«Piesmietā Misis Eiropa» — labākā žurnālistika pēcpadomju Latvijā! 18

  • 0
  • Pievienot

Pirmais iespaids par Aleksandras Jolkinas grāmatu «Piesmietā Misis Eiropa»: tā būs paliekošākā grāmata Latvijas žurnālistikā laikmetā, kad katras brošūreles izdošana tiek dēvēta par «Notikumu», katrs jaunais bārs skaitās eksotisks, katrs otrais vārds — retorisks… (Gustavo vārdiem runājot).

Laikmetā, kurā nevienam nav laiks nostrādāt grāmatas līdz galam, jo tās prasa daudz laika un darba, «Piesmietā Misis Eiropa» ir viena no tām grāmatām, kura ir iznākusi īstajā brīdī un nav sasteigta. Jolkina pusotru gadu ir iepazinusi fiktīvo laulību purvu — runājusi ar cietušajām, vervētājām, uzdevusies par līgavu padsmit pakistāņiem pēc kārtas, iefiltrējusies cilvēktirgotāju bandās Dublinā un pat piedabūjusi vienu no fiktīvo laulību tīkla bosiem atbraukt uz Rīgu! Pusotru gadu rūpīgi krājot faktu pie fakta, Jolkina tagad vēsta par garīgi slimām meitenēm, kas tiek pārdotas pakistāņiem un indiešiem Īrijā, par grupveida izvarošanām kāzu vietā, par ieslodzītām baltiešu meitenēm, kuras mūk no saviem «mīļotajiem līgavaiņiem» caur atejas logiem, par cilvēktirdzniecības metastāzēm, kas iespiedušās visos Latvijas novados.

Personīgi mani pārsteidza tas, cik pārliecinoša ir šī grāmata. Runājot par «pētniecisko žurnālistiku», mēs esam pieraduši, cik ļoti visādus «ķēķus» un «kampējus», daudz bagātākus gramatikas kļūdām nekā faktiem, mēģina iesmērēt zem lozunga «žurnālistika». Tagad mums ir iespēja iepazīties ar spēcīgu grāmatu, īstu žurnālistes veikumu, nevis čupā samestiem vecu krimināllietu materiāliem un dažādu ietekmīgo aprindu tenku atgremojumiem, kurus mēģina uzsildīt un pārdot vēlreiz.

Ātrumā nopētīju grāmatplauktu, un jāsaka — Jolkinas grāmatas profesionālais un arī literārais līmenis ir tik intensīvs, ka pat pietrūkst līdzvērtīgas kategorijas darbi, ar kuriem to salīdzināt. Jolkina iegrimst tēmā tikpat dziļi un kompetenti (bet neaizejot līdz garlaicībai) kā, piemēram, Vudvords. Sociālās realitātes atainojums «Piesmietajā Misis Eiropā» ir tikpat skarbs kā Roberto Saviano «Gomorrā». Lasāmības ziņā — tuvu Rosa Kempa bandu aprakstu kolekcijai «Gangs»: tas ir, nav ne smakas no akadēmisma (un tas šoreiz ir pluss!). Teikšu godīgi — pat tāda smagsvara kā Andersons Kūpers grāmata blakus «Piesmietajai Misis Eiropai» izskatās pēc puišeļa lekšanās. Lai piedod Maikls Mūrs ar savu nebeidzamo trāpīgo politisko sarkasmu — Jolkinas žurnālistika ir daudz dziļāka.

Par literāro pusi. Katrā laikposmā ir dažas grāmatas, kas šo laikposmu Latvijā ataino vistrāpīgāk. Piemēram, jau sākot ar senajiem Viduslaikiem — «Atskaņu Hronika» un «Livonijas Indriķa Hronika»; attīstītajos Viduslaikos tā būtu Bazīlija Plīnija «Slavas Dziesma Rīgai». Tad nāk Garlība Merķeļa «Latvieši», vēl vienu periodu vēlāk — «Mērnieku Laiki». Pirmās Republikas laikus raksturo «Ceplis», «Zvejnieka Dēls» un «Agrā Rūsa», kara gadus — «Kāvu Blāzmā», utt. 

Man ir klusas aizdomas — meklējot grāmatu, kas raksturotu XXI gadsimta sākumu Latvijā, cilvēki pārlasīs «Piesmieto Misis Eiropu». Autore skaudri, detalizēti un precīzi ataino nabadzību, bezcerību un nožēlojamo izvēli, kāda ir sievietei laukos. Tai tikpat uzskatāmi tiek pretstatīta vervētāju/cilvēktirgotāju kāre pēc mantām un naudas. Likumi, kas tikpat kā neko neaizsargā, pie kam kūtro nejēgu lomā šoreiz ir nevis Latvijas, bet gan Īrijas varasiestādes. Jolkina demonstrē psiholoģisku precizitāti gan vervētāju, gan Āzijas «līgavaiņu», gan pārdoto sieviešu attēlojumā. Jolkina parāda to Latviju, kuras eksistenci mēs — neapzināti, vai? — cenšamies izstumt no apziņas: tā ir Latvija, kurā cilvēks ir nevajadzīgs un lieks traucēklis, kas kavē rīkoties ar naudu, mežiem, nekustamo īpašumu, kredītiem. Vienvārdsakot, interesi izraisa tikai aktīvi, bet cilvēki ir vienreizējās lietošanas manta.

«Piesmietā Misis Eiropa» arī parāda, ar ko īsta pētnieciskā žurnālistika atšķiras no publikācijām, kuros tiek atmaskoti visādi Andri, Aināri, Aivari utt. (un no kā minēto pilsoņu atpazīstamība pieaug vēl un vēl). Izrādās — ne šo pilsoņu dēļ žurnāliste riskēs ar iekrišanu. Viņa to darīs dēļ nezināmām, anonīmām jaunietēm, kuras it kā nevienam nav vajadzīgas.

Vēl šī grāmata radikāli atšķiras ar to, ka to caurauž vienkārša un ļoti skaidra sajūta, kuru nez kāpēc nevar sataustīt gandrīz nevienā citā līdzīgā grāmatā.

Tā ir vienkārša un dzīva cilvēcības sajūta.

Pievieno komentāru

Blogi

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0