Pilsoniskās sabiedrības bojāeja Latvijā

Svētku runa Latviešu akadēmiskās organizācijas Zviedrijā akadēmiskajā vakarā 2004.gada 25.septembrī Stokholmā Latvijas vēsture XX gadsimta 40.gados mums parāda, kādas var būt negatīvās sekas, ja mēs neaizstāvam pilsoniskās sabiedrības pamatvērtības pret to apdraudējumiem. Vēsturnieks Metjū (Matīss) Kots aicina mācīties no savas vēstures un veltīt vairāk uzmanības sabiedrības integrācijai pēc pilsoniskās sabiedrības pamatvērtībām Kas tas īsti ir šī pilsoniskā sabiedrība, par ko mēs runājam? Diemžēl, kā jau jūs laikam varētu nojaust, sociālo zinātnieku starpā nav vienprātības par pilsoniskās sabiedrības definīciju. Vieni uzskata, ka pilsoniskā sabiedrība nozīmē vienkārši visas sabiedriskās organizācijas jeb, kā mūsdienās mēdz teikt, nevalstiskās organizācijas un to darbību kādā konkrētā valstī. Citi, ņemot vērā vācu teorētiķa Jirgena Hābermāsa uzskatus, ar jēdzienu "pilsoniskā sabiedrība" saprot kādu iedomājamu telpu starp indivīdu vai ģimeni un valsts institūcijām. Šajā politiski, ekonomiski un sabiedriski brīvākā telpā darbojas indivīdi un dažādās organizācijas pēc savas iniciatīvas. Tur, kur valsts vara brutāli iespiežas visās dzīves jomās, kā tas bija, piemēram, Staļina PSRS, šī telpa var tikt samazināta līdz nullei un tā pēc šī modeļa iznīcināta pilsoniska sabiedrība. Loģika arī nosaka, ka pretējā gadījumā, kur valsts faktiski nefunkcionē, arī pēc definīcijas nevarētu eksistēt šī iedomājamā starptelpa. Man pašam abas definīcijas likās nepilnīgas un neadekvātas, jo tās nevar īsti izskaidrot, kāpēc vispār radās vajadzība pēc pilsoniskās sabiedrības. Esmu līdzīgās domās ar citu grupu zinātniekiem, kuri pilsonisko sabiedrību neredz kā kādu lietu, vai tā būtu konkrēta vai nekonkrēta, bet kā procesu. Šis ir process, kas veido un izplata kādu noteiktu mentalitāti, pasaules uztveri, vērtību sistēmu sabiedrībā. Pilsoniskās sabiedrības gadījumā pamatvērtības būtu trīs: 1. Indivīda pamatbrīvības. Tās ir personas brīvības, garīgās brīvības un ekonomiskās brīvības, kas rietumos guvušas lielu piekrišanu kopš apgaismības laikmeta un Franču revolūcijas. 2. Indivīda pienākums piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Indivīds var ietekmēt sabiedrību, un viņa pienākumus ir iesaistīties kopīgo jautājumu risināšanā. 3. Likumība jeb tiesiskā valsts, t.i., viens likums visiem bez izņēmumiem, bez varas patvaļas. Šī pēdējā vērtība ir tā, kas palīdz nodrošināt iepriekšējās. Kopsavilkumā es iesaku iedomāties pilsonisko sabiedrību kā procesu, kam galamērķis ir atrast optimālo līdzsvaru starp individuālām un kopīgām tiesībām un pienākumiem. Šo līdzsvaru aizsargā tiesiskā valsts, ko savukārt veido, attīsta un uztur aktīvs pilsoņu kopums. Skaidrs ir tas, ka process, ko nupat aprakstīju, visbiežāk sastopams tādās valstīs, kurām ir demokrātiska politiskā sistēma un tirgus ekonomika pēc vispārējā rietumu parauga. Taču arī šajās valstīs ir daudz variāciju par minētajām pamatvērtībām un par īpatsvaru starp indivīdu un kopienu. (..) Būtiskākais šajā sakarā ir pats process, kad sabiedrības tiecas pēc mērķa īstenot šo ideālu. Tā pamatā ir atgriezeniska mijiedarbība starp indivīdu un valsti: jo dziļāk cilvēku apziņā iesakņojas pilsoniskās sabiedrības pamatvērtības, jo vairāk cilvēki veicina to sociālo, politisko un ekonomisko struktūru veidošanos, kas ļauj šīm pamatvērtībām izplatīties tālāk. XX gs. 30.gados daudzās Eiropas valstīs šis process bija pārtraukts. Sevišķi spilgti piemēri ir Hitlera Vācija un Staļina Padomju Savienība. Tomēr arī citur varam atrast parādības, kas liecina, ka ļaudis pagriež muguru procesam, ar kuru tiek stiprināta pilsoniskās sabiedrības mentalitāte. Latvijā arī bija redzamas dažas bīstamās pazīmes, tomēr varam secināt, ka, lai gan vājināts, tomēr pilsoniskās sabiedrības process, tieksme pēc ideāla līdzsvara starp indivīdu un valsti vēl bija. Kārļa Ulmaņa vadītais apvērsums un autoritārais režīms noteikti bija smags trieciens šim procesam, lai gan pilsoniskā sabiedrība Latvijā jau bija pārcietusi un pārvarējusi nopietnus klupienus un potenciāli bīstamus vēstures pagriezienus, piemēram, 1905. un 1919.gadā. Arī vadonības laikmets nav nešaubīgi vērtējams, jo ulmaņlaika Civillikums, lai gan tas radās apstākļos, kad pilsoņu politiskās un izteiksmes brīvības bija stipri ierobežotas, tomēr uzlaboja un pastiprināja citas indivīda tiesības, sevišķi runājot par sievietes stāvokli sabiedrībā. Eiropas mērogā tas bija ļoti moderns; arī šodienas demokrātiskās Latvijas juristi uzskatījuši šo Civillikumu par vēl arvien mūsdienām piemērotu civiltiesību regulējošu instrumentu, tāpēc to ar dažiem papildinājumiem atjaunoja spēkā. Kopumā skatoties, pat ar visām periodiskajām grūtībām Latvijas vēsturē var ieraudzīt, ka no XVIII gs. apgaismības pilsoniskās sabiedrības process ir gājis lielākoties uz priekšu līdz 1940.gadam. Šādu attīstības trajektoriju noteica trīs faktori, kas ir modernās pilsoniskās sabiedrības avoti Latvijā. Pirmais ir baltvācu tiesiskais mantojums. Vācieši Latvijā ieviesa ideju par Rechtstaat jeb tiesisku valsti. Lai gan individuāli vācu muižnieki spēja rīkoties diezgan nežēlīgi pret Baltijas pamatiedzīvotājiem - to negrasos apstrīdēt -, viņi mēdza to darīt likuma atļautajās robežās. Likums gan varēja būt savā būtībā netaisnīgs, bet tas jau ir cits jautājums. Svarīgs šodienas tēmas sakarā ir tas, ka baltvācu elite visos laikos un zem visiem virs kungiem centās saglabāt savas tiesības ar likumiem, līgumiem un citiem normatīvajiem aktiem. Ar laiku šīs tiesiskās valsts normas varēja baudīt arī latviešu zemnieki, kad baltvācu landtāgi ar brīvlaišanas likumiem piešķīra bijušajiem dzimtcilvēkiem juridisku personību. Pedantiskā pieeja, kur viss tiek pakļauts likumā paredzētajai kārtībai un tiek ņemta vērā juridiskā pēctecība, kardināli atšķīrās no tālaika pieredzes pārējā Krievijas impērijā, kur cars patvaldnieks patvaļīgi varēja likumus izsludināt, atcelt un piemērot pēc saviem ieskatiem. Autokrātijas tradīciju negatīvās sekas Krievijas politikā ir acīmredzamas kā pagātnes padomju komunistu nomenklatūras, tā arī šodienas Kremļa saimnieka rīcībā. Otrs pilsoniskās sabiedrības avots Latvijā, kas vairāk saistīts ar latviešiem, ir brāļu draudžu kustības fenomens. Lai gan šis protestantu atjaunotnes strāvojums aptvēra tikai mazāko daļu latviešu ticīgo, tas tomēr uz visiem laikiem mainīja latviešu kopīgo pasaules uztveri un iesēja kritiskās domāšanas iedīgli tautā, ar kā palīdzību varēja sākt intelektuāli pretoties pastāvošās iekārtas netaisnībām. Hernhūtiešu pasaules skatījumā visiem Dieva radītiem cilvēkiem - kā baronam, tā dzimtcilvēkam - savā pamatā bija līdzīga vērtība. Brāļu draudzes arī saviem locekļiem uzlika pienākumu attīstīt un izmantot savu Dieva doto potenciālu. Ieteiktais ceļš, kā šo potenciālu attīstīt, bija izglītība. Apvidos, kur darbojās brāļu draudzes, sāka atjaunoties darba tikums pēc gadu simteņiem pakāpeniskās zemnieku demoralizēšanās. Brāļu draudzes sagatavoja latviešu tautu sociālajai mobilitātei un jaunajai lomai kā aktīvus pilsoņus. Pēc zemnieku brīvlaišanas jaunos impulsus varēja likt lietā. Trešais avots ir XIX gs. lielā pilsonības ideālisma ideoloģija liberālisms. Baltvācu liberāļi, lai gan viņi kā valdošās elites sastāvdaļa dažkārt meklēja īslaicīgu patvērumu konservatīvismā, ar saviem daudzajiem pakāpeniskajiem reformu priekšlikumiem virzīja pilsoniskās sabiedrības procesu uz priekšu. Galvenie ieguvēji bija nesen izveidojušās latviešu pilsonības liberāļi, no kuru aprindām cēlās latviešu pirmās atmodas darbinieki. Krišjānis Valdemārs - pašpārliecināts latvietis, izglītības un ekonomiskās attīstības veicinātājs un latviešu preses vecmāte - arī ir šī agrīnā latviešu liberālisma iemiesojums. Liberālisma ziedu laikos pilsoņi pēc pašu iniciatīvas aktivizējās sabiedriskajā darbībā. Vispirms veidojās baltvācu biedrības, bet drīz vien pēc tā paša parauga dibināja arī latviešu sabiedriskās organizācijas. Visu laiku svarīgākā no tām bija Māmuļa - Rīgas Latviešu biedrība, ko dibināja kā labdarības organizāciju palīdzības sniegšanai neražā cietušajiem igauņiem, bet vēlāk tā kļuva par vispārēju latviešu sabiedrisko aktivitāšu jumta organizāciju un liberālo centienu paudēju. Arī liela daļa vēlāko jaunstrāvnieku, kuri pārmeta Latviešu biedrības vadītājiem stagnējošu pilsoniskumu, tomēr kaut kad savu karjeru bija saistījuši ar šo cienīgo institūciju. Radās arī citas kustības, citas ideoloģijas, galvenā no tām ir nacionālisms, sociālisms. Brīžiem tas atbalstīja pilsoniskās sabiedrības veidošanas procesu, brīžiem sacentās ar to. Tikmēr Latvijā pilsoniskās sabiedrības pamatvērtības turpināja nostiprināties cilvēku apziņā līdz lieliem attīstības triumfiem: neatkarīgās demokrātiskās Latvijas dibināšanai un 1922.gada Satversmes pieņemšanai. Pirmā neatkarīgās republikas laikmetā pēc lieliem ieguvumiem bija konsolidācijas fāze. Diemžēl starpkara gados kāda daļa Latvijas pilsoņu vēl nebija pietiekami nobrieduši pilsoniskās sabiedrības mentalitātē, tāpēc šī konsolidācija cieta dažas neveiksmes. Toties nekas īpaši neliecināja, ka šo neveiksmju dēļ pilsoniskās sabiedrības attīstība nebūtu atkal drīz virzījusies uz priekšu, ja nebūtu bijis Otrā pasaules kara. Kā par to spriest? Vēsturniekiem taču nav pieņemts atļauties minēt, "kas būtu, ja būtu noticis savādāk"? Taču, manuprāt, pierādījumu, cik tālu pilsoniskās sabiedrības mentalitāte bija iesakņojusies Latvijas iedzīvotājos, ir pietiekami daudz. Ticība tiesiskās valsts principiem bija liela, un daudziem staļiniskā režīma patvaļa bija šoks. Atskatoties cilvēku rīcība 1940. un 1941.gadā, uzticoties režīma tiesiskumam, šķiet naiva. Vai tad demokrātiskā bloka aktīvisti patiešām ticēja, ka tā sauktajās Tautas Saeimas vēlēšanās okupanti ļautu viņiem reģistrēt savu sarakstu, lai Latvijas iedzīvotājiem būtu kaut cik demokrātiska izvēle? Cik reižu nav dzirdēti stāsti par tiem traģiskajiem gadījumiem, ka kāds arestētais nakts vidū ir devies līdzi čekistiem absolūtā pārliecībā, ka viņu drīz vien atzīs par pilnīgi nevainīgu un atbrīvos! Arhīvos varam atrast arī citus pierādījumus par Latvijas iedzīvotāju uzticību kārtībai un likumībai. Esmu lasījis arhīva lietu, kur padomju varas pārstāvji spriež par kādu Maskavas priekšpilsētas krievu, komunistiem simpatizētāju. Lielā sajūsmā par varas maiņu Latvijā šis īstenais proletārietis 1940.gada jūlijā piesakās darbā NKVD, lai palīdzētu aizsargāt jauno darbaļaužu varu pret iespējamo buržuju kontrrevolūciju. Itin drīz viņš sāka saprast, ka čekists neaizsargā pilsoņus, bet terorizē tos. Stipri vīlies, šis krievu proletārietis sāk atklāti kritiski izteikties par čekas izdarībām un pat mudināt savus darbabiedrus kopā ar viņu protestējot aiziet no darba NKVD. Jau 1940.gada septembrī knapi pēc pāris mēnešiem darbā viņš ir atlaists no dienesta un izslēgts no komunistu partijas. Viņa tālākais liktenis man nav zināms, bet pieņemu, ka savas vecumdienas viņš nepieredzēja. Padomju vara aktīvi centās sagraut pilsoniskās sabiedrības procesu un izskaust tās vērtības no cilvēku apziņas. To vietā režīms vēlējās uzspiest jaunu domāšanas veidu, lai cilvēki pārtaptu jaunās būtnēs - homo sovieticus jeb padomju cilvēkos. Šis pārmācīšanas darbs tika brutāli pārtraukts, sākoties karam un nacistu okupācijas gadiem Latvijā. Vācu nacionālsociālistiem bija sava ideoloģija, sava pasaules uztvere, kas bija galīgs pretnostatījums padomju komunismam. Kur padomju režīms centās izmantot šķiru cīņu, lai skaldītu un valdītu okupēto sabiedrību, nacisti savā Latvijas tautas graušanas darbā kūdīja naidu un neuzticību starp tautībām. Tādēļ cīņu Austrumu frontē starp Vāciju un PSRS dažkārt dēvē par Weltanschauungskrieg - cīņu uz dzīvību un nāvi starp divām pasaules uztverēm un vērtību sistēmām. Paradoksāli, bet vienā ziņā abas naidīgās ideoloģijas bija vienisprātis: abām nebija pieņemamas pilsoniskās sabiedrības pamatvērtības un to izplatīšana. Šīs totalitārās sabiedrības savus pilsoņus negribēja redzēt kritiski domājošus un ar pašiniciatīvu. Totalitāriem pilsoņiem jābūt pakļautiem sistēmai, un nekādā gadījumā viņi nedrīkst domāt, ka ikvienam cilvēkam ir vērtība kā cilvēkam. Totalitārā sistēmā tas, kas nosaka kāda piederību cilvēcei, nav sirdsapziņa, bet partijas ideoloģija un varas institūciju lēmumi. (..) Pēc kara atjaunotais padomju okupācijas režīms turpināja ārdīt pilsonisko sabiedrību Latvijā. Šajā laikā atkal gadījās tādi, kuri veiksmīgi apmeta kažoku, lai izpirktu savus iepriekšējos grēkus, tādējādi piedaloties totalitārisma mentalitātes ieviešanā pilsoniskās sabiedrības vietā. Piemēram, žurnālists Pauls Ducmanis, kurš kara laikā bija skolojies propagandas tehnikā kādā vācu SS iestādē, pēc kara veiksmīgi lika lietā savas zināšanas, KGB uzdevumā sacerot melīgas propagandas brošūras, piemēram, Kas ir Daugavas vanagi? Uzskatu, ka vēlīnā staļinisma laikmetā pilsoniskās sabiedrības attīstības process Latvijā modernajos laikos bija nonācis savā zemākajā punktā. Atšķirībā no 1941.gada jūnija, kad 1949.gada martā klīda baumas par jaunām deportācijām, neviens vairs neticēja, ka represēs tikai juridiski vainīgus cilvēkus. Rīgas fabrikās bijušie leģionāri un citi, kuriem jau bija uzspiests tautas ienaidnieka zīmogs, ieradās darbā siltā apģērbā un ar koferiem gatavi garam ceļam. Arī tie, kuri nevis pasīvi padevās liktenim, bet aktīvi cīnījās par savām tiesībām, nepalika neskarti pēc ilgstošās saskarsmes ar totalitārisma vērtību sistēmu. Tas, ka kāda nacionālo partizānu grupa savos uzsaukumos varēja iekļaut saukļus par brīvību un demokrātiju pret tirāniju un teroru, nenozīmēja, ka šie paši partizāni nevarēja tajā pašā laikā brutāli noslepkavot vietējo komsorgu pēc metodēm, kas stipri līdzinājās čekas iznīcinātāju bataljonu paņēmieniem. 1949.gadā pilsoniskās sabiedrības stāvoklis vērtējams kā veģetatīvs. Kamēr Staļins vēl bija dzīvs, mēdza teikt, ka Padomju Savienībā indivīdam privātās dzīves vispār nav. Visur un visu vienmēr centās kontrolēt valsts vara. Pilsoniskās sabiedrības mentalitāte bija spiesta slēpties dziļā pagrīdē; redzamās liesmas bija apdzēstas, bet dažas ogles vēl kvēloja, gaidot iespēju, kad varēs uzliesmot no jauna. Šis brīdis pienāca gandrīz 40 gadus vēlāk, pēdējās atmodas laikā. Tā kā vēl bija dzīva tā paaudze, kura uzauga pirmskara neatkarīgajā Latvijā, bija dzīvas atmiņas par pilsoniskās sabiedrības pamatvērtībām. Savs pienesums pilsoniskās sabiedrības attīstības procesa atsākšanā ir arī latviešu trimdai un tās organizācijām. Kā Dr.Šilde-Kārkliņa pareizi norādīja, uzaugot brīvajā pasaulē, jaunā trimdinieku paaudze kļuva par sava veida pilsoniskās sabiedrības mentalitātes karognesēju latviešu tautā. Jaunie cilvēki, 60. un 70.gadu pārmaiņu iedvesmoti, lielākoties bija pārvarējuši tos zaudējumus, ko viņu vecāku pilsoniskās sabiedrības mentalitātei bija nodarījuši Ulmaņa un kara laiki. Trimdā uzaugusī paaudze bija gatava aktīvi iesaistīties pilsoniskās sabiedrības atjaunošanā Latvijā. Vēl šodien atbildīgus valsts amatus vai augstākos posteņus nevalstiskās organizācijās Latvijā ieņem bijušie trimdinieki, tā veicinot pilsoniskās sabiedrības nostiprināšanos un tālāku attīstību. Šim stāstījumam tātad ir laimīgas beigas. Man ir liela pārliecība, ka tā tas arī turpināsies, kad nu esam uzņemti Eiropas Savienībā un 1922.gada Satversme ir papildināta ar kopš starpkara gadiem gaidīto 2.daļu. Jautājums tagad būtu: ko mēs varam mācīties no visa minētā? Atļaušos piedāvāt dažus punktus pārdomām. Latvijas nesenā vēsture mums māca, cik ārkārtīgi svarīgs tomēr ir process, ko mēs šodien saucam par integrāciju. Šeit es domāju ne tikai par etnisko, bet arī sociālo integrāciju. Kā es jau minēju, komunisti un nacisti izmantoja tās plaisas, kas jau eksistēja starp sociālajiem slāņiem un tautībām Latvijā, lai skaldītu un valdītu. Ja Satversmē minētā Latvijas tauta būtu bijusi vairāk saliedēta, tad Pasaules kara priekšvakarā mazā Latvija būtu bijusi spējīgāka turēties pretī ģeopolitiskiem spiedienu viļņiem. Atcerēsimies, ka Latvijas sabiedrības fragmentācija bija sākusies jau 1939.gadā, kad no savas dzimtenes uz Hitlera Vāciju aizbrauca vesela nozīmīga minoritāte baltvācieši, jo viņus Ulmaņa latviskošanas politika bija arvien vairāk atstūmusi un atsvešinājusi no Latvijas valsts un sabiedrības. Tālāk arhīvu materiāli liecina, ka jau pusgadu pēc padomju okupācijas gandrīz katrā Latvijas pagastā čeka bija spējusi savervēt vietējos ziņotājus. Šie cilvēki arī varēju nākt no sabiedrības atstumtajiem un marginalizētajiem. Līdz 1941.gada vasarai, kad sākās vācu inspirētais genocīds pret Latvijas ebreju un čigānu pilsoņiem, sabiedrības fragmentācija bija jau iegājusi jaunā, slepkavnieciskā posmā. Kā Latvijā varēja notikt holokausts, tas ir, Latvijas teritorijā? Protams, ka ne bez vācu izgudrotā nacisma kā genocīda dzinuļa. Bet kā vietējā sabiedrība savā zemē varēja pieļaut šo lielo noziegumu? Vai viņi nejuta līdzi upuriem? Protams, ka juta. Rīgas pilsētas vācu administrācijas vadītājs Hugo Vitroks savās atmiņās raksta, ka rīdzinieki 1941.gadā nogalē šausminājās par geto iemītnieku asiņaino likteni Rumbulas mežā. Tomēr Latvijā aktīvu ebreju glābēju absolūtos skaitļos bija salīdzinoši maz. Kāpēc? Kā holokausta laikā lielākā Latvijas sabiedrības daļa kļuva par tiem, ko mēdz saukt par malā stāvētājiem? Šajā sakarā ir jāmin Raula Hilberga klasiskā shēma par holokausta norisi. Hilbergs uzskata, ka, noliedzot kādas grupas pilnvērtīgu piederību sabiedrībai, tas ir svarīgs solis ceļā uz genocīdu. Latvijā šo procesu atviegloja fakts, ka ļaudis bija pieraduši, tiekoties ar cilvēkiem, uzreiz un bez domāšanas šķirot viņus pēc tautības. Visādas pazīmes - uzvārds, valoda, akcents, ārējais izskats - kalpoja šai kategorizēšanai. Tā nepārtraukti tika bremzēta integrācija. Normālos apstākļos tas nekādu ļaunumu nevarēja radīt, bet, mainoties apstākļiem, sekas varēja būt smagas. Kāds amerikāņu žurnālists jau 30.gados brīdināja, ka ar savām pēc etniskā principa dalītajām skolām "jūs audzināt nevis lojālus Latvijas pilsoņus, bet gan labus latviešus, vāciešus, krievus un ebrejus". Vairākuma tauta latvieši minoritātes Latvijā uzskatīja par citiem nekā viņi paši. Ekstrēmos apstākļos, kādi bija Latvijā kara laikā, "citi" nereti nepamanāmi ātri kļuva "sveši". Un, jā svešais nav mūsējais, tad kāda mums tur daļa, kas ar viņu notiek? Okupācijas muzeja ekspozīcijā ir apskatāma afiša ar uzrakstu: "Žīds nepieder pie jums! Sviediet viņu laukā!" Arī šodien Latvijā mēdzam uzreiz un nemanot šķirot sastaptos cilvēkus pēc viņu tautības. Dievs nedod, ka atkal gadītos laiks, kad kāds aicinās mūs "izsviest" kādu citu no mūsu sabiedrības! Pilsoniskajā sabiedrībā katrs cilvēks ir tiesīgs brīvi dzīvot un attīstīt savu potenciālu, un katram var būt vērtīgs pienesums sabiedrības dzīvē. Mācīsimies no savas vēstures un šoreiz veltīsim vairāk uzmanības sabiedrības integrācijai pēc pilsoniskās sabiedrības pamatvērtībām. Ņemsim vērā, kā šādu mērķi nevaram sasniegt ar vienotību, uzspiestu no augšas. Pilsoniskās sabiedrības bagātība un demokrātijas spēks ir daudzveidība. Kritiska domāšana un viedokļu apmaiņa ar citādi domājošajiem novedīs pie labāka risinājuma nekā pasīva vadīta vienotība. Mākslīgi uzturētā vienotība apgrūtina pašiniciatīvu un nepieļauj aktīvu pilsoņu līdzdalību sabiedrības problēmu risināšanā. Ulmaņlaikā audzinātā jaunatne bija gana patriotiska, bet vadonības princips apgrūtināja iespējas attīstīt pašiniciatīvu. Padomju okupācijas laikā daudz jauniešu gribēja pretoties režīmam, bet īsti nezināja, kā uz savu roku rīkoties. Tāpēc viņi meklēja uzticamus vadītājus, parasti līdzīgi domājošus pieaugušos. Tādējādi daudzi naivi jauni patrioti traģiski nonāca čekas provokatoru slazdos. Veicināsim kritisku domāšanu un pašiniciatīvu! Savā referātā esmu minējis saikni starp trimdu un pilsonisko sabiedrību. Manuprāt, trimdas rašanās pati par sevi bija pilsoniskās sabiedrības mentalitātes izpausme. Kara beigās vairākums cilvēku vairs neloloja ilūzijas ne par Vācijas, ne PSRS solījumiem Latvijas tautai. Bija cilvēki, kas vēl cerēja dzīvot tiesiskā valstī, kur indivīdam ir garantētas savas brīvības un kur viņam ir iespējas aktīvi piedalīties sabiedriskajos procesos, tomēr viņi saprata, kā paredzamā nākotnē tā nebūs Latvijā. Lai gan viņi varēja būt Latvijas patrioti, viņi bija nolēmuši, ka nav vērts palikt Latvijā par katru cenu, it sevišķi, ja cena ir cilvēka dzīvība vai dvēsele. Trimdā viņu uzdevums bija uzturēt ne tikai Latvijas brīvības ideju, bet arī pilsoniskās sabiedrības ideju. Šo uzdevumu bijušie trimdinieki ir godam izpildījuši. Visbeidzot vēlos atgādināt, cik trausls tomēr ir pilsoniskās sabiedrības attīstības process. To var viegli un neapdomāti izsist no sliedēm. Tas var apsīkt gandrīz nepamanāmi, kamēr mēs pieņemam, ka viss vēl arvien ir kārtībā. Pilsoniskās sabiedrības pamatvērtības var apdraudēt skaļi, kā to dara starptautiskie teroristi, bet tās var vājināt arī pa citiem, pilnīgi likumīgiem ceļiem, kā indivīda tiesības ASV ir ievērojami ierobežojusi pretterorisma likumdošana. Latvijas vēsture XX gadsimta 40.gados mums parāda, kādas var būt negatīvās sekas, ja mēs neaizstāvam pilsoniskās sabiedrības pamatvērtības pret to apdraudējumiem. Ir teiciens, ka skola maksā naudu. Mācība par pilsonisko sabiedrību mūsu tautai maksājusi dārgi. Bet tā nav mācība tikai mums, latviešiem, tā der visai cilvēcei. Iegaumēsim to un strādāsim, lai arī citi saprastu, ka pilsoniskās sabiedrības pamatvērtības ir jākopj katrā valstī, arī tādā kā Zviedrija, kur tauta laimīgi nav cietusi no kara un nemieru traumām jau gandrīz divus gadsimteņus. Ja nebūsim modri un aktīvi pilsoniskās sabiedrības aizstāvji, visi Latvijas tautas upuri pagājušajā gadsimtā būs bijuši veltīgi. *** Metjū (Matīss) Kots,Upsalas universitātes zinātniskais līdzstrādnieks, Oksfordas universitātes vēstures doktorands, Okupācijas muzeja ekspozīcijas bijušais kurators