, starptautiskām tiesu instancēm ir ļoti grūti tās interpretēt. Starptautiski ne juristu, ne arī genocīda pētnieku starpā nav vienprātības par šo psiholoģiski un politiski lādēto jēdzienu. Mehāniski atsaukšanās uz ANO genocīda konvenciju, sakot - ir konstatēta vardarbība ar etniskiem motīviem tātad ir genocīds, - nav īpaši zinātnisks pierādījums. Taču tieši tā tas lielākoties līdz šim ir bijis formulēts Latvijas publicistikā, un ne tikai aktuālajā "latviešu operācijas" gadījumā. Kāpēc tad ir svarīgi, lai "Latviešu operācijai" tiktu piešķirts genocīda zīmogs? Manuprāt, tas bijis tāpēc, ka gribēja pierādīt, ka vēl pirms 1940.gada okupācijas padomju režīmam ir bijusi genocīda politika pret latviešiem kā tautu. Pēc PSRS protesta ANO konvencijas tekstā netika iekļauts genocīds pret sociālām grupām. Tādējādi dažiem ārzemēs varēja rasties jautājums, vai patiešām "nacionālistu", "šķiras ienaidnieku" un "kulaku" deportācijas un aresti 1941. un 1949.gadā bija padomju genocīds pret latviešiem kā pret tautu? Turpretim, ja varam pierādīt, ka ježovščinā latviešus represēja vienīgi tāpēc, ka viņi bija latvieši, tad, lūk, represijas pēc okupācijas jau kļūst par iepriekš sāktā genocīda loģisku turpinājumu. Bet vai tad "latviešu operācijā" represēja latviešus kā kādas etniskās grupas piederīgos, tieši tā, kā nacisti nepārprotami vērsās pret ebrejiem? Laikā, kad attīstījās historiogrāfija par "latviešu operāciju" Latvijā, arhīvos vēl nebija atrasti dokumenti, pēc kā tā tika veikta. Zināja gan iznākumu - dažos gados pazuda kādi 20 000 PSRS dzīvojošo latviešu. Zināja arī par līdzīgām operācijām, kas vērstas pret etniskajiem poļiem un vāciešiem. Secināja, ka "latviešu operācija" savā būtībā bija līdzīga "poļu" un "vācu operācijai", ko daži aukstā kara laika vēsturnieki bija nosaukuši par genocīda veida noziegumiem. Pēdējo gadu pētījumi par šīm t.s. nacionālajām operācijām tomēr noveduši vēsturniekus pie citiem secinājumiem. Šīs operācijas esot jāskata tā laika ģeopolitiskajā kontekstā, kur PSRS jutās apdraudēta no visām pusēm. Arhīva dokumenti apstiprina, ka šo operāciju galvenais iemesls bija vēlme izskaust iespējamos naidīgo valstu spiegus. Arī rezultāti šādu notikumu interpretāciju apstiprina. Piemēram, "poļu operācijā" kopskaitā tikai apmēram puse upuru bija etniskie poļi, bet pārējiem bija "piešūta" kaut kāda saistība ar Pilsudska Poliju. Cits piemērs: "vācu operācija" vismazāk skāra PSRS vāciešus tieši tur, kur viņi visvairāk vienkopus dzīvoja, t.i., Pievolgā. Viens no tiem, kurš nesen paudis šādu viedokli par "nacionālām operācijām", ir francūzis N.Verts, Komunisma melnās grāmatas līdzautors. Arī britu vēsturnieks R.Overijs secina - ja tautība būtu bijusi svarīgākais faktors upuru izvēlē, "nacionālajās operācijās" to skaits noteikti būtu daudz lielāks, nekā bija. Atbildi uz to, vai "latviešu operācija" seko vairāk minētajam spiegu mānijas modelim nekā genocīda tēzei, mums sniedz Krievijas Memoriāla pētnieku Ņ.Ohotina un A.Roginska 2000.gada atklājumi, balstoties uz Krievijas arhīvos atrastajiem dokumentiem. Kā vēsturnieks J.Riekstiņš citē rakstā Latvijas Avīzē (6.XII), pēc krievu kolēģu datiem, "latviešu operācijā" represēts 22 360 cilvēku, no kuriem 74% nošauti. Taču Riekstiņš nemin, ka ne jau visi, kurus arestēja "pa latviešu līniju", bija latvieši. "Latviešu operācijā" arestēja arī krievus, poļus, vāciešus un ebrejus kā "Latvijas spiegus". Ohotins un Roginskis apraksta gadījumu 1938.gadā, kad no 238 "latviešu operācijā" arestētajiem tikai kādi 12 bija etniskie latvieši. Varam secināt, ka tika meklēti visi cilvēki, kuriem varētu būt jebkāda saistība ar "fašistisko" Latviju, - vai tā būtu īsta vai izdomāta. Paši represiju organizētāji, kurus Riekstiņš citē savā rakstā, vienmēr uzsver, ka grib izskaust "spiegus, kaitniekus, teroristus un diversantus". Rezultātā "latviešu operācijā" gāja bojā līdz šim vēl neprecizēts skaits etnisko latviešu, bet skaidrs ir tas, ka viņi mērāmi tūkstošos. Tomēr nav nosakāms, vai "latviešu operācijas" mērķis bija visu PSRS latviešu, pat ne lielākās daļas latviešu iznīcināšana. Tā kā rietumu kultūrā vaininieka tīšiem nolūkiem ir svarīga nozīme nozieguma konstatējumā, manuprāt, grūti šo noziegumu saukt par apzinātu genocīdu pret latviešiem. Ne jau visa etniskā vardarbība ir genocīds. Arī Riekstiņš šoreiz savā rakstā lieto vārdus "etniskās tīrīšanas". Bez šaubām, "latviešu operācija" ir noziegums pret cilvēci. Taču, saucot to par genocīdu bez dziļiem pētījumiem, kas izkliedētu visas bažas, mēs riskējam vēl vairāk politiski kompromitēt šo svarīgo jēdzienu. Mūsu sabiedrībā jēdziens "genocīds" jau ir stipri iedragāts - nesen Dienā (22.XI) kāds ķīmiķis nosauca šā gada budžetu par "apzinātu genocīdu pret zinātniekiem". Latvijā, kur XX gadsimtā pastrādāts tik daudz ļauna, nebūtu ētiski pārveidot genocīdu par lētu politisko preci.