Visu, ko varēšu, es izdarīšu 1

  • 0
  • Pievienot

Atceraties Agitu? Agitu Inkēnu? Viņas vārdu Latvija uzzināja pirms četriem gadiem novembrī, kad notika traģēdija, par kuru tolaik rakstīja gandrīz katra avīze. Agita Tartu universitātē studēja sporta medicīnu. Kādā vakarā, kad meitene pēc ciemošanās gaidījusi autobusu, viņai uzbruka trīs vīrieši... Agitu atrada pēc pāris dienām, kad viņa nemaņā pēdējiem spēkiem bija izrāpojusi uz autoceļa. Abas pēdas un plaukstas no stindzinošā aukstuma bija atmirušas. Tās amputēja. Nosalis bija arī Agitas bērniņš, kam pasaulē vajadzēja nākt pēc mēneša, ap Ziemassvētkiem. Viņš nu guļ Tartu blakus latviešu strēlnieku kapiem... Bet Agitas organisms un tagad jāteic - arī gars izrādijās spēcīgi, un viņa izdzīvoja. Viņai sākās cita dzīve - invalīdes dzīve. Ko Agita dara šodien? Reizi divos mēnešos Agita brauc uz Rīgu saņemt pensiju, bet tā joprojām dzīvo Igaunijā. Studē sestajā kursā. - Tātad pēdējais? - prasu. - Nē, mācīšos vēl vienu gadu. Šogad daudz laika aizgāja Pēterburgā. Kājas tur taisīju, - saka Agita. Un piebilst, ka tas bijis īstais iemesls, kāpēc vispār šai sarunai piekritusi. Lieta tāda, ka, pateicoties cilvēku saziedotai naudai, Agitai radās iespēja doties uz Vāciju un izslavētajā Otto Bosk firmā uztaisīt protēzes. Tas notika pirms trim gadiem. Viņa toreiz bija noskaņota ļoti optimistiski: - Četras protēzes, tas briesmīgi skan. Bet tās jau tikai plaukstas un pēdas! Vēl pāris operāciju, un tad bez palīgierīcēm varēšu izdarīt visu un biomehāniskās protēzes uzlikt tikai kosmētiskos nolūkos, lai citus nebaidītu. - Tobrīd likās, ka tiek darīts viss iespējamais, turklāt labākajā variantā. Taču vēlāk radās sarežģījumi un Agita nonāca... Krievijā. - Vienkārši iedomājāmies - varbūt tur? Tad caur paziņu paziņām sameklējām Pēterburgas Traumatoloģijas un protezēšanas institūtu, Bezstuževas 50. Labus rezultātus solīja. Es sākumā neticēju. Vispār es nevienam neticu. Kad rezultāts rokā, tad var ticēt. - Un? - Un es tagad staigāju reizes četras piecas vairāk, nekā varēju agrāk - ar Vācijas protēzēm. Ar tām man turpinājās kāju deformācija un beigās vispār nederēja. Tādās kā čībiņās steberēju. Baigais skats bija. Man vienalga kā izskatās, bet nevarēju paiet. Saproti? Par skolu ne domāt. Bet tagad ir labi. Tiešām. Krievijā man uztaisīja zābaciņus. Tiku demonstrēta starptautiskā konferencē. Pacientes Agitas Inkēnas kāju atrisinājums - tā laikam saucās tēma. Kājas pārtaisīja tā, ka var pielikt normālas protēzes - atbalsta laukumu palielināja. Vācijā šādu variantu man nemaz nepiedāvāja. Igaunijā par tāda veida operācijām neviens nezināja. Arī Latvijā ne. - Tātad tas, ko tev izdarīja Krievijā, ir bijis kaut kas unikāls? - Nē. Tā sāls ir citur. Krievijai ir liela teritorija, un tādi apsaldējumi kā man tur notiek daudz biežāk nekā tādā Vācijā un Latvijā kopā. Manā nodaļā gulēja cilvēki gan no Vladivostokas un Kubaņas, gan no Kazahijas un Murmanskas, un dakteriem tur ir lielāka prakse. Piemēram, mans Vācijas profesors pēdējo krukenbergu (ļoti primitīvi runājot, tas nozīmē apakšdelma stumbeni pārveidot par spīlēm - A.P.) bija taisījis pirms kaut kādiem entajiem gadiem, bet tā ir diezgan sarežīģīta operācija. Turpretim Krievijā mana nodaļas vadītāja taisa četras tādas operācijas gadā. Tas nozīmē, ka viņai ir atstrādāta sistēma. Turklāt Pēterburgas institūtā operācija iznāk daudz lētāk nekā Rietumos, attieksme ir cilvēcīga un rezultāti - necerēti labi. Tas bijis galvenais, ko Agita gribējusi man pastāstīt, jo citiem, kam arī problēmaas ar protezēšanu, to esot svarīgi uzzināt. - Un kā savādāk iet?- steigā prasu. Tā vien šķiet, ka Agita tūlīt piecelsies, atvadīsies un aizies. Cik atceros no pirmās tikšānās reizes ar viņu pirms trim gadiem Tartu, Agita nav no tām, kas mīl kavēties privātās atmiņās par bijušo un sūkstīties par pāri nodarīto. Drīz vien pēc notikušās nelaimes Agita uzrakstījusi policijai iesniegumu, lai viņas lietu neizmeklē: «Man apnika. Varbūt rīkojos slikti - tie vīrieši nesodīti var nodarīt pāri arī citiem... Bet atriebības alkas nejutu. Laikam tāpēc, ka es neko īpaši neatceros. Tikai mežā tā jocīgi staigāt. Varbūt pat nepatīkami... Taču nav ko tajā pagātnē tik briesmīgi rakāties! Ja nu vienīgi atcerēties kļūdas un - uz priekšu.» Un patiešām! Agita ceļas kājās un piedāvā - ja derot, viņa pa ceļam varot mani paraut pāri tiltam uz pilsētas centru. Priekšlikumu pieņemu. - Ko darīsi pēc skolas beigšanas? - Man būs sporta mediķa diploms, un kāpēc es kā dakterīte nevarētu sēdēt kādā sporta zālē? Ieteikt procedūras: jums vajag svaru zāli, bet jums - ārstniecisko fizkultūru? Kaut gan tā ir liela problēma - visas sporta zāles domātas tikai veseliem cilvēkiem. Vajadzētu vienu arī slimajiem. Pusi naudas no valsts, pusi - no firmām, un tad uzcelt tādu - ar baseinu, saunu, ar autobusu, kas savāc invalīdus. Noteiktās stundās ar viņiem strādātu instruktori. Piemēram, es. Noliktu mani halātiņā kā tādu pozitīvo piemēru. Citās dienās baseinā ielaistu biezos - lai maksā. Sapnīši, vai ne? Pagaidām gribu redzēt rehabilitācijas centru Jaundubultos - tur ar darba terapiju nodarbojoties. Pēdējais laiks izzināt, uz kuru pusi man skatīties, vai arī krist pesimismā, ka darba nav. - Un privātā dzīvē kā? - Tā. Normāli. Pīpēt atmetu. - ?? - Par saviem nabaga bērniņiem padomāju. Sievietei olšūnas taču ir tik, cik ir. Klāt nenāk. - Tātad par bērniem tomēr domā? - Protams. Kaut kad vēlāk. Būšu pozna roždajuščaja ženščina. - Cik tev ir tagad? - Divdesmit deviņi. Būs - maijā. Stāvvietā mūs gaida Agitas sarkanais fiats. Tas vairs nav koši spīdīgais autiņš, kuru viņai pirms trim gadiem par saziedotiem līdzekļiem uzdāvināja Hamburgas vakara avīze. Mašīna izskatās krietni cietusi. - Jālabo, - Agita ar atbildi apsteidz manu izbrīnu. - Nu kā, pa grantētu ceļu riteņiem nav laba kontakta ar zemi, un tad viņi iet inerces virzienā. Iebraucu grāvī. Apmeta uz jumta. Nu ar šņorītēm bezmaz vai visas detaļas piesietas, lai nekrīt nost. Bet pagājušajā vasarā mēs internacionālā kompānijā izbraukājām visu Latgali. Bijām Mākoņkalnā un Sauleskalnā. Atpakaļceļā uzlīdu vēl Gaiziņkalna tornī. - Jūtu, ka tev patīk riskēt. Tā teikt - nav vairs ko zaudēt? - Tev tāds priekšstats par mani rodas? - Agita brīnās. - Kā nav ko zaudēt?! Nē, es vienmēr esmu dzīvojusi aktīvi. Augstkalnos es vairs nevaru kāpt, bet visu pārējo, ko es varēšu, es vienmēr izdarīšu. Esam jau tiltam vidū, kad Agita pēc ilgākas klusēšanas nosaka: - Tu prasīji par manu privāto dzīvi. Lai būtu privātā dzīve, svarīgākās ir jūtas. Aiz Raiņa un Brīvības bulvāra krustojuma viņa turpina: - Tagad dzīvoju kopā ar vecmāmiņu. Viņai mājās garlaicīgi, pārcēlās pie manis. Baigais malacis. Zoli uzrauj kojās ar studentiem, uzpīpē kopā. Viņai ir 86. - Jums laikam ģimenē visas sievietes tādas aktīvas, - saku un domāju par Agitas mammu, kura tālajās traģēdijas dienās neapjuka, nešņaukājās, bet apņēmīgi vēra vienas durvis pēc otrām. Ministriem, prezidentiem, ģenerāldirektoriem un redaktoriem skaidroja situāciju, kāpēc viņas meitai nepieciešams finansiāls atbalsts. - Tagad viņa arvien aktīvāka paliek. Organizē kaut ko. - Toreiz Tartu man likās, ka mammas aktivitātes tevi nedaudz pat kaitina? - Nē, viņa ļoti centās. Vispār mammai patīk izrīkot, un manā gadījumā tas nebija slikti. Brāļi gan bieži cieš no tā. Man viņi ir divi. Mamma neespēj pieļaut domu, ka visi nevar augstskolā mācīties. Taču ko tur vairs, katrs mēs pats savus vecākus esam izvēlējušies. Par to tu esi dzirdējusi? Nezinu, kā tas viss regulējas, bet dvēsele cilvēkā ielienot pie dzemdībām. Viņa izvēlas, kurā dzīvot. Luksafors. Iedegas dzeltenais, tad zaļais. Klāt arī stacijas laukums. - Bet krievu cilvēki gan ir lieliski. Nav slikta tā plašā dvēsele. Es arī sev gribētu tik plašu. Tikai latviešiem jau nav tā pieņemts, - Agita nosaka atvadoties. Tā, lūk!

Pievieno komentāru

Arhīvs

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0