Politisks leļļu teātris

  • 0
  • Pievienot

Gadsimta projekts mūsu LNO - Vāgnera Nībelunga cikls sācies ar ļoti īpatnēju, pretrunīgu un mulsinošu Reina zelta interpretāciju vācu-norvēģu inscenētāju vieskomandas izpildījumā. Pēc šīs formālās un konstatējošās, tak tukšās pieklājības frāzes nāktos tomēr izpaust izrādes laikā dominējošo patieso (intelektuālo) sajūtu, un man tā bija, atvainojos, krietni šizofrēniska, personību šķeļoša uzjautrināšanās. Ja pirms izrādes, tēlaini runājot, likās - galvenā mūsu Operas problēma šajā riskantajā projektā tagad un nākotnē: kur ķert, teiksim, Valtraudes Maijeres līmeņa "vāgnerpotenciāla" balsis, tad, paldies dievam, šo Reina zeltu tiešām bija patīkami klausīties - turklāt klīdinot aizspriedumaino mītu, ka Vāgnera opus magnum ir arhisarežģīts un nemelodisks, "neklausabls" gabals. Nekā, - bieza, spilgta, tēlaina un pat lipīga mūzika (ne mazsvarīgs stratēģisks vietējo melomānu ausu skološanas fakts ir arī tas, ka Vāgners LNO seko pēc Šostakoviča Mcenskas Makbetas - ja jau pārkosts tik bezkaunīgs muzikālais avangards, tad Vāgners tāda "holivudiska filmu mūzika" vien ir!). Orķestri Andris Nelsons divarpus stundas virzīja meistarīgi, bez pārspīlējumiem un, galvenais, šķietami vēsā mierā, pierādot, ka šī diriģenta personā Latvijai visas izredzes iegūt augstākā līmeņa starptautiskas konvertējamības universālu jaunu meistaru (kas, spriežot pēc Nelsona Eiropas kontraktu listes, jau citur tiek novērtēts). Arī starptautiskā dziedātāju kompānija savākta godam, un, ja Pētera Eglīša Votānam nelaimīgā vīzē uz 23.aprīļa izrādes beigām nebūtu nodevīgi nosēdusies balss, varētu lepni slavēt visa ansambļa kopdarbu vairāk kā pārsteidzošu (Markus Jupitera Alberihu, Kristīnes Opolais Freiju, Bengta Ūlas Morgnija Mīmi, arī Reinas meitu trio - K.Zadovsku, A.Gobu, A.Rūrāni un Armanda Siliņa Donneru, bet jo sevišķi izcilos Larsa Ērika Junsona Logi un Ļubovas Sokolovas Erdu). Tātad - no muzikālā viedokļa Vāgners Rīgā rullē! Komikss Reinas zelts Nu, ko - taču pats maestro Vāgners vainīgs, ka 1849.gada traktātā Nākotnes mākslas darbs deklarēja teātra režisoru kā galveno personu uzveduma notikšanā, taču nevajadzētu pārlieku aizrauties un demonizēt vai unikalizēt viņa teatrālās idejas par Gesamtkunstwerk jeb totālā/sintēzes mākslas darbu: galu galā Eiropas teātra reformēšanā Vāgners bija vienlīdzīgs pionieris veselam pulkam līdzīgi (vai pat vēl radikālāk) domājošu skatuves māksliniecisko tehniku un tehnoloģiju pārveidotāju un jautājums par to, kuru XIX gadsimta vidus/beigu teātra pasaules personu (Bīhners, Vāgners, Brāmss, Apia, Krēgs, Gogolis, Strindbergs, Ibsens...) vai virzienu (piemēram, romantisms vai naturālisms, skandināvu misticisms vai krievu misionārisms u.t.t.) ietekme uz modernās drāmas iesakņošanos tajā veidolā, kādā to parasti izprotam XX gadsimtā, būtu vissvarīgākā. No šodienas racionālisma un bezkaislīgas analīzes skatpunkta veroties, uzskatīt Vāgnera Nībelunga ciklu vismaz par tikpat pedantiski izkoptu falsificētās mitoloģijas sistēmu, kāda ir kaut vai Tolkīna Viduszeme Gredzenu pavēlniekā, - nozīmētu krietni pārspīlēt. Iespējams, ne bez vainas arī tas "apstāklis", ka Nībelungi ir mūzikāla, bet Lord of the Rings - literāra pasaule, kas ļauj spekulatīvi apgalvot, ka Vāgnera universs, lūk, ir dižāks. Palieku tajās domās, ka velti meklēt Vāgnerā pilnībā realizētu orvelisku kolektīvās šizofrēnijas (jeb masu kulta) kritikas (?) ainu un visaptveroša kreacionisma pazīmes. Tāpēc režisora Stēfana Herheima idejas pieteikums - radīt komiksu Reinas zelts - uzpērk. Jo tas dižais gabals ar nārām, spalvainiem rūķiem, milžiem, dievībām, kā arī visu varoņu un nevaroņu meņģēšanos ap ūdenī apslēpto mantu jau arī velk uz drastiska, nenopietna mūzikla/muzikālas pasakas izpausmi. Bet par to, cik "dziļas domas" var Rheingold saskatīt filologi, mitoloģiju interpreti, psihoanalītiķi, paravēsturnieki un arī viedi kultūršarlatāni, - lieliska ilustrācija ir skatītājiem sagatavotā programmas grāmata, kur uzvedums tiek tik teorētiski pamatīgi apkalts, ka pirms izrādes jābrīnās, vai šī ķēvīte (t.i., izrāde) maz vezumu pavilks. Štampu katalogs Bažas nemazinājās, izrādei sākoties, jo tās scenogrāfija (Heike Šēle) ir arhaiska būve - slīpa spraugainu dēļu plakne, kura (lasu programmā) simbolizē upi, ceļu, augšupeju, sastingušu lavu... Taču tās konkrētā stilistiskā realizācija manām acīm brēc - tā ir arhaiska dēļu grīda, uz kuras Reinas zelta laikā tiek neveikli staipīta cita mantiskā butaforija. Pirmā aina signalizē "Reiz bija" un arī finālā uz priekškara tiek rakstīts "VISS KĀDREIZ (jau) BIJA". Kādas pasaules gals un sākums, kas nu atklāsies mūsu acīm. Bladāc! - aina skolas klasē, citāts iz Zilā eņģeļa, kad Emilam Janningsam vai Vāgneram līdzīgs skolmeistars lakstojas ar meitenīti (tikai te redzam trīs Grietiņas - Marlēnītes - visas trīs Reinas meitas Voglindi, Velgundi un Floshildi), - lūk, arī pornogrāfijas un pedofilijas kritika, īsti vāciskā garā. Ja reģistrētu visu izrādes darbību, sanāktu štampu katalogs (kliedzošākie ir Inesas Linaburģītes Frika, kas stiepj Jēzus krustu - pļauka apspiestajam feminismam, vispār Reinas zelta atribūtu kolekcijas ilustratīvismu apskaustu pat Holivudas lētāko kontrpropagandas bojeviku ražotāji, un kariķētais Hitlers bez biksēm un kāškrusts, kas griežas kā vilciņš - nu, vismaz jau kopš Kabarē vai Producentu laikiem; un ja jau Erda ir Zemes dievība, tad še jums būs - viņa mūsdienu kostīmā izbrauc/izrāpjas taisni no skatuves proscēnija grīdas!). Kaut arī mizanscēniski izrāde izkārtota perfekti un ļoti raiti, būtiskas iebildes ir nevis par to, kā, bet gan KAS tajā notiek. Un te nu nākas konstatēt, ka tik elementāri nolasāmu kultūrpolitisku farsu sen nebija gadījies redzēt - kā kad (konkrēti es) atgrieztos pirms Ādolfa Šapiro/Bertolda Brehta Trešās impērijas bailes un posta laikos, kad Vācijas bagātās kultūrpieredzes vēstures ilustrācijai tiktu sapulcināts šaržētu marionešu "katalogs" (sākot ar Luteru, Listu, Bēthovenu, Bavārijas Ludvigu, Freidu... un beidzot ar Kārli Marksu un viņa sievu Ženiju, tfu, Frīdrihu Engelsu ar sirpi un āmuru, Ādolfu Šiklgrūberu un trim Vāgneriem - zaļo, sarkano un melno, kā arī divām staigājošām Vāgnera pēcnāves maskām), kurš, tā teikt, demonstrē "nācijas spožumu un postu" - par dižas kultūras degradācijas procesu liecina tas, ka visi šie tēli darbojas statiskās groteskas režīmā. Vāgnera Valhalla ir viņa projektētais Baireitas teātris. Ideja kā māja, nudien, mūžam nenāktu prātā tik "oriģināls" koncepts, ka katra mākslinieka alter ego un id, viņa projekcija un antipods ir viņa darbu summa. Ko apsmaidām? Tomēr - ja viss Reinas zeltā redzamais ir ironiskas parodijas objekts, nākas taujāt - vai par apsmaidāmas parodijas priekšmetu automātiski nekļūst arī Vāgners un viņa darbs? Ja tā, tad izrāde patiešām ir drosmīga. Taču tad loģiski seko nākamais neloģikas izklupiens - mūzika nonāk pretrunā ar izrādē redzamo: Vāgnera darbs nav parodija par mitoloģisku tēmu, tas sižeta realitāti zīmē nopietni. No šejienes arī rodas tā personības dubultošanās mandrāža: nenoliegšu, skatīties izrādi kā kuriozu estētisku pārpratumu ir aizraujoši, operai beidzoties, seju rotā bērnišķīgi dumjš smaids (kā pusaudzim, kas vareni pavadījis laiku teātrī), taču, tiklīdz uzdod pats sev jautājumu, vai šajā Reinas zeltā bija runa par "varu, kas noliedz mīlestību un mīlu, kas nicina varu" - apjūc. Jo esi vērojis leļļu teātri 80.gadu politiskā teātra estētikā, kurā dikti sliktais Hitlers atpogāja bikses un parādīja niķīgajam Vāgneram savu grosse schlange/lielo čūsku. Par mīlestību nerunāsim. Tādas tur nu nebija gan. Tā - frivola ņemšanās mēmo filmu komiskajā stilistikā. Jebšu es no mīlestības neko nejēdzu, var jau būt arī tā (laižoties snaudā), bet runā, ka Metropolitēnā Nībelunga ciklā patiešām darbojas īsti rūķi un baismekļi-orki Pītera Džeksona filmas stilā, nu ja, Vāgnera mūzikli ir modes topā... Pirms miega gan sirdsmieram pašķirstīju Gintera Ikera un Adolfa Apias scenogrāfijas metu albumus Nībelunga gredzenam - skaidrība, kaislība, vienkāršība. Pasaule tomēr ir tik jauka savā daudzveidīgajā dažādībā! Tad iegrimu zaļajā vilnī. Sapnī mazs vāgnerveidīgs rūķītis čukstēja: duraks tāds, tā taču bija postmoderna rotaļa, kuras ironijas bultu mērķis bija arhaiskais teātris, vai tad nepieleca?! Āāāaaaa....tad jau mērķis attaisno līdzekļus.

Pievieno komentāru

Arhīvs

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0