Pagājušajā nedēļā Balkānu valsts
Kosova iesniedza iestāšanās
pieteikumu Eiropas Padomē (EP),
tāpat vairākas Kosovas augstākās
amatpersonas ir izteikušās, ka ir
gatavas aktualizēt jautājumus par
Prištinas dalību Eiropas Savienībā (ES) un
Ziemeļatlantijas aliansē.
Par negaidītu, lai arī ne nepārvaramu šķērsli Zviedrijas un Somijas ceļā uz Ziemeļatlantijas aliansi ir kļuvusi Turcijas nostāja, kuras prezidents Redžeps Tajips Erdogans un viņa atbalstītāji prasa no abām Ziemeļvalstīm atteikties no "kurdu teroristu" jeb Kurdistānas Strādnieku partijas (PKK) un Turcijā par galveno valsts ienaidnieku pasludinātā garīdznieka Fetullas Gilena sekotāju atbalstīšanas.
Aktīvi sodīt Krieviju par tās iebrukumu Ukrainā ir gatavas tikai nepilna trešdaļa pasaules valstu. Pārējās, tostarp vadošās attīstības valstis, ir noskaņotas Krievijai labvēlīgi vai ievēro neitralitāti, neatbalstot nedz Maskavu, nedz Rietumus. Kādi motīvi diktē šādu izvēli, un kuras valstis uzskatāmas par nozīmīgākajām Krievijas atbalstītājām?
Francijas prezidents Emanuels Makrons pirms dažām dienām nāca klajā ar paziņojumu par nepieciešamību kardināli reformēt Eiropas Savienību (ES) un aicinājumu sasaukt konstitucionālo konventu Māstrihtas līguma pārskatīšanai.
Krievijas diktators Vladimirs Putins savās
uzrunas pasākumu laikā, veltītu 77. gadadienai kopš uzvaras pār nacistisko Vāciju,
pretēji Rietumvalstīs un Ukrainā izskanējušajām bažām, nepaziņoja nedz par oficiāla
kara pietiekšanu Ukrainai, nedz izsludināja
vispārēju mobilizāciju. Tā vietā viņš aprobežojās ar jau iepriekš izskanējušu tēžu, tajā
skaitā par Rietumu agresijas pret Krieviju
apsteigšanu, atkārtošanu, kā arī sasaistīja
PSRS uzvaru II Pasaules karā ar nepieciešamību īstenot "speciālās militārās operācijas", kā tiek dēvēts iebrukums Ukrainā,
mērķus.
Aizvadīto Ziemeļīrijas Asamblejas (vietējā parlamenta)
vēlēšanu rezultāti ir kļuvuši
par iemeslu pamatīgām
galvassāpēm Lielbritānijā –
pirmoreiz Ziemeļīrijas pastāvēšanas 101 gadā par Asamblejas vēlēšanu
uzvarētāju ir kļuvusi īru nacionālistu partija
Sinn Féin, kuras mērķis ir panākt reģiona
atgriešanos Īrijas sastāvā.
Kā vēsta britu laikraksts The Guardian, Ķīna gatavojas ekonomikas stabilitātes vērienīgu apmēru pārbaudēm, tā sauktajam stresa testam, kura mērķis ir izstrādāt stratēģiju gadījumam, ja arī pret Pekinu tiks noteiktas sankcijas, kas salīdzināmas ar ierobežojošajiem pasākumiem, kādi šobrīd ir noteikti pret Maskavu. Turklāt publikācijas Ķīnas presē liecina, ka valsts vadība nešaubās, ka šādas sankcijas agri vai vēlu tiks noteiktas, tāpēc pret Krieviju vērsto sankciju devītais vilnis tiek analizēts ar īpašu rūpību.
Krievijas iebrukums Ukrainā novedis pie atteikšanās no tradicionāli
neitrālā noskaņojuma Somijā un Zviedrijā, un nu jau kādu laiku tiek
runāts par abu šo valstu pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei. Kādi
faktori stimulē šādu izvēli, un kādas plašāka mēroga sekas šādam solim
varētu būt?
Pirms 2. maijā gaidāmās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu enerģētikas ministru tikšanās, kuras gaitā paredzēts apspriest papildu sankcijas pret Krievijas enerģētikas sektoru, pirmkārt jau naftas eksportu, par ko apvienotajā Eiropā pastāv atšķirīgi viedokļi, vēršas plašumā arī domstarpības par to, kā reaģēt uz Krievijas prasību "nedraudzīgajām" valstīm norēķināties par gāzes piegādēm rubļos.
Ietekmīgā starptautiskās politikas izdevuma "Foreign Affairs" jaunākajā numurā lasāms interesants mūsdienu liberālisma guru Frensisa Fukujamas raksts, kura saturu vislabāk atspoguļo tā apakšvirsraksts – "Liberālismam vajadzīga nācija".
Viens no jautājumiem, kuru aktualizējis Krievijas iebrukums Ukrainā, ir par iespējamo varas maiņu Kremlī. Cik reāla ir iespēja, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins varētu zaudēt savu amatu jeb, citiem vārdiem izsakoties, tiktu gāzts no Krievijas troņa?
Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ apvienotās Eiropas vadošajās valstīs sākas diskusijas, par kuru rezultātu var kļūt pašas fundamentālākās izmaiņas starptautiskajā drošības sistēmā daudzu desmitgažu laikā. Kā liecina publikācijas uzreiz vairākos plašsaziņas līdzekļos, lai arī pagaidām teorētiski, tomēr tiek apspriesta Eiropas nepieciešamība pēc sava kodolvairoga.
Nupat publiskotas Morning Consult vairākās Eiropas valstīs veiktas aptaujas rezultāti liecina, ka nevienā no tām nav iedzīvotāju vairākuma atbalsta sankcijām pret Krievijas naftas un gāzes eksportu gadījumā, ja šīs sankcijas izraisīs energoresursu cenu kāpumu. Kopumā sankcijas pret Krievijas enerģētikas sektoru tās karaspēka iebrukuma Ukrainā dēļ, pat ja tās novedīs pie cenu palielinājuma, atbalsta ap trešdaļa eiropiešu, kamēr ASV šis rādītājs ir 55%.
Lai arī Krievijas iebrukums Ukrainā ir novedis pie iepriekš nekad nepieredzēta mēroga vienotības Eiropā, vēršoties pret šo agresiju, vismaz daļai valstu tas radījis arī nopietnu dilemmu, liekot izvēlēties starp ģeopolitiskajām un stratēģiskajām interesēm, kā arī labklājību un iekšpolitisko stabilitāti. Rezultātā attiecību ar Krieviju saraušana ne tuvu nav tik vienkārša, kā pirmajā brīdī varētu šķist.
Kamēr Eiropas uzmanība bija pievērsta karadarbībai Ukrainā un Francijas prezidenta vēlēšanu pirmajai kārtai, ģeopolitiskajā ziņā ne mazāk svarīgi notikumi risinājās Pakistānā, kur valsts premjerministra amatu zaudēja Imrans Hans, kurš šajā postenī atradās kopš 2018. gada.
Krievijas armijas uzbrukums Ukrainas bruņotajiem spēkiem, kas nocietinājušies valsts austrumos, ievadīs lielāko kauju Eiropā kopš 1945. gada, un, visticamāk, no tās būs atkarīgs arī visa Krievijas iebrukuma Ukrainā iznākums. Kādi notikumi noveduši līdz šai kaujai, un kamdēļ tā ir tik svarīga abām pusēm?
Krievijas iebrukums Ukrainā ir ievērojami mainījis Eiropas Savienības (ES) kopīgos priekšstatus par apvienotās Eiropas un starptautisko drošību, kas pārliecinošā vairākumā Eiropas tiek saprasta kā drošība no Krievijas.
Nedēļas sākumā ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens vienas no savām uzrunām laikā atzina, ka beidzas tās pasaules kārtības, kas izveidojusies pēc aukstā kara, laikmets. Turklāt "izaicinājuma mešanā" esošajai pasaules kārtībai un noteikumiem negaidīti vainota tika nevis Ukrainā iebrukusī Krievija, bet gan Ķīna.
Pagājušās nedēļas vidū 84 gadu vecumā aizsaulē devās viena no iepriekšējā gadsimta
pēdējās desmitgades spilgtākajām politiķēm, pirmā sieviete ASV valsts sekretāra (ārlietu
ministrs) amatā Madlēna Olbraita. Viņa bija arī pirmā pasaules mēroga politiķe, kas
1997. gadā paziņoja, ka Baltijas valstīm durvis uz Ziemeļatlantijas aliansi ir atvērtas.
Nedaudz vairāk nekā mēneša laikā kopš Krievijas bruņoto spēku iebrukuma Ukrainā šo
valsti ir pametuši ap četriem miljoniem cilvēku, bet iekšzemes bēgļu skaits ir sasniedzis
6,5 miljonus, padarot Ukrainas bēgļu krīzi par lielāko Eiropā kopš II pasaules kara.
Pašpasludinātās, Krievijas atbalstītās Dienvidosetijas prezidents Anatolijs Bibilovs šīs nedēļas vidū paziņoja, ka jau tuvākajā nākotnē notiks referendums par Dienvidosetijas, kuru par savu sastāvdaļu uzskata Gruzija, iekļaušanos Krievijas sastāvā. Virkne pazīmju liecina, ka Krievijas sastāvā var tikt iekļautas vēl citas teritorijas, tajā skaitā daļa Ukrainas.
Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ maz ievērības piesaistīja ziņa par kārtējo attiecību saasināšanos starp Azerbaidžānas un Armēnijas bruņotajiem spēkiem armēņu apdzīvotās Kalnu Karabahas tajā daļā, kas atrodas Krievijas "miera uzturētāju" atbildības zonā.
Kamēr Rietumu politiķu un ekspertu vidū valda bažas par Ķīnas atbalstu Ukrainā iebrukušajai Krievijai, gan Pekina, gan Maskava lolo katra savus pasaules pārkārtošanas plānus.
Nedēļas vidū Krievijas diktators Vladimirs Putins paziņoja par lēmumu, kas īstermiņā un vidējā termiņā var atstāt graujošu efektu uz Eiropas ekonomiku. Tika paziņots, ka Krievija pāriet uz dabasgāzes pārdošanu "nedraudzīgajām" valstīm par rubļiem, un ļoti ticams, ka šis princips pavisam drīz tiks attiecināts arī uz ievērojamu daļu vai pat visu Krievijas eksportu.
Eiropas valsts, kuras pastāvēšanai Krievijas iebrukums Ukrainā rada vairs ne tikai potenciāli pašus lielākos apdraudējumus uzreiz pēc Ukrainas, ir nelielā Moldova, kuras valdība šā iemesla dēļ jau tagad atrodas atklāti neapskaužamā situācijā.
Krievijas iebrukums Ukrainā novedis arī pie strauja energoresursu, tostarp degvielas,
cenu kāpuma rietumvalstīs, un Eiropa šajā ziņā ir dramatiski atkarīga no Krievijas
piegādēm. Kādas ir tās cerības atteikties no agresora enerģētiskajiem apskāvieniem un
atgriezties pie patērētājiem pieņemamām cenām?
Viens no galvenajiem jautājumiem, kas Krievijas iebrukuma
Ukrainā dēļ nopietni satrauc
rietumvalstis, ir Maskavai
atklāti labvēlīgā Ķīnas nostāja.
Pekina ne tikai ignorē aicinājumus nosodīt iebrukumu, bet arī neslēpj, ka
negrasās pārtraukt ekonomiskos sakarus ar
Krieviju, kas mazinās Rietumu noteikto
sankciju efektu.
